Gar Daugavu uz mājām.
|
Martins Kalnberzins
|
Kopš pirmo reizi pamēģinājām, kā tas ir - doties pārgājienā, kas ved mūs vairākus simtus kilometru garā ceļā, tas ir kļuvis par mūsu piedzīvojuma veidu. Pārsteidzoši ir tas, ka, soļojot ar kājām, pat vienas dienas laikā ieraugi tik daudz dažādu dabasskatu un vietu, ka dienas beigās pat grūti noticēt tam, ka tas viss ir pieredzēts dienas laikā, un nieka 20 vai 40 km garā posmā. Vēl interesantāk ir, kad šādas dienas liekas kopā viena aiz otras, un kopējais attālums, ielūkojoties kartē, jau sāk izskatīties patiešām iespaidīgs. Diemžēl ne katrs, un kur nu vēl bieži, var atļauties šādiem piedzīvojumiem ziedot vairāk kā vien divas dienas nedēļā. Meklējot kārtējo piedzīvojumu mēs, Hiking in Latvia komanda, to ņēmām vērā un esam ķērušies klāt piedzīvojumu projektiem Latvijā un Igaunijā, veidojot pārgājienu ciklu, kas kopumā mūs aizved vairāk kā 300 km garos piedzīvojumos, bet sadalām tos nelielos 40 līdz 50 km garos posmos, veltot tiem vienas brīvdienas mēnesī. Tādā veidā šie piedzīvojumi kļūst vēl aizraujošāki, jo ieplānotais maršruts tiek izbaudīts dažādos gada laikos, un katrs no tekošā mēneša pārgājieniem kļūst kā atsevišķs, pilnvērtīgs pasākums.
Viens no tādiem projektiem ir aptuveni 350 km garais piedzīvojums, kura laika mēs soļojam no neliela ciematiņa - Piedruja, kas atrodas pie pašas Baltkrievijas robežas, gar mūsu mīļoto upi Daugavu virzienā uz Rīgu. Nu jau augusta otrā pusē tuvojas sestais šī piedzīvojuma posms, kura laikā plānojam nosoļot līdz Sērenei. Piecos iepriekšējos posmos ir pieveikti vairāk kā 200 kilometriem.
Mūsu piedzīvojums sākās 12 marta agrā rītā, kad nelielā vienpadsmit cilvēku kompānijā devāmies ar busiņiem uz Latgali ar konkrētu mērķi pirmajā dienā nosoļot no Piedrujas līdz Krāslavai, kur bijām pieteikuši naktsmājas. Laiks bija atbilstoši martam, ar nelieliem mākonīšiem debesīs un neregulāriem pirmajiem pavasara saules stariem, kas mūs ik pa laikam palutināja, pašķiroties mākoņu segai.
Pirmos Latgales garšas malkus mēs izbaudījām jau raušoties ārā no mašīnām, Piedrujas katoļu baznīcas stāvlaukumā. Par mūsu raibo kompāniju ieinteresējās mācītājs, un vārds pa vārdam mēs tikām pie viņa svētības. Tas mūsu piedzīvojumam iedeva vēl papildus kolorītu, un pēc pašas Piedrujas baznīcas apskates, priecīgi čalodami, devāmies ceļā. Uzturoties pierobežas joslā, obligāta prasība ir ne tikai personas apliecinoši dokumenti, bet arī atrodoties 2 km attālumā no robežas, nokārtot speciālu uzturēšanās atļauju. Baltkrievija šajā posmā ir tieši Daugavas otrā krastā, bet, lai arī dokumentus bijām iesnieguši, atļaujas e-pastā tā arī nebija parādījušās. Tāpēc, lai potenciālas problēmas atrisinātu uzreiz, mēs īpaši skaļi uzvedāmies, soļojot garām Piedrujas robežsargu postenim, bet, šķiet, mūs kompānija ne tad, ne arī vēlāk neizraisīja nekādu interesi robežsargu vidū.
Maršruts pārsvarā veda pa nelieliem meža celiņiem, bet šur tur atļāvāmies arī doties pa brikšņiem vai brist pa pērno zāli gar pašu upes krastu. Ceļš līkumodams vijās ainavas reljefā. Lauki jau bija sākuši zaļot, savukārt platās un rāmās Daugavas krasti bija brūnganpelēki un leknas zāles greznoti. Tagad vasarā, veicot jūnija posmu, sapratām, cik unikāla pieredze mums toreiz tika, jo maršrutu, kuru mēs veicām martā, aizaugušo upes krastu dēļ vasarā nebūtu reāli pieveikt.
Brīdī, kad Daugava sāka attālināties no robežas un mēs devāmiea iekšā Latvijas zemē, satikām vietējo zemnieku. Lai arī visa cikla pārgājiena plāns ir elementārs, proti, doties gar upi, tomēr pieklājības pēc mēs apvaicājāmies par iespējamiem šķēršļiem ceļā, un atkal jau baudījām Latgales labvēlību. Vīrs meta pie malas visus savus darbus un kopā ar mums devās pusstundu garā ceļā, lai ierādītu pārceltuvi pāri nelielai upītei, kas ietek Daugavā. Zemnieks bija pilnībā pārliecināts, ka paši mēs netiktu galā ar šo šķērsli, un atsveicinājās no mums vien tad, kad pēdējais komandas biedrs bija ticis pāri pašdarinātam tiltiņam, kas slējās pāri diezgan platai un straujai upītei.
Martā dienas ir īsas un ieplānotie kilometri, ņemot vērā to, ka bieži vien bridām pa piņķērīgiem, aizaugušiem upes krastiem, bija diezgan pamatīgi. Jau ar tumsu ieradāmies klusajā Krāslavā, kur priecīgi un izsalkuši devāmies uz vietējo kafejnīcu “Mārīte”, kur bijām pieteikuši vakariņas. Labi, ka to bijām jau nokārtojoši pa telefonu, jo “Mārītei” jau stundu kā vajadzēja būt slēgtai. Kārtīgi iestiprinājušies, devāmies uz savu nerezervēto viesnīcu un likāmies uz auss. Šoreiz, neraksturīgi mūsu HIL organizētajiem pasākumiem, nakšņojām viesnīcā, bet tādu vaļību atļāvāmies tikai martā. Aprīļa posmā jau visa komanda baudīja Daugavas skatus tieši no telts ieejas.
Turpmākie piedzīvojuma posmi mūs ir veduši pa Daugavas kreiso krastu. Slavenie Daugavas loki, ar fantastisko reljefu upes krastos. Stāvas kraujas, pauguri un dziļas gravas ar nelielām tērcītēm. Meža takas un grantēti lauku ceļi. Biezi egļu sili, kas mainās ar lapu kokiem aizaugušiem krastiem un, protams, visu laiku blakām rāma, un tanī pašā laikā varena kustībā plūstošā upe, kas, šķiet, palīdz kustināt mūsu nogurušās kājas un nes mūs kopā ar savu straumi uz mājām - uz Rīgu.
Esam izbaudījuši katra gada mēneša sniegtos laika apstākļos un redzējuši kā mostas daba, līdz, visbeidzot, jūnija posmā tieši pēc Jāņiem vērojām dabas pilnbriedu un pieveicām 29 kilometrus 30 grādu lielā tveicē.
Nu jau vairāk kā puse ceļa veikta, un rudenī vai ziemā pienāks diena, kad sasniegsim mājās, bet tas būs vēlāk. Pagaidām ar nepacietību gaidām augusta posmu, jo gribas zināt kāds pārsteigums mums tiks šoreiz no iecerētā piedzīvojuma.
Bilžu galerijas no piedzīvotā.