Portugāle. No Vianas līdz Valensai

Ainārs Ozoliņš 15.07.2016 8 min lasīšanai

Klausos raidījumu “Kā dzīvot labāk” par pārgājieniem 2-3 nedēļu garumā – uz Aglonu, Jēkaba ceļš, gājieni Altajā, utt. Trīs dalībnieki stāsta par pieredzi daudzajos gājienos, ko viņi veikuši… Faktiski mans brauciens uz Portugāli jūlijā bija pārgājiena mēģinājums, tāpēc pievienoju savas pārdomas par iešanu, par ceļu.

Vairākas tēzes par gatavošanos un pašu iešanu, ko dzirdu no pārraides dalībniekiem, tikko pārbaudīju praksē. Esmu diezgan daudz braukājis pa dažādām valstīm (apmeklētas ir vairāk par 50), it kā esmu bijis kalnos – izbraucis cauri Tatriem, Karpatiem, Pirenejiem, Alpiem, Atlasa kalniem, utt., tomēr uzskatu sevi par “urbāno” tūristu, kuram vairāk patīk klaiņot pa pilsētām. Pēdējos gados gan aizvien vairāk apmeklēju pilsētu parkus un botāniskos dārzus. Pagājušo rudeni un šogad kaut kā neapzināti esmu nosvēries uz dabas takām, it kā neietekmējoties no ārējiem apstākļiem. Tagad dzirdu, ka tādu cilvēku ir daudz, un paliek aizvien vairāk. Secināju, ka arī pa pilsētām nostaigāju dienā 12-20km, tāpēc gribējās pamēģināt ar mugursomu plecos noiet mazu gabaliņu no kāda maršruta, par kuru lasīts vai dzirdēts.

Biju lasījis dažus rakstus par Santiago ceļu, apraksti likās diezgan ekstrēmi – lietus, dažreiz pat sniegs Pirenejos, krava ar mantām plecos, tulznas pa visu pēdu… Aprakstu autoriem gan tas viss bija paticis, viņi bija laimīgi par paveikto un gatavi iet vēl. Lasot papildu informāciju par Santiago vāciski, uzdūros kartei, kurā bija sazīmēti iespējamie maršruti, cita starpā arī Portugāles ceļš. Esmu siltummīlis, tāpēc iešana pa Pirenejiem agrā pavasarī, kad lietus un vēji sitas sejā, mani nevilināja. Tāpat arī apraksts, kurā stāstīts par taciņu, kura lietū pārvēršas mazā upītē, un spāņu suņiem, ar kuriem jādalās pārtikā, mani nesajūsmināja. Iešana barā ar svešiem ļaudīm, gulēšana un ēšana un drēbju mazgāšana kopīgās telpās, kā arī stāstīšana no kurienes tu esi 10 reizes dienā un citu uzklausīšana vīnu dzerot – nepavisam nē… Portugāles ceļš turpretī bija aprakstīts kā maz populārs, īsāks, visādā ziņā man šķita piemērotāks.

Portugālē biju pirms 7 gadiem, grupā ar tūroperatoru. Bija aprīlis, vēss. Šoreiz, skatoties pieejamās aviobiļetes, ar mērķi iekļauties 200 EUR turp un atpakaļ, iekrita 02.-11.jūlijs. Lidojumi, protams, ar pārsēšanos. Rīga – Ķelne – Porto un Santiago – Berlīne – Rīga. Ķelnē un Porto nebiju bijis, tāpēc pa dienai atvēlēju pilsētu apskatei. Tad vēl pārbraucieni ar vilcienu – rezultātā iešanai palika 3 dienas, kas pirmajai reizei likās pietiekoši.

Ņemot vērā pieredzi un aprakstos lasīto, sapratu:

==zināmas grūtības ceļā varētu būt, bet sevi mocīt nevēlos;

==jāparedz iespēja atpūsties, nomazgāties un paēst;

==jāiegādājas dažas lietas, kas ceļā varētu būt noderīgas.

Maršruts trim dienām tika izvēlēts ap 60 km garumā; uz pilgrima titulu nepretendēju – tad minimālajam noietajam attālumam jābūt vismaz 100km… Viana do Castelo – Ponte de Lima – Rubiāes – Valenca (Tui). Rezervēju naktsmītnes visās šajās vietās, izdrukāju maršrutu no Google map, ielādēju GPS Portugāles karti.

Nopirku trīs lietas, bez kurām līdz šim biju izticis: mugursomu “Cabinzero” (vienmēr lidoju tikai ar rokas bagāžu), šortus un sauļošanās krēmu. Apavus trijos tūrisma veikalos izmēģinājos, tie visi bija neērti; atlika atgriezties pie vismaz 7 gadus veciem, parastiem ielas apaviem – stipri ievalkātiem Bulboxer mokasīniem, ar kuriem mājās uz ielas jau kautrējos rādīties… Nosvēru somu – 6kg. Saturs: 2 krekli īsām rokām, 2 krekli garām, 1 T-krekls, 1 sporta jaka, 1 ūdensnecaurlaidīga jaka, pirts čības, šorti, mobilais telefons, GPS, Go Pro kamera, grāmata lasīšanai lidmašīnā, divi plastmasas trauki ēdamlietām – viens ar rozīnēm, datelēm un rudzu sausmaizītēm, otrs tukšs ar plastmasas dakšām, nažiem un karotēm. Tad vēl aptieciņa ar zālēm pret caureju, pret asinsspiedienu, antibiotikas, acu pilieni, elastīgā saite 2m. Zobu birste, krēms, pāris kādā viesnīcā salasītu šampūnu maisiņu un trešdaļa veļas ziepju gabala, dvielis.

Brauciens noritēja pēc plāna: vēlu vakarā ielidoju Ķelnē, pagulēju lidostā uz sola, pusseptiņos no rīta sāku staigāt pa pilsētu. Līdz 13:00 staigāju ar visu mugursomu, tad tiku viesnīcā. Otru riņķi veicu bez bagāžas. Sešas stundas ar mugursomu un nostaigātie apmēram 15 km nopietnu iespaidu nebija atstājuši. Nākamā dienā – uz Portu. Vakara pastaiga pa pilsētu, pa Luisa I tiltu – ļoti skaisti… Vēl diena Portu – atkal tilts dienas gaismā, Sao Bento stacija, gājiens gar Rio Douro līdz okeānam un atpakaļ pa centrālo ielu, botāniskais dārzs – kopā vismaz 20km (bez bagāžas). Pašsajūta laba. 06.jūlijā dodos uz izejas pozīcijām: Viana do Castelo. Brauciens ar metro līdz Campanha (Kampaņja`) stacijai, vilciens līdz Nine, pārsēšanās uz Viana… Apskatu katedrāli kalna galā un eju pirmos 4 km pa neceļiem gar Limas upi uz hoteli A Ponte, kas pa ceļam uz Limu. Izvēlējos ar nolūku, lai pārgājiens nebūtu jāsāk ar 25km pirmajā dienā.

07.jūlijs. Brokastis viesnīcā ir, bet ēdamais ar normu un izvēle maza – ēdamas tikai bulkas un siers. 08:30 startēju pa ceļu Nr.202. Ceļš asfaltēts, gandrīz visu laiku gar ceļmalu mājas, kopti pagalmi un dārzi, vietām trotuārs. Fotografēju ziedošos kokus un krūmus, dažādus dekoratīvos elementus. Ļoti jauki, tā var iet un iet. Ir kāds veikaliņš pa ceļam, benzīntanki, kuros var nopirkt ūdeni. Secinu, ka mugursomā saliktā pārtika un ūdens pudeles pleciem tomēr nepatīk. Komfortabli ir plecos nest 5-6kg, bet ūdeni un dienas pārtiku, kā arī fotokameru (kopā ap 3-4kg) salikt plastmasas maisiņā un nest pie rokas. Ap plkst. 14:00 ieeju Ponte de Limā. 21km vietā esmu nogājis 25km, jo, aizrāvies ar iešanu, esmu ignorējis GPS vēlmi mani ievilināt kādā it kā taisnākā takā pa zemes ceļu, tāpat emu uzlicis par mērķi pilsētas centru, bet hotelis atrodas tuvāk, tādēļ pāris km jānočāpo atpakaļ… Esmu apmierināts, restorante pasūtu zivs sautējumu un pāris bezalkoholiskos alus. Termometrs rāda +33 grādi. Ejot uz viesnīcu attopos, ka veikali jau ciet, uz rītdienu pārtika nav nopirkta…

08.jūlijs. No rīta būtu neēdis aizskrējis nākamajā ceļa posmā, ja hoteļa dežurants nebūtu atgādinājis, ka cenā arī brokastis… Kamēr ēdu, pulkstenis jau rāda pāri deviņiem – tātad lielveikals vaļā. Negribīgi eju liekos 3 km, jo veikals nav pa ceļam. Ticis lielveikalā, tomēr sapērku pārtiku (kalmāru konservus un sieru), kā arī 2 pudeles ūdens – ap 4kg atkal maisā… Šai dienā paredzēti 18 km. Ja jau iepriekš nogāju 25 un biju ap 14:00 naktsmītnē, tad nav ko steigties - galā tāpat nebūs ko darīt... Negribēju arī ēdamo ņemt - iepriekšējā dienā taču bija ciemi gar ceļmalām, kāpēc nest. Izeju cauri pilsētai, pār romiešu tiltu pāri. Otrā pusē saprotu, ka nu esmu uz caminjo - gliemežvāku zīmes, bultiņas... Man ir karte, GPS, izdrukas no Google map un tagad vēl tās zīmes uz sētām. Sākumā viss labi - ceļi sakrīt. Tad jau pierodu skatīties pēc zīmēm un karti vaļā neveru - virziens izskatās piemērots, gan jau pēdējos km noorientēšos. Pēc 9 km (pusceļš) virzieni joprojām sakrīt, kādu brīdi iet pa vienu asfaltētu ceļu, zaudēju modrību un atkal sekoju zīmēm - neba jau tie pilgrimi garākos ceļus vēlējās... Ir iekārtotas vietas kur paēst, to arī daru. Ceļš turpinās, pulkstenis ir 14:00, tad jau ap 15:00; GPS svētceļnieku takas nepazīst… No rīta miglā tītais kalns ir klāt un ceļš vairākus km iet stāvus debesīs, sākas serpentīni... Atpakaļ arī nu vairs nevar iet – pārāk tālu, uz priekšu zīmes pazudušas, ceļi vairākas reizes sadalās; pa kuru iet ? Stāv ceļā kokvedējs, prasu večiem - bakstu ar pirkstu kartē - dis vej is dis ? Si,si, šie bilst - ej nu saproti... Viens ar roku tik griež apkārt kalnam, kur jau pāris stundas esmu cilpojis. Bet labi, ka parādīja pa kalnu uz augšu, nākamajā dakšā tā arī daru. Sprintā paskrējis garām bišu dravām, starp kokiem beidzot samanu autobāni - jā, tam blakus vajadzēja būt manam ceļam Nr.522. Tā tiešām arī ir; 16:00 mans taku nezinātājs GPS blakus bānim attopas un iesaka man ar soļiem atmērīt vēl 5 km līdz naktsmītnei... Labi ka tā, 3 litri ūdens iet uz beigām. Lai arī kalniņš (vairākas kalnu muguras, kokiem aizaugušas) ap 480 m augstumā, es tur noriņķoju kādas trīs stundas, visu laiku ātri ejot, cik nu tas pret kalnu iespējams. Kādi 12 -15km virs plānotā noteikti: bānis iet upītes ielejai pāri pa estakādi, ceļš, pa kuru es rēķināju 18 km - pa tiltiņu gravā, bet caminjo - tāpat kā romiešu laikos - gravai apkārt... Putekļos sakults grants ceļš. Caminho… Turpmāk tik pa asfaltu, kur GPS rāda. Rubiāes. Pulkstenis rāda 17:30… Viesu nams tiešām ceļa malā, trīs mājas un viss... Prasu recepcijā, kur kāds veikals - esot 2 km uz priekšu mercado un restaurante arīdzan... Nopurinu putekļus un eju atkal. Tiešām - restaurante ir nākamā miestiņā ar vairāk mājām; menu ir angliski, vāciski, spāniski un arī krieviski... Pie galdiņiem vairāku tautību bērni. Pa ceļam netā aprakstītā alberğe, no kurienes tad arī šie nāk... Redzu atkal zīmes, kas vilina no ceļa nost – īstiem pilgrimiem jāiet pa vecajām takām, pa romiešu tiltiem, pa ceļiem, kas savieno vecās kapelas un baznīcas. Man patīk iet, bet tomēr labi ir zināt atrašanās vietu. Svētceļnieks sevi atdod visvarenā rokā, pilnā paļāvībā…

