Baltijas jūras dienvidi - Lībeka [4]
|
Anita Ruža
|
20.07.2016. Lībeka
Ir nu gan kartstums šorīt. Un neviena mākoņa. Šodien dodos uz Lībeku, esmu sarunājusi mašīnu BlaBlaCar par 8 jurīšiem. Franka sagaida savā melnajā Volkswāgenā pie Rostokas stacijas. Pagaidījušas otru braucēju vēl 15 min, Franka sūta viņu dirst un mēs pa fikso braucam ārā no pilsētas. Franka strādā par bioloģijas un peldēšanas skolotāju Lībekā un ir spiesta katru dienu braukt uz darbu 120 km, parkot mašīnu un laicīgi paspēt uz autobusu. Visi ceļu vāvuļojam par Merkeles politiku, zemenēm un mūziku. Viņa mani izsēdina Lībekas Moltkeplatz un es vēl kādas 20 min gaidu CS’erus, bet tā kā tie nerādās, eju uz centru.
Pati Lībeka varbūt arī ir mazliet lielāka par Rostoku, taču kas ēsti – visa Vecpilsēta kompakti ietilpst uz 4 salām Trawes upes vidū. Lībeka arī ir viena no vecajām Hansas savienības pilsētām un es jau esmu citā Vācijas federatīvajā republikā Šlēsvigā-Holšteinā.
Ieliņas te šauras, pārsvarā visur sarkanas ķieģeļu ēkas. Lieliski izskatās virs durvju ailēm apaugušās rozes un ap lietus notekām – kāršurozes. Reizēm šķiet, ka tās aug kā nezāles no visiem kaktiem, pilnīgi no pašiem ēku pamatiem. Bildē jebkuru Lībekas ielu un taisi romantiskas kartiņas.
Vecpilētas ziemeļos vērts iegriesties Sv. Gara hospitālī, viena no vecākajām sociālajām iestādēm Lībekā (1260.g.). Iekšā ir fantastiskas viduslaiku gleznas un freskas, vitrāžas, viss kā no vēstures grāmatām. Pat kapuplāksnes uz grīdas... Hospitālis atrodas nelilā laukumiņā, kur sarindojušās vairākas ievērojamas ēkas – Sv. Jēkaba baznīca un Schiffergesellschaft (“Zilā ūdens kapteiņu” ģilde). Ģilde dibināta 1401. g. un klubiņš joprojām eksistē. Pašlaik šeit ir restorāns, bet interjers tiešās ir skaists un senlaicīgi pārdomāts, ar vairākām oriģalajām mēbelēm.
Ja aiziet pa Grosse Burgstr. Līdz pašam ziemļu galam, var nonākt pie savdabīgas pils. Es tā arī netiku gudra, kas tur īsti atrodas, vai nu skola, vai kāds sociālais dienests. Taču var brīvi staigāt pa pagalmiem un bildēt Trawes upi no augstajām pils terasēm.
Atpakaļ var līkumot pa kalnainajām ieliņām, taču ja atkal rauj uz jūras romantiku, tad labāk soļot pa An der Untertrave ielu. Te nu ir piestājušas jahtas, burenieki, pirātu kuģi, u.c. Lībekas ielās vietām mājas ir tik cieši viena pie otras, ka starp tām nevar saprast kā tikt uz citu ielu vai arī teiksim, kā vietēji tiek savos dzīvokļos, jo durvju ārpusē nav. Un te nu ir interesants risinājums – ik pēc dažiem metriem bezgalīgo mājiņu sienās ir izsistas ejas, kuras tā arī saucas XXXX Gang. Nr. XX. Katrai savs nosaukums un numurs, bet iekšā jauki pagalmi.
Katrai pilsētai ir sava galvenā, jeb tūristu iela. Lībekā tāda ir Breite str., kas domāta gājējem. Te nu ir vis-vis-vis krutākie suvenīru veikali, muzeji, kafeškas un izklaide. Pie rātsnama notiek divu jauniešu džeza koncerts. Apkārt skaidra sīkie, citi mirkst pa strūklaku. Rātsnams ir iespaidīgs. AR miniatūriem tornīšiem un ģerboņiem, blakus ir Marijas baznīca un tirgus laukums. Ielienu baznīcā, jo nevaru es atturēties no šādām vecām ēkām. Atkal daudz viduslaiku gleznu, dažādas pamācošas muzeju ekspozīcijas. Vispār visas baznīcas, ko es redzēju Lībekā un vēlāk arī Vismārā ir nenormāli lielas un masīvas. Tā ka jāizmeģī kakls atgāžot galvu. Ja nu vienīgi Sv. Vita katedrāle Prāgā ir tipat liela. Un iekšā tu saproti to veco būvnieku domu – tu mirstīgais esi niecība, lūk Dieva varenība!
Bakus rātsnamam nelielā ēkā ir pasaulslavenā marzipāna ražotāja Niederegger kafejnīca ar muzeju. Vispār jau marzipānu izgudroja Persijā 100 gadus ātrāk nekā Lībekā, bet nu tagad jau viens pīpis kuram tad taisnība. Patiesība ir tajā, ka Lībekas marzipāns tiešām prīmā. Marcipāna firmas šeit ir vairākas, Niederegge ir vienīgi vecākā un lielākā. Veikalā ir marcipāna muzejs ar visvisādām skulptūriņām, kafejnīca divos stāvos, kur var šiverēt augšā-lejā. Ja nu reiz esmu šeit atkratījusies, pasūtu tēju un marcipāna kūku. Daudz neapēdīsi, bet bija laba. Domāju ko nopirkt uz mājām, taču kā ierast Latvijā, nolemju marcipānu nopirkt parastā veikalā lai lētāk. Tas nu izrādījās muļķīgi, jo Niedereggers savai produkcijai ir uzlicis fiksēto cenu uz visiem iepakojumiem un mandeļu mājiņa maksās vienādi pašā kafejnīcā, gan pieticīgā veikalā. Tā ka nesarežģījiet sev dzīvi.
Ieskrienu vēl vienā Deichmana veikalā un iznāku ar diviem pāriem kurpju. Atkal gribas ēst, un par 5 eur. Aizdomīga paskata ēstuvē dabūju milzu bļodu ar kartupeļiem, un slaveno Curry-wurst. Kāpēc vācieši ir kā traki tieši uz karija desiņām- nezinu. Bet ir garšīga un porcija liela.
Vecpilsētas dienvidos ir vecākā Lībekas baznīca – Doms, kurai apkārt ir neliels parks. Tomēr labāk ir aizet līdz Pēterbaznīcai un par 3 jurīšiem ar liftu uzbraukt tornī. Vējiņš, kas atvēsina un skats uz Lībekas jumtiem ir vienreizējs. Turklāt var mierīgi staigāt riņķī. No Pēterbaznīcas ceļš ved uz lībekas jaunpilsētu gan ievērojamāko celtni visā Ziemeļvācijā – Holstentor. Tie ir bijušie pilsētas vārti un pašlaik ir attēloti uz Vācijas suvenīrjurīšiem. Pie Holstentor ir divas lauvu skulptūras – viens ir nomodā, bet otrs sliņķis tāds- aizmidzis.
Tā kā mans laiks Lībekā iet uz beigām, šķērsoju Puppenbrucke tiltu uz Staciju. Puppenbrucke ir vecākais uzceltais tilts pār Traves upi vecpilsētā, uz tā pašlaik uzstādītas dažādas alegoriju skultūru kopijas, kas šeit bija 1776.g. Man visvairāk patika kāda apetītlīga dāma, kurai pie kājām bija kaķītis.
Mans Flix buss atiet no centrālās autoostas, bet nevaru atrast pieturu, tikia vietējie autobusi riņķī. Infocentrā dabonu zināt, ka jāiet velnzinkur aiz stūra mazā šķērsielā, un bingo! Mazmazītiņa pietura ar sīku uzrakstiņu, ka te lūk stājas visi lielie starppilsētu busi. It kā jau nebūtu slikti, Flixbuss nokavēja 73 min!!! Visi sēž karstumā un ņerkst vai zvana dispečeriem, kas par lietu. Rostokā esmu ar tumsiņu, kājas krīt nost tāpēc 3 pieturas šmaucos tramvajā. Nav spēka un ir besis!