Aizbraukt līdz zemes malai

Hilmar Ivarsen 28.07.2016 13 min lasīšanai 39 foto

Šogad nolēmām, ka būs savādāk. Pasaule ir jāredz. Citādi tik vien ir, kā darbs, mājas, darbs, mājas. Cik nu tepat apkārtnē apstaigāts un saprātīgā attālumā apbraukāts. Plāns bija jau sastādīts un mērķis nosprausts – Atlantijas ceļš. Brauksim ar mūsu uzticamo Nissi, ekipējušies cik nu varam, lai nepiedzīvotu nejaukus pārsteigumus vai vilšanos.

10.jūlijs.

Tātad, atgriezušies mājās no Latvijas, žigli gatavojāmies un jau nākamajā dienā sākam ceļojumu. Sākam no mājām līdz Mortavikai, ar prāmi pāri uz Årsvågen, tālāk cauri Haugalandei līdz vēl vienam prāmim un tad vēl daži desmiti kilometru līdz mērķim. Šīsdienas mērķis – Steindalsfossen. Tas ir 20 metrus augsts ūdenskritums, kam var paiet apakšā pa speciālu, aprīkotu tūristu taku. Vareni! Sajūtas interesantas vērojot vareno spēku un klausoties troksni. Taisam foto/video sesiju un domājam par braukšanu tālāk.

Laiks jau pavēls, pāri astoņiem, nu redzēs kā būs. Priekšā jau trešais prāmis un pāris ap 10km gari tunelīši kuri ved cauri kalniem. Ap pusvienpadsmitiem esam Oddā. Viss kluss un mierīgs, vietējā Shell paņemu kafiju un sildāmās brokastis un braucam meklēt nakšņošanas vietu. Ir stipri tumšs un kāda ceļa zīme liecina, ka tālāk ceļš pa nakti ir slēgts. Atrodam jauku vietiņu pie fjorda aprīkotu ar ērtībām – tualete ar silto ūdeni, papīru un dvieļiem. Rītam tieši tas ko vajag. Nogurums un slinkums mūs uzvar un atlaižamies vienkārši priekšējos beņķos. Brr. Drausmīga gulēšana un nekāda komforta. Sieviņai vēl piedevām murgi un man kaut kas arī uz to pusi. Drīz jau rīts.

11.jūlijs.

Beidzot ir gaisma, ārā kaut kāda rosība. Nevaram vairs izturēt un lienam ārā no auto. Saburzīti, sapampuši. Vajag sakopties un brokastot. Ērtības ir pārbaudītas un ir lieliskā kārtībā. Tikmēr šķiļam līdzpaņemto gāzes prīmusiņu un vāram ūdeni tējai. Tad sildam nopirkto „mātu”, jeb pārtiku. Šodien brokastīs kartupeļu mikss ar gaļas gabaliņiem un vēl kaut ko. Jaunā panna no tūristu komplekta velk klāt ne pa jokam, bet beigās viss beidzas labi. Paēduši un safrišinājušies startējam.

Ha! Daudz jau nu gan nobraucām – pēc dažiem kilometriem priekšā bomis. Ceļš slēgts, kā solīts. Mazliet jāpagaida – līdz pusvienpadsmitiem. Paskatamies – desmit pāri deviņiem. Jauki, bļin. Nu neko alternatīvu nav. Sēžam, gaidam. Solītajā laikā bomi paceļ un braucam. 13.ceļš ir gleznains un bīstams. Nu ne pārāk, bet tā čilliņā nepabrauksi – vienā pusē ir krauja, no kuras sargā tikai gofrētais standarta autosargs, otrā – klintis. Izbraucam cauri Kinsarvik, sasveicinamies ar troļļiem un tik tālāk, kamēr otrs mērķis ir jau redzams kreisajā pusē.

Tvindefossen. 152 metrus augsts kaskādes veida ūdenskritums, kā saka, bet īstenībā tikai 110 metrus augsts. Deviņdesmitajos, šī ūdenskrituma ūdens tika pasludināts kā atjaunojošs un seksuālās potences uzlabojošs, kas veicināja milzīgu tūristu pieplūdumu no ASV, Krievijas un Japānas. Cilvēki smēla un veda mājās litriem brīnumūdens. Savukārt mēs sataisījuši smukas bildes un video dodamies Sognefjorda virzienā. Pāri Vik kalnam (Vikafjell). Kalns, kurš ziemā parasti ir slēgts auto satiksmei sniega dēļ. 1154 metrus augsts, bet pats ceļš ir apmēram 950m virs jūras līmeņa. (turpmāk mvjl). Gleznains skats braucot gan augšup gan lejup. Vispirms, trakais Myrkdal ūdenskritums, kurš gāžas lejā garām serpentīnam ar traku palēcienu, bet otrā pusē brīnišķīgs skats uz Vikøyri un Sognefjord.

Vecais draugs izsalkums sāk pieteikt savas tiesības un nolemjam šajā pilsētiņā ieturēties. Pirms tam izpētam vienu no Norvēģijas 28-ām koka baznīcām „Hopperstad stavkirke”. Celta 1140.gadā un ar lielu uzmanību un atbildību saglabāta līdz mūsdienām. Pusdienās – smejies vai nē, norvēģu „Roltoni”. Kā tūristiem – aizgāja grabēdami uz urrā. Nākamā pietura, prāmis pāri Sognefjordam.

Kurš gan, kurš ir lasījis par Norvēģiju, nezin kas ir Sognefjords... Tas ir Norvēģijas dziļākais un garākais fjords, jeb jūras līcis. 205 kilometrus garš un 1308 metrus dziļš savā dziļākajā vietā. Pārceļamies pāri un braucam tālāk. Gandrīz nav iespējams vārdos aprakstīt gleznainos skatus, ielejas, ezerus un citus ūdeņus. Laika apstākļi pagaidām lutina – pat spīd saule. Kādu laiku braukuši nonākam Fjaerland un tur nolemjam apmeklēt Norvēģijas ledāja izpētes muzeju. http://www.bre.museum.no/

Interesanti izveidots muzejs, kur var izložņāt mākslīgo ledāju ar skaņu un citiem efektiem, apskatīties filmu par ledājiem, iziet cauri 4D efektu koridorim un sasveicināties ar leduslāci. Muzejā mums sagribējās redzēt ledājus pa īstam, ar savām acīm un personāla darbiniece laipni pastāstīja kur mēs varam tos redzēt un iedeva karti sīki paskaidrojot kā pie tiem nokļūt.

Pirmais no ledājiem – Supphellebreen, kurš atrodas 1000 mvjl, un ir apskatāms. Tā zilganā nokrāsa fascinē. Arī upīte kas traucas garām ir neaprakstāmi dzidra, zilganā krāsā un dveš ledainu aukstumu. Kādas 20 minūtes papriecājušies un pabrīnījušies dodamies uz nākamo ledāju. Īstenībā ledājs jau ir viens un tas saucas Jøstedalbreen, bet šīs, no zemes redzamās daļas sauc par „rokām”. Un katrai no 11 redzamām „rokām” ir savs nosaukums. Nākamo sauc Bøyabreen.

Tā augstākais punkts ir 1700 mvjl. No iepriekšējā tas atšķiras ar to ka zemākā daļa jau ir gandrīz izkususi un vēl te ir ezers, ko sauc par „glacial lake” – jeb ledāja ezeru. Lieki būs pieminēt ka ūdens peldes te atļaujas tikai rūdītie. Šeit arī nedaudz pabildējam.

Tā kā jau ir vakars, jāmeklē vietiņa čučēšanai. Viena jau ir padomā, tāpēc mēŗkis – Olden pilsēta.

Tā arī daram. Nedaudz geokešinga, jaukas vakariņas un šoreiz jau es mēģinu izveidot cilvēka cienīgu guļvietu. Telts ideju atmetam, jo izvēlētajā vietā tā īsti nav kur uzcelt, tad pumpēju matraci mašīnā. Teorētiski nevajadzētu ietilpt, bet kaut kā sanāca ka sanāca. Tā kā pats guļamais, pēc pieredzes, nesilda tad tālredzīgi bija paņemts termopārklājs – sega ar folija apakšu. Bija nedaudz jāpavingro lai tiktu pareizajā pozā un vietā, jo starp guļamo un auto griestiem bija vairs tik kādi 60cm. Bet izdevās! Gulējām kā dieva ausī.

12.jūlijs.

Uh, kā izgulējāmies! Mundri un svaigi sākam rosīties. Šorīt uz prīmusiņa cepsies fiksā omlete. Izdevās lieliski. Nopirktais kapučīno gan kaut kāda susla... ātra rīta tualete un ātri izlemjam ka šī dien sāksies ar 24km braucienu uz Briksdāles ledāju. Tas gan nebija ieplānots, bet interese uzvarēja. Kad tad vēl? Pa ceļam apmeklējam kādu ūdenskritumu ar diezgan latvisku nosaukumu – Laukifossen.

Piekļūšana ne visai, bet mēs tiekam. Senas būdiņas, izskatās ka dzirnavas, tiltiņš jeb laipiņa uz kuras nemaz nevar tikt, un nemaz ar nebūtu ieteicams. Visam kas te redzas ir vairāk nekā 100 gadu noteikti. Sabildējam un maucam tālāk. Piepeši atkal stop. Ieraugam gleznu. Tik vien varam kā elst, pūst un wooowot... Oldes ezers. Skaisti. Sabildējam. Bet mūs gaida ledājs. Atbraucam uz palielu stāvvietu un gudri noparkojam auto ēnā, jo no solītā lietus nav ne vēsts. Zilas debesis ar dažiem mākoņiem un saule. Nomaksājam stāvvietas nodokli un dodamies. Būs ap 3km pastaiga. Šeit, kā jau visur, pilns ar ķīniešiem. Bet mūs tas neuztrauc. Pa ceļam pie ledāja brīnišķīgs ūdenskritums, kas rada troksni un atsvaidzinošu dušu. No augšas redzama varavīksne.

Te var braukt ar speciāliem vāģīšiem kas saucas „Troll” bet mēs ar kājiņām. Lai ķīnieši brauc. Tā nu esam klāt. Daudz lielāks glaciālais ezers, nekā iepriekš redzētais, bet pats ledājs diemžēl spēcīgi atkāpies. Nu nav tā kā bildēs redzējām bet tāpat ļoti iespaidīgi.

Pakavējamies ilgāk, sabildējam un tipinam atpakaļ. Geokešings neizpaliek. Šodienas galvenais mērķis – Troļļu ceļš un Geiranger. Tā ka braucam. Daudzi kilometri, serpentīns ar skaistu skatu uz ieleju un pēc tuneļa nokļūstam uz citas planētas. Sniegs, lietus, migla un vēl visādi efekti. Pēc brīža par „simbolisku”samaksu esam nokļuvuši Dalsnibba. Augstākais, ar auto piebraucamais, skatu punkts. 1500 mvjl. Bet te ir tāda migla ka vai ar nazi jāgriež. Tā kā atmosfērā notiek kaut kādas kustības, tas paveicas un uz īsu brīdi ieraugam Geiranger. Tālu, tālu. Mazu, maziņu.

Sameklēju augstāko manā karjerā geoslēpni, un brucam lejā. Geiranger tomēr šodien ir galvenāks par Troļļu ceļu. Tā nu esam populārajā skatu vietā Flydalsjuvet. Izstaigājām, sabildējām bet atkal jau – izrādās, ka mistiski skaistā vieta nemaz nav legāla. Var jau riskēt un kāpt pāri nožogojumiem lai uztaisītu superbildi, bet perspektīva nosvilpt lejā no 300m augstuma nevilina. Būs labi tāpat.

Tālāk vienīca geiranger. Tā pati kuru sabojāja „Vilnis”. https://en.wikipedia.org/wiki/The_Wave_(2015_film) Pēc tam kad šī filma redzēta, dikti gribējās te visu izpētīt, salīdzināt. Protams ka filmu uzņemot te tika pārbūvēts un pārtaisīts, bet tā te ir restorāns un suvenīru veikals. Bet skaisti te ir. Kuģītis ir aizgājis, un dodamies meklēt Ērgļa pagriezienu. Esot smuks skatu punkts. Pēc diezgan labas pabraukšanas te tas arī ir. Nu jā, iespaidīgi. Redzam Geirangerfjordu abos virzienos. Bildējam.

Pa ceļam uz Troļļu ceļu (Trollstigen) piestājam Gudbrandsjuvet, jeb skaistā vietā kur nevaldāma upe tek starp aizām un plaisām un parādās no pavisam negaidītām vietām, satek kopā mutuļojošā straumē un aiztek tālāk ielejā. Šai atrakcijai pāri ir uztaisīts dzelzs tilts, kas ļauj to visu redzēt no dažādām vietām. Nākamais objekts Trollstigen, bet pirms tam jāpārbrauc pāri bēdīgi slavenajam Tafjord. Fjords, kas ir paņēmis 40 dzīvības 1934.gadā kad notika nobrukums no fjordam pieguļošās klints Langhammaren, 730 mvjl. Toreiz 64 metrus augsts vilnis applūdināja ciemu, daudzi gāja bojā nepamodušies...

Trollstigen bija pilnīgi un galīgi miglā tīts. Redzamība – pāris metri.

Joka pēc aizgājam līdz skatu platformai, dzirdējām kā kaut kur krīt ūdenskritums. Iepirkām suvenīru un braucām lejā. Nu nezinu, ceļš kā ceļš. Varbūt tāpēc, ka pirms tam jau bija bijuši vairāki serpentīni... Nedaudz pabraucot lejāk jau varēja kaut ko redzēt, bet ja godīgi tad iepriekš redzētais likās vairāk efektīvs. Sāka krēslot un nolēmām, ka nakšņosim Åndalsnes – pilsēta kur bija paredzēts nākamais piedzīvojums. Bija par vēlu meklēt individuālu parkingu un nolēmām izmantot kempingu. Nu labierīcības tomēr vajag. Vakariņas nedaudz pabojāja vējš, bet izdevās sasildīt ēdienu un paēst. Alusprieks gan nesanāca kā cerēts. Lienam savā autogultā un arlabunakti.

13.jūlijs

Brr, vēsa naksniņa. Pusi nakts lija lietus un šķirbiņā pavērtie logi sadzina iekšā vēsu mitrumu. Plānotais skatu punkts Åndalsnes iet secen, jo migla, kā tāda vate, uzkārusies kalnam un pat nedomā kaut kur kustēties.

Mierīgā garā pabrokastojam, padzeram tēju/kafiju un ar skumju skatienu pavadot cerēto skatu, braucam Moldes virzienā. Mērķis – Trollkirke jeb Troļļu baznīca. Tā ir marmora ala 480 mvjl, kurā ieejot pa „S” veida alu var nonākt apmēram 15x15 metru lielā hallē, kur no augšas gāžas iekšā ūdenskritums un iespīd dienas gaisma.

Moldes pusē esam diezgan ātri. Viens prāmītis, viens tilts, viens tunelis zem ūdens un esam jau tur. Nu vēl nedaudz gleznainu skatu pa ceļam. Liels plakāts rāda, ka līdz ceļojuma lielajam mērķim ir tikai 30 kilometru, bet nu vispirms to alu. Norāde sasniegta, stāvlaukums praktiski pilns. Apaunam riktīgus apavus, jaka, vēl viena jaka lai lietus nebojātu gājienu. Mugursoma, kārtīgi ūdens krājumi. Jāiet apmēram 3,5 km, no kuriem 3 ir pa diezgan stāvu kalnu. Nu ne stāvu bet diezgan slīpu, slapju un dubļaini akmeņainu. Jau pēc pirmajiem 300 metriem saprotam, ka apģērba ir par daudz. Siltās jakas nost. Vēl pēc 200 arī lietus jakas novelkam, jo mežā ir īsta pirts. Pilnīgs bezvējš, apmēram 15 grādi un slapjš. Man jau elsiens pienāk ātri. Atvelkam elpu, padzeramies, parunājam ar vāciešiem par šo un to. Vācu meitene ir skeptiska pret tumšiem caurumiem... Kāpiens bija uh. Pie viena ūdenskrituma jau nācās pildīt ūdeni un mazgāt muti, mērcēt matus. Pēc nepilnām divām stundām esam pie alas. Koa?? Un tas ir viss? Sievai skepse pāriet pāri katliņa malām. Nu velkam jakas, liekam lukturus un ejam iekšā. Nu ala iespaidīga, nav nācies tādā būt. Nav nekāda Gūtmaņala zinies. Apmēram pēc 70 metriem jau rdzam ūdenskritumu un baseinu.

Troksnis baigais. Pafilmēju, pabildēju, un tā kā aiz muguras jau rinda tad līdu atpakaļ. Sieva jau traucās uz izeju, viņai nepatīk. Nu bet redzēts ir, ķeksītis ir. Wow nebija. Atpakaļceļš ar nebija viegls. Viens neuzmanīgs solis un tu esi špagatā vai uz mutes. Vai vēl sliktāk. Man izdevās slīpumā paklupt un veicu diezgan virtuozu skrējienlēciengriezienu, bet paliku četrrāpus. Patīkami satikt augšup kāpjošos, kuri tāpat kā es, jautā vai vēl tālu. Jā, jā, vēl kādu stundiņu pa šādu taku, smīnēdams atbildu diviem norvēģīšiem Converse kedās un krekliņos. Pie mašīnas ātri pārģērbjamies noskalojam mutes un braucam meklēt pusdienu galdu.

Galds atradās lielisks, vēl ar jumtu un binokli putnu vērošanai. Tāds putnmīļu gapahuks jeb nojume. Šoreiz jau riktīga kafija un ātrā zupa ar roltonu piedevu. Ir labs. Nedaudz geo, nedaudz atpūta un laižam uz mērķi. Tepat taču Atlantijas ceļš.

Te nu tas ir. Jā, tas pats līkais, augstais tilts ko neskaitāmas reizes esam pētījušu Youtube, tikai bez trakiem viļņiem. Nu te mums patika. Te dabūjām „wow” ilgi bildējām, filmējām, trīs reizes braucām pāri, nedaudz geo, kas bija ļoti ātrs un vienkāršs, suvenīru iegāde un tā kā pietiks. Ā reku auto ar LV numuriem. Kas zin, varbūt pasveicināsimies. Un te nu notika notikums, kas mūs atstāja uz „pauzes”. Pie auto pietipina pieci ķīnieši, salec iekšā un aizbrauc... Nedaudz atžirguši braucam uz Kristiansund. Atlantijas ceļa beigās otreiz noklemmēja, kad par ceļa turpināšanu atņēma 130 kronas. Tad iespaidīgs tunelis un jau pilsēta. Nē, vēl nav. Pa ceļam ātri aizbraucam 18km turp/atpakaļ, lai apskatītu vecu koka baznīcu. Iekšā netiekam, jo vēls. Saprotam, ka vakarā nekāda pilsētas baudīšana nebūs, tāpēc guglējam pilsētas augstāko punktu. To atrodam un braucam. Pārsimt metri pa parku kalnup, un tur skatu tornītis. Ej iekšā, kāp uz trešo stāvu un binoklī vēro pilsētu. Nu pavērojām, pabildējām, nekā īpaša, atskaitot prāvu ērci, kas gaidīja savu upuri uz zvana pogas. Braucam meklēt skaistu naktsvietu. Pa ceļam uz Moldi taču kādai jābūt. Bet nav. 10km, 20km – nav. Tad nolemjam nakšņot vienā atpūtas placī, kam braucām garām uz Troļļu baznīcu. Ērtības, skaists skats. Vakariņas un pēc laika jau esam migā. Piekusuši un laimīgi.

14.jūlijs.

Šodien plānā – Ålesund un vakars pie Marisa. Brokastīs maizītes, auzu putriņa un kafija. Braucam nu. Pēc neilga laika jau esam pie prāmja un veiksmīgi uzreiz uzbraucam uz tā. Apmēram 40 minūtes brauciens ar papildus kafijas devu. Pa ceļam uz Ålesund piestājam vietā ko sauc Skodje. Tur apejam labu līkumu un izpētam divus iespaidīgus akmens tiltus, gandrīz simts (1922) gadus vecus, kas ilgi bija vienīgais veids kā tikt pāri ūdenim. Tie tagad kalpo kā gājēju tilti tūristiem un maksķerniekiem, jo jaunais tilts blakus transportu paņēmis uz sevi.

Nākamais objekts – Aksla. Jebkurš kurš ir internetā ierakstījis Ålesund, un redzējis bildes, tad ziniet, tās ir 90% uzņemtas no šejienes. Te var nokļūt vai nu ar auto, vai nu ar autovilcieniņu vai nu uzkāpjot 418 pakāpienus no pilsētas parka. Skats ir vienreizējs.

Visa pilsēta uz delnas un arī visi Sunmores Alpi, kā dēvē redzamos kalnus. Uzkavējamies un dodamies uz pilsētu, jo vajag suvenīrus un esam izdomājuši apmeklēt Atlantijas akvāriju. Pilsētā kaut kādas aktivitātes, cilvēku bari. Vēders paziņo par sevi un dodamies meklēt kebabnīcu vai picēriju. Atrodam abus vienā. Pierīties negribas, jo vakars solās būt sātīgs. Kamēr gaidam savu kebabpicu, esam liecinieki foršam ūdensšovam. Paēdam, tiesa bez sajūsmas, jo Sandnesas kebabs ir divu galvas tiesu pārāks. Iepērkamies un braucam uz akvāriju. Bērnu biļetes mums nedod, ņemam kādas ir un ejam iekšā. Kāreiz, pēc 5 min, zivju barošanas šovs. Noskatamies uz rīmām ko akvalangists baro no rokas. Mencas ir mūžīgā badā. Finālā pigors ar vilkazivi bij riktīgi feins. Izstaigājam visu no āra un iekšas, pabrīnamies par Atlantijas briesmoņiem un riebekļiem un dodamies pirkt suvenīrus. Pat nevaru pateikt kur foršāk, te vai Dānijā. Atrodu geo un braucam uz vakara atpūtu.

Jess. Esam klāt. Namatēvs gādīgi iepazīstina ar īpašumiem, sarūpē mums īstu SPA vakaru bez taizemiešu masāžam. Lai gan ja ieminētos, būtu arī tās. Nu tā es domāju. Viesmīlības kalngals. Iesākam ar dušu, tad pusstundu infrasarkanā pirtiņa. Svīstu kā ruksis. Pēc tam hops un kublā ar krāsniņu, jeb oficiāli – japāņu pirtī. Tātad trīs veidu attīrīšanās, lieliski uzcepta gaļa un krūze alus. Nedaudz vakara sarunas un liekamies apartamentos. Guļam kā Dievam azotē.

15.jūlijs.

Plāns ir tikt pusceļā līdz mājām. Nav īsti skaidrības ko skatīsim. No vietējām vērtībām aplūkojam skaisto Hjørundvåg pludmali un Atlantijas muzeju ar visādiem modeļiem un priekšmetiem no tiem laikam kad cilvēki atklāja Svalbardu. Blakus arī saglabāts kuģis, ko izstaigājam krustu – šķērsu.

Izlemjam, ka nebrauksim atpakaļ pa to pašu ceļu bet metīsim līkumus, lai kaut ko redzētu vairāk. Kādā vietā ko sauc par Bērzu ieleju (Bjørkedal), apskatam divas īstas vikingu laivas „ASK” un „EMBLA” Norvēģu mitoloģijā tie ir pirmie cilvēki uz zemes. Braucam tālāk. Ceļa malā norāde – Eidsfossen. Ja jau ir norāde, tad jāpūt kam skatāmam.

Nekļūdamies – kārtējais milzu ūdenskritums un elektrostacija. Kārtīgi izjūsmojamies un nolemjam šeit ieturēt pusdienas. Burvīgi ir pusdienot saulītē pie ūdenskrituma. Vēlāk pa ceļam satiekam vēl vienu ūdenskritumu – Vallestadfossen un arī neliela elektrostacija. Netālu nobildējam laika zoba un ūdens sagrauztu tiltiņu. Nu kāpt pat i nedomājām, skaidri redzams, ka turas kopā ar brīnuma palīdzību.

Pajūsmojam un braucam. Un kur tad tu tālu tiksi, kad atkal jāskatās uz kaut ko skaistu – Likholefossen. Mēģinājām tulkot, sanāca vai nu Vienādcaurumu vai nu Līķcaurumu ūdenskritums... Kā smejies, pareizais izrādījās tas otrais, jo leģenda vēsta, ka senos laikos kāds no netālās saimniecības, nespēdams nogādāt mirušos uz baznīcu, noguldīja zārkus alā zem ūdenskrituma. Tā tie tur stāvot. Diezgan melna leģenda...

Tālāk jau turpinam pa Rv13, jeb Riksvei 13. Tulkojumā Valsts ceļš nr 13. Izlasam ziņojumu „Gaularfjellet åpen” kas liecina ka priekšā ir kalnu pāreja. Interesanti. Kādu laiku braucam pa krūmu un kociņu aleju, tad izbraucam akmeņu un aitu valstībā. Senas „hyttas” jeb atpūtas namiņi, arī jauni ne mazums. Pabildēju. Tas braucot tālāk piepeši aiz stūra WOOOOW!!!!

Gaularfjell skatu laukums. Atvērts 2015.gada rudenī. Nereāls kaut kas. Milzīga betona trīsstaru zvaigzne ar piepaceltiem stariem labākai redzamībai, pa katru staru tu vari staigāt un kāpt. Safilmējam, sabildējam skatu, kas ja neiekabina Troļļu ceļam tad noteikti ir līdzērtīgs. Skats pār ieleju un serpentīnu no 700 metru augstuma ir fascinējošs. Šeit pavadam labu laiku. To ka zem viena stara atrodam labiekārtotu tualeti ar karso ūdeni, roku žāvētāju un divu veidu papīriem vairs neizbrīna. Neaizslēgta. Neizdemolēta. Pieēdušies pilnu vēderu ar taureņiem un iespaidiem braucam lejā pa šo čūskveidīgo ceļu atskatoties uz betona monstru. Njaaaa, šis bij labs. Nu tagad jau pāri Sognefjord un jau pa redzēto ceļu virzienā mājup. Bergenu no maršruta tomēr izslēdzām, jo tur tāpat ir daudz ko gribētu apskatīt. Ir jau pavēls un jāsāk meklēt guļamplaci. Pie Hardanger tilta par gaišu, atradušies karaļpāris... Kinsarvik būtu labi, bet nepatika ka esam 10 metrus no prāmja un arī tualeti laikam apmeklējuši bāleliņi. Bēdīgi. Beidzot jau pilnīgā tumsā nācās mašīnai noņemt lukturu aizsargus, jo migla un tumsa nedaudz lika uzmanīties. Naktslaukumu atradām netālu no mūsu pirmās nakšņošanas vietas. Ātri gulēt.

16.jūlijs.

Labrīt. Mūs pamodina lietus un nevisai ērtā sajūta, ka kājas ir augstāk par galvu. Kā nu apstājos, tā ar gulējām. Ir jau vēl naksnīgāki braucēji – aiz mums viens vācu VW T3 iekārtojies. Priekšā kaut kāds francūzis, tā ka nevaram izkustēties. Lēnā garā taisam brokastis un kafiju. Šodien plānā – Odda un divi ūdenskritumi.

Odda ir neliela pilsētiņa Hordaland apkaimē, kas slavena ar Cinka (Norzink) un Titāna (TTI) ieguvi un apstrādi. Tāpat šeit ir vietējais ledājs Haugabreen un pavisam netālu slavenā Troļļa mēle (Trolltunga). Pastaigājam, pabildējam, pameklējam un atrodam. Tagad var braukt tālāk. Nākamā pietura – Låtefossen.

Låtefossen – 165 metrus augsts ūdenskritums, viens no gleznainākajiem Oddas ielejā. Slavens ar to, ka ūdens krīt vienlaicīgi no divām vietām, abas no viena ezera, un pirms autoceļa ūdenskritumi savienojas. Vispār te ir vairāki ūdenskritumi 10km garā braucienā, tāpēc šī skaitās viena no skaitākajām ielejām. Sabildējam, un aizejam pavērot skaistumu un spēku, no viena skatu punkta kur var nokļūt pa vecu gājēju taciņu, kas serpentīnā vijas augšup kādus 30 metrus. Skaisti.

Pēc kādiem 50km nākamais skaistums. Langfoss, jeb Garais ūdenskritums. Kaskādes tipa ūdenskritums no 612 metru augstuma, Brīnišķīgs. Stāvlaukumā protams suvenūru būda un vēl izvietoti dažādi akmeņi apskatei. Nosaukumus nepateikšu, bet tas ir brīnumaini, cik ārēji parasts klintsbluķis iekšā var būt skaists. Fotosesija un braucam. Mērķis – mājas. Jau esot Rogaland, apzinamies kāds te ir „Plakanciems”... Pēc sešu dienu priecāšanās par kalniem kas ir aptuveni 1000m, šeit tie liekas māāāziņi... Vakarā jau esam mājās. Ceļojums izceļots, vesels maiss ar suvenīriem un iespaidiem. Aptuveni 2000km aiz muguras. Nissans visu ceļu uzvedās godīgi. Jā, japāņi māk.