Latvija- Kazahstāna- Uzbekistāna ar auto.

Oskars Berzils 29.06.2016 18 min lasīšanai

Mašīna tika aprīkota ar vinču un riepām skarbākiem ceļiem. Tikko pieslēgta arī GPS raidītāja ierīce. Klikšķinot šai saitā, redzēsiet, kur mēs, vai sliktākajā gadījumā mašīna (bez mums ceļo) https://www.mapon.com/tracking…

It's official! Mono Grande Expedicion ir sācies. Pirmajā posmā 18 dienās centīsimies nokļūt līdz Taškentai. Давай, до свидания!

Rīga- Krievijas robeža

Uz Krievijas robežas vakar mazliet panīkām un citu papīru starpā aizpildījām arī pirmo Обяснение. Tā vajagot. Iebraucot krievzemē neliels kultūršoks- ceļi un apmales nesaprotamā stāvoklī- kā pēc kara, vai ieilgušā remontā. Salīdzinoši kā no ASV iebraucot ar auto Meksikā. Tuvākajā degvielas uzpildes stacijā nezkādēļ karogi pusmastā- Reno saka, ka ja nav noticis, tad drīz jānotiek kautkam sliktam. Ceļš līdz Veļikije Luki šūpo, it kā asfalts būtu uzklāts tieši uz melnzemes. Nāk miegs un atradām ceļmalas viesnīcu, kur recepcijā meitene kopēja visas pases lappuses (!!!?) Tā esot viņu atbilde uz Eiropas sankcijām- paskaidroja personāls. Viesnīcā alu dzēra liela pavecu vāciešu grupa, kas ar autobusiem brauc no Maskavas līdz Pekinai.

Terehova- MASKAVA

AP 600 KM

Vakar iebraucot Maskavā redzējām slavenos sastrēgumus un džigitus, kas visādā veidā tos mēģina apbraukt. Nobāzējāmies viesnīcā ar skaļu nosaukumu Bentley netālu no metro Kурская. Aprēķins- lai būtu tuvāk Kasparam Virsnītim (он и Мойше), kurš kopā ar kompanjonu Иля, radošajā kvartālā ArtPlay atvēruši stilīgu velo veikalu Mosgorbike. Viesnīcā vēl sagaidījām Maskavieti Jakovu, kurš uz Centru ar mašīnu nebraucot, tamdēļ nokavē gandrīz stundu. Kopā lecam taxi un jautrs uzbeks mūs aizved uz ArtPlay, kur atrodam Moiši un sākam iepazīt Maskavas jaukumus. Te ir daudz stilīgu krodziņu, bāriņu un citu sankciju neskartu jaukumu ko pabaudījām līdz 2iem naktī. Neviens no satiktajiem ļaudīm mums nezināja atbildēt, ko nozīmē krievijas tv kanālos tik bieži pieminētais ГИБДД burtiski. Pat viņu mājaslapā tas nebija atrodams un izsauca smieklu vētras. Beigās sadzinām pèdas, ka gibdd ņemot nost autovadītājiem tiesības un отжимает кантору у ГАИ (gosudarstvennaja avto inspekcija). Par visu zinošais Yandex to nezināja. Savukārt vietā Китай Город kāds pārītis mums pajautāja, kur esot bārs Китайский Лётчик, kas mums likās ļoooti smieklīgi. Kādu brīdi arī pasī pameklējām šo bāru un uzjautrinājām citus

Esam joprojām Maskavā. Vakar apmeklējām trīs modernās mākslas muzejus. Vakars bija domāts naktsdzīvei klubos, bet pēc iepazīšanās ar "lielpilsētas budu" izvèrtàs par jauku , vodka fullfill pastaigu pa Maskavas ielàm, krodziņiem un kas pārsteidza- saimnieku lepni izrādītajiem Maskavas kvartālu pagalmiņiem. Mīļi. Cita starpā no Budas (он и Саша)uzzinàjàm, ka viņam zināmi cilvēki esot investējuši 500 miljardus mākslīgā intelekta izveidē un viņš tai pasākumā esot kaut kas starp sistēmanalītiķi un ekspertu. Pat rādījam mums youtube, kā meitene iet cauri sienām un tā jau esot realitāte. Viņš esot daudz ceļojis ( neesot bijis vien 4 valstīs, ar Izraelu tai skaitā) Varbūt antisemīts? Moiše par viņu zināja teikt, ka viņš mīlot piemaskavas mežos lasīt visādas sēnītes un augus. Mums maskavieši šķiet jauki un atsaucīgi. Par politiku nerunājam. ArtPlay kvartālā Budam ir jumta stāvā iekārtota studija/labaratorija. Viens no jaudīgākajiem instrumentiem (bez bungām) tur ir viņa mugursoma. Piebāzta ar 4 šķirņu zālītēm. AK-47, Snow rider....White widow... Viss glīti sapakots un iegrāmatots ar izprintētiem uzrakstiem. Viņš ar Reno (он и Runčuks) pieskārās arī tik jūtīgai tēmai, kā reliģija un atklāja, ka ir PAR sekulāru pasauli. Musulmaņi paši sev izbeigšot ballīti... Rīta gaismā ar taxi visus izvadājām pa mājām. Atdodam puspudeli vodkas neformālim, kurš mums pieklenderē kādā skvēriņā. Viņam apakšā ir redzams slavenais, strīpainais jūrnieku- desantnieku krekls. Gan krietni novazāts. Vai kāds atceras, kā sauc vietu (поляна), kur norisinās slavenā Andrey Tarkovsky filma Stalker? Buda stāsta, ka tur esot nu pillllllnīga anomālija! Trīsdesmit tūkstoš sešsimt kvadrāt pēdu (jūdžu...metru ...whatever), platībā augot...uzmini kas.

Diļļu uzlējums...bekona uzlējums (настойка), trakais mandarīns ... Tā ir tikai niecīga daļa no visvisāda stiprā alkohola un kokteiļiem šeit. Bārs, kurā iekšā iekļūst pēc telefona zvana. SAUCAS "TAKE IT EASY DARLING"". Moišem ir telefons un arī numurs. Saimnieks Koļa nodokļus nemaksā un vēršot vaļā otru bāru Sočos. Jakovs mums pievienojās ap pusnakti. Tikko nopircis motocikla vadītāja apliecību- ir iemesls atzīmēt

Neparasta ekspedîcija. Jau pirmajà čekpointà vîri pazuduši. Labi, ka mums nav sponsoru...būtu kauns pa visu ģīmi. Maskava sevī iesūkusi.

Maskava- Rjazaņa- Penza.

640 KM

Pārsvarā pašvaka šoseja ar vienu joslu katrā virzienā. Ātrums no 70-100 kmh. Mašīnu kolonnas bez gala abos virzienos- nekur neieskriesies. Daži gan mēģina apdzīt, un kad no pretimbraucošā nav kur likties, apdzenamo automašīnu vnk "отжимает" labajā ceļa malā. Kādai fūrei ar milzīgu troksni pārsprāgst riepa un tā sasvērusies uz vienu pusi vēl kādu brīdi turpina braukt... Šķērsojam Mordvijas republiku, kur oficiālā valoda ir mokša un erzja. Krievi te ir ap 60%. 30% mordvieši un pārējie tatāri. Pa logu paverās iekopti krievzemes plašumi. Melnzeme. Retas pussagruvušas baznīcas un ciemati, kur mājām jumti katrs savā krāsā. Apdare koka, plastika, alumīnija...skārda. Kokteilis. Bet atkritumus uz ielām tikpatkā neredz. Tie kas piemēslo Latvijā, laikam nav ne īstie krievi, ne mordvieši. Liecībās par pirmskara Latviju arī nav atrodamas ziņas par gudriniekiem, kas savus atkritumus ieved un izgāž piemēram mežā. Kautkāda klaidoņu būšana (šeit piemēslošu un došos tālāk (где лучше). "Gan jau pavasara Lielajā talkā kāds visu savāks.." Dažviet gar ceļmalu pretīm nāk tā sauktie "orki"- jauni vīrieši, parasti miltārās drēbēs, ar iedegušām sejām un pilnīgā pālī. Ārā 28 grādi un redzams, ka nabagiem riktīgi grūti. Ceļmalas ēstuvē nomēģinām šašlikus un secinām, ka pie mums to pieprot labāk. Jērs ir pasīksts un divi milzīgie cūkas gabali pasausi. Vietām ceļmalās tirgo sēnes, ogas, vārītus vēžus, vilnas adījumus. Vietējie ремесленики tirgo šaha un nardu galdiņus. Grāvmalas kaut arī pavirši, bet ir izpļautas. Pa ceļam redzam kādu avāriju, bet nefotografējam. Cilvēkiem nelaime- žigulītis no trieciena pa aizmuguri pàrvèrties par "banànu". " Не верю своими глазами.." : dzirdu pa atvērto logu. Tur kāda cietusī sieviete skaidro situāciju policistam ( miliču vairs te nav). Neesot arī vairs slavenā Maskavas MUR (Московский Уголовный Розыск). ФСБ paši tiekot galā.

Penza- Toljati- Samara.

Šoseja vietām labāka, ar divām joslām vienā virzienā, bet braukšana vienalga lēna. 430 kilometrus nobraucam kādās 7 stundās. Pa ceļam vareni plašumi. Ciemati ceļā pamatīgi nolaisti. Redzam lielāku avāriju- fūrei burtiski "кришу снесло". Iebraucot Toljati (pilsēta kurā ražo VAZ markas žigulīšus un Жигулевское пиво) pamanu, ka labajā ceļa pusē, metrus 20 no šosejas, kur ir tāda kā nobrauktuve, no bedres ārā rēgojas, kravas automašīnas riteņi, kas vēl griežas. Pirms dažām sekundēm kāds ir strauji nogriezies pa labi un apgāzis kravenieku. Tālāk pabraucot cauri krūmiem redzama arī auto kabīne un kāds vīrietis, kurš steidzas sniegt pirmo palīdzību. Izvērtējot situāciju, nodomājam, ka vadītājs bijis pamatīgā donzelī, ja nav redzējis, ka ceļš beidzas. Šķērsojam Žiguļovskij HES pāri Volgai. Diezgan grandioza būve. Samara. Kautkur lasīju, ka 3.lielākā konglomerācija krievijā aiz Pēterburgas un Maskavas. Pāri par miljonu iedzīvotāji un savs metro. Te esot nekad neizmantots Staļina bunkurs un 2. Pasaules kara laikā ražotas IL lidmašīnas. Visa pilsēta pārņemta ar milzīgiem ceļu remontiem, kuriem gan aptrūcies naudas un ceļu remonta tehniku neredz. Toties viņiem ir jauka pludmale pie Volgas ar iespaidīgu promenādi pāris kilometru garumā. Pilsētā daudzas lietas ir trīs reizes lētākas nekā Maskavā. Ar Yandex taxi aplikāciju izsaukts taksis (Lada Priora) mūs vizina 10 km par 1,5 eiro. Ladai ir Airbag, kondicionētājs un esot pat lietus sensors! Detaļas gan esot dārgas. Vienu dienu pavadām Samarā pludmalē. Mums līdzi piepūšams SUP dēlis ar ko pārmaiņus airējam. Ārā ap 33 grādi. Sen nebiju Volgā peldējies. Jauki. Rīt uz Orenburgas pusi, kas jau būs Kazahstānas pierobeža.

Samara- Ņeftegorsk- Orenburga.

Apmēram 430 km. Izbraukšana no pilsētas jautra- kādus 10 km pa izdangātu ceļu braucam blakām tramvaja sliedēm, kuras izvērpušās un saliekušās visās dimensijās. Netīrs vecs tramvajs pa to uzmanīgi šūpojas. Tantei, kas to vada ir labais! Kādu gabalu aiz Samaras grāvī nobliezusies Volga. Tajā iekšā onka. Jautājam, vai viss kārtībā un viņš atbild, ka jā. Sākas jēdzīgs ceļa posms. Pat trīs joslas vienā virzienā. Apkārt jauka daba. Jūtams, ka braucam uz Dienvidiem. Gan pa labi, gan pa kreisi var redzēt kādus 10 km tālu. Kādu kilometru garumā un puskilometru dziļumā stiepjas Transņeftj rezervuāru rindas. Big business... Ceļš atkal aiziet donzelī un krata. Kreisā pusē parādās liela Gazprom gāzes pārstrādes rūpnīca ar liesmojošiem skursteņiem. No kravas auto gandrīz tikai Kamazi. Daudz Ladas. Nez no kurienes izbraucis izgrabējis Gazeļ uz platformas ved Aston Martin. Красавчик. Orenburga. Liela un pelēka. Ceļi vienās bedrēs. Krievijas nomale. Blakām Kazahstāna, ko atstājam uz rītdienu. Pa ceļam Ural upes krastā redzam pludmali. Es ietiepjos, ka vajag nopeldēties. Viesnīcas personāls gan nobrīdina, ka mūs ēdīs odi. Tas mūs nebiedē. Tomēr esam pārrēķinājušies. Viņu odi ir mazāki, bet uzbrūk uzreiz simtiem...pidāriņi mazie. Aizmukām bez peldes. Rīt liela diena. Kazahstāna un neziņa, kas pa ceļam. Pēc tuvākajiem 1000 km ir tikai Baikonuras kosmodroms un gandrīz izžuvusī Arāla jūra.

Orenburga- Sol'ileck- Hromtau 400 км

Nakts Orenburgā ar ielas muzikantiem, kas spēlē un dzied Би 2 un Leningrad dziesmas. Kāds slaids puisietis baltā keponā, "visiem, kas karojuši" grib nodziedāt dziesmu-par māti, ko esot pats sacerējis. Pirmais mēģinājums viņam nesanāk, jo pieskrien jauna sievieta un gāž šim pa ģīmi , kliedzot: " Казлина! Тебе дома трое детей ждут! Думал здесь не найду!" Šķērsojam Eiropas- Āzijas robežu par ko vèsta robežas stabs. Kàdus 100 km nav nevienas tualetes un nav dabūjama kafija, kaut gan ir vairàki benzîntanki ar tukšiem plauktiem un "сортир"(sausās atejas), ko Reno izbràķē. Ir lielas kafejnīcas, kurās nav kafijas un dažai nevar atrast ieeju. Šajā hohmā ieraugām lielu plakātu, kas vēstī par tepat apskatāmu delfināriju. Nevaram saprast no kurienes viņi te dabūjuši delfīnu. Tādā postažā dzīvojot tiešām omu varētu uzlabot katru rītu apskatāms delfīns vai tuncis, ko droši vien baro ar arbūzu sēklām- arbūzus ielas malā tirgo daudzi. Braucam un līdz Kazahstānas robežai ir visnejaukākais ceļš. Ātrums 20- 30 kmh. 145 km nobraucam kàdàs 4 stundàs. Robežā pavadām 1,5 stundas. Kazahstāna pārsteidz ar neparasti labu šoseju, kur mašīna nemanot ripo līdz 160 km/h. Uz robežas pērkot obligāto apdrošināšanu, kāds kazahs mums iesaka nakšņot kalnraču pilsētā Hromtau, kur būšot "море ресторанов" un visas ekstras. Tur nokļuvuši esam noguruši un atrodam vien palielu kalnraču miestu un piesmakušu valstij piederošu viesnīcu, kur neesam gatavi apmesties. Sazīmējam kādu privātu moteli, kur uzzinam, ka pilsētelē, jau 2 dienas nav interneta, līdz ar ko arī nestrādā bankomāts un ir visas-visvisādas likstas. Toties ir auksts alus un piedāvā vietējo ēdienu Kurduk- taukos ceptu liellopu ar sīpoliem. Saimniece pieslēdz televizoru, kur rāda pamācošu filmu- specvienības ielenkta kazahu meitene ar savu mīļoto jurtā uzspridzinās. Tālākos kadros vieds kazahu sirmgalvis (аксакал), šahā uzvar uzvalkā tērptu krievu gangsteri un to piebeidz, galvā integrējot pirkstos saspiestu šaha figūru- karali. Dont mess with kazakhs!

Hromtau- Aral- Baikonur- Kyzylorda 462 km. Izbraucām no hroma ieguves vietas Hromtau. Piebildam pilnu degvielas bāku, kas izmaksā ap 18 Eur!!! Билайн veikaliņā nopirkām kazahstānas interneta kartiņu, kas pārdevējām par brīnumu der arī krievijas rūterī. Pārdevējas izskrēja ārā draudzīgi nofotografēties pie mūsu auto un atā! Sākas neparasti laba šoseja pa stepi un vietām ātrums sasniedz 180 km/h. Apdzenam čehu motociklistu bariņu un ... the daily crash vietā, mūsu pašu auto panelī iedegas krāsainu lampiņu rota ar visādiem error! Notors noslāpst pavisam un ballīte beigusies. Atveram haubi un no turienes vēdī dīzeļa aromāts. Zem motora veidojas peļķīte, kas nesola neko labu. Interneta šeit nav. Zvanām uz Rīgu meistaram, kura darbnīcā auto tika gatavots ceļam. Zināms, ka tika mainītas degvielas šprices- varbūt, kāda caurulīte nav pievilkta un krievijas bedrēs atkratījusies? Meistars iesaka atskrūvēt kautkādu motora augšējo paneli un palūkot no kurienes tek. Rīgā esam apgādājušies ar smalku instrumentu komplektu- atskrūvējam - paskatamies un neko neredzam. Tur viss piebāzts (напичкано електроникой). Vajadzîgs serviss. Nopirktà offline kazahstànas Navitel karte ràda, ka tuvàkais benzîntanks 138 km. Ciemats Иргиз 38 км, bet tur varot atradt vien traktoristu ar kuvaldu un lomiku. Drîz pèc skaista saulrieta izdodas apstàdinàt kàdu atbilstoša izmèra auto- Mistubishi apvidnieku, ko vada glīta kazahu meitene. Viņas pavadonis uzklausījis kas par vainu saka: Поехали! Izvelkam vinčas trosi ( re ka noderēja!) un velkamies. Pēc kādiem 30 km šosejas malā laukums ar fūrēm un čaihana, kur piestājam. Nuržans un Ainura paši atgriežās no ceļojuma pa Zīda ceļu. Brauc pie stūres uz maiņām un piesakās mūs vilkt trosē uz ap 600 km līdz Kyzylordai! Tuvāk nekā neesot. Esot izbijis zvejnieku ciemats (kartē pilsēta) Aral pie izžuvušās arāla jūras- ap 230 km. Velkamies uz turieni. Ap pieciem no rīta uzmodinām kādas Lonely planet minētas viesnīcas administratori un iemitināmies ūķītī ar kopēju dušu. No rīta sameklējam pilsētas labāko autoservisu, kur vietējie puikas, ar visām ielas drēbēm palienot zem auto, ātri piekrīt mūsu auto remontēt. Pēcpusdienā būšot gatavs, kam mēs gan īsti neticam- serviss ir parasta Purvciema garāža ar bedri vidū. Instrumentus neredz vispār, bet visās malās sakrauti lūžņi un nolietotas auto detaļas. Nuržans ierosina braukt apskatīt, kas palicis no Arāla jūras. Izbraucam no pilsētas un stepē redzam daudz klīstošus kamieļus. Lai tos aizvilinātu mājās, saimnieks aizpīpējot Camel cigareti. Kamielim esot labs deguns -saka Nuržans. Ar humora izjūtu viņam viss kārtībā! Viņa rīcībā esošā navigācijas karte rāda, ka līdz tuvākajai Aral jūras atliekai jābrauc pa briesmīgu ceļu. Viņa meitenei ir alerģija pret putekļiem un automašīnai deg vairākas error lampas, kas esot vietējā benzīna sliktā kvalitātes vaina. Viņi nobraukuši ap 3000 km un vajadzīgs serviss Almaty (bijusī galvaspilsēta Alma ata) .Varam palikt vispār bez transporta. Apskatījuši pāris ar sāli pildītas ieplakas(to rokot un tirgojot), nolemjam viņu pasaudzēt un izvēlamies braukt uz 100 km attālumā esošu ezeru peldēt. Nuržans uzzinājis, ka mums līdzi SUP surf dēlis ir ieintriģēts un gribot izmēģināt. Piebraucot pie ezera, kas līdzinās jūrai (50 km garš), secinam, ka ir paliels vējš. Ūdens gan silts un nolemjam, ka jāpeld. Pirmais izmēģina Reno. Nākamais dodas mēģināt Nuržans. Viņam seko Ainura drēbēs. Viņiem meitenes peldas tā. Vērojam, kā viņi dodas pretīm horizontam un tur apstājās. Redzam, ka brīžiem Nurźans pieceļās uz dēļa kājās, paairē un atkal noguļās. Vējš viņus pūš projām un nospriežam, ka drīz jāsūta pakaļ glābēji- lai tik padod zīmi! Glābēji tikmēr paši ir izlēmuši doties palīgā un drīz alumīnija kazanka ar motoru viņus pievelk krasta tuvumā. Eju pretī un palīdzu nest dēli jo stiprais vējš tajā pūš, kā burā. Pie krasta ir uzceltas tikai vasarā funkcionējošas mājiņas. Vienā no tām Nuržans sarunā mums pusdienas. Runātīga vecmāmuļa (бабушка), izcep vietējā dienas loma karūsas ar kartupeļiem, pasniedz zapti un tēju. Trauciņā ir bērnībā ēstās končas Школьная. Arī saimniece notupjās pie galdiņa un izprašņā par mūsu ceļiem. Pati neko līdz saulrietam ne ēd ne dzer- ir svētā mēneša Ramadana gavēnis. Pēc saulrietā ēdīšt vīģes ar ūdeni. Jūtoties viegli. Pēc maltītes бабушка dod Nuržanam baltmaizes kukulīti ceļam, obligàti jàpaņem. Zvanam uz servisu, kur puikas saka, ka auto gatavs. Pa ceļam trāpām uz siseņu baru (саранчай), kas šķīst pret auto logu. Daudz kamieļi, kas nāk arī uz šosejas. Servisā puikām prasām, kas auto bijis par vainu. Viņi nesaka. Apmēram 40 USD skāde un до свидание! Auto tiešām ripo! Ir jau vakars. Ierauju energy dzērienu ar taurīnu un braucam kādus 460 km uz Kyzylorda. Nuržans domā braukt ap 1000 km līdz Šimkent, kas netālu no Uzbekistānas. Viņsm tur rīt встреча. Tādiem gadījumiem viņam mašīnā karājās trīs uzvalki. Viņš esot pastāvīgs jau no 11 gadu vecuma, kad ar labām angļu valodas zināšanām ar grantu devies mācīties uz ASV. ASV esot ticis pie MBA grāda. Piestrādājis par karate instruktoru. Doktora disertāciju aizstāvējis krievijā. Pārvalda arī ķīniešu valodu un gramatiku. Ir strādājis diplomātijas sfērā. Patreiz pārvaldot biznesu, kas saistīts ar mācību apmaiņas programmu ASV abos virzienos. Valdība tam atvēlot naudu un katrs piektais kazahu jaunietis sudējot ASV. Kazahija naftas naudu tērējot ar prātu. Apmaksājot jauniešiem arī ceļa naudu. Nuržanam esot 4 brāļi, kuri ar viņa atbalstu arī studēs ASV. Parasti jaunieši atgriežoties Kazahstānā un piecus gadus atstrādājot. Ārzemēs studējot arī kazahu meitenes, kuras kā likums ar ārzemniekiem romantiskas saites neveidojot. Kultūra un reliģija. Ja meitene precētos ar ārzemnieku, no viņas novērstos ģimene. Kazahu neitenes esot vislabākās sievas un vīrietim liekot justies kā karalim, pat ja viņš vienkāršs strādnieks- tas savukārt motivējot vīrieti pilnveidoties. Viņi ir musulmaņi un sievieti varot arī iekaustīt. Ainara divu dienu laikā nav pateikusi gandrīz ne vārda. Kautrīga un nodūrusi acis gan vienmēr gatava palīdzēt Nuržanam. Par Sašas Koena komēdijas Borata pieminēšanu kazahs varot arī nogalināt. Borata lomas atveidotājs arī visticamāk nemiršot dabīgā nāvē- kazahu specdienesti iespējams parūpēšoties. Jautāju, kas tas bijis par bruņotu konfliktu Orenburgas- Ahtjubunskas pierobežā (pirms mēneša), kad krievijas puse uzcēla oranžās teltis savējo pašaizsardzības vienībām? Nuržans pēc šāda jautājuma pavēro, kas sēd blakām un lūdz runāt angliski. Oficiāli runa bijusi par 50 islama fanātiķiem, bet patiesībā to bijis daudz vairāk. To mērķis bijis nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tamdēļ tie esot sagrābuši 2 ieroču veikalus, bet trešo neesot izdevies. Tālāk plānots ieņemt kādu kara daļu ar nopietnākiem ieročiem. Kazahu specdienesti esot apmēram pusi no tiem nogalējuši. Esot aizdomas, ka to visu apmaksājusi ASV, un kaujinieki naudu nodevuši ģimenēm. Nekāda fašisma, kā rakstīja krievi tur neesot bijis. Četros no rīta iebraucam Kyzylorda, kas ir pilsēta ar apmēram 150 000 iedzīvotājiem. Nuržans gan saka, ka to esot ap 700 000! Tas tā varētu būt. Pilsētai esot svarīga loma tuvējo naftas ieguves vietu atbalstā un naktī iebraucot tā atgādina Kankūnas lepno resortu zonu Meksikā. Pilsēta mirdz gaismas diožu reklāmās. Daudz varenu izgaismotu monumentu. Lieli goda vārti, kur uzrakstā pieminēts prezidents. Universitātes ēka pompozumā var sacensties ar Ziemas pili Snkt Pēterbugā. Milzīgas greznas administratīvās ēkas, kas mazliet atgādin casino Las Vegas. Stadions, klubi, bāri etc. Valstī skolās izlaidumi un pilsētā grūti atrast brīvu viesnīcu. Ja kazahu jaunietis saņem diplomu, vai precās, tiekot pukcināti 300-400 viesi. Arī mūsu kazahu draugi tomēr nolemj nosnausties viesnīcā. Rīt uz Shimkent.

Kyzylorda- Shimkent

500 km ar kapeikām. Viens stiepiens ar trīs гоп-стоп pieturām, lai atbalstītu kazahu miliču ģimenes. Viņi ņem. Nofotografè tavu auto 100 m pirms àtrumu ierobežojošas zîmes un -ràda...re...85 kmh... не надо нарушать дорогой! Milicis visupirms pienàk pie auto un sniedz roku tev un pasažierim. Viss konvejieris tik labi atstrādāts, ka stopē visus auto pēc kārtas un visi kautko iedod. No ārzemniekiem daudz vairāk. Laikam grib sev nopelnīt māju dienas laikā. Vakarā Nuržans mūs izvadāja pa Shimkentas restorāniem un atklāja īsti austrumniecisku dzīves gudrību: sievietes G punkts atrodoties beigās vārdam "shopping". Kazahstānā nevar ieiet pornosaitos! Vienkārši tos never vaļā! Sasodīts! Švaki mums sanāks Jāņi... Bet vakar fotografētā kamieļmāte man jau sāk likties tāda simpatiska. Hmmm.

Shimkent- Yalama- Tashkent

Kādi 150 km. Kopā nobraukti ap 4750 km Izbaudam Shimkentā Nuržana viesmīlību (te viņš strādā arī в госслужбе ) un ēdam gardāko jēra steiku ever. Valsts darbā ir jāstrādā, lai aizsargātu savus biznesus. Sakari, Kazahstānā esot viss. Parādu viņam vecu foto, kur esmu kopā ar Keitu Midltoni un viņš saka, ka ar tādu foto te varot durvis vērt ar kāju. Nuržana padotais uz restorānu atved grāmatu, ko sarakstījis Nuržans pats. Par Kazahstānas- Ķīnas robežas demarkāciju un delimitācīju. Šie termini man neko neizsaka. Sirdī viņš esot zinātnieks un kopā sarakstījis 9 grāmatas.

Varam jau šaut uz Uzbekistānu, bet robeža uz Uzbekistānu izrādās slēgta, jo Taškentā notiek Šanhajas samits, kur cita starpā lielie zēni vienojušies par ieroču neizvietošanu kosmosā. Robežu atvēršot dienu pirms mums plānots izlidot. Turklāt kad uzzinām par šaizi ir piektdiena un izlidojam svētdien. Pirmdienā beidzas Uzbekistānas vīzas. No Taškentas plānots lidot uz Rīgu, lai atgrieztos un turpinātu ceļu pēc pāris mēnešiem. Noskaidrojām nepatīkamas lietas- auto atstāt uzbekistānā NEDRĪKST! Nedrīkst atstāt arī Kazahstānā. Tādu atstāšanu saucot par melno tirgu un valsts varot auto "запросто" konfiscēt. Apsveram arī iespēju to sūtīt mājās konteinerā, vai pārdot rezerves daļās. Zvanām uz Latvijas vēstniecību Tashkent un tur arī apstiprina- nedrīkst.

Izlemjam jautājumu risināt Taškentā, riskēt un braucam uz Uzbekistānas robežu. Ceļš remonta stadijā- blakām ar iespaidīgu tehniku tiek klāta jauna, plata šoseja no betona. Kādreiz būs ļoti laba. Ceļā esot mūs sazvana Nuržans un saka, ka Kazahstānas robežpunktā mūs sagaidīšot savs cilvēks, kurš palīdzēšot. Mūs informē, ka iebraucot Uzbekistānā mūs gaidot nopietna pārbaude- skatīšoties fotogrāfijas telefonos. Tur nedrīkstot būt nekas par reliģiju, ekstrēmisks, vai erotisks, nemaz nerunājot par porno. Ja ko tādu atradīšot, neielaidīšot valstī, pat ja atdošot savu telefonu. Tikšot pārbaudīta arī Watsapp sarakste!!! Dzēšam ārā visvisādas draugu čatos sasūtītas muļķības, kas aizņem krietnu laiku, kad telefonā ir pāris tūkstoši foto un videomateriālu. Diezgan nepatīkamas sajūtas. Nobraucām līdz robežpunktam, kur mūs sūta uz citu , 130 km attālu robežpunktu pie Yalama kišlaka- šeit mašīnas pāri nelaižot. Pa draņķīgu līkumotu ceļu, bez nekādām norādēm tumsiņā piebraucam pie robežpunkta, par ko nekas neliecina. Pēc izskata, tas punkts atgādina metāla žogu ļoti nolaistā padomju saimniecībā. Viss tumšs. Apkārt kautkādas būdeles. Pie mašīnas pienāk kautkādi vīri privātā un par 1000 tengi (apmēram 3 eur) sola atvērt vārtus- lai tik šiem dodot tiesības un tehnisko pasi. Uz to neparakstāmies un ejam izlūkos paši. Vīrs ar automātu saka, ka lai tik braucot iekšā, bet atsevišķi- pasažierim jāiet kājām. Vārti tiek atvērti. Kā beidzamoreiz paskatos uz jau iemīļoto Toijotu, sēžos un braucu. Neviens mūs nesagaida Sākas dažādu lodziņu un ieroču brāļu karuselis. Nav nekādu norāžu kurp vieglajiem auto braukt- teritorijā ir fūres ar krievijas šoferiem, kas ieročvīru tramdīti naski skraida pie lodziņiem un sulīgi lamājas. Ik pa brīdim no kādas būdeles kāds bļauj, svilpj, vai spīdina lukturīti, iedzenot pamatīgā stresā. Man kāds uzskaita, cik reizes jau es esot pārkāpis noteikumus. Liek iet uz kādu attālāku mājeli kopēt pasi un tehnisko apliecību. Kāds armijnieks ielūkojies salonā pamana kastē balzama pudeles un prasa, vai vienu šim uzdāvināšot- отжимает! Saņēmis "dāvanu", vēl mums prasa, vai esot "от души"? Un liek braukt uz izeju. Braucu uz izeju un tur vīrs ar automātu prasa, vai pasē esot zīmogs? Pase bijusi tik daudz rokās...vai es zinu?! Izrādās, ka galvenā zīmoga nav un vesels bars armijnieku mūs pavada un kādu ēku, kur būšot jāmaksā sods. Reno tas sāk apnikt un pēc grāmatā Lonely planet sniegtā padoma sāk pret patvaļu skaļā balsī protestēt- sak, ja esam vainīgi, lieciet mūs cietumā! Nekādus sodus vairs! Tas viņus atvēsina un ļauj mums iziet beidzamo pasu zīmogošanu, pārbaudi un fotografēšanos. Pasākums atsauc atmiņā visu dzirdēto par aziātu pretīgo uzvedību Padomju armijā - ja tur kādā kara daļa kalnu un stepju bērni ir vairāk par baltiešiem, tie mēģinājuši uzkundzēties, likuši mazgāt savu veļu, pazemojuši un nepakļaušanas gadījumos ilgstoši situši. Arī šie valsts pārstāvji ir sagrāvuši visu pozitīvo iespaidu par kazahu iedzīvotāju viesmīlību. Vēl viens automātists paspēj no Reno "noslaukt" iesāktu cigarešu paciņu ( от души) un dodamies pretī Uzbekistānas robežvārtiem. Par izbrīnu Uzbeku puse ir izgaismota, un sargi neliekas īpaši agresīvi, vai uzmācīgi. Priekšā dažas vieglās automašīnas jau pārmeklē. Meklē cītīgi- visas mantas liek izkrāmēt ārā un jāizņem arī rezerves ritenis, ko kopā ar visām pekelēm jānes uz iekštelpām un jāizlaiž cauri rentgenam. Desmit metrus tālāk redzams, kā tiek pārbaudīts kāda caurbraucēja telefons. Aizpildam deklarācijas, kur esot jānorāda visas līdzi esošās valūtas ar precizitāti līdz kapeikai. Imigrācijas oficieris izrādās nav uzbeks. Pēc izskata krievs. Viņam arī izstāstu bēdu stāstu par automašīnas atstāšanu Taškentā. Nedrīkst viņš saka. Lai atstājot mašīnu Kazahstānas pusē. Taču stāstu, ka arī tas nav iespējams, jo mūsu Kazahstānas vīzas ir ar one entry un robežu jau esam šķērsojuši. Lūdzu, lai atrod kādu iespēju un kādu brīdi padomājis viņš sniedz man atpakaļ papīrus, kur rakstīts, ka apņemos auto no Uzbekistānas izvest trīs mēnešu laikā, citādi būšot patiesi lielas problēmas! Ņebivalijs slučijs! Jūtamies ļooti iedvesmoti! Pretēji gaidītajam arī mūsu telefoni nevienu neinteresē, kaut arī mēs esot pirmie latvieši, kas šķērsojot šo robežpunktu. Mūsu mantas cauri rentgenu izlaistas, vienu balzāma pudeli uzdāvinām kā suvenīru laipnajam oficierim- šoreiz tiešām от души! Pametuši uzbekistānas robežpunktu, kādā būdiņā pamodinu laipnu uzbeku sievieti, no kuras nopērkam obligāto apdrošināšanu. Vēl pēc pāris simt metriem atkal šlagbomis pāri visam ceļam- autoinspekcija pārbauda, vai tev ir šī pati apdrošnāšana! Mums ir. Izrādās arī, ka mums ir automašīnai tonēti stikli un tā nedrīkstot. Vajagot to plēvi plēst nost. Mēģinām skaidrot, ka citur tas ok, bet viņš knapi saprotami šļupst : "Нееееет ьраат, так нииилзяяя...". Saņēmis uz rokas 1000 tengus, viņš jau domā savādāk un atver vārtus. Krietni pēc pusnakts sasniedzam Taškentu, kur mūs gaida kāzuss ar booking.com- mūsu nolūkotajā viesīcā mums nav rezervācijas. To dabūt mēs nevaram, jo ir jau iestājusies nākamā diena. Bez rezervācijas numurs maksā četras reizes dārgāk, bet vienalga tajā varot ievākties tikai no pusdienlaika! Sarunāt neko nevaram. Par laimi tai pašā Lonely planet atrodam citu viesnīcu, kam gan mainīts nosaukums. Vēlāk sastapāmies ar sitāciju, ka arī ielām dažkārt gadā reizi nomaina nosaukumus un tamdēļ navigācija pārsvarā bija diezgan bezspēcīga. Taškenta ir 2 miljonu pilsēta 30 miljonu valstī, kaut pēc teritorijas daudz mazākā nekā Kazahstāna. Kazahstānā ir ap 18 miljoni iedzīvotāju, taču tās teritorijā var ietilpināt visu Rietumeiropu ar Donavu un yarblēm. Uzbekistānā visus maksājumus labāk atlikt uz vēlāku laiku, kamēr paspējat aizbraukt līdz bazāram un pie spekulantiem samainīt valūtu. Banka dos par vienu EUR ap 3000 somus, bet spekulants 6250! Pārsteidz patīkami zemās cenas. Rib eye steiks labā restorānā ap 7 eiro! Interesanti, ka Taškentā 95% automobiļu ir baltā krāsā un tikpat bieži tie būs Chevrolet, ko paši ražo. Agrāk uz tā paša konvejiera ražojuši Daewoo. Lepnākus auto pārsvarā redz auto nomas plačos. Laika mums vairs nav un atraduši vienu no retajām Taškentas autostāvvietām turpat pie Čoru bazāra, atstājam tur uz pāris mēnešiem auto, lai kaut kad turpinātu ceļu. Taksis no Centra līdz lidostai maksā 2 Eiro un pie normāla paskata lidostas pamanīsiet pūli, kas kā aitu bars sturmē divus blakusesošus vārtus. Tā ir pirmā kontrole ar rentgenu no septiņām! Domājam, kā te viss izskatītos ziemā, aukstumā. Lidmašina tūroperatora solītā Airbaltic vietā izrādās Uzbekistan airlines un cauri Rīgai lido tālāk uz Ņujorku. Mēs vienīgie no reisa paliekam Latvijā. Cik ļoti patika ceļš vēl jāsaprot un jāsagremo. Bet viennozīmīgi patika atrasties ceļā - на Трассе.

Foto un videomateriālus skatiet: https://www.facebook.com/MonoExpedicion/?view_public_for=1173130522737417

Automašīna atrodas šeit: https://www.mapon.com/tracking/?35932e8c1921bfa9e80b1c205015a702