Dauntonas abatijas mazais Latvijas modelis

Weekends-idejas tavām brīvdienām 10.08.2016 5 min lasīšanai 20 foto

Spoku mednieku māja, Drakulas pils, Dauntonas abatijas mazais modelis, Muzejs muižā, Robina Huda mīļotās Merianas apartamenti, Mākslas rezidence - tā mēs varētu nosaukt vietu, kur pavadījām kādas augusta nedēļas nogali.

Apceļojot Latviju, devāmies uz Vidzemi, lai apskatītu Smilteni, Gaujienu un Apes novadu, kas robežojas ar Igauniju. Gandrīz 200 km attālumā no Rīgas meklējām naktsmājas un nokļuvām Zvārtavas pilī. Tā mūs pārsteidza ar savu nepieradināto skaistumu. Kādreiz par Zvārtavu, tāpat kā par Venēciju, teica – tā drūp skaisti... Taču tagad skaistais Mākslinieku savienības īpašums – Zvārtavas pils līdzinās saglabātai Paradīzei zemes virsū.

Kas tad ir Zvārtavas pils – šī Ziemeļvidzemes līgava? Vēsture liecina – kad 19. gadsimta otrajā pusē barons Gotlībs fon Ferzens noskatīja par sievu Luīzi fon Cekkelu, 1870. gadā viņi apprecējās un barons sāka būvēt ēku, ko tagad dēvējam par Zvārtavas pili. Runājot par tās pieskaitīšanu pie kāda arhitektoniska stila, mākslinieki teic, ka pils esot ieturēta Tjūdoru neogotikas stilā, bet vispār – eklektiska. Pils būvniecība pabeigta tieši pirms 130 gadiem.

Pēc sazvanīšanās, pilī mūs sagaidīja laipns un runīgs pils pārvaldnieks, kurš reizē ir arī gids un saimnieks. No viņa mēs uzzinājām, ka pilij ir sava vēsture, teika un aizsardzība. Savas mājas slieksnī barons Ferzens licis iegravēt uzrakstu: “Hic habitat Felicitas, nihil mali intret” (“Te mājo laime, un nekāds ļaunums te neienāks.”) Tā arī esot - kas tiekot pāri slieksnim, tas esot pietiekami labs cilvēks, lai paliktu pilī. Zvārtavas pils slieksnī iekaltie vārdi ir sargājuši gan pils saimniekus, gan sargā laipni aicinātos viesus. Kā jeb­ku­ra pils, arī šī nav bez sa­va pa­stā­vī­gā ie­mīt­nie­ka – spo­ka. Ļau­dis zi­not stās­tīt, ka te reiz vie­nā tel­pā nak­šņo­ju­šas mei­te­nes, bet bla­kus is­ta­bā iz­vie­to­ti ka­reiv­ji. Kāds jauns, izskatīgs kareivis pie meitām iedams, pār sliek­sni kāp­dams, pa­klu­pis, plin­te iz­šā­vu­si un no­piet­ni sa­vai­no­ju­si vi­ņu. Glābt pui­si nav iz­de­vies, un te­pat pi­lī viņš no­mi­ris. No tā lai­ka ne­lai­mī­gais ka­ra­vīrs jo­pro­jām mi­ti­no­ties ša­jā vie­tā, ik pa lai­kam nak­tī uz­spē­lē­dams kla­vie­res un jo īpa­ši bie­dē­dams mei­te­nes – gal­ve­nās vai­ni­nie­ces vi­ņa nā­vē.

Mēs izvēlējāmies palikšanai torņa istabu, bet apskatīt drīkstējām visas telpas. Pilī notiek ekskursijas, tā tiek izmantota kā viesnīca māksliniekiem un viesiem, Zvārtavā sabraukuši ļaudis var svinēt kāzas vai citus godus. Vai ik nedēļas nogali (protams, kad nav mākslinieku) Zvārtavas pilī svin kāzas. Lielajā deju zālē tiek klāts galds, dziedāts un dejots, pēc tam jauno pāri ved uz pašu bēniņu dzegu un izmitina romantiskajā jaunlaulāto istabiņā (jau minētā barona mednieku atpūtas vieta), kur nakšņojām arī mēs. Kā ārpilsētas muižiņa Zvārtava ir lieliski piemērota plenēriem un radošam darbam, te notiek simpoziji un semināri, kas tiek rīkoti ar entuziasmu un kopā būšanas prieku.

Zvārtavā sajūtama īpaša mākslas blīvā gaisotne, katrs stūrītis runā mākslas valodā un ir kā muzejs, kurā savāktas īpašas lietas. Te apskatāmas brīnišķīgas vāzes, ko apgleznojuši starptautisku porcelāna apgleznošanas simpoziju dalībnieki no visas pasaules, pilī notiek gleznu izstādes. Zvārtavā gluži fiziski var sajust lielpilsētu tālumu, dabas un vides nesabojātību, un, arī mākslas pirkstu nospiedumus. Tur ir gan Maijas Tabakas, gan Iduļa Zariņa oriģinālgleznas pils zālēs, gan dīķī vērojami tēlnieces Solveigas Vasiļjevas mazliet sagumzītie lielie metāla spilveni, gan vērtīgi pazīstamu mākslinieku darbi ik uz soļa, kas uzlādē ar īpašu enerģiju. Tie, kas tur bijuši, ar šo vietu saindējas.

Nemodernais skaistums, kas valda Zvārtavas pilī, mūs paņēma nesagatavotus - tu, cilvēks, brauc uz Latvijas pierobežu, uz vietu, kur nav izsmalcināta komforta un tu zini, ka tev būs jādzīvo pieticīgos apstākļos, kur tualetes un dušas vairumā istabiņu ir kaut kur citur, nevis divvietīgā viesnīcas numuriņā, bet tu nokļūsti tādā kā sapņu un fantāziju valstībā un, izrādās, pēc kāda laika vienalga gribi braukt atkal uz turieni!

Tā vieta ir īpaša – ar savu auru, tur ir jauki un rosinoši. Ir jau arī istabiņas ar labierīcībām, bet ir arī istabas ar daudzām gultām un tur gan, šķiet, uz dušu jāstāv rindā. Tomēr istabu iekārtojums rosina fotogrāfus, kino cienītājus, vienkārši fantazētājus - daudzo telpu iekārtojums atšķiras – dažās ir pavisam vienkāršs interjers, citās atrodas gultas – izcili mākslas darbi. Uzzinām, ka par skaistajām gultām parūpējušies koktēlniecības simpoziju dalībnieki. Viena gulta ir kičīgi raiba, cita gulta atgādina teiksmaino Beverīnas pili, bet vēl kāda ir no maigiem koka sakņu vijumiem taisīta. Vienas gultas kājgalī ir nogūlies kaķis, tik īsts, apaļu muguriņu, ka grūti, garām ejot, nenoglaudīt. Dažās istabās gultas ir savāktas no visām apkārtnes viensētām, tātad gandrīz etnogrāfiska vērtība... Lielā, izliektā griestu vitrāža, vestibila koka kolonnas, no barona laika saglabātās mēbeles un interjera elementi ir unikāli. Pils bēniņos saliktas lietas ar senlaiku garšu. Laiks tos apskatot, paiet nemanot. Un kur nu vēl ārs!

Var aizstaigāt līdz dzirnavām, kas ir, var teikt, rokas stiepiena attālumā un ir kultūras piemineklis, var tajās uzkāpt un aplūkot skaisto Vidzemes dabu un Gauju, var apskatīt laukā izvietotos mākslas darbus, izstaigāt parku vai doties uz ezeru, kur iespējams vizināties ar laivām, makšķerēt vai peldēties. Netālais Zvārtavas ezers bijis kā jau ezers – zāli noaugušu krastu, bet barons gribējis pats savu pludmali – lai viņa skaistā sieva var brist tajā pa baltām smiltīm, nevis pa zāļainu dūksti. Taču – kā to dabūt gatavu? Un viņš izdomājis – licis zemniekiem ziemā ar vezumiem uz ezera ledus savest baltu smilti. Pavasarī ledus kusis, un baltā smilts līgani izklājusi visu ezera gultni.

Uz Zvārtavu noteikti var doties ģimenes ar bērniem, nelielas kompānijas vai draugu pulciņš, līdzi ņemot savus produktus, jo viesi paši var gatavot ēdienu pils virtuvē. Jā, un arī romantiski pārīši, kuri meklē divvientulību, lai aizmuktu no pasaulīgās kņadas un ziņkārības. Pieejami ir trauki, plītis, vieta - tādā veidā panākama ģimeniska sajūta, kad ir laiks mierīgām sarunām un kopā būšanai.

Vakarā, sēžot omulīgajā pils virtuvē un dzerot tēju, jutāmies gluži kā no Kārļa Skalbes grāmatas "Kaķīša dzirnavas", kad pils ļaudis, princese Ilzīte un karalis, pulcējās pie pavarda, lai klausītos kaķīša stāstos. Savukārt vakarā, kāpjot uz savu torņa istabu, ieklausījāmies koka trepju čīkstēšanā un jokojām par ēnām, kas mūs biedēja no katra koridora stūra. Istabiņā, guļot zīda un samta baldahīna gultā, lūkojoties pa lielajiem torņa logiem un vērojot, kā saule riet aiz koku galiem, jutāmies kā romantiskā randiņā. Ja pilsētā gaismas piesārņojums virs lielajām pilsētām liedz saskatīt zvaigznes, tad šeit naktī skaidrajās debesīs redzējām zvaigžņu parādi, kas radīja sajūtu, ka esam Laimes zemē. Ne velti uzraksts pie durvīm vēsta: "Te mājo laime, un nekāds ļaunums te neienāks".

Zvārtavas pilij ir sava mājas lapa un jebkurš ceļotājs, kurš sirdī ir sapņotājs, var atrast ceļu uz to. Ko tur liegties, šī vieta ir domāta avantūristiem. Vai māksliniekiem. Vai citādākas, savādākas, atšķirīgākas atpūtas cienītājiem. Tiem, kam ērtības nav galvenais. Arī cenas ir ļoti, pat ļoti demokrātiskas. Piemēram, tornīša istaba izmaksā vien 50 euro par nakti. Tomēr ieguvums, pavadot šeit laiku, ir gandrīz maģisks. Neaizmirstams piedzīvojums. Vai mēs sastapām kādu seno iemītnieku vai pils spoku? Varat minēt!

Mājaslapas adrese http://www.zvartavaspils.lv/, pārvaldnieks Vitālijs Vilciņš, tālrunis: +371 29454543 Zvārtavas pili var atrast arī viesnīcu tīklā Booking.com, kur tā novērtēta ar "ļoti labi" 8,2 http://www.booking.com/hotel/lv/zvartavas-pils.lv.html Trīs no atsauksmēm ir: "Mierīga atpūta fantastiskā vietā", "Senā pils atmosfēra!", "Patika viesmīlība, viss oriģinālums, skaista vieta, klusums".

Varam tikai piebilst, ka bijām paši un iesakām citiem!

Zvārtavas pilī ciemojās Weekends-idejas tavām brīvdienām

foto

Andris.G.