[1] Baltijas jūras dienvidos-Berlīne
|
Anita Ruža
|
17.07.2016. Berlīne
Došānās pirmoreiz uz kādu valsti vienmēr ir mazliet satraucoša, taču beigās ciemošanās Vāczemē izvērtās gandrīz vai ar visu Rietumu kultūras (kapitālistu sapņu zemes) un pašu vāciešu stereotipu lauzšanu. Dodies uz Vāciju pamudināja fakts, ka māsīca uz 5 mēnešiem tika aizsūtīta stažēties vecajā Rostokas universitātē, un kāreiz pēdējās darba nedēļas varēja pagozēties Baltijas jūras dienvidu saulē.
Lidojums no Rīgas ar Ryanairu iekavējas 15 minūtes un Berlīnes Schoenefeld lidostā ieradāmies ar pamatīgu nokavēšanos. Tā kā līdz vakara busam uz Rostoku bija vēl dažas brīvas stundas, nolemjam patusēt pa centru. Šim gadījumam ērti ir lietot Berlīnes pilsētas transporta 24 h biļeti. Schoenefelds atrodas C zonā, tā nu biļetes cena pieauga līdz 7,60 eur. Maza nianse – pirmajā mirklī šķiet, ka no lidostas uz centru vienkāršāk ir tikt ar S-Bahn vilcieniem, taču tie brauc ap 30 min. Labāk iesēsties reģionālajos vilcienos, tie pēc būtības ir ekspreši un Berlīnes centrā būsiet daudz ātrāk.
Tā nu laiks ir saulains un mēs izlienam Alexsanderplatzā pie TV torņa. Savāds skats, televīzijas torns iespiests starp ekām, ielām, kafeškām un cilvēkiem. Ja grib – var uzbraukt augšā, par naudu protams. Gribas ēst, riņķojam ēdiena meklējumos. Kebabus negribās, tāpēc pretī tornim ielienam itāļu restorānā “Vapiano”. Šis restorānu tīkls ir visā Vācijā, pie ieejas sēž čalis un dala speciālas kartiņas ar ko vēlāk norēķināties. Pirmajā stāvā ir daži galdiņi un kafijas bufete, taču lielā ēšana notiek augšā. Tur ir garas rindas, un piekļūstot tuvāk saprotam kāpēc. Izvēle ir ierobežota, protams, makaroni (uj! Pasta), kurus gatavo katra acu priekšā. Tā nu tu izvēlies makaronu formu, piedevas un gaidi 10 min līdz tev visu tikko pagatvotu iedos šķīvī. Atstāvējušas rindas un apkrāvušās ar paplātēm lienam lejā. Gribas dzert, bet minerālūdens maksā dārgi, tāpēc dzeram lētāku Spraitu.
Pretī TV tornim ir laukums ar Neptūna strūklaku un Marijas baznīcu. Tāda laiska atpūtas vieta – sīkie pūš burbuļus, jaunieši klačojas un pārējie lēnām riņķo ap laukumu. Te nu redzu ko dikti dīvainu – dažādas caurules (gāze, ūdens, kanalizācija...neminēšu) savalkātas pa pilsētu un riktīgi traucē bildēt. Vai tiešām nevarēja tās ielikt zem zemes, turklāt vēl vācieši tās sakrāsojuši rozā, zilā un citās krāsās.
Tālāk škērsojam vairākus tiltiņus pāri Šprē upei un esam pie Berlīnes katedrāles. Iespaidīgi. Ja paskatās kartā, tad katedrāle atrodas uz Museum Insel, kur vienviet uz nelielas salas ir savākti dažādi muzeji.
Unter den Linden štrāse gan visa pārrakta, apkārt kustības ierobežojošas barjeras, ceļamkrāni un visur grafitti. Par to jau paspēju nošausmināties, kad tiku iestumta vilcienā no lidostas. Apzīmētas ir 90% no ēkām un žogiem. Šķiet “mākslinieku” baloniņi nav skāruši tikai arhitektūras pieminekļus. Dažbrīd pat nācās lauzīt galvu, kā vispār cilvēki varēja piekļūt kādai vieta un to apzīmēt. Vispār pabriesmīgi.
Pa ceļam līdz brandenburgas vārtiem ielienu Ampelmaņa kioskā. Vispār par Berlīnes Ampelmani ir vesels stāstiņš. Ampelmanis nav tā cilvēkam līdzīgā rotaļlieta, kas parauta aiz striķīšiem, kustina kokas un kājas, bet gan luksoforu sarkanās un zaļās gaismas cilvēciņš. Austrumvācijā tam ir visai amizanta forma, ko 1961. gadā radīja Karls Peglau. Rietumvācija luksoforos izmantoja ierastos vispasaulē pieņemtos apzīmējumus, bet Austrumvācijai bija Ampelmanis, kas pēc atkalapvienošanās kļuvis par savdabīgu suvenīru un līdztekus lācīšiem par Berlīnes simbolu. Agrāk pat tika rādītas izglītojošas multenes par ceļu satiksmes drošību bērniem ar Ampelmani.
Oļesja bija nodomājusi iepirkties “COS” veikalā noskatītās kleitas, bet aizmirsa, ka ir svētdiena – tātad viss ciet. Mazliet sarūgtinājuma un ejam līdz Brandenburgas vārtiem. Likumsakarīgi apkārt pilns ar tūristiem, mums arī vajag piemiņas bildi uz vārtu fona. Tālāk caur nelielu parku līdz Reihstāgam. Pa gabalu ēka neliekas liela, taču tās monumentālisma apmērus var izjust tikai pasēžot uz trepēm. Augšā ir stikla kupols pa kuru var brīvi un bezmaksas pastaigāt, tikai...vizīte ir jāpiesaka dažas dienas iepriekš. Jūs iegrāmatos un būs jāuzrāda pase. Pretī Reihstāgam ir mauriņš, kur zviln jaunieši. Mēs arī vāļājamies piesaulītē. Mazliet atpūtušās (man tak līdzi jāstiepj lielais čemodāns) dodamies uz S-Bahn līdz autoostai.
Karsti, mazos veikalus nemanam, tā nu par traku naudu Starbuck nopērkam auksto tēju. Apkalpojošais personāls nepareizi uzraksta abus mūsu vārdus, es pārtopu Annikā.
Berlīnes autoosta ir diezgan jauna būve, tāpēc atrodas ārpus centra. Vienkāršāk ir tikt ar S-Bahn Ring (Messe Nord/ICC). Autoosta ir viena šmucīga vieta, pat Rīgas Centrāltirgus nestāv klāt. Mums ir biļetes līdz Rostokai ar Flixbus. Par izslavēto vācu punktualitāti jāaizmirst. Ir pilnīgi normāli, ka transports kavējas 15-20 min. Tieši tā notiek ar mūsu busu. Jābrīdina uzmanīties neiesēst ne tajā autobusā. Bieži vien jūsu izvēlētā galastacija nekādi nebūs atrodama ne uz busa norādes, ne autoostas infocentrā. Jāraugās pēc maršruta numura. Teiksim, jūs gribat nokļūt Lībekā, taču autobusa ar tādu galapieturu nav. Taču būs buss uz Ķīli, kurš veiks nelielu līkumiņu caur Lībeku.
Esam iekšā busā un es iekārtojos pie logu, nu tik skatīšos! Aplauzies, pa ceļam tik lauki, lauki, un vēja ģeneratori...Ne mājas, nekā. Rostokā esam ar tumsiņu. Oļesja saka, ka iesim kājām, nav tālu. Viņa dzīvo Sudstadt, apmēram 20 min gājienā līdz centram - universitātes pilsētiņā (kur ielām dotie zinātnieku vārdi – Einšteina štrāse, Max Planck str., u.c.) Par to es pārliecinājos vēlāk, pilsēta neliela un viegli izstaigājama, tāpēc nebija īpašas vajadzībās tērēties tramvajam. Beidzot viena traka diena galā.