III Zaubes savvaļas ēdienu festivāls, Alūksne, Gulbene, Cēsis - aplītis pa Vidzemi:)

Daina Binde 11.07.2016 5 min lasīšanai

Uzzinājusi par iespēju būt Zaubes savvaļas ēdienu festivālā 9. jūlijā, sabuntēju līdzbraucējus un stūrētāju un devāmies ceļā šai burvīgajā, saulainajā sestdienas rītā. Vispirms nonācām Alūksnē, kur visiem ļoti patika skaistās strūklakas un Pilssalas drupas, un ezers arī bija kā spogulis; to izvagoja tikai ātrlaivas atstātie viļņi. Pilsētiņa izskatījās mierīga un pasargāta kā Dieva ausī; žēl, ka gaisā virmo nemiera vēsmas. Cerams, ka tās aizies pāri.

Tālāk devāmies uz Gulbeni, jo bija izteikta vēlme redzēt Alūksnes - Gulbenes šaursliežu bānīša muzeju. Garām slīdēja gan pļavas, gan tīrumi; reljefs kļuva līdzenāks, ceļš - vietām diezgan pabriesmīgs, bet salīdzinājumā ar vēlāk pieredzēto - īsta konfekte. Ļoti daudzveidīgas mājas, gaumīgi krāsu salikumi, cilvēki cenšas un darbojas, prieks redzēt.

Nokļuvušiem galā, lokomotīves vadītājs un ilggadējais, entuziastiskais darbinieks Jānis mums izrādīja gan ar malku kurināmo lokomotīvi, kas tieši pašlaik kurējās, pat ļāva attaisīt kurtuvi vaļā To esot dabūjuši pirms sešiem gadiem un rūpīgi atjaunojuši, gan ar valsts dotācijām, gan pašu pacietīgo darbu. Redzējām arī vācu karagūstekņu būvēto apaļo sliežu pārmaināmo iekārtu, kas tāda Latvijā esot vienīgā darba kārtībā, gan arī redzējām vienu no trijām saglabātajām luksusa lokomotīvēm un vagonu, ar ko Igaunijas pirmais partijas sekretārs esot braucis uz Maskavu pie augstiem kungiem. Redzējām arī lopu vagonu, ar kādiem cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju - drūma sajūta pārņēma. Šai sakarā ļoti aizkustinošas un aizdomāties liekošas ir divas filmas - Šindlera saraksts un Pianists. Katram tās būtu jāredz. Ceru, ka vēsture neatkārtosies.

Bānīša vagoni jau gaidīja pirmos braucējus uz šaurajām sliedītēm pie stacijas, skaisti izremontēti un mīkstiem sēdekļiem, tajos brauc gan kāzinieki, gan notiek dažādi pasākumi - ja nebūtu jādodas tālāk, varētu par trīs eiro aizbraukt atpakaļ uz Alūksni. Atceros, ka mācoties nu jau slēgtajā Annas pamatskolā, ar to braucu uz Alūksnes mākslas skolu. Pieaugušo biļete no Umernieku stacijas bija 18 santīmi, bet bērnu - 9, un tā kā nebija nekā līdzi ēst, tad būdama maza auguma, vēl piektajā klasē izlikos par bērnu (par pārējiem 9 santīmiem sanāca bulciņa), un konduktors nebrīnījās, tikai vēlāk kāds bija nosūdzējis, un visas klases priekšā kaunināja par mānīšanos

Gulbenes stacijas parastās sliedes nu izmanto tikai preču vilcieni, bet stacijas ēka ir burvīga, ar labu akustiku; šķiet, ka tūlīt atvērsies durvis un iekšā brāzīsies sievas ar pirkumiem un maziem bērniem pie rokas, skanēs vīru smagie soļi un gaisu piepildīs veikalā pirktās smaržas un sviedru smārds, un bērnu čalas un smiekli. Taču nē - mūsu soļi atbalsojas tukšajā ēkā, un man kļūst mazliet skumji par ekonomisko genocīdu, ko veiksmīgi īsteno Latvijas valsts. Ne par to šodien stāsts, dodamies tālāk, pirms tam ieejot tualetē, kur vēl no padomju laikiem saglabājusies metāla "panna" ar caurumu - nav ne vainas, tikai "jātrāpa" iekšā, jo ūdens aizskalošanai nav. Nu i nevajag ar, viss tāpat tīrs un kārtīgs, dezinfekcijas līdzekļi, vis.

Braucam tālāk cauri uz Smiltenes pusi, garām neaprakstāmi skaistajai Velēnas baznīciņai, vietām apkārt tikai meži un meži, garām labības laukiem, kas viļņojas vējā - jūlijs pašā skaistumā. Nez', kā tajos labības laukos ne nezālītes... Manam "zaļajam" prātam tas šķiet nedabiski. Žēl, ka Latvijā ir tikai viena bioloģiskā maizīte - Ķelmēnu no Gulbenes novada. Jāsaka - labi, ka i tā vēl ir, tomēr tā sanāk, ka pārējām klāt ir ķīmija? Es gribu ēst tīru rudzu maizi, neapsmidzinātu ar visādiem mēsliem, bet tas laikam ir par daudz prasīts... Kas par to, ka jāpiemaksā tie 50 centi? Kādreiz pie daudzām mājām bija dzirnavas, kur varēja apkārtnes saimnieki atvest savus izaudzētos graudus, samalt un cept tīru maizīti. Tas ir mans SAPNIS par Latviju, kas arī kādreiz piepildīsies.

Ceļš braucot kā parasti - ne īpaši augstas kvalitātes, bet tā kā šī nav mana mašīna.. Nabaga Latvijas autobraucēji. Jūtu viņiem līdzi. Laikam tāpēc viņi piekopj prasmi "lidot" - vismaz bedres nejūt

Uzbraucam uz Rīga - Pleskava šosejas, kas ir nedaudz labākas kvalitātes, un pie Līgatnes griežamies uz Nītauri, kas bija KĻŪDA Kartē sapriecājāmies, ka asfaltēts ceļš, bet realitātē - ik pa kilometram - luksofors un šķembas. Remontdarbi. Vispār jau malači, lai tik darbojas. Izkāpām ik pa 10 minūtēm ārā, izstaipījām kājeles, paelpojām Vidzemes lauku meža gaisu, un pēc stundas jau bijām Zaubē Cilvēku jūra, mūzika skan, biļetes bijām internetā nopirkuši, tā ka bridām tik skatīties, kas labs tur notiek. Un notika ar! Bija gan pašceptas maizītes, gan siera, gan tēju tirgotāji Zaļajā tirdziņā, gan mākslas instalācijas no dabas materiāliem - skaistas glezniņas no augiem un ogām, pat zirgs no siena.. Pie Lejasezera bija skatuvīte, kur uzstājās runātāji no Vienkoču parka, Raunas cepļa, Lauku tējas audzētāji, pavāri un pat Māri Olti redzēju. Matus apšņikājis, tīri jauns izskatījās. Nočiepu pa lācenei un mellenei, kas turpat grozos stāvēja, un pievienojos garajai rindai, kuras galā dalīja mednieku brigādes "Zaube" noķerto un izmakšķerēto bagātību - ļoti gardi pagatavotu aļņa, brieža, uz iesma ceptas mežacūkas, bebra gaļiņu dažādos veidos, un kūpinātus līņus. Cilvēku bija jūra, pat organizatori bija patīkami pārsteigti - ēdēju vien pie pieci simti, tāpēc bija jādala tā, lai visiem pietiek. Maizītes klāt gan nebija, to varētu nākamreiz piedāvāt vairāk, un pie katra no ēdieniem uzrakstu latviski un angliski, lai nav visiem jāstāsta viens un tas pats Es biju iedomājusies, ka būs arī kādi savvaļas augu ēdieni, bet to nebija. Un vēl - plastmasas vienreizlietojamie trauki! Tāda dabas piesārņošana! Vēl viena iespēja Latvijas uzņēmumiem, kur izmantot pārstrādāto celulozi. Ak jā, aizmirsu - mums jau šādu uzņēmumu, izņemot Līgatni, nemaz nav

Pēc tam gājām pāri tiltiņam un cauri parkam uz Augšezeru, kur tika piedāvāts veidot no māla, šaut ar loku un vēl dažādas ar dabu saistītas aktivitātes. Pie burvīgā ezera atradās viduslaiku pilsdrupas, pie kuru mūriem jutu spēcīgu enerģiju. Vācieši nebija muļķi, zināja, kur celt pilis, lai bauriem netiktu spēks Labi vismaz, ka Latvijā ir vēl daudz citu spēka vietu, kur nav saceltas baznīcas un citas ēkas. Tikai žēl, ka zināšanas no seniem laikiem pazudušas. Par to, ka mēs katrs un katra esam sirdī savas dzīves burvis un radītājs, spēka devējs un mūsos katrā ir Dieviņš, kas mūs vada un sargā. Mēs katrs esam pilnība un brīnums, kas var starot. Sorry, aizrunājos

Tālāk vēl gribējām ieiet vietējā veikaliņā ar nosaukumu "Skorpions", lai nopirktu kaut ko uzēdamu nākamajam ceļa posmam, bet tur rindas bija garum garās, kā jau šādos gadījumos, un manījāmies vien ārā. Vismaz tika veikaliņam nedaudz vairāk peļņas.

Vispār cepuri vai lakatiņu nost,šis bija ļoti interesants pasākums, un lai rīkotājiem un nākamajiem dalībniekiem spēks un izdoma rīkot ceturtos svētkus nākamgad!

Atpakaļ braucot, bijām gudrāki, braucām no Nītaures pa labi, lai izvairītos no trakajiem luksoforiem, un ceļa mērķis bija Cēsis. Zemes ceļš bija apbrīnojami gluds, apkārt bija ļoti maz māju, bet tās nedaudzās bija labi uzturētas, bija gan tehnika, gan tīrumi, gan bišu stropi.. Nu malacīši.

Cēsīs iebraucot, varēja redzēt, ka cilvēki dzīvo ar naudiņu; gan mašīnas, gan mājas turīgas - kā nekā nākamā pilsēta aiz Rīgas. Apstājāmies pie vecpilsētas kur bija veiksmīgi savienots vecais ar jauno; kāpām kalnā uz pili, kur nebiju nekad bijusi. Pils gan bija slēgta, kaut tautas sestdienas pievakarē bija daudz. Tur gan gatavojās Imanta dienām, varbūt tāpēc tik daudz cilvēku. Bija pat tūristi ar guļammaisiem un lielām somām, laikam no Lietuvas, izskatījās noguruši.

Pie pils mūriem atkal jutu ļoti spēcīgu enerģiju; šķita, ka rokas caurstrāvo magnēti. Šī ir īpaša vieta, kur būs vēl kādreiz jāatgriežas. Īpaši gribu redzēt viduslaiku augu dārziņu.

Uzkāpām arī Jāņa baznīcas tornī, tur balodīši pat nebaidījās no mūsu soļiem, jutās kā mājās.Tornis bija atjaunots, stāvos skaistas fotogrāfijas, gleznas, vidū stikla lodziņš, kur var redzēt gan uz augšu, gan leju. Skats pa logu torņa augšā bija burvīgs. Man skrēja pat skudriņas pāri kauliem, cik Latvija skaista. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk to apjaušu. Lielais zvans tā vien aicināja tam pieskārties, bet tomēr atturējos. Uz sienām vārdi un gadskaitļi, ko pirms simts gadiem, iespējams, atstājuši celtnieki vai citi namdari. Skaistā rokrakstā, kaligrāfiski; ne tā, kā mana kazas kāja.

Nākot atpakaļ, iegājām vēl Maksimā, kur bija tik daudz vajadzīgu un arī nevajadzīgu lietu! Tā jau saka, ka Eiropai mūs vajadzēja tāpēc, lai ir, kur lēto preci "nogrūst". Tomēr maizīte un gatavie salātiņi ir tik garšīgi, un vispār produkti nav slikti. Salīdzinājumā ar Anglijas lielveikaliem, Maksima neatpaliek. Ir mazāk gatavo izstrādājumu, kas nozīmē, ka mēs vēl ēst gatavot protam. Ceru, ka tā arī paliks.

Mājupceļš uz Api tika pavadīts žāvājoties un šoferim puktojoties, ka šoseja esot par taisnu - miegot ciet