Itālijā pat gaiss dara laimīgu

  • 6 min lasīšanai
  • 39 foto

Izvēle – Sicīlija! Tur bijām pavasarī, kad šeit vasaras vēl nebija pat nojausmās. Kas tad ir Sicīlija? Tas ir autonoms Itālijas reģions ar 25 708 kvadrātkilometru platību, turklāt tā ir Itālijas lielākā sala. 2015.gadā tajā bija 5,082 miljoni iedzīvotāju. Bet šie skaitļi un fakti neizsaka ne simto daļu no tā, ko jūtu pret Itāliju.

Itālijā ar latviešu brokastīm

Visvienkāršāk tikt uz Sicīliju ir doties uz Kauņas lidostu un no turienes lidot uz Trapāni. Tāpēc saulainā trešdienas pēcpusdienā devāmies ceļā. Trapāni mūs sagaidīja jau tumsā un ar pamatīgu negaisu. Sāka jau pienākt uztraukuma pilnas ziņas no mūsu apartamentu saimnieces, jo mēs pamatīgi kavējāmies.

Kad nokļūstam Kastellammāres līča pilsētā, ir jau nakts vidus. Mūsu apartaments ir pašā pilsētas centrā, un ceļvedis Tomtom, kas runā Igora Siliņa balsī, nedaudz samulst mazajās, šaurajās ieliņās, un mēs mājvietu atrodam ne ar pirmo reizi, tomēr pie durvīm mūs sagaida mazliet samiegojusies saimnieces meita. Mūsu noīrētais apartaments ir jauks un plašs. Turklāt saimniece ir padomājusi arī par to, ka droši vien būsim izsalkušas, un sagatavojusi mums tradicionālo rīsu bļodu. Patiešām novērtēju saimnieces centienus, taču tas noteikti nebija mans ēdiens, jo rīsi bija ar svaigiem un marinētiem dārzeņiem. Saimniece mums ir atstājusi arī visu, kas nepieciešams brokastīm. Jāsaka gan, ka tas ir «viss nepieciešamais» itāļu skatījumā, tāpēc tur ir kafija, cepumi un saldi kruasāni. Tāpēc tām meitenēm, kas pirmās piecēlās, nācās skriet uz tuvāko veikalu pēc olām, bekona un dārzeņiem.

Viss laiks ir mūsu

Pēc sātīgām latviešu brokastīm beidzot ir spēks doties apskatīt pilsētu. Ir vēl apmācies, taču silts. Un man jau principā pietiek ar to, ka atkal atrodos Itālijā. Esmu laimīga!

Mūsu izvēlētā mītnes vieta ir patiešām skaista, kalnu ieskauta pilsēta. Mēs dzīvojam centrā, jo līdz piekrastei ir vien dažas minūtes. Tur izvietojušās mazas zvejnieku laivas, rīta zveja jau sen galā, un vīri lēnām loka savus tīklus. Tā nesteidzīgi klīstot pa pilsētu, esam sagaidījušas arī uzspīdam saulīti. Kļūst karsti, un mēs nolemjam atsvaidzināties ar lielisko itāļu saldējumu, vienkārši sēžam un baudām dzīvi, jo mums nekas nav saplānots, nekur nav jāsteidzas - viss laiks ir mūsu, tikai mūsu priekam! Tāpēc arī mūsu nākamie dienas plāni nebija tie aktīvākie. Nolēmām pastaigāties līdz tālumā redzamajam molam un tikt līdz bākai. Mols aptver mūsu līcīti, un mums paveras skaists skats uz mūsu pilsētu no jūras puses!

Droši vien mēs tur sēdētu vēl ilgi, taču rūcošie vēderi atgādina, ka sen nekas nav ēsts, bet ir jau pēcpusdiena. Ātri vien atrodam kādu lielisku restorāniņu, kas pasniedz jūras veltes. Nesezonai ir arī savi plusi - nekur nav tūristu pūļu, un iespējas paēst ir plašas. Restorānā ir ne tikai laba jūras velšu izvēle, bet arī WiFi, līdz ar to beidzot ir iespēja nosūtīt mājiniekiem pāris kaitinošas zilu debesu un jūras bildes. Sarunās, soctīklos un garšīgos ēdienos laiks paskrien vēja spārniem. Taču pieklājība prasa, lai mēs ne tikai baudītu mūsu pilsētu, sauli un saldējumu, bet arī kaut ko apskatītu, un pēc neilgas apspriedes mūsu izvēle krīt uz Segestu.

