Divu avantūristu ceļojums uz Grieķiju 2.daļa

29.03.2009
9 min lasīšanai
40 foto

Ceļojuma apraksta 1.daļa: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=5861 Pirmais, ko Janinā (Joanina) apskatīt, ir Peramas stalaktītu un stalagmītu alas, pa kurām ved kilometru gara taka un kurās mitinās simtiem zirnekļu un visādu citādu mošķu. Sakārtoju savu apkaklīti tā, lai no pārbīļa nebūtu jānoģībst, un drosmīgi sekoju gidam, kas pa alām ved vairākas grupas un ik pa brīžam mūs atstāj vienas. Negribētu gan satikties ar Eiropas lielākajiem tīmekļu audējiem! Kad esam izgājušas no alām un secinājušas, ka šīs pilsētas īpašos metālkalēju un sudrablējēju izstrādājumus nevaram apskatīt, jo visas bodes ciet un drīz sāks līt, nolemjam doties atpakaļ uz galvaspilsētu. Autobuss no Janinas uz Atēnām maksā 33 eiro, un ir jābrauc sešas ar pusi stundas. Atēnās ierodamies tieši īstajā brīdī, lai autoostas televizorā redzētu, kā itāļi pēdējās 10 futbola čempionāta fināla minūtēs no neizšķirta izrauj uzvaru. Pusnaktī braucot uz mājām, nolemjam pa ceļam iegriezties naksnīgajā vecpilsētā. Satrakojušies futbola fani ar visu atribūtiku dzied un dzer alu kubliem, ik pa brīžam uzkliedzot uzmundrinošus vārdus pretinieku faniem. Anita: Nākamajā dienā joprojām līst, bet nolemjam atkal doties tālajā izbraucienā. Esam noskaidrojušas, ka mums piemērotākais Peloponēsas pussalas apceļošanas veids ir sabiedriskais un (tomēr!) cilvēkfaktora transports. Šorīt mūs vilciens ved uz Korintu un programmā ir Mikēnas, uz kurām kaut kā jānokļūst; bez šaubām, neredzot tuvumā autobusu pieturu, izejam uz ceļa. Gandrīz uzkāpdamas sabrauktam kaķim, tūlīt aiz vietējā cietuma nostopējam auto, ko stūrē puisis treniņbiksēs un bez zobiem, kas, aliņu malkodams, vadā mūs pa brikšņiem krustu šķērsu, līdz kļūstu tramīga, lai gan esam atteikušās ij no ēdieniem, ij dzērieniem, ij sparīgi apgalvojušas, ka bojfrendi mums ir! Tā kā uz angliskiem jautājumiem puisis rāda pavisam nelaimīgu ģīmi un acīm redzami neko nesaprot, noskaišos un pāreju uz latviešu valodu: „Korinta ir tur?” (rādu brikšņos atpakaļ). Šoferis: „Ir tur.” – „Mikēnas ir tur?” – „Ir tur.” – „Lets go!” Puisim pašam vajag tikai līdz pusceļam, bet viņš mūs aizved līdz pašam galam. Visu laiku gāž kā no spaiņa, krīt krusa, vietām domājam, ka ceļi nebūs izbraucami, jo ir pārplūduši. Uz aizrādījumu, ka nav labi „drink and drive”, čalis attrauc, ka ir „lucky”: pagājušogad braucis ar moci uz 170, iedrāzies sienā, izsitis visus zobus, 4 mēnešus gulējis slimnīcā, bet dzīvs un vesels! Piedāvājumu sagaidīt mūs iznākam no muzeja un pavadīt atlikušo dienu kopā ar kvēliem pateicības vārdiem noraidām. Jolanta: Arī Mikēnās līst ka plīkš. Pavisam rūpīgi bariņā ar citiem izmirkušiem tūristiem apskatām Atreja dārgumu krātuvi, Agamemnona zelta masku[/i], un izsekojam visai muzejā piedāvātajai ekspozīcijai, bet, saprazdamas, ka lietus nepārstās, varonīgi dodamies apskatīt miglas skauto Mikēnu pils nocietinājuma kompleksu – valdnieka pili, ģimenes kapenes, Helēnas un Parisa dzīvesvietu, senās pilsētas Lauvu vārtus. Pirmoreiz ieraugu arī apļveida apbedījuma vietas. Argolīdas zemiene ir auglīga, rūpīgi apstādīta ar olīvkoku audzēm un vīnogulājiem. Dārzos viss aug tik akurāti, ka šķiet - kāds ar lineālu iemērījis stādīšanas vietas. Fantastisks, bagātīgs un lekns apvidus! Šīsdienas galamērķim ir jābūt Nauplijai. Sabiedriskais transports Mikēnu kompleksā iegriežas tikai dažas reizes, tad nu vienojamies ar spāņu tūristu autobusa gidu, ka mūs aizvedīs līdz senajai Grieķijas galvaspilsētai. Nauplijas centrā iekārtojamies pansionā. Rokoko stila gulta ir kā brīnums ēkā, kuru aizver tikai ar krampīti. Ielas noklātas ar marmora plāksnēm. Nākamajā dienā, saskaitot 999 pakāpienus, uzkāpjam venēciešu celtajā citadelē. Paiet labs laiks, lai spēks atnāk kaulos atpakaļ, tik augstu kalnā kāpjot. Pirms Palamidi cietokšņa ieraugu ūdens pumpi un pamatīgi nodušojos. Šķiet, ka piekļuvu jaunības avotam, jo pie ieejas man iedod skolēnu biļeti. :) ; Nez kā grieķi te munīciju un ēdamo ir dabūjuši augšā? Pilsētiņa ir visgleznainākā, kādu vien kontinentālajā Grieķijā iznācis redzēt, pat vecpilsētas veikaliņos ir nevis parastie tūristiem domātie štrunti, bet mākslinieku darbi, ne mazāk interesanti kā tie, kas par naudu apskatāmi muzejos. Te mēs ēdam nesteidzīgas brokastis galvenajā laukumā (grieķu biezais, nesaldinātais jogurts ar apelsīnu sukādēm un medu, karstmaizītes, sula, kafija) un nedodamies prom, kamēr neesam izlūkojušas ikvienu skaistāko stūrīti. Vakarā ar autobusu, braucam no Jonijas jūras uz Egejas jūras pusi uz Atēnām, lai nākamajā rītā ar kuģi dotos uz Santorini. Pirejas ostā mums jābūt pusstundu pirms prāmja atiešanas, tā rakstīts uz biļetes. Izkāpjam priecīgas no metro ostas pieturā 20 minūtes pirms iečekošanās. Osta ir milzīga! Sākas panika, jo nezinām, uz kuru pusi jāiet! Par laimi, tieši deguna priekšā pietur taksis, kurā sēžas sieviete ar to pašu problēmu, kas mums... un grib nokļūt uz to pašu prāmi. Taksists maldās pa visu ostu, šķiet, brauciens būs bezgalīgs, jo pa brīžam viņš apstājas un ostas darbiniekiem jautā pēc mums vajadzīgiem vārtiem ... uz prāmja autotrapa mēs uzskrienam, kad tas jau atrāvies no zemes. Pa galvu, pa kaklu kaut kādos metāla režģos iegrūžam savu bagāžu un ejam uz 5. stāvu vērot Egejas jūru. Fūū, tik tālu nu esam, jāsāk sazināties ar nākamo naktsmītņu saimnieku, bet Anitas vārdnīca palikusi bagāžā. Anita: Man angļu valodā dažkārt jūk patskaņi, un nez vai vēl kāds, pēkšņa telefona zvana pārsteigts, uz tik vienkāršu jautājumu kā „Kur jūs esat” attrauktu: „Mēs zābakā kopā ar aitu peldam uz Santorini.” Santorini puisis mums pēdējā brīdī atsaka naktsmājas, piedāvādams vietā atrast lētu viesnīcu par 30 eiro (tikai prombraucot noskaidrojām, ka uz salas ir arī hostelis, kas ir trīsreiz lētāks). :) Tādas pēkšņas lēmuma maiņas iemeslu uzzinām tikai tad, kad pēc dažām dienām esam jau puslīdz iedraudzējušies: tā kā grieķi guļ gultās, kas ir milzīgas kā okeāna laineri, viņš, uzzinājis, ka grieķiski vienvietīgā (bet latviski – pusotrvietīgā) gultā esam nolēmušas tās pāris dienas nogulēt divatā (jo guļammaisa un matrača mums līdzi nav, turklāt man ir Kaukāza pieredze ar četru resnu alpīnistu nakšņošanu divvietīgā teltī – un nekādas vainas!), nolēmis, ka mēs esam lezbietes. Jolanta: Izkāpjot no prāmja uz Santorini salas, mums uzklūp istabu piedāvātāji, kas nepakautrējas melot, ka satiksmes autobusa uz salas galvaspilsētu nav, tikai takši, bet, ja mēs ņemsim viņu istabas, tad tiksim aizvestas ar viesnīcas mašīnu par velti. Protams, atrodam satiksmes autobusu gaidot pasažierus turpat divdesmit metrus tālāk. Santorini puisis uzrakstījis, ka vīrs ar vārdu Leftakis mūs gaidīšot kādā kafejnīcā. Ir jau pusnakts un tālumā redzu, ka kafejnīcā neviena nav, te pēkšņi krustojumā piesakās paresns, mazliet iereibis vīrišķis, kas saka, ka mūs gaidot, lai tik dodamies līdz! Saskatījušās saprotam, ka citu variantu mums nav, bet pa īstam samulstam, ieraugot, ka mums sarunātā viesnīca atrodas... baznīcā. Saku Anitai: “Esmu grēkojusi, bet nu ne jau tik!...” Anita: Naktī sarunāta tikšanās ar to pašu aizdomu pilno Santorini puisi, lai dotos uz kādu klubu padejot. Izrādās, arī Santorini smalkajos klubos, uz kuriem iet grieķu zelta jaunatne, deju NAV. Nesaprotu, kā gan viņi saostās, ja visa socializācija nozīmē ar dzēriena glāzi stāvēt un blenzt uz pretējo dzimumu pa gabalu: tādā skaļumā arī sarunāties nav iespējams, tātad ne par intelektu, ne temperamentu, ne improvizācijas spējām neko uzzināt nevar. Taču nu nav arī nekāds brīnums par Grieķijā sastaptajiem daudzajiem vecpuišiem. Ja Santorini gribat no sirds padejot, jāiet uz plebejiskajiem krodziņiem, kuros nav ieejas maksas un uz kuriem pēc darba iet vietējie oficianti, istabenes, iekšārāvēji. Jolanta: No rīta mani pamodina skaļas zvanu skaņas, un, neko ļaunu nedomādama, pēc brīža jau dziedādama dušojos. Pēkšņi paveros pa vannas istabas logu, un palieku bez valodas - man pretim raugās divu zvaniķu acu pāri... Skaidrs tik tas, lai „nenorautu” dievkalpojumu, jāatļauj mierīgi viņiem pastrādāt, un lienu atpakaļ zem segas, te pēkšņi sāk drebēt gulta un tieši aiz muguras, uzņēmis kārtīgu basu, sāk dziedāt pops. Lai arī neesmu ticīgā, tomēr kaut kā neomulīgi dievkalpojuma laikā gulēt... Ja reiz tā ir mans rīts sācies, tad eju pie saimnieka, lai palūgtu tasi kafijas. Saimnieks priecīgs piedāvā brokastīs arī baznīcas vīnu un stāsta, ka uz salas atrodas tik daudz baznīcu, ka katrai gada dienai sanāk pa vienai. :) Laiks mūs te lutina, un priecīgām sejām vērojam salas, uz kurām var aizbraukt ar kuģīti. Lai nokļūtu līdz vecajai ostai, jākāpj apmēram 700 pakāpienu lejup. Piedāvā sēsties nodzītiem ēzeļiem mugurā, bet mana sirds ir vāja uz tādu lopiņu mocīšanu, tāpēc sparīgi sviedriem vaigā soļoju lejup savām kājām. Vecajā ostā gaida pirātu kuģītis, ar kuru var izbraukt un apskatīt Nea Kameni salu, kas izveidojies no vulkāna lavas un ir pasaules lielākais darbīgā jūras vulkāna krāteris. Vietām var redzēt pavisam mazas krātera atveres, pa kurām nāk ārā smirdīgi, dzelteni dūmi. Takas tur ir putekļainas, pat zāle neaug. Tas man šķiet aizdomīgi, jo no ceļojuma pa Meksiku atceros, ka zeme, kuru pārklājusi lava, ir visleknākā un burkāni tur aug trīsreiz lielāki nekā citur. Bet nav jau ko skumt, kuģītis mūs ieved līcī, kur varam ielēkt siltajos Egejas jūras sēravotu ūdeņos un no sirds izpeldēties. :) Sarkano, melno un balto smilšu pludmales, baltās baznīcas ar ziliem, apaļiem kupoliem, veikaliņi, deju klubi, vīriešu piedāvājumi izklaidēties - īsta tūristu paradīze! Kad man šķiet - ir pienācis laiks mainīt vietu, Anita saka, ka vēl gribot ieraudzīt skaisto pilsētu Iju, un šajā vietā mūsu ceļi uz laiku šķiras. Bez valodas zināšanām ar Anitas doto vārdnīcu azotē dodos pirkt biļeti uz Mikonas salu. Zinu, ka jāsazinās ar kādu personu, kas mani tur arī izmitinās. Ar ļoti ātru kuģi pietuvojos salai... un neviens mani nesagaida. Sameklēju vienīgo informācijas biroju un jautāju pēc ielas, kas man jāatrod, jo jāsatiekas ar Aleksi viņa juvelieru salonā - viņš ir uzņēmies man dot naktsmājas. Man atsaka, ka taksometri uz turieni nebrauc, lai rullējot kājām. :( Laika diezgan, un pavisam nejauši, gar jūras malu ejot, atrodu arī ielu, kurā sarunāta tikšanās. Namatēvs piesakās aizvest līdz savai mājai, lai varētu novietot somu. Sapriecājusies par skaistajiem salas skatiem, saprotu, ka tieku vesta augstu un tālu kalnos. Uz jautājumu, vai te iespējams atbraukt ar sabiedrisko transportu, puisis tik pasmaida un saka: „Ar manu auto vai motociklu!” - un tieku ievesta mājā bez mēbelēm, kurā vēl rosās celtnieki un aizkaru stilisti. Šodien visi darbi būšot pabeigti, tā ka, iespējams, varēšot arī palikt. Citu dzīvošanas variantu man nav, un, atbrīvojusies no bagāžas, dodos līdzi Aleksim uz pilsētu. Pa ceļam, kā jau pienākas vecpuisim, viņš izbraukā visas iespējamās ar saimniecību saistītās pakalpojumu iestādes. Pie veļas mazgātavas sēžot auto, pēkšņi ieraugu, ka no kapota apakšas gāžas balti dūmu mākoņi. Iešaujas prātā, ka es te kopā ar mašīnu uzžvidzināšu gaisā, un skrienu kliegdama pēc palīdzības. Puisis saka, lai turpinu ceļu kājām, un vakarā pēc darba nolemjam satikties viņa salonā, jo dzīvesvietas adresi viņš arī nevarot nosaukt, vienkārši tādas nav! Padomāju - ja būtu jāatrod vieta, kur palikusi mana bagāža, tad to es nevarētu izdarīt, jo esmu apmetusies vienā no septiņiem līdzīgiem kalniem, kura nosaukumu saimnieks arī nevarēja pateikt, un ceļu varētu nosaukt par kalna taku. Vienīgais orientieris - tuvumā esošs senās pilsētas fundaments - labirints. Vakars pienāk negaidīti, un saprotu, ka esmu aizmaldījusies pārāk tālu un nepaspēšu atpakaļ uz norunāto randiņa laiku, tālab ostā satiktam kādam vācu valodā runājošam oriģinālajam grieķim (oriģinālajiem visiem esot zilas acis), kurš jau paspējis puskaraļvalsti man piesolīt, lūdzu palīdzēt un aizvest līdz centram. Aleksis zvana, lai pajautātu, kur es atrodos, bet salā bez kartes un neprazdama izlasīt grieķu valodā uzrakstītos ielas nosaukumus, apjūku :( un iedodu klausuli vecajam zvejas vīram, domādama, ka viņš vismaz norādīs vietu, kur es atrodos. Histērija sākas brīdī, kad grieķi savā starpā sāk runāt pa telefonu. Es to varētu nodēvēt par kliegšanu, bet izrādās, ka pie tā ir jāpierod. Saprotu, ka satiktais zvejas vīrs par GPS nestrādās, un ņemu kājas pār pleciem. Īsi pēc pusnakts esmu sasniegusi Alekša salonu un apstulbusi skatos uz viesu apkalpotāju, kas tur rokās tortes gabalu un kafiju un saka: „You are welcome!” Viesmīlība neizsakāma. Pēc ieturētās nakts maltītes un salas lepnuma - vējdzirnavu apskates uzlieku galvā ķiveri un līdz mājām braucam ar motociklu. Šis braucamrīks nav mans favorīts, atliek iekrampēties puiša sānos un paļauties uz likteni. Mikonas salu dēvē par izsmalcinātāko salu - ļoti laba vieta tiem, kuri savu atpūtu organizē, lai gozētos pludmales saulītē. Noskaidroju, ka tuvumā atrodas „Super paradise” pludmale, paziņoju, ka es turp došos, un nesaprotu, kāpēc Aleksis iepleš platas acis un jautā: „Really?” Atbildi ieraugu tikai tad, kad esmu nonākusi pludmalē. To par atpūtas vietu ir izvēlējušies geji un nūdisti. Ieejas kartes jau neprasa, tālab nometu savus apģērba gabalus un dodos peldēties. Jau no Krētas ceļojuma laikiem zinu, ka bez slēgtām gumijas kurpēm šajos ūdeņos nav ko darīt un vietējie ļaudis neriskē peldēt. Jūrā dzīvo apaļās bumbas ar izvalbītām acīm - jūras eži, kas var nopietni savainot ķermeni. Par prieku atpūtniekiem, ja nepatīk viena pludmale, uz citu aizvizinās laivas- taksometri. Šeit mani uzņem ļoti sirsnīgi un tiešām jūtos kā paradīzē. Agri rītos veros starp kalniem ieskautajā Egejas jūras saules spozmē, bet vakaros to apspīd pilnmēness zaiga. Virpinot starp pirkstiem grieķiem tik raksturīgo - Komboloi(rožukronis), atceros bugenvilijas, citronu un apelsīnu audzes; pelikānus un kafeneiros... Anita: Tikmēr man ir pilns fotoaparāts ar Ijas bildēm. Pilsētiņa ir kā telpiska glezna, saulrieta gaismas krāso ainavu ar baltajām mājiņām visdažādākajos toņos. Kam nav slinkums aiziet līdz autoostai, var apbraukāt arī salas maliņas, attālākajās pludmalēs atrodot veikaliņus, kuros rotaslietas patiesi ir māksla, nevis štancēta vienveidība par milzu cenu kā Firā (un vispār daudz īpatnējākas lavas rotaslietas nekā Santorini par normālu naudu var nopirkt Atēnu tirdziņā). Kamari pludmale ir ar melnām vulkāniskām smiltīm, kāda cita, kurp var nokļūt vien ar motociklu, - siltiem pumeka akmeņiem un caurumainām smilšu kūkām līdzīgu piekrasti. Paejot nostāk no šosejas, var trāpīties kādos baznīcas svētkos, kuru noslēgumā baznīcas dārzā visi dievlūdzēji tiek baroti ar pupiņu sautējumu un baltmaizi un notiek īsts tusiņš ar kaimiņu sapļāpāšanos. Un ja vēl atrodi aiz pakalna tālu prom no ciemiem paslēpušos nomaļu krodziņu, kas gan cits vēl vajadzīgs pilnai laimei! Visas sienas nokārtas ar svētbildēm, krodzinieks nepārprotami ir gejs, tualetē izkarinātas puķu vītnes un deg sveces, produkti tiek ņemti laukā nevis no ledusskapja virtuvē, bet no ledus kastes turpat blakus galdiņiem, uz terases sasēdušie vakariņotāji dzied, porcijas ar sautētiem astoņkājīšiem un salātiem ir milzīgas, un grieķu puisis man čukst: “Liec nost to fotoaparātu! Tu neredzēji, kā uz tevi skatījās? Tu esi vienīgā, kura šeit nav vietējā!” Bet tādas tūristes, kas tekalē pakaļ gidam un skatās tikai tur, kur viņš ar pirkstu rāda, mēs arī neesam. Paldies tev, Grieķija.

Divu avantūristu ceļojums uz Grieķiju 2.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem