Korsika 2008

31.03.2009
12 min lasīšanai
34 foto

Līgot uz Korsiku 22.06.08.-30.06.08. Tradīcijas piemīt vecākām civilizācijām un labas tās šķiet pamatā tiem, kam to nav. Apmēram tāda jēga, šķiet, ielikta O.Henri novelē "Divi džentlmeņi Pateicības dienā". Ja reducējam Jāņu redzamākās izpausmes, varam konstatēt šo - daudz alus un treknas gaļas lietainā vakarā, kam pievienosim augstu traumatismu un garantēti sāpošu galvu otrās dienas vidū. Nav brīnums, ka līdz ar agrās jaunības periodu beigusies motivācija turpināt Jāņu svinības Dzimtenē. Korsika vilina jau sen. Pagājušā gada septembrī trāpījās piemērotas cenas biļetēm uz Milānu un lēmums gatavs - brauksim svinēt Jāņus ar vīnu, gliemežiem un svaigām zivīm uz Napoleona dzimteni trijatā - Valdniece ar saviem puikām. Svētdienas rītā sapakojušies un glīti sasukājušies, kreisējam uz lidostu. Par spīti ceļotāju pārpildītajai reģistrācijas zālei procedūra norisinās ātri. Esam ļoti savlaicīgi - līdz izlidošanai vēl 2 stundas. Ejam pārbaudīt Lido. Debesmannā ir ļoti piemērots ēdiens, ko ēst lidojuma dienā - jādomā, ka piloti novērtēs mūsu cēlējspēku... Lidojot aizraujos ar žurnālu Ilustrētā Vēsture un palaižu garām visu procesu. Izkāpjot vērojam kā itāļi virs džemperiem rūpīgi sapogā pufaikas. Ir vērts - mūs sagaida 35ºC. Brīnums, kur gan cimdiņi un šalles. Auto īre mūs pārsteidz. Parasti izvēlētā auto vietā saņemam visādus brīnumus, piemēram, Alfa Romeo Grenobles epopejas laikā, kad pasūtīts bij Pasāts. Šoreiz tiekam pie sava Pasāta. Uzstādījuši tomtomu uz Dženovas apkaimē esošo tirdzniecības centru Outlet, uzsākam kustību ar mērķi ātrāk tikt pie mazumtirdzniecības terapijas pēc grūtās darba nedēļas... Ceļš uz pirmo mērķi paredzams vienmuļš, kā visur Milānas apkaimē. Outlet rādās būt iespaidīgi liels. Notērējam visu paredzēto laiku, lai uz nākamo mērķi - prāmi uz Bastia būtu savlaicīgi. Pasakainajā karstumā smalko veikalu kondicionētāji ir īsti laikā - nekā cita laba te nav. Modes no seno romiešu laika - vismaz 10 gadu veci modeļi. Tā šķiet Edzim, kura patieso gaumi noskaidrot neizdodas tieši šā iemesla dēļ. Padzeram garšīgo itāļu kafiju, sastopoties ar īpatnējo priekšapmaksas sistēmu. Esam spiesti pamest kaulu arī Edzim - pusdienas „īstenu” itāļu gaumē - dubultais čīzburgeris ar frī un kolu. Pāris šortu bagažniekā - viss guvums, ko vedam uz Savonnu, no kurienes atiet prāmis. Ceļš paliek draisks, pa kalniem, tuneļiem vien, līdz izlaužamies pie jūras. Atmiņā nāk brauciens 1999. gadā uz Nicu. Tad daļa maršruta bija tā pati. Pa tam mūs sāk uzrunāt vēderi. Paspējam uz Savonnu ar nepieciešamo laika rezervi vakariņām. Izvēlamies mīdijas un salātus. Tagad sēžam un gaidām. Sagaidījām gaidīto. Šņik šņak - un ar maizīti izskrāpējam pannu, kur tikko bija mīdijas (tādu padomu dod arī monoglots-oficiants, viņš arī saimnieks). Kārtībai jābūt, tāpēc paņemam tiramisu un kafiju. Parunājam ar „3 vienā” par šo par to un pārstājam. 50€ ar dzeramnaudu - humāni. Nokļūšana uz prāmi un pats prāmis atgādina Tallinu 90-jos. Nekādu paskaidrojumu un paskaidrotāju, tomēr uz klāja tiekam. Victoria-Corsica tāds kārtīgs Vana Tallinn ar visu estrādi rēvijai. Braucēju pilns. Suņu arī. Veldzējamies un noskatāmies nacionālās drāmas beigas - pēcspēles pendelēs pārāki spāņi. Mazā bodītē iepērkam smaržas, kuru nekad nevar būt par daudz. Pārdevēja, kolorīta pusmūža korsikāniete, pārdod ar garšu. Kādam franču pārim uz sevi nākas pārbaudīt gandrīz visu parfimērijas sortimentu. Visos gaiteņos sāk iekārtoties pilsoņi ar guļammaisiem. Kajīte izrādās sakarīga - varu izstiept kātus, bez kā grūti iedomāties atpūtu. Pirms miega tiek nolemts peldināt daļu Rukša - konkrēti kājas. Pēc procedūras apskatot rezultātus izlietnē, rādās, ka kuģa kanalizācija piedzīvojusi aizdambējumu ar antracītu. Nakts paiet, tramdot palagu pa šauro koju, tad vēl esmu nepareizi uzstādījis modinātāju, kurš sāk dziesmu stundu par agru, tad lērums &quot;vajadzīgu&quot; īsziņu no Dzimtenes mobilo sakaru operatora, visubeidzot modinātājas balss selektorā un ritmiska stjuarta būkšķināšana pa durvīm - otrā ceļojuma diena ir sākusies ar truša acīm. Pirmdiena, 23.06.08. Izejam uz klāja, kur pilns ar pasažieriem, no kuriem daļa staigā uz četrām kājām. Suņi dominē. Redzama kalnaina sala. Nobraukuši no prāmja ap 07:30 bažījamies par brokastu pieejamību, taču velti, jo boulangerie un brasserie rādās būt atvērti un apmeklēti visos stūros. Mēs gan dodamies no sākuma mest kliņģerus kalnos, līdz sasniedzam ciematu brokastīm. Kamēr nonākam līdz galdiņam, Valdniece nomūrējusies ar suņu kakām no galvas līdz kājām, tomēr tas nespēj mest ēnu uz mūsu apetīti. Pretēji pieņemtajam, oficiants ir runīgs un bez dunča padusē. Cienājamies ar sviestmaizēm, apelsīnu sulu un kafiju. Pēcāk pārģērbjam Valdnieci, lai atbrīvotos no specifiskā bezmaksas odoriņa. Turpinām kliņģerot pa kalniem Ile de Rousse virzienā, līdz uzduramies augļu pārdotavai. Iepērkamies kā pienākas. Kalnu skati, kā zināms, ir pārspējami tikai ar citiem kalnu skatiem. Korsika esot mežonīgā skaistule. Grūti noliegt. Ile de Rousse ir kūrorts ar jahtu ostu un labu smilšu pludmali. Tāpat sastopami restorāni sortimentā un kūrortveikaliņi. Ieraudzījis pludmali, Edzis kļūst nevadāms. Tikvien paspējam kā nopirkt un likvidēt kilogramu debešķīgi saldu ķiršu. Pirms peldes apskraidām visus krūmiņus un iespējamos stūrus, lai pārģērbtos. Ūdens jūrā spirgts. Pēc peldes risinām to pašu problēmu, līdz atrodam par piemērotu stūri pie memoriālas plāksnes. Tagad esam sagatavojušies pāris dučiem gliemežu. Krodziņā, kurš no Valdnieces saraksta, pasniedz milzīgas porcijas. Gliemeži aizēno pārējās jūras veltes. Edgaram mazas zivtiņas no grila. Oficiants pierunā uz bezalkoholisku kokteili. Beigās pārliecinoši sasniegta laime un izspīlēts vēders. Tālākais maršruts uz viesnīcu pa ceļam aizķerot eleganto Calvi, kurā pēc vietējo versijas dzimis Kristofors Kolumbs. Jāatzīmē, ka nomācošs ceļu vairums šeit ved pa kalniem ap 500 m augstumā. Vidējais ātrums ap 40 km/h. Tad nu arī skati visi iespējamie. Īpaši labi, kad laiku pa laikam nonākam kādā no kalnu pārejām, kurās atklājas jauni līči un ielejas. Vienīgā nelaime, ka kliņģeri iedarbojas uz Edža pašsajūtu. Kādu laiku Edzis nāk man blakus. Tas nedaudz palīdz, bet ne man, jo acu vāki aizveras. Tas traucē, jo pirms Porto ceļš sašaurinās, līdz izmainīties var tikai vietumis. Kā pēc pasūtījuma parādās arī autobusi un pat viens smagais auto ar platformu. Ainas, ko redzam, esot ņemtas UNESCO apritē. Laimīgi nonākam līdz saldējumam jau jūras līmenī. Jāteic, ka saldējumballīte nav lētā desa - 25€ par minimumu. Nākamais mērķis - sasniegt viesnīcu līdz saulrietam, lai satiktu peldbaseinu dabīgā apgaismojumā. Laimīgā kārtā ceļš ir ātrāks, nekā līdz šim. Viesnīcā nonākam ap 6 pēc vietējā laika. Castel d`Orcino atrodas jūras līča klusākajā malā. Komplekss ietver vairākas ēkas un laimi Edzim - baseinu. Numura cena ir augstāka nekā gribētos, taču atrašanās vieta, arhitekta un dizainera darbs jānovērtē pienācīgi. Televizorā teniss, baseinā veldzējums, ledusskapī augļi un šampanietis, jūrā nirst saule (precīzi 9), tā arī līgojam, līdz vairs ne... Otrdiena, 24.06.08. Jāņi. Pēc līgošanas esam izgulējušies jau pirms astoņiem. Saule jau lielā augstumā. Brokastīs, kā vienmēr, samērā garšīgs nekas ar rāvas kafiju. Īpaši nesaēdamies, jo jāsauļo jau tā pietiekami attīstītie vēderi. Arī pusdienas te kā armijā - siestas dēļ pēc diviem var dabūt tikai saldējumu, varbūt kādu picu. Siltumiņš kā jau &quot;Karsikā&quot; - ap 30ºC. Ap desmitiem braucam pie Imperatora. Napoleons dzimis te, uz salas Ajacco pilsētā (Edža versijā - Ažakova). Dabīgi, ka pirmā vizīte ir uz viņa mājā ierīkoto muzeju. Piebraucot Ajacco, redzam, ka sastrēgumi te norma. Patrenējamies stāvēt sastrēgumā arī mēs - kad novietojam auto pulkstenis rāda 11:40. Solis tur, solis šur, veikaliņš, suvenīriņš un pie muzeja durvīm esam 5 minūtes kā tas slēgts siestai. Labs signāls pusdienot arī mums. Valdnieces (varbūt imperatores?) sarakstā atzīmēts krodziņš - picērija U Farniente. Izvēlēties nav grūti - esam krituši gliemežu gūstā. Pat Edzim pica ar gliemīšiem. Blakus krogā akordeonu duets spēlē populāras melodijas. Laime ar pilnu vēderu vieglāka. Pabeidzot konstatējam, ka īstais brīdis sauļot vēderus - neiesauļotos nekādas krunciņas un taciņas... Laiks Napoleona mājas-muzeja apskatei. Imperators tur dzimis un dzīvojis bērnībā. Nesaskaņojot viedokli ar Galveno teikšu - nekā īpaša. Veltījuši pasākumam pusstundu, ķeramies pie pilsētas centra apsekošanas. Īpaši nesokas, jo pagalam karsts. Pilsēta izpletusies gar līča krastu un kā parasti tādos gadījumos pati krastmala arī ir visbaudāmākā. Kā drusku nostāk - tā mērens bardaks. Uz aci vērtējot - lielāka par Valmieru ir. Jādomā virs 100 000 iedzīvotāju. Šodienas plānā kompensēt outlet nesasniegto. Līdz mūsu lielveikalu līmenim te gan patālu, vai mēs vienkārši tos nezinām. Daļēju apmierinājumu tomēr gūstam. Vēl pagūstam apmeklēt pludmali, izpeldēties, iepirkt augļus, ķiršus un vaniļas koku un kādu aizdomīga paskata sieru, kas izrādās ir no kazas piena. Atgriezušies viesnīcā, paspējam uz vakarpeldi akurāt 8. Noslēdzam ar pikniku. Edzis grib patentēt Kazburgerus. Pateicoties specifiskai smakai un garšai, siers nav baudāms, bet komplektā ar čipsiem kļūst par iecienītu uzkodu. Dienas iespaids - viedoklis par noslēgtajiem un naidīgajiem korsikāņiem nešķiet nopietns. Trešdiena, 25.06.08. Sākas ar Gunāra, kam sajukušas dienas, zvanu. Sajukums viņam pielīp uz visu atlikušo dienu. Paēduši kā vakar, iesauļojam korpusu blāvākās vietas, norēķināmies un braucam uz Korsikas „Pokaiņiem” - Filitosa. Tur 1946.gada atklātas megasenas apmetņu vietas, datētas 6000 g.p.m.e. Pastaigājot pa takām kilometra garumā, iesvīstam kā ziloņi. Un tas, neskatoties uz kārtīgu vējeli. 30º priekš nordiskiem tipiem ir krietns pārbaudījums. Staigājam tik ilgi, ka ieskrienam siestas laikā, kas nozīmē, ka varam orientēties tikai uz vakariņām. Tālākais plāns paredz peldi pa ceļam uz nākamo viesnīcu Porto Veccio pilsētā. Smiltis sakarsušas saulē vairāk nekā panes kāju pēdas. Sauļošanās ar pliku priekšiņu, rādās, ir vietējo daiļavu iecienītākā nodarbe. Ūdens šajā krastā siltāks. Turpinājumā caurbraucām vairākām skaistām kūrortpilsētām, pa ceļam gūstot baudījumu no ainavas vērošanas. Pilsētas hronoloģiski: Sartene, Propriana. Propriana uzkožam vienu saldējumu uz visiem, lai ceļojums nebeigtos bada nāves iespaidā. Fotografējamies ar kuģi, kuram oriģināls nosaukums - Napoleon Bonaparte. Iepērkam augļus un vīnu. Gunārs turpina jaukt dienas, kamēr telefonam baterija tukša. Laimīgi, ka ir vēl Tusnītis. Nonākam Porto Veccio, kas izrādās ļoti jauks kūrorts, iespaids, ka visjaukākais no šeit redzētajiem. Ievākušies viesnīcā Alycon, noskaidrojam labā restorāna adresi un teciņiem turp - kā nekā pulkstenis rāda jau 8. Labo restorānu sauc vēl oriģinālāk - Le Bistrot. Pretēji nosaukumam, tas izrādās smalks restorāns ar atbilstošu anturāžu un cenām. Laipnīga oficiante atvieglo izvēles procesu, iesakot astoņkāja salātus un John Dorrie (fr. Saint Pjerre) zivtiņu, kas būšot pasildījusies uz grila. Pagrūti aprakstīt, bet mēģināšu: aperitīvu neēdu, jo ar gaļu, bet pārējie sajūsmā – kaut kāds muss, olīvas ar ķiplokiem un čili pipariem, salāti lolo rosso ar daudz astoņkāja gabaliņiem, sakapātiem tomāta krikumiņiem, ciedru riekstiem un ļoti garšīgu eļļas-vīna etiķa aizdaru; zivtiņu atdala no asakām mūsu klātbūtnē un porcionē, pievienojot īpatnējas piedevas - kartupeļu, burkānu, tomātu, sīpolu sautējumu vīnā ar pasakainu garšu. Porcijas nav lielas, kas mudina visu nesteidzīgi izbaudīt. Sajūsmā par baudījumu neraksturīgi sev, pasūtam desertu: tiramisu, krembrulē un peldošās salas. Lai atgrieztos viesnīcā no ostas, jāuzkāpj kalnā, kas prasa gandrīz visu uzņemto enerģiju un jāšķērso tūristu apsēstais pilsētas neaprakstāmi jaukais centrs. Nakts dzīve šeit sit augstu vilni. Lai nepiemirstos, gribētu pieminēt sekojošas uz Korsiku kopumā attiecināms lietas. Sala ir vienmērīgi kalnaina, klāta ar īpatniem mežiem palielu krūmāju izskatā. Lielākā daļa apbūves senatnīga no pelēkbrūniem akmeņiem, neapmesta. Ceļu kvalitāte apmierinoša. Korsikāņu agresīvais braukšanas stils - nosacīts. Tā noteikti šķiet tiem tūristiem, kuri paši pie stūres kalnos jūtas neomulīgi. Līdz šim brīdim neesam satikuši nevienu lielu viesnīcu, kaut rūmes tam vairāk kā nepieciešams, tomēr pārējā tūrisma infrastruktūra labi attīstīta. Šis fakts noteikti pieminams kā liels „+”, salīdzinot ar Spānijas kūrortiem. Sala noteikti nav pārapdzīvota. Visas malas apstādītas ar milzīgiem krāsainiem puķu krūmiem. Ceturtdiena, 26.06.08. Ingunas! Brokastis kā parasti, arī darbs, kā parasti, ienāk apritē, ejot uz stāvvietu. Bet tas nekas, tas nekas, jo mums jau sen ir zināms tas... Purnu dienvidu virzienā un uz Bonifacio. Ceļā nesaskatām nekā īpaša, bet pats Bonifacio gan. Pilsēta izbūvēta ap kraujas malu tā, ka tuvākās mājās varētu makšķerēt no loga, ja būtu atbilstoša garuma - ap 100 m - aukla. Osta izvietojusies apakšā (loģiski, vai ne?) - līcī, kurš atgādina pudeli ar kakliņu jūras virzienā. Kakliņa platums nepārsniedz 100 m. Pie pilsētas jau krietni platāks, tur arī izvietojušies jūras promenāžu piedāvātāji. Arī mēs dodamies tādā. Maksā 17.50 no personas, ilgst 1h un izvadā pa apkārtējām alām un slepeniem līčiem. Pieprasījums pēc šā pakalpojuma milzīgs. Mēs braucam kopā ar poļu pensionāriem, kuri termītu gājienā okupē kuģīti gandrīz rokās sadevušies, nevilšus atdalot Valdnieci no pārējās ģimenes. Poļu pensionāri ir aizkustinoši ar veciem fotoaparātiem un no Varšavas līdzpaņemtām limonādēm. Vispār ir ko fotografēt. Pēc atgriešanās - pusdienas. Iepirkuši pie laipnīgi runātīgas tantes kārtējo krekliņu porciju, nosēžamies Ingunai zināmā krodziņā pretī šaurākajai līča vietai, kur varam vērot glauno jahtu migrāciju. Tādu te kā mudž. Ir arī viena, kura bij manīta Daugavā pērn uz „Jauno Vilni” atbraukusi. Uzēdam dažādas zivtiņas. Pēc maltītes nesteidzīgi aplūkojam veikaliņus. Nākamais mērķis - pludmale. Izmeklējamies kā daždien izsmalcināti, aristokrātiski ļaudis, līdz nonākam pietiekami vientuļā vietā. Ūdens te pagalam silts. Izdzīvojušies pēc stundiņas braucam jau mājup, kad atkal sajūtama viegla bada dvesma. Izšaudamies pa nelieliem ciemiņiem, kur, pēc Valdnieces ziņām, jābūt vismaz gliemežvārītavām, tomēr nekā vairāk kā sabojātu omu Gaviļniecei nesatiekam. Tad nu braucam pagalam mājā. Līdz šim brīdim bijām iztikuši bez degvielas pildīšanas. Uz spidometra 800 km, bākā vēl 1/5 daļa. Pielejam 54 l. Tad nu rēķiniet paši. Nolikuši auto, papildinājuši skaidras naudas krājumus (nevar saprast, kur tā visu laiku pazūd...), ejam ēst. Atrodam restorānu, kur viss satiktais personāls jaunieši. Gliemeži atkal garšīgi... Diena sanāk īsāka, jo jānoskatās, kā spāņi aplauž ragus krieviem. Piektdiena, 27.06.08. Izvācamies no viesnīcas un braucam Bastia virzienā. Šī salas puse vairāk atbilst priekšstatam par kūrortu. Ceļš taisns un jūras līmenī, kalni atkāpušies dažus kilometrus no krasta, laiku pa laikam sastopamas skaistas, neaprīkotas baltu smilšu pludmales, kurās pa gabalu var redzēt dižojamies daiļavas bez priekšiņām. Mēs lepni braucam uz vietu, kur audzē austeres un mīdijas - Diānas ezeru. Braukšana vedās ar mainīgiem panākumiem un aizņem krietnas pāris stundas. Pirms satikties ar slavenajiem afrodiziakiem iegriežamies vientulīgā pludmalē, kur vairāku kilometru garumā sauļojas daži cilvēki, tagad arī mēs. Parastā kūrortā te būtu kādas 5 viesnīcas - katra uz 1000 gultām. Paslapinājušies kādu stundiņu, saprotam arī pienākumu un voilà - restorāns pie mošķu ražotnes. Lai arī tuvumā nekādu dižu pilsētu nemana, restorāns pilns. Izvēlēties rādās liela problēma. Sākam ar austerēm, pirms tam cenšoties veikt novērošanu pareizai lietošanai. Tas šķiet tik sarežģīti, ka paliekam uzkrītoši ar saviem pastieptajiem kakliem. Kad pienāk mūsu kārta, Dzimteni kaunā nedodam. Apēdam savu pusduci kristīgi - es 4, Valdniece 2. Man šī ir vismaz 4. degustācija. Šoreiz ir vislabāk, jo austeres ļoti svaigas, klāt pasniedz skābenu sārtu mērcīti. Neizvairāmies arī no moules marenieres, kas šeit ir visgardākās no gardajām. Vēl servē jūras ķemmītes mīklā, spagetti ar garnelēm un fritēti mošķi- astoņkāji, kalmāri, garneles. Pie blakus galdiņa piesēž Balzaka vecuma smalkas dāmas. Spriežot pēc pasūtījuma, viņām gaidāmi romantiski vakari. Pāris duču austeres papildina cita paskata jēli gliemeži un garneles. Vel divas svarīgas lietas. Korsikāņi nemāk vārīt kafiju. Korsikas abi gali atšķiras - Ajaccio vairāk runā franciski, Bastia ieciena itāļus. Pēc eksotiskās maltītes ceļš ved uz kalnu pusi. Tur meklējam vietējo linu šūšanas darbnīcu-salonu, bet atrodam vilnas izstrādājumu pārdotavu. Ilgi brīnāmies par biezajiem kamzoļiem, cimdiņiem un zeķītēm. Laikam jau vakari pavēsi... Līdz viesnīcai nonākam ap 5. Baseins rosina uz atpūtu. Vakarpusi veltām zvilnēšanai, peldēm un saulei. Ap 7 aizslīdam uz lielveikalu, pēcāk vakariņas vācu gaume, kur tu ēd bezgaršīgi, bet tevi ar smeķi nokož odi - vienīgais garšīgais esi tu. Tad vel pie blakus galdiņa vīrelis kūp kā katlumāja... Dienas beigas. Sestdiena, 28.06.08. Brokastīs oliņas, kabači mīklā un citas draiskas lietas - laikam vāciešiem iztopot. Šodien pēc Edža rīta ilgstošās peldes paredzēts salas ziemeļu punkta apmeklējums (vai pareizi darījām, ka nenopirkām biezos cimdus?). Ceļš uz turieni cauri Bastia. Vislabākie iespaidi. Vakarā jāatskrien. Laiku pa laikam pludmales. Līkumojam pa kalnu malām gar jūru, baudot ainavas un pumpaino ceļu, kamēr sasniedzam uzrakstu Centuri. Līdz vietējai ostiņai 4 km pa kazu taku. Izmīties var tikai, pateicoties iedzimtai veiklībai un Valdnieces drošajām norādēm. Osta ir tik romantiska kā visromantiskākais cilvēks spētu iedomāties. Te paredzētas pusdienas. Jau pirmā restorāniņa ēdienkartē intriga - gaspačo, uz kuras 100% gadījumos lūzt Valdnieces sirds. Padarot darbu kārtīgi, apstaigājam visus krodziņus un atgriežamies izejas punktā jau krietni iesvīduši. Dienas vidus pastaigām neder. Vienīgais smēķētājs visā apkārtne atkal dveš man virsū un vēl, kāpēc gan pasaules malā jāskan vācu valodai? Inguna tiek pie gaspačo dubultporcijas, jo tas nav ēdiens, kurš Edzim liekas gardākais pasaule, es piņķerējos ar garšīgu zivju zupu, kuras buķetes papildināšanai noslīcinātā siera pavedieni nemitīgi līp pie bārdas, padarot mani līdzīgu Ziemassvētku vecītim. Raudzīsim, cik patiess bijis astoņkāja vilinājums. Viedoklis par astoņkāja gulašu atšķiras. Nolemjam pēdējās pusdienas ieturēt pie Diānas ezera. Karstums spiež meklēt glābiņu mašīnā pie kondicioniera. Turpmākais ceļš pa kalniem līdz Bastia vairāku stundu garumā. Lai nebūtu atkal jāiet uz odu dzīrem, lielveikalā sapērkam augļus, pīles pastēti, maizi un 2 šalotes sīpolus. Maltīte kā pa kāzām. Paeduši sadalamies pa interešu grupām - Edzis ūdenī, Valdniece par vagaru, es pie ekrāna. Svētdiena, 29.06.08. Brokastīs sadūšojos un noceļu brokastgalda galveno dekoru - tomātu, kurš jau otro dienu grezno ēdlietu kompozīciju. Tomēr tas nekļūst par iemeslu vendetai, taisni preteji - par gotiņu kārbiņu saņemam atļauju izmantot baseinu arī pēc viesnīcas pamešanas mūžīgi mūžos. Saimniece iesaka nosist laiku, apmeklējot svētdienas tirdziņu Bastia centrā. Traucam turp un pēc 20 km brauciena nonākam normālā utenī. Nu varam iegādāties arī onkuļa vecās kedas un lieko kreklu. Izstaigājušies pa glīto Bastia centru, centrējam uz Diānas dīķiem pēc iecienītajām austerēm. Restorāns atkal pilns. Šoreiz savas 6 austeres sadalām brālīgi, jo šķiet, ka pirmoreiz izdodas sajust baudījumu. Arī Valdniece droši iecērt zobus pīkstošajā moluskā (tas lai baisāk). Sajūtamies piederīgi kādai slēgtai augstākai brālībai - austerēdējiem pēc pārliecības. Uzkodām vēl Moules un fritētas mailītes Edzim. Nopietni runājot, šeit servētajām austerēm nav īpatnējās piegaršas, kas citur. Dažu ēdienu tehnoloģiskās īpatnības. Moules met karstā, sālītā dārzeņu buljonā un, sagaidot, kad tās paver vākus, pasniedz ar frī kartupeļiem vai maizi. Austerēm noņem vākus, izvieto uz ledus, kas sabērts atbilstošā austerveida traukā, papildus servē citrona daiviņas un kādu sārtu skābenu mērci. Mailītes apstrādā ar garšvielām un citronu, iepazīstina ar miltu šķīvi un met karstā eļļā līdz uzpeldēšanai. Krembrule pirms pasniegšanas apsvilina ar lodlampu, lai iegūtu kraukšķīgu kārtiņu! Lēnā garā braucam izmantot savas mūžīgās tiesības uz bezmaksas peldēm viesnīcas baseinā. Inguna izrunājas ar saimnieci par laika apstākļiem šonedēļ, Edzis mēro baseinu 10 reizes garumā. Tālākām aktivitātēm ideju nav. Saņemamies un braucam uz skaistu ciematu aiz Bastia - Erbalunga. Pasēžam un pasildām atbalsta punktus uz mūrīša pie jūras ar domu par aukstākiem gada mēnešiem, aizslīdam līdz kafejnīcai, vārdu sakot - kaujam laiku. Ap 7 sākam riņķojot ap vietējiem restorāniņiem. To negribu, šitais jau bija, tas par smagu, stāvam kā tādi Bīleāma ēzeļi, kamēr pagriežam muguras un aizejam prom. Kādus 200 metrus. Tur ir īstais. Gariem zobiem paēduši, pievēršam uzmanību sportam televizorā. Edzis par spāņiem, es par vāciem. Spāņi iesit pirmie, un tad jau arī jābrauc uz prāmi. Izstāvam rindu, tikai kuģi nemana. Kamēr rakstu - tur jau tas peld - viss vienās uguntiņās. Laikam kavēsim, jo pulkstenis rāda 22:33.

Korsika 2008

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem