Σε αγαπώ, Ελλάδα jeb dižā Krētas svētlaime
|
Andris Lācis
|
Σε αγαπώ, Ελλάδα jeb dižā Krētas svētlaime
Ievads jeb kā tas viss sāka briest.
Kaut kur 2015.gada nogalē ap Ziemassvētkiem, brīdī, kad iepriekšējās vasaras atmiņas jau izbalojušas un neizturami gribas, kaut rīt būtu aprīļa beigas un kokiem pirmie piebriedušie pumpuri, naktī pētot ceļojumu firmu piedāvājumus atdūros pret ziņu, ka vēl līdz 30.decembrim tak var ko rezervēt. Un tad iespēra kā zibens- VAJAG.
Nu tad diena pētījumu un izvēlos Grieķiju- Krētu. To viesnīcu es jau agrāk biju pētījis- patika novietojums jūras krastā un klusais kūrorta sektors. Otra versija bija Turcija, bet tur atrast kaut ko paklusu var kaut kur pilnīgā nekurienē.
Tad sākās cirks ar rezervēšanu- ir zināma cena „X”, bet skaidri zinu, ka grieķu puse noteikti kaut ko ne tā pateiks tīšām Latvijas operatoram, lai pēc tam nostādītu fakta priekšā, ka par sapni piķosi vairāk. Nu samaksāju rezervāciju, sagaidu jauno gadu. Jā- meitene tūrisma firmā man pasaka, ka grieķi atjēgušies, ka es tak viens braucu- tur neesot single numuriņu- lai piemaksājot 75 eiro vēl pie sākumā minētās cenas . Es skata pēc padusmojos un loģiski, apņemos maksāt.
Laiks skrien, pienāk vasara- piepeši nepilnas 4 nedēļas pirms brauciena mana mugura pasaka, ka sorī, vecīt- es streikoju. Vienu nedēļu pavadu pilnīgā murgā- nu ne paiet, ne pasēdēt, ne pagulēt. Izrādās- disks nervu piespiedis- kreisā kāja sāp tā, kā to kāds ar elektrošoku knallētu. Sāku tīt filmu atpakaļ, lai saprastu, kur esmu tā apskādējies. Pēc ilgas analīzes saprotu, ka esmu klubā „Melnā piektdiena” jūnija sākumā savā „Neue Deutsche Härte” favorīta (aiz Rammstein protams) grupas „Hanzel un Gretyl” koncertā pamatīgi izplosījies par spīti 125 kilogramiem dzīvsvara, tad naktī Copa America skatoties 2x aizmidzis pret sienu atspiedies un pamodies 3 mezglos sasējies. Iznākumā ir tas, kas ir. Forši un ekselenti- vecums nekad nav nācis viens . Paldies visuvarenajam Allaham, Toram un vēl veselai veco senču dievu čupai- pēc nedēļas paliek stipri labāk.
Prelūdija jeb ežu čības.
Nedēļu pirms brauciena pētu, kas mani kārotu apēst šajā atpūtas pasākumā. Konstatēju, ka haizivs tajā Vidusjūras reģionā- pie Turcijas krastiem, pēdējo reizi kādu noēdusi kaut kur pirms 40 gadiem. Nu un pret to fišiņu nav zāļu. Es kā copmanis, protams, turu zem sava goda aiziet pie senčiem zivs vēderā- gan jau kaut kā . Bet atrodu, ka ir briesmīgi nezvēri- latīniski visas zortes kopā saucas Echinoidea- jūras eži. Nu šamie man sāk sapņos rādīties, adatas bargi sacēluši un tēmē uz manu nabaga kāju, kurai jau tā tik pietrūkst toksiskas potes komplektā ar visām adatām. Bet panaceja ir izdomāta- saucas ežu čības.
Nu tad pēc darba dodos uz tuvējo upes malu ķert ežus. Pirmajā piegājienā pa stundu noķeru veselus trīs ežus- nevienam nav čību. Šitā jau var ar neatrast tās ežu čības. Nākamajā dienā noķeru beidzot ezi ar čībām- nolādēts, šamam 46ais izmērs, man 43-44. Neder…..
Tā- tagad viena daļa jau rakstu tālāk nelasa- acīm redzams, ka vecis kaut ko štengru salietojies un nav par pilnu ņemams. Tiem, kas lasa, iztulkošu iepriekšējo rindkopu.
Tātad pēc darba aizbraucu uz Spici pa sporta veikaliem meklēt ežu čības- nevienā no trīs veikaliem nav. Nākamajā dienā ieeju Rimčikā- ir, kastē samestas, bet 46 izmērs tikai- man neder. Noskaidroju, ka ir Gandrā- aizeju- piedod, vecais, te nebūs, Alfā tikai- ņem vecu riepu un izgriez pats . Labs padoms no pārdevēja- ļoti ceru, ka puisis nekad nestrādās aptiekā un klientam uz jautājumu par prezervatīviem lepni neatbildēs- paņem tak vecu gumijas cimdu un izgriez pats……Man jau tās čības sapņos rādījās- dienu pirms izlidošanas aizbraucu uz Alfu- tikai bērnu izmēri- super. Velkos pa karstumu uz Spices Rimčiku, lai izrakņātu vēlreiz to kasti ar lielajiem izmēriem- tavu laimi- tagad ir visvisādi izmēri- tieku pie ežu čībām !!! Aiz priekiem iepērku alu- no Jāņiem nav nekas dzerts muguras dēļ un sāku lēnā garā likt somu.
31.jūlijs. Starts jeb ar burvju mikriņu trīs stundās no ziemeļiem dienvidos.
No rīta sēžos autobusā, esmu ātri lidostā, ātri iečekojos, ātri izeju kontroli. Tā- tagad var droši sākt nīkt pusotru stundu līdz izlidošanai. Lasu Copes lietas, piepeši ieraugu, atlido mazs ļotaciņš, pieripo pie geita, kur man izlidošana un no tā mazā drandoļotiņa sāk velties ārā cilvēki- veļas, veļas, veļas. Tad gruzī ārā vagoniem bagāžu- vai tiešām no gumijas tā lidmašīna? Skatos, ka citi gaidītāji arī ar zināmām aizdomām veras uz šito visu. Nu tad sākam gruzīties iekšā paši- iekšā kā mikriņā- viss saspiests līdz ārprātam – starp krēsliem vietas paliek tā, ka kājas nekustīgi jātur- gandrīz spiežas mugurā priekšā esošajam. Nu bet tādi jau ir čarterreisi. Paceļamies-palūru pāri blakussēdētājiem pa logu- vieni vienīgi mākoņi. Sāku lasīt grāmatu- skatos, jau uz tualeti stāv rinda. Un tā līdz pašai Hēraklionai- iespaids, ka Stradiņu uroloģiskā nodaļa nolēmusi aizmaukt izklaidēties kopā ar visiem ārstiem. Viegli jau ierēkt- pašam uz beigām ar spiediens sakāpa, bet aci nemirkšķinot sagaidīju lidojuma beigas. Piepeši pamanu, ka pie logiem visi sarosās- zem lidmašīnas spārniem iznirst Krētas kalnu virsotnes un signāls liecina, ka esam klāt. Viegls ripojiens, viegls izkāpiens- baaac- ienirstu kā cepeškrāsnī, vov, ir labi karsts.
Gaidu bagāžu, zīlējot, vai gruzītājs manai nabaga somai nebūs uzmetis virsū kādu labi iepakotu čimudānu grēdu. Man tā soma jau pirms 10 gadiem pabija vietējo spēka mitriķu rokās- iznākumā Rīgā somā atradu smalkas lauskas no tā, kas Atēnās bija liela butele ar vīnu un visas drēbes smaržojot kā vīna mucu. Brauc mana soma pa konveijeru, lepni sēžot uz čemodāna .
Cepuri nost Novatours- sagaida, parāda autobusu, iegruzī iekšā un braucam pa Krētas kalnu ceļu uz Rethimnonas pusi. Man atmiņā tas ceļš tā, kā es būtu tur nu pirms mēneša braucis- ienirstu atmiņās par seno braucienu un domīgi veros, kas noticis ar mājām ap ceļu Hēraklionā. Grieķiem smagi krīze iezvēlusi- daudzas ēkas pusceltas, daudzas pamestas un grafiti aprakstītas. Pirms 10 gadiem tik traki nebija. Labi pazīstamais uzraksts „Pārdod” malu malās. Pat viens DUS uz ceļa jau beidzis pastāvēt un ar grafiti aprakstītām sienām gozējas uz jūras fona. Novatours pavadone stāsta par salu- labi stāsta, bet nav nu nekā tāda, ko es nezinātu. Esam klāt- izrādās, 8 no Rīgas uz šo nedēļu būsim šajā mītnē Sfakaki ciemā. Nu labi- 7 ar pusi- viens ir pavisam mazulītis vēl . Aiznesu mantas uz reģistratūru- saimnieks ieskanē pasi un kaut ko purpina grieķiski. Tad ved mani uz numuru- otrais stāvs. Un tad sākas- šams sāk mani mācīt, kā durvis gaitenī no ārpuses atslēgt, kad naktī atgriezīšoties, jo pēc 24 tās esot ciet. Uzklausu un tad saprotu- saimnieks iedomājies, ka atbraucis kaut kāds skandināvu vecis- nedēļu kodīs pa klubiem, vedīs uz numuriņu draiskules. Un padomājis, ka čalis kaut ko smagi sajaucis- pilsēta tak 9 km tālāk. Un tad saimnieks tā nevērīgi izmet- zini, šitas numuriņš nebij tavā paketē- šitas ar skatu uz jūru, šonakt paliec te, un rīt tad pasaki, ja šo gribi arī turpmāk- piemaksā 10 eiro par nakti un uz priekšu. Tātad citi pilni un nav kur ielikt . Nu labi- padomāsim. Fiksi izlādēju kādas mantas, ielieku atvesto alu ledusskapī un tad skrienu ārā meklēt vietu, kur kaut ko apēst- neesmu ēdis kopš sestdienas vakara. Zinu, ka netālu ir taverna. Aizeju- skatos, ka neviena cilvēka, pie grila liels un ducīgs grieķis kapā jēra kājas. Paņemu ēdienkarti- atveru kā svētos rakstus, izlasu maģiskus ēdienu nosaukumus. Pasūtu alu un saku, ka gribu girosu. Opā, saimnieks pasaka, ka nekas cits no vakardienas nav palicis, izņemot jēra kājas . Nu dod šurp to pašu. Dabūju pamatīgu jēra kājas gabalu, friškas un salātus- rrrraaaam. Kauls vien nograbēja…..Nākamais solis atrast veikalu- gribas kaut ko no augļiem. No Google map zinu, ka viens veikals pāri šosejai- aizeju- mmm, vīģes, persiki, vīnogas, arbūzi, apelsīni….nāku atpakaļ ar maisiņu, kurā 2 persiki, vīnogu ķekars un kādas 7-8 vīģes- nepirks tak vairāk, nekā uzreiz var apēst. Vēl ieeju tajā ko grieķi lepni sauc par „supermarket”- jo mazāks veikaliņš, jo lielāks šāds uzraksts. Nu ir grieķu alus ar un ūdens.
Tad nu aunos ežu čībās un lāčoju uz jūru. Vo vellos- baigie viļņi. Bailīgi pāreju smiltīm un iemērcu kāju Vidusjūrā- beidzot, nu beidzot…..Pasperu soli tālāk- nāk vilnis un draudzīgi man uzšauj pa vēderu. Mans līks kā kabatas nazis- pamatīgs spēks tam vilnim. Kamēr tur bolos, nāk otrs un kaaaaa liek pa gurnu, tā man sajūta, ka ēzelis iespēris. Nu padomāju, ka šitā man mugura aizbrauks pie visiem velniem vēl pirmajā vakarā. Kaut kā paeju vēl soli- trešo vilni kā džudo cīkstonis līgani uzņemu uz gurna- šams par sodu man acīs ielej krūzi silta un supersāļa ūdens- precīzi aiz brillēm. Vaiiiii, neredzu neko un fiksi atkāpjos krastā. Izslauku acis, bet kož tā, ka asaras tek ar joni. Padomāju, ka šitā labi nebeigsies. Kaut kas jāpadomā- skatos, ko dara citi un kā karo ar viļņiem. Nu izrādās, ka pāris metrus tālāk no krasta tie viļņi vēl neplīst pret krastu un tur ir tāda kā ieplaka, kur var pa tiem viļņiem ņemties un džumpot. Fiksi iebrienu līdz tai ieplakai un sāku sekot katram vilnim, lai tas mani neapgāž. Pēc pāris minūtēm acis atkal pilnas, mute arī ar sāli. Atkal slikti. Nu tad izbrienu ārā, noskalojos un aizeju uz baseinu- tur ūdens kā tējas krūzē- nu grādi 35. Peldi nu tādā zavarkā ar vieglu hlora piegaršu. Pirmajam vakaram būs laikam gana- slāju uz numuriņu. Tur iedomājos, ka varu brilles nomainīt pret saulenēm, tās stingrāk pieguļ acīm. Redze man bez brillēm nekāda spožā, bet nu ziloni 5 metru attālumā pamanu bez problēmām. Aizeju atpakaļ uz jūru- japs, strādā, ūdens acīs tā netiek, pēc pusstundas pat nekož vairs- jau esmu apradis. Svētlaimē skalojos pa viļņiem, ekstāze, ekstāze, ekstāze. Kas par kaifu- visas darba lietas izgaist, aizskalojas, pazūd.
Dodos uz numuriņu pēc Tērvetes alus- plāns nr.1- izdzert pie baseina. To, ka uz sienas numurā apraksts, ka to nedrīkst, to es, protams, atklāju nākamajā dienā. Aizeju, ieleju, fočēju, dzirdu, ka mani uzrunā grieķiski un tad pāriet uz angļu valodu. Stāv saimniece un nosodoši purina galvu- nedrīkst tā, bet šo vari izdzert. Nākamo pērc bārā un tad dzer pie baseina . Izdzeru un kūņojos pa baseinu. Nāk vakars, saule iet uz rietu, vairs svelmes nav- kolosāls laiks, tāds glāsmains siltums.
Sēžu numuriņā uz balkona, priekšā Eridan Zeltezis- fočēju, kaifoju, veros jūrā. Negribas ne ko lasīt, ne domāt- vienkārši kaifoju, uzsūcu jūru un Krētas silto gaisu. Saule pazūd jūrā, pēc 20 minūtēm jau tumsa, tajā dun jūra, čalo atpūtnieki.
Nu ko – ies sust. Un te es piepeši attopos, ka ir taču grādi 25 ārā un kādi 30 telpā. Nu tad atstās balkonu vaļā. Oj, bet ko tad iesākt ar slavenajiem Krētas odiem ?? Vispār fantastika- kur tajā sausumā rodas odi?? Krētā no maija līdz oktobrim ir dažas lietainas dienas, jeb precīzāk jūnijā- augustā ir apmēram 1 lietaina diena katru otro gadu Pieļauju, ka odi uzturas lielajās niedru audzēs, kur kaut kāds mitrums apkašā tomēr ir. Un vēl jau laista laukus katru vakaru- iespējams, kaut kas līdz ar to ar savairojas pa vasaru. Šamie jau testē manas kājas, un cik var saprast, ļooti apmierināti ar garšas izjūtām. Eh, aiztaisu balkonu ciet…..ha, jūru dzirdu tāpat. Nu tad neko- provēs gulēt. Iznākumā nosvīdis slapjš kaut kā paguļu līdz gaismai, tad atrauju vaļā balkonu, jo odu nav vairs. Nu gan ir forši.
1.augusts. Pirmā diena Paradīzē
Brokastis sākas 8.30- slavenās, ceptās olas, par kurām rakstīja daudzi citi viesi no Latvijas komentāros par šo viesnīcu, siers, maize- ņammīgi. Jauki ābolu kūkas gabaliņi. Ieleju to, ko Grieķijā sauc par filter coffee, labi zinot, ka tas būs zeķūdens. Njaaa, piedodiet, grieķi…….susla, kas susla. Viņiem tur ir pāris kafiju gradāciju. Greek coffee vispār ir kaut kas unikāls- pirms 10 gadiem pagaršoju, bet nespēju izdzert. Filtrētā ar ir nedzerama, dzerama ir english coffee- tā, ko pie mums pasniedz katrā sevi cienošā minikafejnīcā no kafijas aparāta. Bet tādu vietu Grieķijā nav visur. Bet ne jau kafiju esmu atbraucis tempt…..
Pēc brokastīm uz jūru- tā sagaida rāmi murrādama, laiski izlaidusies- ne vēsts no vakardienas dusmīgajiem, draiskajiem viļņiem- draiski, jo man 2 reizes gandrīz peldbikses novilka…..Plunčājos, peldu, laiskojos, kaifoju. Tad baseins, tad sauļojos. Nu tāds miers un tāds kaifs. Citus, kas apkārt, neievēroju nemaz. Mierīga, forša publika- daudz skan krievu valoda, tad lietuviešu, latviešu. Pa nedēļu nedzirdēju nevienu mātes vārdu, neredzēju nevienu apdzērušos vai nekaunīgu- visi smuki sadzīvojām ap baseinu un pludmalē- uz šādām nomaļākām pludmalēm nebrauc ne angļu debošīri, ne krievu pļēguri – viņiem vajag, kur ņudz no tautas, klubiem, kur ir bārā jau viss apmaksāts.
Ap divpadsmitiem jādodas ēnā- nevar tajā svelmē cepties pirmajās dienās- labi nebeigsies. Esmu gan jau divus mēnešus cepies Latvijas saulē, esmu brūns un esmu saules izturīgu ādu, bet dienvidi ir dienvidi. Eju uz veikalu pēc autobusa biļetēm- uz Rethimnonu iet pilsētas reisi katru pusstundu. Nopērku, pajautāju pārdevējai veikalā- kur pietura. Un te nu sanāca joki. Dzirdu atbildi- 100 meters, right side. Izeju ārā- paskatos pa labi- jā, tālumā pietura. Aizeju- padomāju, ka pastaigāšos līdz nākamajai. Aizeju līdz nākamajai- metri 700. Ies uz vēl vienu- aizeju. Autobusi nenāk nevienā virzienā. Nu gaidīs tajā trešajā- nāk, bet nepietur- kas tad nu??? Nu labi, pusstunda laika, eju atpakaļ, jo tālāk pa pliku lauku jāiet bez ēnas. Eju, dzirdu Lielo Dienvidu Sisinatoru dziedam. Un ieraugu sēžam uz zara kaut kādā kokā- stāvu muti atpletis un fotografēju…….Priecīgi slāju tālāk. Atnāku pie hoteļa- nāk autobuss- pietur, es šoferim prasu- uz Rethimnonu? Šams atbild- No, other side……bāc, kas tad nu???? Sāku domāt, ka kundzīte veikalā ir Susaņina radiniece……kasu sasvīdušo pauri un pūlos iebraukt, ko es neesmu sapratis. Looool, pieleca- tfu tu- right side tak ir „labajā pusē”, bet ja es izeju no veikala un stāvu nevis pilsētas virzienā, bet otrādi, tad man iznāk, ka pilsētas pietura ir kreisajā pusē . Es tā ar izdarīju- izgāju un automātā uzreiz nopeilēju uz labo pusi ceļam, tad apgriezos uz pilsētas pusi un mierīgi pārgāju ielai pāri kaut ko tādu visi nespēj izpildīt……..Eju uz pieturu- autobuss aiziet gar degunu- esmu jau blandījies apkārt 35 grādos pusotru stundu, pusotra litra ūdens iztempti. Rauj vilki to pilsētu- iešu ēst pusdienas.
Ieeju tavernā, saimnieks prasa, no kurienes- saku, ka no Latvijas, šis man dod ēdienkarti krievu valodā. Es gandrīz vai apvainojos- pateicu, ka mēs esam zem krieviem pārāk ilgi tupējuši, lai fanotu par krievu valodu ikdienā, kur nu vēl atpūtā. Gribējās pateikt, ka, ja tev Latvijā iedotu turku valodā ēdienkarti, tad tu noteikti tā pārskaistos, ka ūsas mezglā sasietos. Ja gribi grieķi apvainot, tad pasaki, ka viņa tēvs, vectēvs un vecvectēvs visi bijuši 100% turki- ja paliksi dzīvs, tad dikti būs paveicies…
Dabūju angliski ēdienkarti- izlasu „Moussaka”- baklažāni, kartupeļi, cukini un maltā gaļa- sacepums. Pasūtu, paņemu 0.5 l sarkanvīna- mājas brūvējuma. Kolosāls, auksts sarkanvīns- iet iekšā kā ūdens. Un tad man atnesa moussaku- es izsaucos pārsteigumā no kolosālā izskata. Pa virsu ola ar kaut ko sakulta, kā cepurīte. Nu ēdu un man asaras sariesās acīs- es tik vienkāršu un gardu savos 43 gados nebiju ēdis vēl nekad. Un svaigi cepta maize, uz kuras var uzsmērēt garšaugu sviestu- nu sajūtas kā Gardēdī žurciniekam-pavāriņam…….
Tad bodē nopērku retsinu- sveķkoka mucās vai apsveķotās vīna mucās izturētu vīnu- nav īsti manā gaumē- dikti specifiska garša. Tālāk jūra, saule, baseins- svētlaime turpinās.
Jā, esmu jau numuriņā, kurš man pienākas- nu par skatu maksāt 10 eiro dienā un vēl to dunoņu klausīties negribas. Lūru uz kondišku- izskatās neregulējama- ja tā man zēvelēs virsū visu laiku, kamēr esmu numurā, tad pa taisno no lidostas būs uz slimnīcu jādodas ar plaušu karsoni un vēl lērumu citu sērgu. Iztikšu kaut kā. Man ļoti slikta pieredze ar kondiškām jau Latvijā darbā- reizes trīs esmu 10 minūtēs dabūjis vasaras karstumā pamatīgas kaklasāpes un klepu, kamēr īsa sapulce kabinetā, kur uz pilnu iet šis aparāts.
2.augusts. Ieskrienamies atpūtā jeb milžu cīņas ar mājas vīnu.
Nu jau izstrādājies režīms- brokastis, tad jūra, tad baseins, sauļošanās, tad uz pusdienām, pirms tam pastaigājoties. Tā ar daru. Ap pusdienlaiku aizeju uz autobusu un braucu uz Rethimnonu- doma ieiet lielveikalā- iepirkt kādu 5 litrīgo vīna bačoku Braucu un vēroju ainavas- lauki, viesnīcas, veikali, tavernas, jo tuvāk pilsēta, jo vairāk veikalu un tavernu, viss jau apbūvēts. Ieraugu INKA lielveikalu pie ceļa- ha, nevienas pieturas tuvumā nav- tuvākā jau pilsētā. Njā, nu gan- nekas, meklēsim pilsētā. Piepeši galapunkts- kaut kur ielas malā. Izkāpju un pūlos saprast, kā aizbraukt atpakaļ. Pavadu autobusu ar acīm- šams apbrauc laukumu un iegriežas ielā- ies pakaļ- jā, ir sākuma pietura. Nu tad ies pastaigāties. Un te es ieraugu parku, kur pirms 10 gadiem biju- jau apgabalu dzirdu Sisinatorus plosoties- nu naturāli plosās. Pieeju pie koka- zem tā sarunāties nevar- tāaads troksnis. Un tā daudzos kokos. Redzu, ka viens zvērs tup gandrīz manā acu augstumā- nofočēju- šams pieklust, jūtot, ka ir kustība. Bet cik tad var nociesties, ja viss koks skan- cziiiii, czīīī, czīīī. Es pielieku klāt telefonu ar mikrofonu- lūdzu, cienījamā, uzdziediet kaut ko Uzdziedāja ar- cziiiii, czīīī, czīīī- viņas „dzied” ar vēderu, kurā ir tādi kā tamburīniņi, kas tiek spiesti viens pret otru. Pēcāk izlasīju, ka Grieķijā kādreiz šamās esot arī ēduši- īpaši mātītes- tās esot garšīgākas Arī Ķīnā kaltētas cikādes kādreiz bijušās iecienītas, tagad ar vēl šur tur ēdot. Pie mums cikādes arī ir, bet cita suga un ir pavisam maziņas- sakuļ uz madarām sulu putās un dzīvo tajā kamoliņā – saucamie raganu spļaudekļi.
Parkā bambusu audze- aprakstīti ne pa knapo- tādi jau bija pirms 10 gadiem. Lieki piebilst, ka puse uzrakstu krieviski. Izstaigāju parku- pie izejas pamanu konditoreju, kurā pirms 10 gadiem ēdām kūku un dzērām labu kafiju- vēl stāv savā vietā. Bet nav neviena āra galdiņa- nu tad citreiz pasēdēs. Izstaigāju moderno centru- zvērā karsts. Zinu, ka tavernas būs vecpilsētā, bet galīgi nav iekšā lauzties pa pūli, kas piepildījis vecpilsētu. Iekāpju autobusā un atpakaļ- taverna būs tieši pie manas pieturas ciematā. Ieeju- skatos, neviena cilvēka, agrs vēl. Saimnieks puķes laista. Pasūtu stifada- sautēta liellopa gaļa ar sīpoliem- nu tāds kā gulašs un skatos, o, mājas vīns 5 eiro litra karafe. Atnes man tādu tumšu, jo tumšu sarkanvīnu un graņonkai līdzīgu glāzi . Iedzeru vienu- vov, vīns ļoti stiprs. Bet tas tak mājas vīns. Kad saimnieks man atnes stifadu, es šim prasu- cik tev to collu tur? šams saka- da nezinu, šitas 2 gadus nostāvēja mucā, bet domāju, ka 13-14.....es šim- tu ko ? mājas vīnam tādi grādi? šis tā mierīgi- da visiem vismaz 11-12, neviens jau nemēra. Es uzreiz slikti par otru tavernu padomāju- mož šams "kristī"........Iznākumā knapi izkāvu to litru- porcija stifada bija par mazu tādam lērumam- visu maizi apēdu līdz pēdējai šķēlītei….Izeju ārā- viss tik spožs un smuks liekas Aizeju uz jūru- noguļos smiltīs un kā bruņurupucis sāku rakt bedri- roku, roku, beigās baigā lielā sanāk- atgriezos bērnībā uz brīdi. Guļu bedrē, skatos debesīs un kaifoju. Tad ņurkoju pa jūru un baseinu līdz vakaram. Vakarā paņemu litru mājas vīna veikalā. Sēžot uz balkoniņa izdzeru. Tad pabeidzu atlikušo retsinu- apmēram puslitru. Nu gan esmu diezgan labi reibis- bet tā patīkami, maigi. Nosēžu ārā līdz pusnaktij, klausoties, kā citi čalo, staigā, sarunājas. Dzirdu, kā viena apartamenta iemītnieks vācietis sauc savu suni- Semir, komm zu mir! Uzreiz prātā Erdogans Atalajs un Alarm fur Kobra11. Suņuks bija tāds dikti smuks- ruds kā lapsa, ar astīti gredzenā. Tur bērni citu vakaru ar šamo ņēmās- slēpa bumbiņu un suņuks tās meklēja pēc vācieša komandām. Beigās ieveļos gultā un noplīstu ar visu karstumu uz vietas.
3.augusts. Kad bijis mazliet par daudz no visa.
Pamostos no rīta- dzert gribas, bet nekas nesāp Uzēdu brokastis- iet iekšā labi. Beigās kuņģis gan sāk kurnēt- saimniek, tu ko dari ? Vakar gandrīz vīnā noslīcināji, tagad apkrauj ar visādu ēdmaņu rīta agrumā……Izpeldos jūrā- kolīdz ūdens iekļūst mutē, tā kuņģis sāk gausties-saimniek, nu beeiiiidz!!! Nu labi, ies pastaigāties. Aizeju līdz kaimiņu ciematam. Pa ceļam uz otru ciemata pusi 4 kuiļi vāc arbūzus- viens norauj, ar pavadvārdiem pamet otrajam, tas trešajam, tas ceturtajam, kurš ieliek traktorā. Pa lauku mētājās daudzi sasisti, jo ne visus var noķert, tāpat ceļa malā sasistie mētājas. Aizeju līdz nākamajam ciemam- tur atkal lepns uzraksts – Supermarket- ieeju aplūkoties- bik lielāks par manējā ciema un cenas par 20-30 centiem zemākas Kā nekā tuvumā pāris lielum lielu hoteļu. Slāju atpakaļ un ieeju vēsajā tavernā, kurai lepns uzraksts klāt, ka tā ir taverna- restorāns. Nuja- mājas vīns jau 5 eiro puslitrā- tik, cik pirmajā litrs. Bet smuks interjers, daudz un dažādu ēdienu. Pasūtu craft beer- grieķis saka, ka tas esot lejamais alus no mucas- nu nes tik šurp. Atnes lielu kausu parasta alus- kaut kas starp Cēsu Amber un Aldara Latvijas….Bez vārdiem, bet dzerams. Grieķi pirmie sāka alu brūvēt sensenos laikos, dikti cienīja- dzēra tikai karavīri. Mūsdienās tas viss sen izbalojis. Un pasūtu souvlaki- tipa šašliks- dikti labs un gards.
Vakaru pavadu pie baseina, smuki grozoties kā cūciš uz iesma, lai apbrūnētu no visām pusēm. Aizeju gulēt un sākas maģiska nakts- tādus sapņus es nebiju vēl piedzīvojis. Pirmo reizi pamostos- esmu sapņojis, ka es uz baseina sauļošanās krēsla braucu pa zemes ceļu- skats tipa kā no 10 km augstuma uz ceļu tīklu. Ieeju dušā- atsvaidzinos un guļu tālāk. Otrais sapnis- es ar to pašu krēslu iebraucu autobusā Rīgā, ierūmējos un braukāju pa Rīgu, uz krēsla gulēdams. Pamostos- nodomāju, ka nu jau pietiks- jāmaina tēma. Nekā- trešais sapnis- es uz krēsla gulēdams braucu kolonnā ar specvienības bruņutransportieriem. Nu sāk bik apnikt- ieeju dušā atkal un liekos slīpi. Ceturtais sapnis ir pats fantastiskākais pēdējos gados, kādu atceros. Es atrodos kazino un …….protams guļu uz baseina krēsla. Man blakus uz otra krēsla guļ viens kadrs, kuru realitātē pazīstu- viss tērpies pelēkā uzvalkā un stāsta kazino vadībai, kas stāv viņam blakus, ka minimālā likme iekš Black Jack ir…pieci liti. Tad nu tie menedžeri vicina savas mapes, stāsta, ka tā nav- cilvēku 10 vismaz. Pie galdiem apkārt stāv dīleres pionieru formās ar kaklautiem, dziļiem dekoltē un dejo, rokas virs galvas vicinādamas. Tā tas iet kādu brīdi un tad piepeši pie manis pienāk baigais kuilis dīleris un …..sagrābj mani aiz olām. Es pamodos, jo biju gandrīz kājās pielecis…..Kādu brīdi blenžu bailīgi apkārt, līdz saprotu, ka šitas bijis ar tik sapnis. Nu bet kāaaads…….njā, šo izlasot sēņu un LSD fani kaktā nervozi pīpē….
4.augusts. Puse pavadīta jeb baseins ar sarkano karogu.
Pēc ceturtā sapņa vairs nekas nerādās- pamostos, rīts kā rīts. Bet….pie brokastīm pamanu, ka ir vējš sacēlies un jūra nikni dārd. Paēdu un uz jūru- skatos- pie baseina uzvilkts sarkanais karogs- ooo, baseinā jau tādi viļņi, ka tur nav ko rādīties. Kas tad jūrā būs? Aizeju- nuja, divtik nikni kā pirmajā dienā. Kaut kā apmērcējos- zāles un smiltis vien griežas. Paldies- ja nav kazai piena, tad nav, Jā, par kazu- blakus zemesgabalā viena ganījās un vakaros skaisti dziedāja Ja viņa vēl mazgātos biežāk, tad vispār būtu jauki- savādāk no tās puses vējš vakaros atpūta diezgan niknu kazas smaciņu….
Nu tad noguļu pie baseina pusi dienas, tad eju pastaigāties – izstaigājos pa apkārtni, nopērku augļus, pusdienās ieloku girosu ar puslitru mājas vīna- puslitru, jo nu negribas atkal aiziet galējībās. Un pēc pusdienā iekuļos sūdos- aizeju uz jūru apmērcēties un brīdī, kad esmu pagriezies, lai nāktu ārā, vilnis kā dod man pa muguru, tā es nokrītu uz ceļiem. Un kā reiz ar labo kājas stilbu uz liela, raupja akmens. Pielecu kājās, nekas tā kā nesāp, izeju ārā- njā, āda nost un sāk sapampt palēnām, Kādu brīdi mērcēju sāļajā ūdenī, tad uz numuriņu apkopt skrambas. Iznākumā vakars paiet uz balkoniņa- stilbs sapampis un bik sūrst, bet nu āda vien nobrāzta. Riktīgi ar joda tinktūru nosmērēju, lai izkož un aplīmēju ar plāksteriem.
Mācība- ja ir sarkanais karogs, tad nu jābrien ar acīm un nevienu vilni nedrīkst izlaist no acu skata.
5.augusts. Rethimnona un milzu giross
No rīta mazliet papeldos- kāja atslābusi, bet sūrst protams. Izlemju diezgan ātri braukt uz Rethimnonu. Nu aizbraucu, izkāpju un dodos uz fortu- tur es uzkāpu pirms 10 gadiem, bet nu +35, ar sūrstošu kāju un gadiem plecos šoreiz atturējos kāpt augšā klintī. Apeju apkārt, atrodu foršu veikaliņu un sāku vākt dāvanas draugiem un kolēģiem. Tad eju meklēt kādu ēstuvīti. Pa ceļam atrodu dīvainu veikalu- vitrīnā lieliem krievu burtiem rakstīts- vsjo dļa vas- maslo 9 eiro ļitr, ouzo 9 eiro ļitr, raki 7.5 eiro ļitr. Eju tālāk un domāju- nu grieķi gan dod vaļā- tirgo krieviem vēžus litros Interesanti, ja es centrāltirgū paprasītu- man lūdzu pusotru litru reņģu- vai mani kāds saprastu. Vēlāk vakarā man pieleca, kas ar to bija domāts un ilgi smējos- raki ir vietējā kandža- tas pats, kas turkiem un dažiem citiem rakija. Iznāca krievu uzrakstam kapitāla vārdu spēle . Baigais nogurums uznāk, pētot dažādos suvenīru veikaliņus, ēst ar gribas jo nikni, bet tavernas pilnas vai padārgas. Eh, ies uz autobusu un pie zināmām tavernām. Te piepeši ieraugu divus soliņus blakus zivju letei, uz kura tūristi gardi ēd girosu ar pitu. Skatos- miniatūra ieskrietuvīte at lielum lielu girosa iesmu. Skatos pie sienas- tur rakstīts, ka girosa komplekts ar kolu maksā 7.80. Apsūtu, apsēžos uz soliņa un skatos, ka zivis tirgojās- ellīgi dārgas- sardīnes 9.50 kg, dorādas 20 eiro, kaut kādas maziņas zivtiņas 7.5 eiro kg, astoņkājis, vēl kaut kādas jokainas zivis, garneles ar 15 eiro kg. Un te mani uzrunā meitene no ieskrietuves- atnesusi pasūtīto- es kāri paskatos un bāaac- manā priekšā stāv monstrozs šķīvis ar grēdu girosa, 4 pitām un salātiem, pa vidu vēl čupa frišku un kalns tzatziki- esmu apsūtījis kaut kādu megaultra porciju Knapi apēdu- kolosāli gardi, nu bet daudz par daudz pat tādam rīmam, kā man. Nu tad uz augļu bodi un uz mājām tipa. Autobusā novēroju pamatīgu cirku- vienā pieturā iekāpj „briežu gans” ar sievu- pats krosenēs, treniņbiksēs, treņniņkreklā un biezajā trenniņjakā- viss Nike, galvā Nike cepurīte- urlu ķēniņš, kas urlu ķēniņš. Nosaucu par briežu ganu, jo izskatījās pēc paleoaziāta- kaut kāda evenka, hanta, mansa vai kaut kā cita no Sibīrijas pamatiedzīvotājiem. Un šams prasa šoferim- Hotel….? Šoferis pārprasa- šams atkal- Hotel….? Hoteļa vārdu izrunā tā, ka neko nevar saprast. Šoferis rausta plecus, iesaistās autobusā esošie grieķi- izceļas baigā diskusija, beidzas ar to, ka tipa nobalso, kur briežu ganam jāizkāpj, izmet šo ar visām paunām un sievu no busa un parāda ar roku- lūk, ej tur. Vai trāpīja- velns viņu zina….
Vakars kā vakars- kāja vairs nesūrst, peldos, sauļojos, kaifoju.
6.augusts. All good things come to an end (Nelly Furtado)
Sestdien pamostos ar dalītām jūtām un dungoju Nelli Furtado dziesmiņu- All good things come to an end- ļoti patika tajā dzīves posmā, kad nebiju atklājis, ka piederu pie citas kultūras, kā popkultūra. Ko lai pasaka- visa diena paiet kursējot starp jūru un baseinu- kā vienkārši gribētos iesūkt pēc iespējas vairāk gan jūras šalkas, gan sauli, gan svelmi.
Pie baseina pamanu divas cēlas, iesauļotas dāmas ap 30. Vienai kājas ar tetovējumiem- rozes un neļķes īstās krāsās. Jau padomāju, ka....tad viena pagriežas un uz katra pleca ietetovēta smaidoša sievietes sejiņa- kā uz senajām freskām vai vāzēm- tādi smuki,asi profili. Nu gan viss skaidrs....Pavisam skaidrs, kad otra atlaižas bērnu baseinā, bet pirmā sūta tai gaisa bučiņas
Vakars lēnām sāk plest savus spārnus pār salu- ģērbjos un eju uz tavernu, uz svinīgo pēdējo šīs atpūtas tūres maltīti. Paņemu puslitru vīna, grieķu salātus, tad otru puslitru un mix gril porciju- ēdu lēnām, izgaršojot katru kumosiņu, sūcu vīnu, klausos cikādes. Palēnām galīgi jau satumst – sēžu un kaifoju, Viss- pabeidzis esmu- maksāju, ceļos un ienirstu tumsā. Pie apartamentiem ilgi staigāju pa mazo celiņu šurpu – turpu, veros jūrā. Kad tu stāvi tādā siltā vakarā jūras krastā, tad saproti, ka tu to zemi esi iemīlējis jau sen un tagad jūtas uzbangojušas pa jaunu. Kādreiz komentējot manu pirmo braucienu uz Grieķiju, viena dāma teica, ka šī zeme esot narkotiska- gribas un gribas atgriezties. Tagad es šos viņas vārdus beidzot izbaudīju un izpratu. Σε αγαπώ, Ελλάδα……………..
7. augusts. Atgriežoties realitātē.
Brokastis, tad pēdējā pelde, saģērbjo un mantas uz reģistratūru un izčekojos. Saimnieks man paspiež roku- es apsolos, ka ja nu kas, tad atgriežos uz viņa viesnīcu. Saprotu, ka saimnieks vairs mani par žūpu skandināvu neuzskata . Nu jau sēžam visi autobusā un tā klusām klusiņām braucam uz lidostu- neviens nav jautrs, visi tā kā saguruši no atpūtas. Lidosta sagaida ar anormāliem pūļiem un lidmašīnu trafiku kā kaut kur Shipholā Nīderlandē- katras 10 minūtes kāda paceļas un katras 10 nolaižas. Ārprāc, kas ārprāc, saprotot, ka grieķi ir dikti bezrūpīgi un nolaidīgi visās jomās. Ātri iečekojamies, eju uz drošības pārbaudi- velku jostu no šortiem- nekust no vietas. Grieķu apsargs pamudina- i know- you doo it Aizeju uz zāli- tur nav kur apsēsties. Nu tad pastaigājos pa vēso tax free zonu- nopērku vismaz aukstu limonādi pa lēto…….un tad jau pēdējie soļi uz salas un atkal kājas aiz ausīm aizlicis, lidoju uz Rīgu. Vaaaaa, kā sāp ceļgali jau otrajā stundā- knosos, knosos, bet tā kā pie loga, tad nav kur tās kājas izstiept. Labi, ka pirmo stundu varu no augšas vērot Grieķijas jūras un salas, Atēnas, līdz parādās mākoņu zona un nākas ķerties pie grāmatas. Vēl pēc divu stundu mokām esam virs Rīgas- ooo, tā vēl neesmu lidojis- virs Rīgas- visa pilsēta kā uz delnas. Tad pagriežamies un esam lejā.
Pārdzīvoju baisas 20 minūtes pie bagāžas konveijera, iztēlojoties, kā parādās mana samīcītā un saspiestā soma, no kuras sūcas vīns. Parādās soma- tomēr Zevs ir sēdējis virsū un pasargājis no čimudānu uzbrukumiem- nekas nav saspiests un saplēsts.
Nobeigums.
Pirmdien darbā sacienāju daļas kolēģus ar Krētas tomātiem, olīvām, fetu un retsinu, kā arī vīģēm. Otrdien izdalu konfekšu paciņu- daļas šefs nosaka, ka man jālido pakaļ jaunai konfekšu porcijai- esot neprātīgi labas….Ehhh, es jau labprāt……
Ir vērts kādreiz izvēdināt bēniņus- Krēta tam ļooooti labi noder. Ļoti ceru, ka nākamgad atgriezīšos šajā kolosālajā vietā.