Romantiskās bruņinieku pilis un cietokšņi, vīnogulāju nogāzes Reinas un Mozeles ielejās
|
Aelita Biķerniece
|
1.diena (25.jūn.)
Izbraucam sestdienas rītā 6.00 no Bauskas. Pēc pārdesmit minūtēm esam jau Lietuvā un priecājamies par ziedošām magonēm un rudzupuķēm Pēc nieka 4 stundām esam jau Polijā. Aiz autobusa „borta” joprojām +30 un pat vairāk grādu karstums, esam priecīgi, ka šādā dienā mūs glābj garais pārbrauciens kondicionētā busiņā.
Piefiksējam, ka labības lauki Polijā ir dzeltenāki kā pie mums un spriežam, ka, pārbraucot mājās, arī mūsu druvas varētu būt tikpat dzeltenas.
Polijā var sajust Eiropas futbola čempionāta noskaņas, jo pie daudzām mājām un balkoniem Polijas karogi un tai brīdī, kad braucam garām Varšavai, ir jau sākusies futbola spēle Polija-Šveice un to var just mazliet pat sirreāli tukšajos ceļos. Pat uz autobāņa satiekam tik dažas mašīnas.
Mums par lielu prieku Polija vinnē pēcspēles metienos 5:4!!! MALAČI!
Ap 21.00 esam jau viesnīcā Perla -Vroclavas tuvumā Olešnicā.
http://www.hotelscombined.pl/Hotel/Hotel_Perla_Olesnica.htm
Izejam nelielā pastaigā pa tuvākajām ieliņām, netālajā parkā notiek Rokfestivāls, īsu brīdi šķiet, ka tajā viesojas somu grupa LORDI, jo skaņas ir tikpat trakas J Par laimi, tās ātri pieklust. Toties ielās visu nakti un vēl agrā rīta stundā var dzirdēt poļu līksmošanu par uzvaru futbolā
Dienā esam nobraukuši ap 950 km.
2.diena (26.jūn.)
Agras brokastis ar ātru visa apēšanu un iztrūkšanu. Oficiantei izbrīns par to cik ātri tukšojas paplātes J Bet mums nav daudz laika brokastīm, tamdēļ viss notiek paātrinātos tempos
8.00 jau dodamies Čehijas virzienā – līdz robežai 160km. Aiz loga svaigs rīts ar iepelēkiem mākoņiem.
Ap 9.00 tālumā redzam jau Sudetu kalnus, arī dzeltenus laukus...Brīnāmies – vai tiešām vēl rapsis? Nē, tās ir ziedošas kliņģerītes. Ko tādu redzu pirmoreiz
12.00 esam jau Čehijā un Bohēmijas apgab. pilsētiņā Nāhodā.
Līdz mūsu pirmajam lielajam apstāšanās punktam Kutna Horai un pilsētiņai Sedlecai ap 100 km. Tur mūs gaida gide Oksana.
Aiz loga atkal kas līdz šim neredzēts – balto magoņu lauki! Nedaudz aizlīkumojam prom no bāņa, jo notiek ceļa remonts un mūsu ceļš ieilgst. Toties skati interesantāki – mazi ciematiņi ar reālāku ieskatu Čehijā.
14.00 esam jau Kutna Horā.
Kutna Hora – sena sudraba raktuvju pilsēta 80 km attalumā no Prāgas. Populārākie pilsētas tūrisma objekti: kalnraču aizbildnes - Svētās Barbaras katedrāle, Marijas Debesbraukšanas un Jāņs Kristītāja katedrāle, Sudraba muzejs un raktuve.
Kutna Horas visslavenākais un interesantākais objekts - unikālā kaulu kapliča pie Marijas Debesbraukšanas un Jāņa Kristītāja katedrāles, kura veidota no vairāk kā 40 000 cilvēku kauliem - husītu karu un mēra upuriem.
Dodamies apskatīt baznīcu ar Kaulu kapliču, tā ir slavena un grandioza, bet...Brrr... es pēc pāris minūtēm metos no tās ārā, jo ir sajūta, ka visi galvaskausi skatās uz mani... Brrr! Līdz ar to netop arī fotogrāfijas, jo man tas liekas visai baisi...
Toties apskatām Svētās Barbaras katedrāli gan no ārpuses, gan iekšpuses (ļoti skaistas stikla vitrāžas)un mazliet sajūtam arī Sudraba svētku atmosfēru jo katedrāles dārzā, pagalmā un tuvākajās ieliņās notiek sudraba raktuvēm veltīti svētki, to dalībnieki ir ģērbušies atbilstoši senlaicīgi. Ir arī gadatirgus un visādas atrakcijas bērniem.
Tālāk pa Prāgas Kārļa tilta kopiju dodamies iekšā pilsētā, top fotogrāfijas, skaists ir panorāmas skats uz katedrāli no lejāk esošas fotografēšanas vietas, nogāzē pie katedrāles aug vīnogulāji.
Dodamies vakariņot uz nelielu restorānu „Stara Fara”.
Mūs cienā ar gardu sēņu biezzupu un gulašu ar knēdeļiem un kartupeļiem. Lūk tas ir kaut kas vēl nenogaršots. Līdz šim biju iedomājusies, ka knēdeļi ir tās pašas klimpas vai pelmeņi. Bet mūs cienā ar it kā sautētām, mīkstām un vieglām, irdenām (bez garoziņas) baltmaizes šķēlēm un tās kopā ar gulašu ir patiešām gardas Desertā cienājamies ar vafeļu trubiņu pildītu ar putukrējumu.
Ap 18mitiem kāpjam busiņā un dodamies uz Prāgu, kura gan nebija paredzēta mūsu ceļojuma plānā, bet atrodas tik netālu, ka grēks būtu to kaut uz mirkli neapskatīt. Vēl jo vairāk, ja izrādās, ka lielākā daļa no mūsu ceļotājiem Prāgā vēl nav bijuši. Es gan sāku rēķināt un attopos, ka mans pirmais ceļojums bija tieši uz Prāgu un tas bija pirms...nuja – tieši 20 gadiem Gide stāsta, ka mums ir laimējies ar laiku, jo vakar esot bijis pāri par +40 grādiem karstums, bet šodien tik +23.
Pa ceļam uzmetam aci skaistai Šternberkas pilij – gide stāsta, ka šī ir viena no skaistākajām pilīm Čehijā, pie tam grāfam ir 88 gadi un viņš joprojām dzīvo pilī un rūpējas par apkārtni.
http://www.hradceskysternberk.cz/
Ap 19.50 ieripojam Prāgā, vispirms, protams, brauciens pa Prāgu ar autobusu ( kādreiz šos braucienus dēvēja – obzornaja po gorodu ) , priecīga veros pa logu un atpazīstu skatus (Sv.Vita katedrāle u.c.), kuri nav redzēti tik sen, bet palikuši atmiņā.
Gide stāsta, ka Čehijas nacionālais koks ir liepa un esam trāpījuši tieši liepu ziedēšanas laikā...un patiešām, kad izkāpjam no autobusa, sajūtam liepziedu medaino smaržu.
Izkāpjam vietā pie Strahov klostera, no kura pagalma paveras patiešām brīnišķīgs panorāmas skats uz Zelta Prāgu un Vltavas upi Tā arī ir – skats ir ļoti plašs un skaists un daudzi ceļotāji šajā brīdī saprot, ka jā – Prāga ir skaista pilsēta, kuru ir vērts apskatīt atsevišķā ekskursijā J
Laiks paskrien ātri un atkal kāpjam busiņā, lai dotos uz Plzen pilsētiņu , kur mūs gaida IBIS viesnīca.
Ap 22iem esam jau savā viesnīcas istabiņā J Oho, kas par lielu dušas kabīni!!!
Šodien esam nobraukuši 508 km.
3.diena (27.jūn.)
Brokastis ir agras un jau 7.45 dodamies Vācijas virzienā. Līdz pirmajai mūs interesējošajai pilsētai Rotenburgai ap 300 km.
Plkst. 8.40 pavisam nemanot šķērsojam Vācijas robežu. Esmu patīkami pārsteigta cik viegli tas notiek, jo vēl tikai pagājušā gada septembrī, kad ceļojumā uz Itāliju uz mazu brīdi nācās šķērsot Vāciju, katrreiz uz robežas mūs noturēja robežsargi, pārbaudīja pases un mēs tam visam iztērējām 1 stundu laika. Bet šodien, kad visu pasauli biedē ziņas par agresīviem imigrantiem Vācijā, mēs šķērsojam robežu viegli un bez aizķeršanās
Esam Bavārijā un atkal varam sajūsmināties par pakalniem, mežiem, ziediem rotātiem namiņiem Saule, zilas debesis, balti mākoņi, zaļi pakalni, egļu meži, bauda acīm un sirdij Sēžu un smaidu Neliels sastrēgums ar lēnāku pārvietošanās ātrumu, bet tas netraucē mūsu ceļojumu, varam pat paspēt nofotografēt ko skaistu aiz autobusa loga. Ar katru mirkli arvien vairāk vēja ģeneratoru (liepājniekiem tik pazīstamo) un saules bateriju.
11.30 esam Rotenburgā!
Vikipēdija ziņo: Rotenburga pie Tauberes (vācu: Rothenburg ob der Tauber) ir pilsēta Vācijā, atrodas Frankonijā, Bavārijas ziemeļos, upes Tauberes krastos. Rotenburga bija brīva impērijas pilsēta () līdz 1803. gadam. Mūsdienās vēsturiskā un gleznainā pilsēta ir iecienīts mērķis no visas pasaules.
http://www.rothenburg.de/startseite-top/
Autobuss paliek stāvlaukumā un mēs dodamies iekšā pilsētas senākajā daļā un jo dziļāk, jo skaistāk – acis priecē krāsaini, ne lieli, bet eleganti pildrežģu namiņi, ziedi, balkoni, nelieli dārziņi, pārņem īsta viduslaiku noskaņa. Nonākam Rātsnamā un no tā paveras skaisti skati, lai uz kuru pusi lūkotos
Noskatāmies kustīgu figūriņu parādi Pulksteņa torņa logos, kura imitē seno laiku notikumu, kurš izglāba pilsētu. Kāds pilsētas iekarotājs 1631.gadā draudēja pilsētu iznīcināt, ja neatradīsies cilvēks, kurš 3 min laikā vienā paņēmienā izdzertu 3 litrus vīna. Tāds cilvēks atradās un pilsēta tika glābta.
Izklīstam kur nu katrs vēlamies – es priekšroku dodu izslavētajai Rotenburgas Ziemassvētku noskaņai.
Vienā ielas pusē Ziemassvētku veikaliņš, otrā – Ziemassvētku muzejs. Ne par velti Rotenburgu sauc par pilsētu, kurā Ziemassvētki ir visu gadu. Ienirstu veikaliņā un man aizraujas elpa – tā kā Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki, tad šajā veikaliņā viss ir manam priekam un sajūsmai kā radīts
Saņemu visus spēkus, lai veikaliņu pamestu un dodos pāri ielai uz Ziemassvētku muzeju
http://www.weihnachtsmuseum.de
Smaidot eju un eju muzejā arvien dziļāk iekšā un kas tad tas? Noejot vēl vienu kāpņu posmu lejā, paveras brīnišķīgs skats uz īstu Ziemassvētku tirdziņu!!! Nebaidos atzīties pavisam bērnišķīgā sajūsmā – stāvu atpletusi muti un jūtu, kā acīs sariešas sajūsmas asaras ... ilgi, ilgi veros sniegotajos namiņos, baltajā, koši rotātajā eglē, gaismiņās, saklausu klusi spēlētu Ziemassvētku melodiju... ZIEMASSVĒTKU PASAKA! Uz mirkli pazūdu no realitātes – esmu ziemā un noreibstu Ziemassvētku priekā Vēl tikai trūkst piparkūku smaržas
Paspēju nofotografēt dažas fotogrāfijas, kad saņemu klusu un laipnu aizrādījumu, ka nedrīkst fotografēt, bet tas nekas, dažas bildes jau man ir! Pieķeru sevi pie domas – labi, ka neesmu bērns, jo tad mani no šīs pasakas dabūtu laukā tikai ar skaļu brēkšanu
Dodos no muzeja laukā un ar savām ceļabiedrēm izlemjam kāpt skatu tornī. Uzkāpjam cik nu augstu varam tikt bez maksas un attopamies pie aizslēgtiem vārtiņiem. Pa visām sagrābstam vācu un angļu valodas prasmes, lasām rakstīto un saprotam, ka esam trāpījušas uz pusdienu pārtraukumu, kurš pēc minūtēm 10 beigsies. Nedaudz uzgaidām, atnāk biļešu tirgotāja un nu rāpjamies augstāk. Kāpnes ir vairākos posmos, visai šauras, bet drošas. Nopērkam biļetes tikšanai pēdējā stāvā – pašā skatu tornī, bet uz to ir tik stāvas un šauras kāpnes, izkāpšana šaurajā skatu laukumiņā tik manai uztverei pārdroša(drošāk pēdējo kāpienu veikt pat uz ceļiem), ka es tomēr padodos savām augstuma bailēm un palieku tur, kur jūtos stabilāk. Arī no turienes pa mazajiem lodziņiem paveras skaisti skati uz sarkano dakstiņu jumtiem.
Nonākušas atpakaļ Rātslaukumā nokļūstam pūtēju orķestra skaņās, vēlāk uzzinām, ka orķestris ir bijis no Norvēģijas.
Pēc tam izlemjam doties uz Pils dārzu
Mūs ieskauj zaļš parks ar putnu balsīm, mieru, zaļiem kokiem un ziediem. Atrodam arī skaistu panorāmas skatu lejup pāri pils dārza mūrim. Ievērojam, ka šis skats nedaudz atgādina skatu uz Turaidas pili no Siguldas estrādes.
Dodamies jau autobusa virzienā, pa ceļam vēl kādā kafejnīcā nopērkam vietējo gardumu – cepumus Sniega bumba un līdzi ņemamo kafiju.
Ejam laukā no vecpilsētas un nocietinājumu mūra paēnā mierīgi papusdienojam. Slavenās Sniega bumbas izrādās kaut kas līdzīgs mūsu cepumiem žagariņiem.
Sēžu ēnā pie mūra, malkoju kafiju un sajūtu vēstures elpu. Nesen lasīju Diānas Gabaldones aizraujošo romānu „Svešzemniece”, kura darbība risinās ap 1745 gadu Skotijā un apkārt redzamais ļauj man sajusties kā grāmatas varonei
Sajūsmināti par Rotenburgas skaistumu atgriežamies autobusā un dodamies Vircburgas virzienā. Debesīs koši baltie mākoņi top iepelēki, varbūt laika prognoze ar lietu pēcpusdienā būs precīza? Bet varbūt tomēr paspēsim vēl Vircburgu apskatīt.
Ap 15mitiem esam Vircburgā un autobuss apstājas koku paēnā blakus skaistajai Bīskapa Rezidencei – lielākajai Baroka pilij Eiropā. Vispirms visi sabirstam Rezidences dārzā, priecājoties par krāšņajām rozēm, raibajām puķu dobēm, strūklaku, dekoratīvajiem koku apstādījumiem.
Tieši blakus Rezidencei atrodas Svētā Kiliana katedrāle, to apskatām visi, jo tā ir bez maksas.
Tā ir skaista, balta un ļoti plaša un kaut kas tās noskaņā man atsauc atmiņā Aglonas baznīcu.
Tad sanākam gana kupls Rezidences iekštelpu apskatītgribētāju pulks, nopērkam biļetes un dodamies iekšā. Mums visiem liek atbrīvoties no somiņām un fotoaparātiem un nolikt tos skapīšos, līdz ar to man nepaliek par piemiņu arī neviens iekštelpu foto.
Te ir foto no interneta dzīlēm:
Nu ko? Kura ir skaistāka? Mūsu Rundāle vai šī Bīskapa rezidence? Varbūt nostrādā mans patriotisms, bet kaut kā šķiet, ka tomēr Rundāle. Abām ir gana daudz līdzīgā, nenoliedzami Rezidence ir grandioza un ļoti skaista un atjaunota no drupām, bet tomēr gaumīguma, kaut kāda vārdos netverama senlaicīga, eleganta noskaņa, man pašai šķiet, ka Rundālē ir vairāk un tā šķiet arī precīzāk, cītīgāk un ar lielāku cieņu pret oriģinālu atjaunota. Bet varbūt tas ir tikai mans analfabētiskais vērtējums. Sirds ir vairāk mūsu lepnuma - Rundāles pils pusē Bet nenoliedzami Rezidencē ir daudz kā ļoti skaista – kabineti, guļamistabas, pieņemšanas telpas, gobelēni, mēbeles, gleznas, grezni porcelāna trauki, ar porcelāna(vai baltas un krāsotas keramikas?) mežģīnēm rotātas krāsnis, var redzēt, ka atjaunošanas darbi vēl turpinās. Ieejot lielajā ēkā griestos virs kāpnēm ir grandioza un ļoti skaista itāļu gleznotāja Džovanni Batistas Tjepolo freska.
1945.gadā 17 minūšu laikā Vircburga tika iznīcināta ar degbumbām, pāri palika tikai ēku sienas. Ekspozīcijā redzam arī foto un video no tā laika, skats ir baiss L No Rezidences pāri bija palikušas tikai dažas sienas un centrālajai daļai bija sveikā izsprucis arī jumts, līdz arī to arī brīnišķais griestu gleznojums.
Kad viss apskatīts, dodamies pastaigā pa pilsētu – Mainas virzienā. Pāri upei liecas tilts – līdzīgs Prāgas Kārļa tiltam – ar 4,5 metrus augstām svēto statujām. Augšā upes nogāzē grandiozais Marienburgas cietoksnis, bet to apskatīt mums vairs nav laika. Atpakaļceļā vēl kāds suvenīru vai pārtikas preču veikaliņš, kurā iegādājam ko nu katrs vēlamies, arī saldas kazenes un ķiršus vakariņām. Vēl kāds foto Rezidences dārzā un mūs gaida Visbādene un viesnīca NH, kura 4 naktis dos mums naktsmājas.
http://www.nh-hotels.com/hotel/nh-wiesbaden
Pēc 2 stundām esam jau kūrortpilsētā Visbādenē un arī viesnīcā. Viss ir skaisti un ļoti, ļoti ērti, bet smacīgi, jo logs veras tikai vēdināšanas režīmā un uz mazā balkoniņa nevaram iziet, jo tas ir aizliegts, laikam jau drošības pasākumu dēļ, gan jau kādi viesi ir mēģinājuši darīt ko neatļautu.
Šodien esam pievārējuši 496 km.
4.diena (28.jūn.)
Brokastis ar izcili plašu ēdienkarti – sieri, gaļas, maizītes, pat kūpināta laša šķēlītes, dārzeņi, augļi, svaigi cepti kruasāni, kūkas, jogurti, mušļi, ļoti garda kafija un apelsīnu sula, tiek piedāvāti pat augļu smūtiji. Tā kā mūsu gids Vitolds ir papētījis, ko sola meteorologi, tad šodien paredzētais peldējums pa Reinu tiek atlikts uz nākamo dienu, kad sola vairāk saules(jau no agra rīta laukā ir iepelēki miglains un mīlīgi lietains), un mēs ķeramies pie Mozeles upes un pilsētiņu iepazīšanas
Autobuss ripo Mozeles upes virzienā, apkārt pakalni, lauki, zaļas tāles, apmākušās, bet jau redzam, ka gabalainas debesis – ir cerības uz sauli Aiz loga ik pa brīdim aizvijas dažādi zaļas nokrāsas nogāzes ar vīnogulājiem.
Nonākam pirmajā pilsētiņā Cell (raksta Zell)- pilsētiņas simbols ir melns kaķis. Tas attēlots gan strūklakā pilsētas centrā, gan uz namu sienām, pat vīna kalna vidū ir liels uzraksts "Zeller Schwarze Katz", kas liecina par patieso tā nozīmi šejieniešu dzīvē, jo tā, protams, ir vīna marka, ko pazīst visā pasaulē. Mēs esam tā paagrāk no rīta, krodziņi vēl slēgti, bet izmantojot vietējā informācijas biroja palīdzību, pamodinām kādu vīndari un tiekam pie vīna degustācijas un iegādes.
Vīndara Jorga Lēmena mājslapa:
Nogaršojam 3 vīna šķirnes, vidējais ir izcili gards un dzirkstošs un mūsu vidū iegūst vislielāko popularitāti.
Paklejojam vēl pa ieliņām, kuras rotā skaistās, cakotās pildrežģu mājiņas, pie mājām, pie logiem ziedi – pārsvarā pelargonijas, rozes un milzīgi lielas hortenzijas. Upe Mozele te plūst mierīga un iepelēki zilgana...
Nav laika kavēties, mūsu gaida Kohema – augstākais punkts pie Mozeles upes. Uzzinām, ka gar Mozeli izvietojušies pāri par 130 vīndaru ciematiņu, katram vīndarim ir 3-5 ha vīnogulāju. Visa ceļa garumā aiz loga ik pa mirklim pazib dažāda vecuma riteņbraucēji – noteikti ir jauki izbraukt ar riteni gar Mozeles upi, riteņbraucēju celiņš stiepjas nezināmos tālumos.
Autobuss apstājas stāvlaukumā upes krastā un mēs dodamies pastaigā pa Kohemu, vispirms jau izpriecājamies par tiltu un skatiem abos upes krastos, virs pilsētas kalnā paceļas stalta Kohemas pils. Iesākumā nobīstamies no stāvā kāpiena pa vīnogulājiem apaugušo nogāzi, kaut ceļš ir kārtīgi asfaltēts, bet, kad satiekam mūsu grupas ceļotājus, kuri no turienes ir jau atgriezušies, rāpjamies arī mēs visai stāvajā kalnā. Ceļā uz Kohemas pili mūs uzrunā latviešu meitene Veronika, kura sakās pirmoreiz šeit satiekam latviešus. Dzīvojot te jau 2 gadus un strādā viesnīcā.
Kāpjam, kāpjam un mazliet pat bez elpas tomēr UZKĀPJAM! Uhh! Atskan īsti latvisks: WOOOW! J TAS IR TO VĒRTS! Skats uz pilsētu, vīnogulājiem, tiltu un Mozeli ir brīnišķīgs, top foto ar panorāmas skatu, pilī iekšā gan nedodamies, jo nav vairs laika un tas arī šo to maksā.
Nu jau cilpojam lejā, kādā mazā kafejnīcā pasūtam tomātu biezzupu, tā ir garda, bet paskāba J (jo tā taču gatavota no tomātiem, vai ne? )
Un tad jau aši uz busu, laiks pa šo laiku tapis pavisam saulains un skaists. Dodamies vēl tālāk gar Mozeli – uz Mozelkernu un Elcas pili – tā ir mūsu šodienas galapunkts.
Elcas (Burg Eltz) pils ir viens no slavenākajiem objektiem Vācijas vīna ielejā. Ceļā uz pili acis ne brīdi nevar novērst no apkaimes, jo vai uz katra kalna slejas brīnišķīga pils vai vismaz pilsdrupas. Elcas pils, iespējams, ir skaistākā no tām, turklāt tā gadsimtu gaitā nav nopostīta, jo atrodas nedaudz nostāk no upes, kalnu ielokā, pilij netipiski – ielejā, nevis virsotnē. Tā ir fon Elcu dzimtas rezidence jau kopš 16. gadsimta
Autobuss brauc cik vien tālu iespējams, bet gids brīdina, ka šoreiz būs arī mums pašiem jāpakustina kājiņas lejup no kalna, jo pils atrodas ielejā. Ceļš lejup vijas pa mežu, ienirstam tajā sajūtot svaigo gaisu un zaļo smaržu, putnu balsis, ik pa mirklim jau paveras skats uz pili – ak, ak, ak, īsta pasaku pils – kā no Disneja filmām par princesēm – tik neregulāra tā ir un ar tik dažādiem tornīšiem. Šķiet, ka šādā pilī būšu pirmoreiz mūžā J Pārejam nelielam akmens tiltiņam, iegādājam biļetes un dodamies pils pagalmā. Mūs atkal brīdina, ka nedrīkstam fotografēt, bet (cik labi) fotoaparātus šoreiz neatņem Mūsu ekskursiju vada jauna meitene, viņa stāsta, ka pili apdzīvojušas vienas dzimtas 3 ģimenes un tāpēc tā ir tik dažāda. Apskatām vienas ģimenes īpašumā esošās telpas – tās ir tik dažādas – dzīvojamās telpas ar mēbelēm un bērnu rotaļlietām, guļamistabas, lielā zāle, virtuve ar senlaicīgiem traukiem. Pamanos tomēr pāris reizes nospiest arī fotoaparāta slēdzi (bez zibspuldzes!), jo vilinājums ir pārāk liels... Sienas rotā gobelēni un gleznas... atmosfēra patiešām senlaicīga un romantiska. Kāpnes šauras, līkumotas, iedomāju kā gan senlaikos sievietes pa tām staigāja garajās, kuplajās kleitās?
Atpakaļ uz busu izvēlamies kāpt augšā kalnā , tas atkal nav viegli, bet ir izdarāms, kamēr citi augšup ceļo mazā vilcieniņā.
Ap 18.00 dodamies atpakaļ uz Visbādeni un pēc 2 stundām esam jau viesnīcā. Vakariņās iekrājumi no „somu galda”- tas, kas vēl sataupīts no mājām, vai iepirkts tepat Vācijā. Apleju savu auzu putriņu vīna glāzē, jo mūsu istabiņā vienīgie trauki ir glāzes
Mūsu šīs dienas ceļa garums – 314 km.
5.diena (29.jūn.)
Gardas, gardas brokastiņas – mmm...vai man rodas atkarība no laša brokastīs? JJJ Arī siera kūka ir lieliska...Un dodamies ceļā pēc vakardienas programmas. Pa logu skatoties spriežam, ka būsim vinnējuši un pareizi samainījuši programmas, jo šorīt koša saule un balti mākonīši
Tātad šodien mūs gaida Reina!!! Un Boparda un Sankt Goara, Rideshaima un brauciens ar kuģīti pa Reinu! Aidā!
Ap 9.30 esam jau Bopardā un vispirms dodamies uz pacēlāju, lai apskatītu ļoti gleznainu skatu uz Reinas līkumu.
http://www.boppard-tourismus.de
Esmu sparīgi noskaņojusies visu ar prieku izbaudīt un ļoti ceru, ka manas sen nepārbaudītās augstuma bailes ir pamatīgi iesnaudušās... Ak, ak, ak, kā es alojos! Diemžēl, lai kā cenšos, ar katru krēsla pacelšanās metru manas augstuma bailes un absolūtā un šaušalīgā kritiena Visumā sajūta atgriežas arvien spēcīgāk un nežēlīgāk. Tā, ka brīžiem aizmirstas pat elpot un žokļi sakrampējas, nemaz nerunājot par rokām un kājām Atmetu cerības jelko redzēt 20 pacelšanās minūtēs, lai kā mana sola biedrene jūsmo...un skaitu ieelpa-izelpa-ieelpa-izelpa. Kad uzpūš ass un spēcīgs vējš, sajūta ir patiešām nežēlīga ...ik pa mirklim apjautājos vai izkāpšanas vieta nav vēl redzama? Kad tiekam augšā, trīcošām kājām izlecu no sēdekļa(labi, ka ir palīgi) un maliņā krampjaini izraudos... Brrr! Tik šaušalīgas augstuma bailes piedzīvoju pirmoreiz mūžā. Līdzjūtīgās ceļa biedrenes cienā ar konfektēm, par laimi ātri atgūstos, galva pārstāj griezties un es pa taciņu steberēju uz fantastisku skatu laukumu – patiešām izcili skaistu Reinas līkumu, saules staros tas izskatās brīnumskaisti
Fotografējoties esmu jau aizmirsusi tikko pārdzīvotās bailes un spēju smaidīt, jo atrodos patiešām izcili skaistā vietā un bija vērts baidīties, lai šo visu redzētu. Atpakaļceļā jau atsakos pat mēģināt kaut uz 1 sekundi atvērt acis, skaitu ieelpu-izelpu un ir mazmazlietiņ vieglāk. Katrā ziņā lejā vairs raudāt negribas
Laipni lūdzu šajā pacēlāja tūristus bez augstuma bailēm:
Apskatām arī pašu Bopardu, Karmelītu baznīcu, laukumu ar strūklaku un Šokobāru Kafejnīcā jūtos nopelnījusi rozā vīna glāzi, kura gan manai garšai ir par skābu – bet tomēr izdzerama
Ieskatāmies vēl kādā veikaliņā un esam jau atpakaļ autobusā un dodamies uz Sankt Goaru, kur plkst 14.15 mūs gaida kuģītis.
Sankt Goarā izejam nelielā pastaigā gar Mozeli un tad jau kāpjam uz kuģīša. Mūs gaida 3 st peldējums pa Reinu un,protams, skaistā Loreleja.
Kuģītis nav pārpildīts, sēžam uz augšējā klāja saules staros, sajūsmināmies, fotografējam, sauļojamies, filmējam...Ik pa brītiņam pilsētiņas, vīnogulāji, baznīcas, klintis, cietokšņi. Brīnišķi, brīnišķi, brīnišķi! Arī Lorelejas klinti apjūsmojam, tik stalta tā upes krastā. Saulīte mūs mīļo un ir absolūts RELAX!
Pamanu, ka saulīte jau svilinoši samīļojusi manu kreiso roku, pagriežos ar otru sānu pret sauli Paēdam pusdienas tepat uz kuģīša – BEIDZOT nogaršoju slavenās vācu desiņas – ir, ir gardas
Gar upi ik pa mirklim aizplūst vilciena sastāvi – gan kravas, gan pasažieru.
Ap 17mitiem, kā solīts, esam Ridesheimā.
Citi dodas uz kārtējo pacēlāju – augstu vīnogulājiem apaugušā nogāzē slejas piemineklis Mātei Vācijai un esot skaists panorāmas skats lejup, bet es nez kāpēc palieku lejā pilsētiņā. Klejojam gar krodziņiem, suvenīru veikaliņiem, pildrežģu namiņiem, greznotiem neskaitāmām puķu kastēm, cilvēki malko vīnu, alu, fotografējas, iepērkas, atpūšas.
Arī man šoreiz veicas ar iepirkšanos, nākas pat mēģināt pierunāt vienu vācu GELDAUTOMAT iedot man naudiņu, mūsu saruna tomēr nevedas un nākas aizņemties no ceļabiedrenes nepieciešamo summu. Vēlāk izrādās, ka vācu bankomāti nepiedāvā konkrētas naudas summas izņemšanai kā paraugus – izvēlies cik vēlies, bet ir tikai 1 lodziņš, kurā ieraksti vēlamo summu. Bet nekas, pirkumi ir veiksmīgi veikti un, paklejojot vēl gar Mozeles upi, lēnītēm dodamies uz Rātslaukumu, kur norunāts tikties.
Kādu brīdi atpūšamies liepziedu smaržā, jo laukuma vidū ir milzīga, dzelteni ziedoša liepa. Atpūšamies un saplūstam ar apkārtni, lai paņemtu visu, ko redzam un jūtam, savā atmiņā un sajūtās
20.00 dodamies atpakaļ uz viesnīcu, kura izrādās ir nieka 37km attālumā.
Tā kā ir vēl agrs, izejam tepat pie viesnīcas nelielā pastaigā pa otrpusielai esošo Aptiekas dārzu, satiekam bailīgi ļepatojošu trusīti , brienam basām kājām pabiezu, mīkstu zālāju un novērtējam dārzā augošos ārstniecības un garšaugus – tepat vien ir mums jau labi zināmās kumelītes, melisa, piparmētra, kliņģerītes, vīgrieze, dilles, baziliks. Ir arī neliels dīķītis ar krāsainām zivtiņām.
Viesnīcas numuriņā, stāvot pie spoguļa tik ieraugu kādi ir saules nedarbi šodien, izrādās koši sārta ir ne tikai kreisā roka.
Šoferīši saka, ka šodien esam nobraukuši 228 km.
6.diena (30.jūn.)
Mostamies ar cerību šoreiz ģērbties kleitās, tā sapucējušās arī dodamies brokastot, bet, kamēr mielojamies ar augļu smūtijiem un citiem gardumiem, laukā sāk līt... nu nekas – ejam uz numuriņu pārģērbties...
8.00 dodamies ceļā, somās mums ir viss, kas nepieciešams ne tikai pastaigai pa pilsētu, bet arī peldei baseinā
Pēc 80 km sākas Vācijas Vīna ceļš. Aiz autobusa logiem vīnogulāju lauki, nogāzes, mazāk grezni ciematiņi ar krodziņiem, vīna degustācijas vietām un vīna darītavām.
Apstājamies pilsētiņā Badirheimā, kur izvēlamies atgriezties uz ūdens procedūrām un pusdienām. Tālāk dodamies uz Homburgas pilsdrupām. Nākas mazliet pakāpt kalnā pa ceļu cauri mežam.
Ieejam pils pagalmā un apejam pilij apkārt, tā no dažiem skatu leņķiem nedaudz atgādina Bauskas pili.
Atgriežamies Badirheimā uz peldēšanos baseinā un pirtīm.
http://tourismus.badduerrheim.de/
Tepat jau pie auto stāvvietas ir ūdens parks SalienHalle
Mums tiek dotas 3 stundas visam, ko vien vēlamies – ij pirtij un baseinam, ij brīvajam laikam. Protams, ka vispirms dodamies uz baseiniem un pirtīm. Tiekam galā ar biļešu iegādi, ģērbtuves skapīšiem un mantu nolikšanu, pārģērbjamies un AIZIET JŪRIŅĀ!
Protams – vispirms baseini, burbuļvannas...iemēģinām arī āra baseinu, bet, lai kā man tīk vēss ūdens, šis šoreiz šķiet par vēsu (varbūt tādēļ, ka laukā nav +30?) un es priekšroku dodu siltākam ūdenim. Izmēģinām lielo baseinu, kuram vienā galā ) 1m30 cm, bet otrā 1m80.
Ļaujamies arī burbuļvannām zem atklātas debess, cilvēku nav daudz un var mierīgi pavadīt laiku laiskojoties un peldot. Pēc 1,5 st mums ir gana, dodamies ģērbties un žāvēties un izejam pastaigā pa tuvējo parku.
Interesants parks ar ūdens kaskādēm, kokiem, paviljoniem, tas vēl top...
Blakus parkam slejas tumšbrūna pelēka ēka ar uzrakstu Salien, pieejot tuvāk, ieraugām, ka tas tumšais brūnums ir tāda kā salmu siena pa kuru lēnītēm lejup tek ūdens lāses. Interesanti un neparasti, bet tuvāk neko gan nenoskaidrojām, jo ieeja ēkā bija par maksu.
Tad vēl neliels līkumiņš pa pilsētu, kāds gards vācu saldējums un esam atpakaļ autobusā. Pusdienošanu atliekam uz vakariņošanu un dodamies uz mazu ciematiņu Kallštati.
Pēc reklāmām ielas malā, kuras aicina uz vīna degustāciju, sameklējam vīndari Valteru Henningeru un tiekam pie vīnu degustācijas.
http://www.weingut-henninger.de/kallstadt/
Šoreiz mums piedāvā 5 šķirņu vīnus. Protas, ka par gaumēm nestrīdas, bet man tīkamāki tomēr bija Mozeles vīni, šeit es pirmos 2 diagnosticēju kā izspiestu citrona sulu JJJ Saimnieks ir laipns un stāsta mums par savu saimniecību – savus vīna dārzus apsaimnieko visa viņa ģimene un vēl 2 palīgi sezonas laikā. Sapērkam vīnus un dodamies uz 800m tālāk esošo krodziņu vakariņās. Ar trešo piegājienu to arī atrodam Pilsētiņa neliela – galvenā iela un sānieliņas, kuras pēc pāris mājām beidzas plašos – vai līdz horizontam vīna dārzos...skaisti, mierpilni, kaut saprotu, ka vīndariem ir gana darbīga dzīve J Māju priekšā esošajos dārziņos zied kuplas lavandas, krāšņas jo krāšņas un saldi smaržojošas rozes – jā, te taču ir Vācijas dienvidi
Vakariņas ir krietni lielās porcijas – zupa, kuru iesākumā noturam par frikadeļu zupu, kamēr, garšojot, saprotam, ka tā ir zupa ar maziem knēdeļiem. Salāti un tiem seko milzonīga karbonāde ar frī kartupeļiem. Bet apelsīnu sula gan ir ļoti, ļoti garda.
Seko mājupceļš uz viesnīcu, kurā paspējam uz futbola spēles Polija:Portugāle pēcspēles pendelēm... Diemžēl Polija zaudē
Pa Vācijas ceļiem šodien esam noripojuši 400 km.
7.diena (1.jūl. JAU!!!)
Brokastis, kurās nogaršojam vēl to, ko nebijām paspējušas. Un tad jau atpakaļ numuriņā pēc čemodāniem un ATTĀ! VISBĀDENE!!!
Bija brīnišķi un ērti, ja vēl varētu kārtīgi logu numuriņā attaisīt, vispār būtu pasaka, labi, ka ārā nebija +30 grādi.
Sākas ceļš uz māju pusi – Eizenahas virzienā.
Ap 10.30 esam jau Tīringenes federālajā zemē, kura slavena ar mežiem, mežiem, mežiem . Mūs gaida Vartburgas pils. Ceļa malās krāšņi – kā dzeltenas kupenas joprojām zied liepas...
11.20 esam Eizenahā – Baha dzimtajā pilsētā un 14.00 esam jau apskatījuši lielo un grezno un patiešām skaisto Vartburgas pili.
http://www.wartburg-eisenach.de/frame_st.htm
Saskaņā ar leģendām pils pastāv jau no 1067. gada. Pilī un tās apkārtnē norisinājusies daļa no Tannheizera leģendā aprakstītajiem notikumiem.
Šajā pilī 16.gs. slēpies arī Mārtiņš Luters.
Lai nokļūtu pils pagalmā nākas mazliet pakāpelēt pa koka pakāpieniem, bet tas ir sīkums, ja salīdzina ar kāpienu pie Elcas pils Lai arī ieeja pilī nav lēta, to apskatīt patiešām ir vērts. Pils darbinieki saka, ka šogad esam pirmā tūristu grupa no Latvijas. Mūs piedāvā izvadāt pa telpām, magnetofonā atskaņojot gida tekstu krievu valodā, šo variantu arī pieņemam. Ko lai dara – krievu valoda ir joprojām populārākā svešvaloda mūsu tūristu grupai. Lielā zāle, kura attēlota Vāgnera operā Tanheizers, ir patiešām iespaidīga – ar austrumnieciskiem, zeltītiem ornamentiem,ar plašumu, augstajiem griestiem, kolonnām. Izejam arī cauri Lutera telpām.
Pils pagalmā mirklis atpūtas un fotografēšanas, arī panorāmas skati lejup uz Eizenahu un tās apkārtni no pils puses ir ļoti skaisti.
Nu ko? Šodien vēstures diena? Dodamies uz Ģētes, Šillera, Lista, Baha un Herdera pilsētu Veimāru. Tā ir tikai 82 km attālumā.
Vikipēdija: Veimāra (vācu: Weimar) ir neliela pilsēta Vācijā, Tīringenē uz ziemeļiem no Tīringenes meža un uz dienvidrietumiem no Leipcigas. Veimāra salīdzinājumā ar saviem izmēriem ieņem neproporcionāli lielu vietu vācu un visas pasaules kultūrā.
Veimāra pirmoreiz rakstos minēta 899. gadā. Līdz 1918. gadam Veimāra bija Saksijas-Veimāras hercogistes galvaspilsēta.
Veimārā dzīvojuši daudzi no vācu kultūras izcilākajiem pārstāvjiem — Lūkass Krānahs Vecākais, Johans Sebastians Bahs, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Johans Gotfrīds fon Herders, Artūrs Šopenhauers, Frīdrihs Nīče. Sevišķi, kad XVIII gadsimta beigās uz dzīvi Veimārā pārcēlās Gēte, pilsēta kļuva par vācu inteliģences "svētceļojumu vietu".
https://www.weimar.de/homepage/
Apstājamies Republikas laukumā – pie Gētes draudzenes Hercogienes Annas Amālijas bibliotēkas ēkas un ar karti rokās dodamies pastaigā pa mazajām ieliņām – Gētes laukums, Herdera laukums, krāsainas, elegantas un pat greznas ēkas, kafejnīcas. Herdera baznīcā apskatām slavena gleznotāja Kranāha altārgleznu.
Herdera laukumā beidzot tieku pie vācu kūkām Ir labi, ir gardas
Atkal baudām mieru, relax, cilvēku nav daudz, daudzi brauc ar divriteņiem.
Nopērkam pa kādam suvenīram un šo to vieglu vakariņām.
Līdz viesnīcai bijušajā Karlmarksštatē, tagad Hemnicā tik 125 km un jau ap 20mitiem esam Penta Hotel istabiņā. Oho, cik tā ir liela Un ak, cik labi, ka tā ir vēsa un var izslēgt kondicionieri un logu var attaisīt līdz galam
https://www.pentahotels.com/en/hotels/cheph-chemnitz/everything
Esam nobraukuši 462 km.
Ātri noliekam somas un dodamies Kārļa Marksa galvas meklējumos. Viesnīcā jau mūs brīdināja, ka tas būs patālu – karte ir nofotografēta un pirmoreiz mūžā nākas orientēties pēc kartes attēla fotoaparātā J Ejam turp, ejam šurp, šķiet, ka tūdaļ jau būs, bet nekā...pamazām sāk krēslot un tā kā vienu brīdi esam attapušās, ka ielas ir slikti remontētas (gluži kā Rīgā, jo ķeras kājas) un mājas ik pa mirklim aizsistiem logiem un aprakstītas, paliek mazliet neomulīgi un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Satiekam citus ceļotājus, kuri tomēr ir atraduši pieminekli Kārlim Marksam (Visu zemju proletārieši, savienojieties!), bet tas patiešām esot krietni tālu...
Njā, bet apkārtne tomēr liecina, ka joprojām arī pēc 30 gadiem ir saglabājusies atšķirība starp to Vāciju, kura reiz bija VDR un to, kura bija VFR. VDR ir krietni sliktāk kopta un uzturēta. L
Atgriežamies jaukajā, vēsajā istabiņā un paspējam uz futbola spēles Velsa-Beļģija beigām! URRĀ! Velsa uzvar!
Labu nakti vēsā istabā un mīkstā gultā!
8.diena (2.jūl.)
Šorīt mazliet vēlākas, bet ļoti gardas brokastis, gan bez smūtijiem, bet ar 3 veidu olām, svaigām maizītēm, augļiem un VĪNU!!! Pirmoreiz brokastoju viesnīcā, kur brokastīs tiek piedāvāts atdzesēts vīns
8.30 jau ar visiem čemodāniem esam autobusā un braucam meklēt Marksa galvu, kuru nav atraduši arī citi ceļotāji. Pat autobuss ceļā pavada laiciņu... Kad ieraugu GALVU...nav nekādas vēlmes to fotografēt un bez tam tā ir ieaugusi pamatīgā nenopļautā zālē... BRRR!
Te foto no interneta:
Tālāk mūs ceļš ved uz Drēzdeni (69km) un iepirkšanās centru Elba Park. (jo kā tad nu bez tā?)
3 stundas mums ir dotas Elpa Park „ekskursijai” likās – ak, cik daudz laika, bet tomēr bija par maz. Neatlika laika paēst. Ar iepirkšanos veicies kā nu kuram, bet bešā jau nav neviens Ir iegādāta kafija, sieri, saldumi un šis tas, ko vilkt mugurā vai kājās vai ciemakukulis mājāspalicējiem
Nākot laukā no veikala, sajūtam lietuslāses...jā pa šo laiku ir nolijis lietus un tapis krietni vēsāks un svaigāks.
Dodamies Basteja klinšu virzienā un ap 14mitiem esam pie parka.
http://www.saechsische-schweiz.de/en/saxon-switzerland.html
Šo vietu sauc arī par Saksijas Šveici.
Neliels info no žurnāla:
Saksijas Šveice atrodas pašos Vācijas austrumos, netālu no Polijas un Čehijas robežām. Tas ir apbrīnojami pirmatnīgs rajons un plešas gar dziļā ielejā plūstošo Elbu. Te ceļotāju pārsteidz, apbur un savaldzina izteiksmīgi klinšu veidojumi un vareni seno laiku cietokšņi. No kādas virsotnes tu raugies uz varenā tēlnieka Dabas vienreizējiem, neatkārtojamiem veidojumiem un, ja saproti arī kaut ko no ģeoloģijas un pasaules evolūcijas, tad apzinies, ka šie mistiskie veidojumi radušies jau tad, kad cilvēka villainais sencis siltās zemēs vēl lēkājis pa kokiem un mitinājies alās, bet varbūt pat vēl krietni agrāk – tik tālā senatnē, kas stāv aiz cilvēka saprašanas. Kā mūžības tēli ir Saksijas smilšakmens klintis, kas slienas virs koku galotnēm. Tās ir milzu paliekas no Zemes virsmas noārdīšanās pirms miljoniem gadu – dabas tēlnieka apbrīnas vērti veidojumi. Raugies uz šo sastingušo skaistumu un izjūti paša dzīvi kā zibens mirkli pasaules laika bezgalīgajā plūdumā.
Izkāpjam no autobusa, paejam pārdesmit metru un sāk gāzt pamatīgs lietus – balta siena!!!... ak, ak, ak! Pastāvam un saprotam, ka tas tik ātri nenorimsies, skrienam atpakaļ uz autobusu un gaidām... pēc minūtēm 15-20 lietus top smalkāks, nodrošināmies ar visvisādiem lietus palīglīdzekļiem un dodamies iekšā parkā... Ejam pa asfaltētu ceļu, priecājamies par apkārt esošo mežu. Laiks ir silts un lietus un peļķes nu nemaz netraucē, bez tam takas vijas pa akmeņiem un pat kārtīgu dubļu nav... Takas sākumā paejam garām vairākiem krodziņiem un suvenīru tirgotavām un nospriežam, ka šeit atgriezīsimies, lai varētu papusdienot.
Pamazām sāk acu skatam sāk pavērties arvien klinšaināki un eksotiskāki skati, kāpjam augšup un lejā ieraugām Elbu, pa kuru peld lielāki un mazāki kugīši, balti sārti viz ciematiņi upes krastos, no klinšu ielejām paceļas dūmaka, migla. Saulainā laikā noteikti varētu redzēt tālāk, bet šobrīd skats ir visai noslēpumains un eksotisks – migla, dūmaka tam piedod savu noslēpumu un pat romantikas daļu. Šķiet, ka aiz klintīm slēpjas teiksmainas būtnes... Tālumā aiz Elbas paceļas pauguri, kuru virsotnes līdzeni noaugušas ar mežiem. Vai tik Jaunzēlandē nav skatāms kas līdzīgs?
Fotografēšanā iet pilnā sparā, bet kāpšana pa kāpnītēm un iešana pa tiltiņiem uz maziem skatu laukumiņiem manām augstuma bailēm arvien iedrošinošāka... pamazām saprotu, ka, ejot, nākas koncentrēties uz skatu taisni priekšā un, tikai, izejot skatu laukumiņā un pieķeroties pie apmales, varu paskatīties tālumā, pajūsmot un fotografēt Bet skati ir brīnišķi, brīnišķi, brīnišķi... Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējusi ak! un skat! un cik skaisti! un wooow! atskan no ceļotāju puses ik pēc mirkļa
Takas pats gals – skaistāki skati ir par maksu, bet visai simbolisku – grupai tikai 1.50 eiro. Un tas ir to vērts, kaut manas kājas trīc
Taka nav gara, dodamies atpakaļ un jūtamies nopelnījuši pēdējo vācu desiņu šai ceļojumā
16.15 esam busiņā un, lietum līstot, dodamies Polijas virzienā uz ap 300 km tālo viesnīcu – mums jau pazīstamo Perlu.
Ap 18.00 – paliec sveika, Vācija! Atkal pārslīdam pāri robežai viegli un līgani, pat īsti to nepamanot.
Sveika, Polija!
Noripojam šai dienā 430 km un esam viesnīcā ap 20.30.
Skatāmies vēl futbolu – spēli Vācija:Itālija, es padodos miega varai pie rezultāta 1:1, bet spēle bijusi gara – ar 9 pendelēm un VĀCIJAI UZVARA!!!
9.diena (3.jūl.)
Brokastis agras jo agras – jau 6.30 un ceļā dodamies 7.15.
Priekšā ap 950 km līdz Bauskai. Lietus līst aumaļām un brīžiem pat brāzmaini visu garo ceļu cauri Polijai.
Neliela aizķeršanās ar pusdienām, jo mūsu nolūkotajā ēstuvītē ABRO priekšā 2 autobusi, dodamies tālāk un tiekam pie kopīgas pusdienu zupas – gulašszupas nedaudz tālāk ēstuvē, kuras nosaukumā kaut kas par Kovboju
17.25 esam LIETUVĀ! Un pēc nieka 4 stundām, kuras tecējušas cauri joprojām brāzmainam lietum -
SVEIKA, LATVIJA! ESAM MĀJĀS!!!