09.jūlijs. Kalnu muguras vairs nav tik izteiktas, bet nav arī beigušās – visu laiku augšā, lejā… Eju pa asfaltētu ceļu. 6km garām. Dzeltenajām bultām nesekoju. Vados pēc GPS. Pēkšņi GPS man norāda uz taku, pa pusei aizaugušu. Asfalts aiziet uz otru pusi. Saprotu, ka ejot pa ceļu būs vairāk, nekā plānotie 17km… Google map izdrukās īsti nevar saprast, cik liels līkums sanāk. Griežu no ceļa nost un pāris km eju pa ceļu, zālēm aizaugušu. Pēkšņi pa to, kā rēgs man pretī iznirst mazs traktorītis… Rodas cerība, ka galā nebūs strupceļš. Nonāku ciematu jūklī. Dažādu nosaukumu ciemati ar līkām ieliņām kalna nogāzē. GPS rāda tad pa labi, tad pa kreisi, tad it kā pretējā virzienā… Neko darīt, jāseko. Parādās dzeltenās bultas, GPS un caminho ir apvienojušies, pēdējos km soļoju pa rupjiem oļiem nobērtām takām, redzu vēl kādus četrus gājējus ar milzīgām mugursomām. Ap 12:00 lepni iesoļoju Valensā. Pie pilsētas robežas galdiņš, pie kura atzīmēties – var iespiest zīmodziņu pilgrima apliecībā. Man tādas nav. Viesnīca līdz trijiem ir ciet, tāpēc klaiņoju ar visu somu pa karstajām ieliņām. Vakarā pāreju pār Rio de Minho uz Spāniju, uz Tui. Portugāle šai malā šķiet vairāk sakopta, ziedošāka. Spānijā drūmāks skats. Starp citu, Portugālē un Spānijā ir laika starpība - viena stunda. Ja nebūtu pārstaigājis pār robežu, iespējams, būtu kādu transportu nākamdien nokavējis.

10.jūlijā. No Valencas uz Spāniju (Vigo) iet vilciens – divi vagoni, bet moderns, ar kondicionieri. Biļetes uz vietas vilcienā – kasiere apstaigā pāris pasažierus un iekasē. Uz Santiago var tikt ar pārsēšanos Rodondelā. Divos dienā esmu svētceļnieku ceļa mērķī. Te viss pēc labākajiem tūristu vietu standartiem: cenas augstas, restorānos iekšā saucēji, visās malās cilvēku pūļi; galvenā katedrāle stalažās… Sameklēju autoostu, no kurienes autobuss uz lidostu (6km – varētu arī turpināt kājām). Autoosta plaša, lidosta vēl plašāka, pie tam gandrīz tukša. Liekos gareniski uz sola. Nākamajā rītā 06:45 reiss uz Berlīni, 22:25 jābūt Rīgā. Caminho mēģinājums beidzies.

Secinājumi:

==Iešana patika; organisms saņemas lai maršrutu veiktu, iespaidu daudz. Braucot līdzīgas izjūtas iegūt nevar.

==Kaut arī pirms brauciena aptaujāju paziņas, vai kāds nevēlas piedalīties, uzskatu, ka pareizāk ir staigāt vienam – pasākumos, kas saistīti ar fizisku slodzi, dalībnieki nekad nebūs vienādos spēkos. Līdz ar to pievienojas nevajadzīgas problēmas: kāds ceļas agri no rīta, cits vēlas gulēt, viens skrien un rosina citus uz sacensību, kāds nespēj tikt līdzi un jūtas vainīgs… Viens gājējs turpretī iet savā ritmā, gribu ēdu, gribu atpūšos, gribu pa šo ceļu – eju, negribu – neeju; ja kļūdīsies – pats vainīgs, pats arī cietējs vai ieguvējs – izskaidrošanās izpaliek.

==Bagāža. Nevajadzīgi izvadāju (iznēsāju) līdzi saliekamo lietussargu, lietus necaurlaidīgo jaku, divus kreklus un elastīgo saiti. Zāles arī nevajadzēja. Faktiski nepieciešamas divas kārtas apģērba: divi T-krekli (vēlams ar baltu aizmuguri, jo noņemot mugursomu tur viss ir slapjš), divi šorti, 2 apakšbikses un 2 pāri zeķu. Viens komplekts, kas mugurā, nonākot naktsmītnē, tūlīt jāizskalo, lai līdz rītam izžūst, otrā var apskatīt apkārtni, sagādāt pārtiku, utt. Siltāka jaka un kaut kas pret lietu, tāpat arī zāles, protams, jānes vien līdzi. Man dienā vajadzēja 2,5-3 litri ūdens, kas jānes vien ir. Pārtika: visērtāk – konservu kārbiņas, kas attaisāmas bez speciāliem rīkiem, siers pēc pāris stundām ir sakusis pikucī. Citreiz, braucienos ar auto, lietoju mocarellu maisiņos ar konservējošo šķidrumu – siltumā tā nebojājas, var ēst bez maizes; šoreiz negribējās nest lieku smagumu. Kā jau iepriekš minēju, pārtiku nesu maisiņā rokā; somā vieta bija, bet ieliekot tur kopā ap 10kg, pleci protestēja. Guļammaisa un telts man nebija – neatceros, kad teltī esmu gulējis, tāpēc neriskēju… Tie būtu vēl 3kg nesamā klāt.

==Pie izdevības vēlētos vēl tā pastaigāties pa kādu līdzīgu maršrutu līdzīgos apstākļos; īsts pilgrims vai klaidonis tomēr no manis neiznāks – minimāls komforts ir nepieciešams…