Korsika GR-20

Rihards Jērums 22.08.2016 16 min lasīšanai

14.jūnijs

Rīga – Berlīne - Bastia

Izlidojam no rīta pēc 7. Lidostā stingri skatās (bet ne līdz galam), vai bagāža nepārsniedz svaru. Biļetē 20 kg, svari rāda 22 kg. Nākas liet ārā ūdeni no plastmasas pudeles un vilkt ārā no mugursomas drēbes. Vienalga – tikai 21 kg. Bet otreiz neliek ņemt ārā lieko. Rokas bagāžu (mazāku mugursomu) liek mērīt rāmī. Garumā protams, neder, bet arī palaiž. Tiekam cauri pa lēto.

Nebiju domājis, ka no rītiem tads pūlis izlido.

Gaidīšanas stundas Berlinē pavadam diezgan aizaugušā parkā blakus Tēgeles lidostai.

Uz vakara pusi jau nolaižamies Korsikā. No augšas lielisks skats – visa Korsika vieni vienīgi kalni. Pasu kontrolē nezina, kas ir „Latvia”, atpazīst tikai „Lettonie”. Sākam „izbaudīt” Francijas cenas. Autobuss no lidostas līdz Bastijas pilsētai (kādi 8 km ceļa) – 9 EUR. Pilsētā esam pēc 19, tūrisma info jau ciet. Uzzinam no autobusa šofera, ka transporta uz Kalvi šodien arī vairs nav. Jāmeklē kempings. Kam pajautāt īsti nav. Jautājam visiem pēc kārtas, kāds kaut ko atbild lauzītā angļu valodā, kāds vispār nerunā angliski. Uzzinam, ka uz kempingu ved noteikta maršuta autobuss. Meklējam to. Atrodam pieturu. Pēc saraksta pēdējais jau varētu būt aizgājis. Kājām līdz kempingam vairāki kilometri. Tomēr vajadzīgais autobuss parādās, un vadītāja pat zina, kur ir kempings. Vajadzīgajā pieturā mums pasaka, un pat norāda virzienu. Sākam iet, bet nekādu zīmju par kempingu neredzam. Kaut kā ar čuhu – ņjuhu-poņu un vairākkārtēju vietējo iztaujāšanu tiekam līdz kempingam.

Tā bija pirmā reize, kad gājām „aizej tur, nezin kur” un it īpaši nezin kā. Kalnos viss bija saprotams, kartes, norādes un vienkarši tālu redzams. Bet pilsētās un ciemos neskaidrības turpmāk bija daudz. Gandrīz nekad nezinājām, kur un kā nokļūsim. Skaidrojām soli pa solim.

Kempings nedaudz čmošnijs, bet minimālās labierīcības ir. Alus krogā cenrādī viena cena, atlikumu izdod par 1 EUR mazāk. Tas pats joks bija vēlreiz citā krogā, liekas, jau Sardīnijā. Sākam iepazīt tūristu čakarēšānu. Un pirmo reizi samaksājām par aliņu 6 EUR.

Labā ziņa, ka vajadzīgā vilcienu līnija ir blakus kempingam un no rīta nekur nebūs jāvazājas, kāpsim uzreiz vilcienā uz Kalvi. Pa nakti dzirdam briesmīgu rībēšanu – tas ir vilciens.

15.jūnijs

Bastia - Calvi

Vilciena pietura sīka, kases nav. Konduktors pienāca tikai pusceļā, un arī biļeti iedeva par pusceļu, krietni mazāku ceļu, nekā nobraucām. Brauciens īsts „scenic road”, kā arī kartē atzimēts.

Kalvi un apkārtnē vasarā uz vienu vietējo esot 10 tūristu. Un attiecīgi mums viss notiekās vienkārši. Info centrs, pilsētas malā ir kempings, bet tas ir tikai apmēram 1 km no centra. Uzreiz sarunājam taksi uz Calenzana - ciematu, kur sākas taka , 8 km no Kalvi. Uz papīra kempingā takša cena pierakstīta 32 EUR, piezvanot – 38 EUR, bet nākamajā rītā tā būs jau 50 EUR. Labā ziņa, ka mums atrodas ceļabiedri, ar kuriem dalam izmaksas uz pusēm. Ar šiem francūžuiem tā arī paralēli noiesim visu taku līdz pat dienvidiem un beigsim vienā dienā.

Kalvi ir viena no pilsētām, kurā dzimis Kolumbs. Attiecīgi piemineklis utml.

16. jūnijs

Calenzana – Refuge d’Ortu di Piobbu (high level)

Kāpums 1550 m, kritums 235 m, distance 12 km, laiks 7 h

Šeit un turpmāk rakstu ceļvedī uzrādīto laiku, kas paredzams maršruta iziešanai bez pauzēm. Ja neslinkojām, posmu veicām apmēram norādītājā laikā, bet ar visām atpūtas pauzēm.

Izbraucam ar taksi 7.00. Calenzana esam 7.20. Maršruts sākas (zīmes) ciemata vidū, izlīkumojam pa šaurām eksotiskām ieliņām un sākam kāpt pa taku kalnā. Pirmā daļa vidēji besīgs kāpiens.Tik lielas mugursomas kā man nevienam nav. Vēlāk visa GR-20 garumā redzēju tik 1-2 tikpat lielu mugursomu. Cilvēki rindā neiet, bet maz to arī nav.

Pēc mazāk kā 2 stundām nonākot uz pirmās pārejas, vairs galīgi nebija noskaņojuma maukt. Bet paskatoties kartē, izrādījās, ka lielais kāpums jau ir noiets (1000 m pa vertikāli). Ieslēdzam līferēšanās režīmu, taisam 30-50 min garas pauzes. Gatis skatās floru un faunu, daudz ko atpazīst. Es guļu koku ēnā un baudu atpūtu. Pirmo reizi sastopam kalifornieti.

Hatā iepazīstam nakšņošanas cenas. Par cilvēku 7 EUR. Un vēlāk saprotam, ka Korsikā tas nav dārgi. Ja nakšņo hatas 2-vietīgajā teltī - vēl 14 EUR. Nakšņošana hatā uz matrača zem jumta 14 EUR (tā arī neuzzināju, vai tad ir jāmaksā arī 7 EUR par cilvēku). Kempingi visi ir nacionālā parka teritorijā (tam kaut kā pakļauti) un nakšņošanas cenas visos ir vienādas. Vakariņas maksā 19-20 EUR. Cik redzējām, diezgan labas. Bet – pat 12x20=240 EUR. Budžets neatļauj. Vietējie vakariņas ēd daudzi, bet nebūt ne visi. Visos nacionālā parka kempingos ir iespēja taisīt ēst pašiem uz gāzes plītiņām. Tā mēs pirmo reizi vāram griķus. Vēlāk nožēloju, ka paņēmu līdz par maz. Pirmo reizi nopērkam 0.5 alus kārbu par 6 EUR. Redzam arī pirmo reizi 0.33 Coca-Cola par 3.50 EUR. Tiesa, dzērieni ir auksti (bet citādi par šo cenu tos neviens nepirktu, starpība milziga pēc noietā maršruta). Cena ļoti spiež uz smadzenēm, bet turpmāk pirkām katras dienas beigās, jo prasās neizturami. Ja gājm dienā divus posmus, tad dienas vidū hatā pirkām kolu par 3.50 EUR.

Pirmo reizi iepazīstu labierīcības. Šis kempings izceļas, gan dušas, gan tualete ir pa vienai. Veidojas rinda.

Nometnē kādi 50 clvēki un ap 10 teltīm. Vēlākajās nometnēs parasti bija vairāk.

17.jūnijs

Refuge d’Ortu di Piobbu – Refuge de Carozu (high level)

Kāpums 750 m, kritums 1050 m, distance 8 km, laiks 6.5 h

Naktī pūta vējš (vēlāk sapratām , ka tas ir tikai vidējs) un lija lietus. Trokšņa daudz, bet no rīta telts pat nebija slapja. Gulējām līdz apnikumam – 7.30. Izvīsktījāmies un maršrutā izgājām 9.00. Turpmāk tā arī bija: celšanās un savākšanās mums prasīja tās pašas 1,5 h.

Maršuta sākumā kāpums 2 stundas, kad jau piegriežas, klāt pāreja. Tālāk kore, brīzām klintis, kāpjamas ar roku palīdzību. Un beigās garš kritums. Līdzīgi bija arī citu dienu maršruti – kāpums, tāds vai savādāks ejamais vienā augstumā, nokāpiens.

Konstatēju, ka zābakus esmu paņēmis galīgi nederigus. Zole kļuvusi mīksta kā kedai. Acīmredzot sezona Kaukāzā zoli piebeidza. Sākumā domāju, ka nevarēšu paiet. Izrādijās, paiet var, tikai pēda stipri samocās. Tulznu vietās jau no rīta limēju plāksterus. Pēda sajut katru akmentiņu, jāskatās kā un kur liec kāju.

Kempings krietni labāks. Labas dušās (3!), labas tualetes (4!). Laikam visa ceļa garumā tās bija labākās no tām, kas bija kalnos, nevis pie civilizācijas. Kempings mežiņā zem kokiem. Arī to otrajā dienā vēl nenovertējām kā lielu plusu.

18.jūnijs

Refuge de Carozu – Haut Asco

Kāpums 860m, kritums 710 m, distance 6 km, laiks 5.5 h

Ceļamies pirms 7, izejam 8.00. Gaidis saka, ka mana Rīgā pirktā gaļa smird. Saku, ka es apēdīšu. Apgriežam maliņas, ēdam abi J

Tāpat kā iepriekšējā dienā, gājiens sākas ar lielu kāpumu (2.5 h). Augšupejot sāku nedaudz atpalikt no Gata. Jāsāk vienādot mugursomas. Ejam pa kori, dažās vietās interesanti (bailīgi). Tālāk stāva gara, nogāze, labi, ka bez nobirām. Bet daudz klinšu, bieži jāpalīdz ar rokām. Bez smagas mugursomas būtu ne pārāk grūti. Pie pirmās iespējas liekās mantas sūtīšu uz Latviju.

Naktsmītne ir civilizācijā, asfaltēta ceļa galā pie slēpošanas stacijas , 1422 m.v.j.l. Cenas veikaliņā tādas pašas dārgas kā kalnos. Interesējamies, kā iet nākamo dienu. No sākuma mums sajauc galvu holandieši, taka slēgta, bet esot busiņš, kas aizvedot līdz pieejai nākamajai naktsmītnei. Tas gan maksā 35 EUR no deguna. Un laika prognoze esot drūma, gandrīz vai vētra utml. Vēlāk tomēr satiekam omulīgu čehu gados, kas nāk no pretējās puses. Esot jauna taka, garāka un augstāka, bet izgājis 6h. Kad uzmanīgi ieskatāmies ap nometni, ir arī norādes dabā uz jauno taku, bet protams, franciski. Attiecīgi arī apjēdzam lietu kārtību ar lielām aizturēm. Sākam pierast, ka ne vienmēr viss ir skaidrs.

Ak jā, vecā taka slēgta, jo iepriekšējā gadā bija noslīdeņi un gāja bojā vairāki cilvēki.

Laika prognoze neskaidra, bet varētu būt, ka no rīta nelīs, bet dienā tikai uzsmidzinās. Nolemjam celties 5, iziet 6.

19.jūnijs

Haut Asco - Refuge de Tighjettu

Jauns maršruts, pirmo gadu, neatradu datus par maršrutu. Bet pāreja (Bocca Cruccetta Suttana) tagad ir visa maršruta augstākais punkts - 2470m. Uz zīmes laiks 8-10 h.

Izgajām 8.20. Lielāka dāla citu gājēju brauc ar busiņu vai paliek gaidīt laiku. Pirms mums iziet 4, varbūt ir arī citi gājēji. Līdz pārejai garš-garš kāpiens 3.5h. Daudz klinšu. Augša minimāls sniegs. Paeejam garām Monte Cinto, augstākajai Korsikas virsotnei. Nav ne jaudas iet uz to, arī laika apstākļi nelabvēlīgi. Kāpjot lejā no sākuma krusa, pēctam patstāvīgs lietus. Daudz pārplūdušu klinšu. Apdzenam ātrāk izgājušos.

Naktsmitnē siltumā liels tuss. Visi priecigi, ka ārā līst, bet paši esam iekšā siltumā – в тесноте, но не в обиде. Iekšā guļamvietu nav, ceļam telti lietū. Ieeju nomazgāties ledusaukstā dušā.

Rīt mēģināsim noiet 2 dienu maršrutu.

20.jūnijs

Refuge de Tighjettu – Hotel Catel di Vergio

Kāpums 850m, kritums 870 m, distance 15 km, laiks 6.5 h

Iziet 2 etapus pietrūka jaudas. Nogājām 6 stundās. Kā parasti, no sākuma stiepiens augšā, pēc tam garš gājiens lejup. Kempings pie hoteļa, kas savukārt ir ceļa malā uz pārejas (1404 m.v.j.l.). Mazās laimītes – siltas dušas un iespēa izmazgāt drēbes. Iepērkam šādu tādu paiku. Kempinga boditē cenas nenormālas. Piemēram, 80 g zivju konservu 2 EUR. Utml. Skaties ko gribi, visu žaga rauj pirkt. Bet nepirkt nevar, alternatīva vakariņas par 20 EUR.

Rīt plānojam celties 4.30 un iet divu dienu gāienu. Aizejam gulēt pirms 19 J

21.jūnijs

Hotel Catel di Vergio – Refuge de Manganu – Refuge de Petra Piana

Kāpums 670 m, kritums 475 m, distance 17 km, laiks 5.5 h + Kāpums 980 m, kritums 740 m, distance 10 km, laiks 5.5 h

Pirmais posms viegls, pabeidzam stundu ātrāk. Taka pa lēzenām korēm, kalnu pļāvām, garām Ninu ezeram. Refuge paņemam kolu par 3.5 EUR, omleti par 8 EUR un stundu atpūtas kājām.

Otrais etaps daudz grūtāks. Kāpiens vēl kaut cik ejams, bet pēc tam garš grūts klinšu traverss, tad klinšu kore un ilgs kāpiens lejup uz naktsmītni. Vienā zābaka purngalā caurums. No sākuma maza panika, pēc tam saprotu, ka Vizzanovā kaut kā nopirkšu vietā.

Otrais posms ved pa augstām kraujām vietām. Kamer ej pa taku it kā nekas īpašs, bet vēlāk atskatoties, redzi, ka taka pa ved virs ļoti augstām un iesapidīgām nogāzēm.

Naktsmitnē uzsitam klačas ar francūžiem.

Nolemjam arī nākamajā dienā iet 2 posmus. Labi, ka pirmais ir īss.

22.jūnijs

Refuge de Petra Piana – Refuge de l’Onda (high level) – Vizzavona (low level)

Kāpums 390 m, kritums 800 m, distance 8 km, laiks 4 h 15 min + Kāpums 670 m, kritums 1180 m, distance 11 km, laiks 6 h

Laikam pirmais dienas ejamais posms ir visīsākais no visiem GR20. Pat ļoti lēnām ejot nogajām 4 stundās un 10 minutēs. Refuge atkal omlete un 3.5 EUR kola (0.33 l).

Otrais posms vairs nav tik vienkaršs. Augšā tiekam 2 h 10 minutēs, bet tad sākas nokāpiens. Ceļvedī rakstīts „descent through the valley is likely to take longer than imagined”. Un tā tas tiešām ir, tu ej, ej un taka pat nedomā beigties. No augstās kores lejā pa lēzanām klintīm. Vēlāk gan atrakcija – aiza ar ūdenskritumu, bail pat iet klāt klints malai. Tālāk ielejā ir Cascades des Anglais – Angļu ūdenskritumi. Tos iemīļojuši angļi XIX gs., kad apnicis vazāties pa Azūra krastu. Ejam ar Gati peldēties pa pliko, bet uzrodas vietējie (ne-takas) tūristi, ciemats tomēr jau tuvu. Vēl pašā takas galā piedzīvojumu parks (kā mūsu Mežakaķis, virves kokos). Bet cilvēku tur nav. Jau vēla pēcpusdiena.

Izejam uz šoseju, domāju, tūlīt redzēs ciematu Vizzavona. Ha! Ilgi meklējām uz kuru pusi jāiet, un beigās Vizzavona ir 10 mājas mežiņā un dzelzceļa stacija pirms tuneļa. Kempings blakus stacijai. Diezgan savdabīga vieta – atsevišķas solīdas mūra mājas meža vidū.

Arī otrā zābakā parādās caurums. Izmetu abus! Urā, pēdas vairāk nemocīsies.

Jūt nogurumu. Tomēr divās dienās 4 dienu gājiens pieveikts. Rīt braucam uz Ajaccio pēc žābakiem un paikas. Brīvdiena!

Pirms gulētiešanas palasu nomestu L’Equipe. Tagad zinu Eiropas čempionāta futbolā rezultātus.

23.jūnijs

Vizzanova-Ajaccio-Vizzanova

Ar vilcienu.

Atstājam telti ar mantām kempingā un braucam ar vilcienu uz Ajaccio, Napoleona dzimto pilsētu. Ajaccio sagaida ar lielu karstumu. Bet pēc kalniem pat karsta pislēta mums viegli ejama, ka tik bez mugursomām un nav jāiet kalnā. Infocentrā noskaidrojam sporta veikalus. Neko daudz to šeit nav. Viens ir centrā, otrs esot nomalē. Ajaccio pec lieluma ir kā Jelgava. Ejam visur kājām, Napoleona dizmtās vietas ignorējam. Pirmām kārtām sameklējam pastu. Ilgi apjēdzam, kā labāk nosūtīt liekās mantas. Viss franciski - uzmini nu. Beigu beigās atrodam kaut kādu sūtījumu kasti, piestūķējām ar ziemas drēbēm un citiem niekiem, bet nūjas tomēr neiet iekšā, par garu. Kopā 3.8 kg, 22 EUR un aizsūtīts uz Latviju. Meklējam sporta preču veikalu. Kaut kādi kalnu apavi tur ir, bet, protams, problēmas ar izmēriem. Tikai 2 modeļi, 47 un 47 1/3. 47 neder nemaz, 47 1/3 spiež, bet ne tā, ka nevarētu valkāt. Izlemjam meklēt otru veikalu nomalē. Karte rokā un uz priekšu! Pēc kalnu attālumiem pilsētā viss ir tuvu, pat ja nav īsti skaidrs, kur kas ir. Pa ceļam atrodas supermārkets (kas par laimi!), tur tik daudz paikas un par tik mazām cenām. Turpceļā paņemam alu (Leff, 1.60 EUR – lēti!), izdzeram un prāts vēl līksmāks pat ejot pa putekļainu pilsētas nomali. Sameklējam otru sporta veikalu, tas ir tieši tas, kas būtu vajadzīgs – kalnu sporta inventāra bode. Bet – bezcerīgi slēgts, aicina iepirkties internetā. Jādodas atpakaļ uz pirmo veikalu pirkt, kas ir. Atpakaļceļā – supermārkets. Piekraujam pilnus ratiņus, gribam jau iet pie kases, kad pēkšņi visus pircējus aicina izvākties. Vilšanās milzīga, ratiņos ali, dzeramie, gaļas un milzums citas paikas. Pirkām, cik varam panest. Supermārketa pazemes autostāvvietā bija kaut kas sācis degt. Un Francijā nav kā Maksimā, jāiet ārā un viss. Redzējām atbraucam „sapierus-pumpetājus”, tā francūži sauc ugunsdzēsējus. Labā ziņa, ka turpat blakus ir vēl viens supermārkets, kādu nieku švakāks, bet mūsu vēlmes piepildošs. Tagad jau iepirkšanās iet raitāk, piekraujam ratus 15 minūtēs un maksājam, kamēr vēl kaut kas nav noticis. Varu laimīgs nest pilnu mugursomu. Nopērku krosa botas 47 1/3 izmēru (125 EUR, Solomon). Kempingā ieskatoties, redzu, ka uzraksts „plain” – skriešanai pa mežu, mīkstu segumu, nevis kalniem. Bet variantu tāpat nebija. Drusku par mazu, bet ciešami, nagi negāja nost. Ajaccio vairāķ neko skatīties negribam, gribam prom. Dzelzceļa stacijā tualete „out of order”, bet Gatim tieši vajadzība. Kafejnīcā arī nevarēja. Ka Gatis tika galā pilsētas centrā, paliek viņa netīrais noslēpums.

Kempingā rijam un dzeram. Pār mēru, pat drusku slikti paliek. Vajadzēja padalities ar ceļa biedriem kempingā, bet nesaņēmāmies. Lētasi ssdrs irādījās 2% alkohola, drusku stiprāks apr kefīru.

Ak jā - , „Līgo, līgo!”. Gulēt ejam kādos 21.

24.jūnijs

Vizzanova – Bergeries d’E Capanelle – Bocca di Verdi (low level)

Kāpums 1000 m, kritums 335 m, distance 16 km, laiks 5 h 30 min + Kāpums 320 m, kritums 620 m, distance 14 km, laiks 4.5 h

Опять день за два. Noejam 10 un 11 posmu. 11. Posms laikam vieglākais visā GR20. Bet kopumā vienai dienai gana iešanas. Uzzinam pa telefonu no Rīgas par Brexitu. Runājam par to visu dienu.

Bet vispār sajūta, ka otro pusi GR20 tikpat labi varēja neiet.

25.jūnijs

Bocca di Verdi – Refuge d’Usciolu

Kāpums 1290 m, kritums 830 m, distance 16 km, laiks 7 h 15 min

Šodien garais posms, bet viens. Ejam pavisam bez iedvesmas.Cēliens augšā no 1300 m līdz 2000 m. Tad lejā līdz 1500 m un atkal augšā līdz 2000 m. Garš gājiens pa kori. Pirms pēdējā kāpiena augšup pagulējām pusstundu diendusu. Un tas bija labi! Beigās līdz naktsmītnei nonācām pavisam saguruši. Bija apmēram trīs dienā, kad cēlām telti. Visa nometne kā uz pannas, tikai klintis (vietas zem dažiem kociņiem aizņemtas), no saules patverties nav kur. Nomazgājos ar ar šļūteni ledainā ūdenī. Pēc kādiem 17 saule aizgāja aiz kores un palika cilvēcīgāk. Bodē izlejamais vīns lētāks par alu (0.25 l alus par 3.50 EUR, vīns 0.75 – 9 EUR). Naktī ļoti stiprs vējš.

26.jūnijs

Refuge d’Usciolu – Refuge d’Asinau (direct) – Village de Bavella (low level)

Kāpums 1010 m, kritums 1225 m, distance 17 km, laiks 7 h 15 min; Kāpums 380 m, kritums 695 m, distance 11 km, laiks 4 h 45 min

Bijām plānojuši iet 13.-14. apvienoto etapu, kas tāpat ir pagarš, bet sanāca krietni vairāk. Laikam garākā diena ceļojumā. Pirmā etapa vidū interesants gājiens pa plato bez kokiem, bet ar „sping broom”. Pēc plato bija 500 m kapiens, no kura baidījāmies. Visos attēlos redzamas stāvas, klinšainas nogāzes, bet taka izrādijās gāja pa kores otru pusi, kura ir lēzena-lēzena un uzved virsotnē pavisam nemanot. Tā bija labā ziņa. Sliktā ziņa – kad noguruši nonācām pie Refuge d’Asinau, tā izrādās nodegusi. Un pat nedrīkstot celt teltis. Un paiku nopirkt nav kur (maizes mums nav). Un uzvārīt putru nav kur. Īsi sakot – nav ko ēst! Nemaz neesam priecīgi, bet nākas iet tālāk vēl vienu posmu. Tas nav garš, bet vienalga negribēts. Etapa sākumā upe ar baseiniem. Izpeldamies un labsajūta uzlabojas. Posms lielāko tiesu iet pa senu ganu taku, kas iet traversā. Attiecīgi nav jāmokas ar rāpšanos un kāpšanu, tik soļo, soļo, soļo. Ilgi un gari soļo. Posma beigās (ap 19) satiekam sanīkušas dāmas, kuras jautā, cik vēl atlicis. Parādu kartē, viņas bēdīgi saka – 1 hour. Mierinu, ka mazāk. Bet mazāk bija tikai mums (45 min), viņām tā vien sanāk.

Jautrākais bija ciematā. Biju iedomājies, ka tur ir kempings. Kempings, izrādās, ir tikai vēl pēc 2h gājiena. Bet iet vairs nevar, jau tumšs. Uz vietas ir „gite d’etape” (hostelis tūristiem), sakrustots ar restorānu. Pats ciemats ir pie šosejas uz pārejas, no kurienes skaisti skati, attiecīgi mašīnu daudz. Ejam iekšā gite d’etape „Les Auguilles de Bavella” skaidroties, kas ir iespējams. Redzam, restorāns pilns ar takas biedriem, „uzpildās” . Brīvu gultasvietu, protams, nav. Bet laipni piedāvā par velti celt telti zālainā un plašā mašīnu stāvvietā. Pat zem kokiem! Uzceļam telti un dodamies ĒST. Un diena izrādās laimīgā! Par 20 EUR dod vakariņu komplektu. 4 ēdieni. 1 – gaļas uzkodas, 2 – liekas, zupa, 3 – makaroni arm vietējo gaļu, milzīga porcija, 4 – deserts. Viss ļoti garšīgs un daudz. Pa virsu ņemam alu, oficiante nedaudz brīnās, ka prasam 0.5 l. Kopā katrs paņemam 0.5+0.5+0.33. Kopsummā katrs samaksājam 40 EUR, puse no tā alus. Paēduši pamangojam mazgāšanos. Lielā diena turpinās! Mūs ielaiž dušās! Un tās ir siltas utt ujpr. Vārdu sakot, mūsu labākais kempings nav kempings, un maksājām tikai par kuņģa piegrūšanu. Un ēdām nevis pie koka galda no dzelzs bļodiņām, bet restorānā, kur apkalpo viesmīles. Счастье есть, оно не может не есть!

27. jūnijs

Village de Bavella – Conca

Kāpums 700 m, kritums 1670 m, distance 19 km, laiks 7 h

Pēdējā diena uz takas. Pagarš etaps, tiesa, lielāko tiesu uz leju. Vismaz sākumā tā liekas pēc grafika. Tomēr bija šādi tādi kāpumi, lai nebūtu par vieglu. Domajām, ka būs neinteresanti, bet maršruts pārdomāts, ir skaisti un interesanti līdz pašām beigām.

Finišējam ciematā, kurš izskatās pēc Porto Vechio piepilsētas (kaut 20 km attālumā). Pēc darba brauc uz patīkamāku vidi nakšņot. Kempingā noskatos veselus 2 futbolus. Kempings pilns ar takas gājējiem, gan uzsākošiem, gan pabeigušajiem. Pēdējie baigi priecīgie, daudzi savā starpā sapazinušies. Gatis dabūjis internetu ilgi-ilgi meklē nākošās naktsmītnes, prāmjus, sabiedrisko transportu. Neizskatās vienkārši, un tā arī nākamjās dienās būs – sarežģīti.

28.jūnijs – 4.jūlijs

Conca – Porto-Vechio – Bonifacio – SantaTeresa di Gallura (Sardīnija) – Sassari – lidosta Frankfurte (Hāna) – Rīga

Sākās jautrākā daļa. Vajag nokļūt līdz lidostai Sardīnijā par saprātigām izmaksām un arī nakšņot kaut kur – tāpat par saprātīgām izmaksām. Sabiedriskais transports ir, bet ne visur un ne bieži. Un vēl jāatrod, kur tas ir. Čakaris ne pa jokam. No Conca vispār braucām ar stopiem. Tālāk viss notiek ar lielu meklēšanu un neizsamišanu. Laiks ir, uz priekšu kaut kā jātiek ir un tad nu vēsu prātu cīnamies, kā varam,. Un kaut kā viss notiekās. Satiekam pilsētas vidū takas biedru, kas parāda, kur ir autoosta. Ne uzreiz, bet vienmēr atrodam vajadzīgos busus, un pat visbezcerīgākajās situācijās atrodam pieņemamas naktsmājas.

Rīgā domāju, ka nokļūt līdz lidostai Sardīnijā būs vienkāršāk. Bet izrādījās, ka sabiedriskais transports abās salās iet daudz retāk, nekā gaidīts. Un Sardīnijā kempingi ir pie jūras, nevis pilsētām. Bija interesanti iebraukt pilsētā 19 vakarā un nezin āt, kur nakšņosi. Gatim nepavisam nepatika daudzie nēģeri, nebija gatavs nakšņot kaut kur pažobelē teltī. Bet galu galā nakšņojām istabā (viduslaiku māja, 4m griesti) pie vietējā „Doma laukuma” par 44 € (kopējā cena), skatījāmies futbolu un ēdām milzīgu picu par 15 €. Bijām laimīgi gulēt gultās.

Pēdējā nakts bija Hānas šķūnī- lidostā. Uz soliņiem, Gatis negulēja, es kādas 4h aizmigu. Laikam varu gulēt jebkur un jebkuros apstākļos.

No visa tā guvu lielu mācību – ja pietiekami ilgi un neatlaidīgi risini problēmu, tā tiek atrisināta. Pat ja situācija liekas bēdīga. Soli pa solim, bet atrodas varianti. Morāle – parasti lietas netiek atrisinātas tamdēļ, ka nepietiekami centās. Mums nebija iespējas neatrisināt – un galā tikām. Ļoti laba pieredze dzīvei Latvijā.

Praktiskās lietas.

Francija ir dārga, Sardīnija – nedaudz mazāk. Biju domājis, ka kalnos nauda netērējas, bet tā nav taisnība GR-20 gadījumā. Labi, ka paši kempingi bija vienā cenā, kuru visdrīzāk nosaka nacionālais parks. Ja nekļūdos, maksājām 7 € par cilvēku un 11 € teltsvietu (telts mūsu). Attiecīgi viena nakšņošana 25 €. Tas ir lētākais variants un telts visus 180 km jānēsā uz muguras. Vakariņas uz vietas maksā 19-20 €. Paiku trasē var nopirkt tikai par ļoti dārgām cenām. Vienīgais variants par saprātīgām cenām iegādāties ir trases sākumā lielā pilsētā supermārketos un tad nest mugursomā. Alum tas nav reāli, pietam kempingos alus bija auksts. Nevarējām atteikties un pirkām par 6€. Katrā kempingā ir virtuve ar gāzes plītiņām. Tur tad arī vārījām putras, tējas. Ļoti vietā bija brauciens un Ajaccio maršuta vidū, sapirkāmies pārtiku ne pa jokam. No rītiem ēdām sviestmaizes. Ķelmēnu maize rullē – ļoti sātīga un ilgi saglabājas ēdama. Bet ar visu knapināšanos ceļojuma laikā iztērēju visus līdzi paņemtos 500 €. Vispār sajūta, ka Korsikā gandrīz nekas nemaksā mazāk par 5-10 €.

Kempingi ir maršrutā ir tādi ne pārāk. Virtuves un guļamtelpas vēl vairāk vai mazāk. Bet tualetes un dušas parasti ir kaut kādi šķūnīši ar ūdēnsvadu, kuram galā šļūtene. Ļoti reti ir pakaramie, durvju krampīšī, kas strādātu – tikpat reti. Vispār sajūta, ka kempingā pieliktas, noliktas lietas, kuras izmestas pēc remontiem atkritumos. Kalnos dušas tikai aukstas. To, atšķirībā no krampīšiem, var saprast. Franacūzī saka, ka vietējie korsikāņu kempingu saimnieki pret viņiem naidīgi izturās.

Taka oficiāli ejama 15 dienās. Bet daži no etapiem ir īsi, mazāk kā 5 h gājiens. Tāpēc daudzi iet vienā dienā pa diviem etapiem. Daudz kas atkarīgs no fiziskās sagatavotibas un laika apstākļiem. Mums, pat ņemot brīvdienu, sanāca apsteigt grafiku. Domāju, ka plānot vajag 14 dienas visam maršrutam un Vizzanovā ņemt-neņemt brīvdienu atkarībā no apstākļiem.

Lidmašīnas biļetes sezonā arī dārgas. Ja pērk kas ir, ērtos datumos un ērtās pilsētās, tad cena no Rīgas turp atpakaļ ir pie 800 €. Izmisīgi kombinējot pilsētas un datumus, atradu biļetes 2 cilvēkiem + 1 nododamā bagāža kopā par 500 €. Bet tās nebija ērtākās lidostas. Braukt uz Sardīniju vispār bija čakaris un izmaksas. Manuprāt, ir vērts maksāt par katra cilvēka aviobiļeti 100 € vairāk, lai nebūtu jābrauc uz Sardīniju. Prāmja biļete vien maksā 25€. Aviobiļetes iesaku meklēt kiwi.com – tur iespēja meklēt nepiesaistoties pie konkrētas lidostas un konkrēta datuma. Viņi arī paši reģistrē biļetes, tikai laicīgi jānorāda pases dati. Ļoti ērti!

Taku labāk iet tikai ziemeļu pusi, līdz Vizzanova. Ir pilnīgi pietiekami un iespaidu pārpārēm. Dienvidi nav garlaicīgi, vienkārši 9 dienas iešanas pa kalniem ir gana. Maksimāli maz ir jāņem līdzi mantas. Man likās, ka tas ir pārspīlēti, bet tomēr tik garā maršrutā ļoti jūt nevajadzīgo svaru. Mums liekas bija nūjas un siltās drēbes. Bijām saskatījušīes pirms izbraukšanas visādus instagram par sniegiem. Ja šajā gada laikā kaut kur gadās sniegs, tā nav problēma. Ir vērts maksimāli ņemt līdzi paiku, kura nebojājas. Es ņemtu griķus, rīsus visam ceļam. Un gaļu (cik nesabojājas), Ķelmēnu maizi, cik var panest. Noteikti smēri pret iedegšanu. Iešana nav ārprātīgi grūta, bet grūtāka, nekā biju domājis.

Noteikti vajag karti un jēdzīgu ceļvedi. Izmantoju Kompass kartes „Korsika Nord” un „Korsika Sud” (1:50 000) , ļoti labas un sīkas. Ceļvedis angliski Cicerone (https://www.amazon.co.uk/GR20-Corsica-Cicerone-Trekking-Guides/dp/1852848529/ref=sr_1_1?s=books&ie=UTF8&qid=1471511370&sr=1-1&keywords=GR-20) . Noteikti jāņem jaunākais izdevums, jo trase ļoti mainās. Franču ceļvedis izskatījās nedaudz sakarīgāks, bet tas bija franciski. Cicerone bija visnotaļ labs, citus angliskos varat izmeģināt paši. Uz domu iziet taku mani uzvedināja: https://celsuzmajam.com/gr20/ . Izlasiet!

Ceļš ir garš un nogurdinošs, būtiski, lai varat pieciest ceļabiedrus un viņi piecieš jūs. Man ar Gati šajā ziņā ļoti paveicās. Viņs mani labi piecieta J

GR-20 ir jauks ķeksītis manā ceļotāja biogrāfijā, varu tikai ieteikt citiem.