Vai tikai veci akmeņi?

Segesta atrodas netālu no mūsu pilsētas. Tās ir lieliski saglabājušās senās Grieķijas tempļa drupas un amfiteātris. Es īsti neesmu drupu fane. Bez sava stāsta šīs drupas, manuprāt, ir vienkārši veci akmeņi, taču šoreiz apkārtējā ainava piešķir tiem pamatīgu bonusu, tā ka man ar šiem «vecajiem akmeņiem» ir pilns fotoaparāts.

Lēnām kāpjot uz amfiteātri, skats uz tempļa drupām rietošās saules staros ir fantastisks. Amfiteātris savukārt ir uzcelts pašā kalna galā. Pieļauju, ka tur ir bijušas vēl kādas ēkas, taču tagad no augšas paveras burvīga ainava. Acīmredzot tā paredzēta tādiem gadījumiem: ja izklaide ir garlaicīga, var pavadīt laiku, veroties skaistajās tālēs.

Pie mūsu pilsētas, izrādās, ir baseins un karstie avoti, taču tie būs atvērti citudien. Veikalā iepērkamies. Un smieklīgākā šī vakara daļa ir Eirovīzija. Izrādās, esam trāpījušas uz pusfinālu. Nu vajag taču aizbraukt tik tālu un skatīties šo pārraidi, bet mūsu gadījumā tas tikai gādā papildu jautrību!

Pirms miega vēl nolēmām doties nelielā naksnīgā pastaigā pa pilsētu. Ir silts vakars. Pilsēta ir tukša. Pēdējā strādājošā bāra bārmenis, izrādās, zina, kur ir Latvija un ka tur ir skaistas meitenes. Oktobrī braukšot skatīties. Welcome! Stāsti par Latvijas skaistulēm ir tikuši pat līdz Sicīlijas mazpilsētām, tāpēc būsim lepnas un priecāsimies par to!

Ar pensionāriem un vīnu

Nākamās dienas plāns ir doties uz Marsalu, apmeklēt kādu vīna darītavu, tikt līdz Eričei un aplūkot sāls ieguves vietas. Mūsu plānus mazliet sašķoba fakts, ka Marsalas vīna darītavas apmeklēt grib daudzi un uz populārākajām ir jāpierakstās krietni iepriekš. Braucam uz pilsētas tūrisma infocentru, tur sarunājam ekskursiju uz Karlo Pelegrīno vīna darītavu. Ideāli, jo pirms tam ir laiks apskatīt pilsētu!

Pilsētā var skaidri atšķirt tūristus no vietējiem iedzīvotājiem. Tūristiem ir karsta vasaras diena ar attiecīgu plānu vasarīgu apģērbu, vietējiem - vēss pavasaris, līdz ar to jakas, mēteļi un siltie zābaki. Protams, tikai +26 grādi! Pilsēta ir jauka ar savu dienvidniecisko šarmu. Izstaigājām centru, pietika laika arī nelielām pusdienām. Jāpaēd bija, jo priekšā vīna degustācija. Marsalas reģiona vīni ir slaveni ar to, ka lielākoties tie ir saldie vīni. Un pat (it kā) sausās šķirnes bija manai gaumei pārāk saldas. Taču ekskursija bija interesanta, pat ja tā notika kopā ar amerikāņu pensionāru grupu.

Dzīve notiek arī nesezonā

It kā jau neko daudz nedegustējām, bet līdz sāls ieguves vietai mēs nonākam, viegli ķiķinot. Taču tā ir Sicīlijas saule un sāļais jūras gaiss, kas uz mums iedarbojas kā mūžīgais dopings. Saline de Trapāni - tie ir lieli sāls ieguves lauki. Šīs vietas ģeogrāfija un klimats jau izsenis bija ļoti labvēlīgi tieši sāls ieguvei, un laukos sāls joprojām tiek iegūta.

Nākamais mūsu šodienas apskates objekts ir pilsēta Eriče. Tā man mazliet atgādina Kastellučo ciemu Umbrijā. Tomēr Eriče ir lielāka, lai arī atrodas pašā kalna galā. Ar pelēkiem akmeņiem bruģētas mazās Eričes ieliņas, gan no tiem celtas mājas. Kopējo pelēkumu vēl pastiprina pēkšņi uznākušais mākonis: Eriče atrodas

750 metrus virs jūras līmeņa. Siltāk satinušās līdzpaņemtajās jakās, mēs klīstam pa mazo un mīlīgo pilsētiņu. Klusi stūrīši, jauki pagalmiņi, mazas, līkumotas ieliņas un mākoņaini skati uz skaisto ieleju. Ik pa laikam apsildīties ielienam kādā baznīcā, veikali gan lielākoties ir ciet, jo esam šeit vēlā pēcpusdienā, bet kafejnīcas vēl ir vaļā, un kaut ko siltu var dabūt vienmēr. Pie kafijas noteikti jāpaņem arī slavenās Eričes kūciņas.

Kad esam atpakaļ, jau ir vakars, un atlicis atrast vietu vakariņām. Šoreiz izvēlamies restorānu Egesta Mare. Ja būsiet Kastellammāres līča pilsētā, noteikti iesaku. Zivju kuskuss tur bija vienkārši lielisks, un arī pārējā jūras velšu izvēle fantastiska.

Ir piektdiena. Par spīti tam, ka vakardien bārmenis mums mēģināja iegalvot, ka šajā pilsētā naktsdzīves nav un taksometru arī nav, mēs tomēr nolemjam izmēģināt laimi. Un izrādās, ka mūsu miests nemaz nav tik tukšs un izmiris. Kā jau piektdienā - viss notiek arī Sicīlijā. Ir atvērti krogi, kuros skan dzīvā mūzika. Jaunieši atpūšas, un pie zvejnieku ostiņas, promenādē ir skaļa uzdzīve, un var redzēt, ka ļaudis ir saposušies vakara izgājienam.

Tunči - nākamreiz!

Netālu no mums ir Zingaro nacionālais parks, vecākais Sicīlijā. Tajā ir daudz pastaigu taku, mēs izvēlamies skaistāko: aptuveni septiņus kilometrus gara taka gar pašu krastu. Līdz ūdenim gan ir tālu, jo krasts ir ļoti klinšains. Skati, kas paveras apkārt, ir pasakaini. Aiz katra līkuma klintis šķiet citā krāsā. Jāskatās arī, kur likt kāju, jo regulāri uz kāda akmeņa sildās maza ķirzaciņa, kuras no cilvēkiem pat nebaidās. Ik pa laikam ir norādes, kur var noiet arī līdz maziem līcīšiem, kuros, ja paveicas, var nebūt neviena apmeklētāja. Sezonā tas nebūtu iespējams. Takai pa vidu vienu tādu izvēlamies un iepauzējam gājienu, lai pasauļotos un nopeldētos! Nevaru palaist garām iespēju atklāt peldsezonu kādā interesantākā vietā, nevis Rīgas līcī.

Nākamā plānā ir Sanvito raga pilsēta. Ceļveži runā, ka šajā pilsētā ir viena no skaistākajām Itālijas pludmalēm. To mums vajag redzēt! Pludmale tiešām ir skaista. Liela balto smilšu pludmale, ar skaistu klinti aiz pilsētas, bet tas šķiet arī viss. Pilsēta ir izteikta tūristu pilsēta, un tajā viss notiek tikai ap pludmali un tūristiem. Pilsētai nav tā itāliskā šarma. Pieļauju, ka sezonā te ir patiešām jautri, bet tagad, maijā, daudzas kafejnīcas vēl ir ciet, ir daži bēdīga paskata suvenīru veikali, tas arī viss. Jau atpakaļceļā piestājam kādā fantastiski skaistā skatu laukumā. Šeit valda klintis, vēji un jūra! Ļoti interesanta vieta: līdz jūrai ir pavisam lēzenas pļavas, ko ieskauj stāvas klintis. Šī Rietumsicīlijas daļa ir krietni klinšaināka, nekā es biju gaidījusi, un klintis man patīk!

Vēl pirms mājām piestājam Tonnārā di Skopello. Tā ir senā tunču nozvejas vieta pie Skopello pilsētiņas, taču esam par vēlu. Nu nekas - tunči paliks nākamajai reizei.

Esmu laimīga būt Itālijā. Tur pat gaiss mani dara priecīgu, mierīgu un atbrīvotu! Sicīlija ir skaista zeme, un mēs redzējām vien mazmazītiņu daļu no tās, tāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka braukšu turp atkal, jo šoreiz šis ceļojums bija domāts kā elpas ievilkšana pēc garās un pelēkās ziemas.

Publicēts NRA 29.07.2016



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais