TURCIJA, BRĀLĒNI UN OMLETES.

  • 4 min lasīšanai
  • 92 foto
Kas gan ko nesalikt somu un nedoties tur, kur var sastapties ar austrumu eksotiku, dervišu dejām, pasakaino dabu un viesmīlīgajiem turkiem? Iegādājamies airBaltic akcijas biļetes lidojumam Rīga-Stambula-Rīga, par kurām kopā ar vienu nododamo bagāžu katra samaksājam nepilnus 70 Ls. Aviosabiedrība pilsoņiem piedāvā piereģistrēties internetā, atliek izvēlēties vislabākās lidmašīnas sēdvietas un tās jau laikus rezervēt . Pēc Turcijas ceļveža saplānojam ceļojuma maršrutu, izraugos interneta portālus, kuros sazinoties, var viesoties pie šīs valsts iedzīvotājiem viņu mājokļos, baudīt vietējo tradīcijas un kultūru. Pierakstu vēstulēs atsūtītās adreses un telefona numurus, un ceļojums var sākties. Lidojums ilgst 2 st. 50 min., un tieši šodien ir beidzies ramadāns, Turcijā lielās brīvdienas, visi turki brauc pie savām ģimenēm, un mums tas sagādā dažas neērtības. Nakts autobusā uz Nevšehiru nav iespējams iegādāties biļetes, lai tur nokļūtu sarunātajos datumos un laikos, un nākas dienu ātrāk doties prom no Stambulas. Turcijā tikumiskie paradumi ir stingri: autobusos vīrieši ar sievietēm, kas nav no viņu ģimenes, blakus nesēž! Anita internetā uz nakts autobusu nopirkusi pēdējās divas SIEVIEŠU sēdvietas, bet es neesmu paspējusi paziņot mūsu namatēvam par datuma maiņu, arī viesnīcu neesmu sameklējusi, tālab sūtu sms. No lidostas pavisam ātri nokļūstam autoostā, jo kāds Latvijā viesojies turks atsūtījis mums ieteikumus, kā kur nokļūt, naudas kursu, mums vajadzīgo metro staciju nosaukumus un citu noderīgu informāciju. Milzīgi plašajā autoostā sameklējam Metro Turizm kompāniju, kuru esam izvēlējušās braukšanai uz Turcijas Centrālās Anatolijas reģionu, novietojam bagāžas glabātuvē savas mantas un dodamies apskatīt pilsētu. Mūsu izvēlētās autoostas darbinieks apsola, ka pavadīšot mūs līdz metro, nu tas, cik noprotu, lai mēs nepazustu, pieturā viņam jābrauc uz otru pusi, bet peronā, skaļi paužot savas rūpes par mums, jau sarunājis citus jauniešus, kuri mūs pavadīšot līdz pašam vecpilsētas centram. Gaiss uzsilis līdz 28 grādiem, cilvēki pulcējas pie ZILĀS MOŠEJAS parkā, skan turku mūzika un ir īsta svētku sajūta. Viena diena Stambulā nav daudz, tāpēc izvēlamies apskatīt unikālo 1500 gadu veco Svētās SOFIJAS KATEDRĀLI – MUZEJU. 916 gadus šeit ir bijis pareizticīgo Konstantinopoles (senais Stambulas nosaukums) patriarha krēsls un tajā notikušas visas galvenās Bizantijas impērijas ceremonijas, tad to ieņēma katoļi un pārveidoja par savu katedrāli, bet Osmaņu sultāni tai piebūvēja minaretus un celtne 481 gadu kalpoja par mošeju. Turcijas prezidents Ataturks(tas turkiem l i e l s SVĒTUMS) panāca, ka šī greznā ēka, kuru sedz milzīgs 56 m. augsts kupols un kurā ir 67 marmora kolonas, tiek nodota pilnīgai tautas apskatei. Šobrīd muzejā notiek kupola restaurācija, bet tas netraucē iziet caur Debesu un elles vārtiem, savukārt uz sienām rakstītie citāti no Korāna man šķiet vien kā glīts musturs, ko varētu ieadīt zeķēs. Laika tiešām nav daudz, bet ceļā uz vienu no 2600 mošejām iegriežamies arī svētku tirdziņā. Eh, riekstiņi, pistācijas un kārumiņi! Piepildu kārtīgu tūti ar našķu miksli, samaksāju 12 liras un esmu ļoti priecīga līdz brīdim, kad sāku aptvert, cik vērtīga ir manās rokās nonākusī turku nauda. Stulbi, biju aizmirsusi par tādu austrumu dzīves sastāvdaļu kā kaulēšanās. Tepat pretī Sultanahmetas laukumā ir arī ZILĀ MOŠEJA, pie kuras slejas 6 minareti, aprīkoti ar milzīgiem skaļruņiem, pa kuriem musulmaņu garīdznieks muedzins izdzied aicinājumu apmeklēt mošeju. Šī ēka ir viena no pasaules grandiozākajām celtnēm. Pirms ieejas mošejā atrodas ūdens krāni, kur pēc noteiktiem rituāliem ir jānomazgā kājas, pēc tam, ieejot mošejā, jānovelk apavi un basām kājām var ieiet lūgšanas namā. Dievbijīgos muhamedāņus aicina apmeklēt mošeju katru dienu 5 reizes, bet piektdienās dievs jālūdz 6 reizes. Pie ieejas pienāk vīrietis, kurš piesakās par 20 eiro stāstīt par mošeju, bet mēs uz āķa neuzķeramies un šo pakalpojumu noraidām. Mošejas iekšpuse sadalīta divās daļās, atsevišķi vīriešu un aiz augsta norobežojuma sieviešu lūgšanas vietas. Sienas klātas ar krāšņām flīzēm, mozaīkām, grīdu klāj mīksts un elegants paklājs un kupola iekšpusi rotā arabeskas, daži vīrieši nometušies ceļos fantāziju rosinošā pozā, mazs puisītis ieradies ar rotaļu automātu un tēmē uz minbaru, kas ir imāma sprediķa vieta, bet mūs lūdz atstāt mošeju, jo tūlīt sākšoties reliģiskā ceremonija, bet pēc stundas lai nākot vēlreiz, mošeja atkal tiks atvērta apskatei. Pēkšņi pie mošejas izejas pienāk klāt jauns vīrietis, ģērbies elegantā uzvalkā un lakādas apavos, saka, ka varot parādīt pilsētu. Vaicāju, vai viņš gids, uz ko saņemu atbildi, ka nē, studējot arhitektūru. Nu nezinu, nezinu, mūsu studenti jau nu tādi neizskatās, bet nodomāju, ka ir īpaši svētki, un, trijatā mielojoties no kārumu turzas, staigājam pa centru un iegūstam pirmos iespaidus par vecpilsētu. Puisis ar degsmi stāsta par dažādām vēsturiskajām vietām, ēkām, skulptūrām un pistācijām, kas paaugstinot seksualitāti un ārstējot vīriešu impotenci. Uz jautājumu, kāpēc Ankara ir galvaspilsēta, ne Stambula, viņš atbild, ka tā atrodoties tālāk no Eiropas. Ar lepnumu izvadā pa slaveno Hipodromu, kurā novietota Čūsku kolonna no Apolona tempļa Delfos, pagājušo gadu bijām apceļojušas Grieķiju, sajutāmies ļoti zinošas, un arī divi obeliski. Viens uzbūvēts par godu faraonam Tutmosam Trešajam un atvests no Senās Ēģiptes, bet otrs 940.gadā uzcelts romiešu imperatoram Konstantīnam Septītajam. Ir pietiekoši vēls, lai atvadītos un virzītos uz autoostas pusi, kur jānokļūst uz nakts autobusu, lai dotos uz Nevšehiru. Pa ceļam vēl jāaplūko turku saldumu veikali, kuros tikko izgatavotos saldumus var arī nogaršot, tā, iegājusi vairākos veikalos, sāku ilgoties pēc gabaliņa siļķes. Autoostas uzgaidāmajā telpā no mazām tulpjveida stikla glāzītēm nobaudu sarkano turku tēju, šķiet, ka bez maksas, jo to pienes smaidīgs vīrietis, kurš labprāt sēž kopā ar mums un runā skaidrā turku valodā. Ceļojuma laikā pastāv valodu barjera, Stambulā daži jauni cilvēki apkalpojošās iestādēs nothing special nezin elementārus angļu vārdus, lai kaut cik saprastos, bet, lai sarunātos, reizēm tiek pasaukti ļaudis no kaimiņu veikaliem. Mūsu vietas autobusā ir kreisajā pusē kopā ar ģimenēm un bērniem, bet labajā pusē sēž vīrieši. Tikumiskās paražas turki ievēro, un nav jau arī ko brīnīties, ka vīrieši pēc mēneša ramadāna novesti afekta stāvoklī un met spožus acu skatienus mūsu virzienā Stambulā satiktais students tā arī bilda, ka vīrieši pēc ilgas gavēšanas var būt arī seksuāli neprognozējami. Brauciens līdz Nevšehirai 10 stundas, biļete maksā 25 eiro, jāpieveic ap 650 km. Autobuss vairākkārt apstājas, lai autoostas strādnieki nomazgātu lielos logus un pasažieri izstaipītu locekļus un iemalkotu kādu tasi stiprās turku kafijas. Autobusa pavadonis konsekventi runā turku valodā, agri no rīta viņš noskaita dažu minūšu lūgšanu, un beidzot saņemu īsziņu no mūsu pirmā namatēva Neco, ka viņš atbrauks pretī uz autoostu. Islans, ar kuru sarakstījos, mūsu ceļojuma laikā dodas uz Ankaru, bet sarunājis, ka viņa brālēns parūpēsies par mums un uzņems savā mājā. Turpinājumā Kapadoķija, Antalja...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais