Andora- Ir paradīze uz zemes virsmas,jeb slēpotāja vulgaris vepons piezīmes (15.03.2009-22.03.2009)

  • 14 min lasīšanai
15.marts ap plkst. 9:00. Lidosta Rīga. Krāmēju laukā no auto slēpju somu un koferi . Nekas neparasts, bet prieks ir liels-šajā sezona nekur ārpus Latvijas slēpot vēl neesmu bijis. Beidzot arī šoziem, jeb jau precīzāk- šajā pavasarī, tas notiek. Parastās procedūras: iečekošanās un bagāžas nodošana notiek bez liekām problēmām (kaut gan interneta iečekosanās procedūrai šoreiz ir tikai tik liela priekšrocība kā vietas izvēle lidmašīnā, jo bagāža pie letes jānodod tik un tā). Pēc tam- pasu pārbaude un izģērbšanās-apģērbšanās procedūra, pulksteņa markas atrādīšana, atbilde uz jautājumu, vai gadījumā neesi kādam parādā, t.i. vai tajā somā ir laptops, kā arī šoreiz jāatrāda vai netaisies Latviju apkaunot ārzemēs ar netīrām vai caurumainām zeķēm. Visus šos pārbaudījumus izturu godam un tieku atzīts par derīgu pārstāvēt Latviju lidojuma galamērķī Barselonā. Par to pašam prieks, tāpēc, lai tiešām neapkaunotu savas dzimtenes doto uzticību, šopā nopērku vēl mazo aerosola baloniņu ar bārdas putām un mitrinošo sejas krēmu, jo , pēc pieredzes spriežot, sejas ādai nāksies ciest, un ne jau no sala. Un tagad- gatavs reisam. Reisam Rīga-Barselona. Ar tālāku ceļojumu uz Andoru. Labi, ka reiss nav pirmdienas rītā, un vēl labāk, ka ne uz Briseli- vietas pietiek. Trīs ar pusi stundas mierīgas paļāvības varbūtības teorijai un AirBaltic pilotu prasmei- un piezemēšanās Barselonas starptautiskajā lidostā. Parasti izeja notiek caur A terminālu. Tā ir arī šoreiz. Iznākot no lidostas ēkas, jau iepriekš brīdināts, zinu, ka transfēra buss jāmeklē pie trīs karogiem. Bet kur tad tie trīs karogi ir? Neredzu. Prasu taksistiem. Garām! Jā, te ar angļu valodas zināšanām nepietiks. Spānis parastais zina angļu valodā nedaudz vairāk vārdus kā es spāniski . „Three flags” un „banners” ne tikai taksistiem, bet arī policistiem neko nenozīmē, kamēr neparādu trīs pirkstus un nesāku vicināt ar rokām, kā karogs vējā. Beidzot saprata. Parāda ar roku uz to pusi kur jāiet. Tiešām, sperot vēl soļus divdesmit norādītajā virzienā, t.i. uz labo pusi no termināla izejas, ieraugu visus trīs karogus- Eiropas savienības, Spānijas un Katalonijas. Izrādās, tepat jau tie visi ir, tikai vēl tikko bija aizsegti ar gaisa pāreju starp lidostas ēku un autostāvvietu. Tālāk atkal trīs vārdu kombinācijas un mēmais šovs un saprotu, ka tur stāvošais autobuss ir īstais, tikai tas aties apmēram pēc stundas. Tā arī notiek. Bet līdz tam stundu laiski nodirnu turpat- laiks jauks, saulains, temperatūra virs 20 grādiem, palmas blakus un horizonta līniju veido kalnu aprises, protams, bez sniega, bet tik un tā kalni. Autobuss parādās laikus, parādu šoferim vaučerus, viņš uzreiz uzraksta uz biļetes, kad mani savāks atpakaļceļam, un laižam uz Andoru. Pēc laika apstākļiem, kādi piedzīvoti tikko Latvijā un kurus varētu apzīmēt kā „nekādus”, trīs stundas autobusā ar brīnišķīgajiem kalnu skatiem, ziedošiem augļu kokiem, pilīm kalnos un spāņu mūsdienu arhitektūru, laiks paiet nemanot, kā vērojot jauku filmu. Pa brīdim redzami velosipēdisti, motociklisti (vienā pilsētiņā pat sacensību noslēgums motociklu enduro mačiem), šosejas malā kartodroms ar kartingistiem, kuriem vel šosvētdien jāpaspēj pamačoties (šie skati arī padara pieņemamāku domu, ka arī Latvijā sniega drīz nebūs). Pusceļā braucam arī garām Spānijas ciemam ar nosaukumu Carvera- laikam jau vieta, kur kādreiz būs jāiegriežas, lai redzētu, kā dzīvo īstenie-dzimušie kārveri. Šķērsojam robežpunktu un esam Andorā. No Spānijas puses nekādu augsto pārejas punktu nav, tāpat muitas kontroles ari nekādas, jo beznodokļu zona tomēr ir Andora, nevis Spānija. Vēl minūtes piecpadsmit, un esam Andoras galvaspilsētas Andorra La Vella centrā- nelielā autoostiņā. Tur visi pasažieri izkāpj un dodas uz savām viesnīcām, divi puiši no Krievijas ar angļu valodas zināšanām manas spāņu valodas līmenī (atceramies iepriekš rakstīto- piecu ar pusi vārdu līmenis)paliek apjukuši, jo pat nezina, kā nokļūt līdz savai viesnīcai, bet mani ar mikrobusiņu divdesmit minūšu laikā aivizina līdz vienam no kūrorta Grandvalira pieguļošajam miestiņam Soldeu, uz viesnīcu. Nu, viesnīca kā viesnīca. Neskatoties, ka ir marta otrā puse, samērā pilna. Pārsvarā spāņu ģimenes ar daudz, daudz maziem bērniem, kuri karuseļo pa vestibilu tā, ka jābūt uzmanīgam, lai kādu neapgāztu, franči, kā arī daži vācieši un poļu pāris (vispār jau ir iespēja izvēlēties, ja zina, arī tādas viesnīcas, kur pārsvarā dzīvo jaunieši, vai arī apartamentus, bet šis ceļojums tika kārtots steidzamā kārtā). Numuriņš arī normāls- viss ka normālā viesnīcā. Nu, gandrīz viss. Ejot dušā , nedaudz apjuku- gan izlietnei, gan dušai it kā krāns ar lodveida ventili, bet griežas tikai pa kreisi un pa labi, bet ne uz augšu un apakšu, lai kā arī mēģinātu. Nedaudz pagriežot, tek nedaudz ūdens, bet auksts. Pagriežot līdz galam- daudz, bet karsts. Ja noregulē vajadzīgajā siltumā, tad var sevi no kājām nogāzt ar strūklu. Tādas opcijas, kā „nedaudz, bet silts” nav. Tā arī nesapratu, to krānu konstruējis tas krievu humorists, kuram tirgū vakar bija mazi vēži bet par 3 rubļiem, bet šodien- lieli, bet pa 5 rubļiem, vai arī roku pārsteiguma projektēšanā pielicis Gaudi. Lai arī esmu cilvēks ar tehnisku izglītību, nolēmu, ka tomēr es neesmu perfekts, tāpēc lūdzu palīdzību personālam. Arī viņi nevarēja noregulēt to krānu un pēkšņi kaut kā sliktāk sāka saprast angļu valodu. Beidzot tomēr vienojāmies, ka ir samaksāts par parastajiem krāniem, nevis superdizainu, un samainījām numuru. Papildus visam ieguvu arī jaukāku un operatīvāku skatu uz kalnu (galerijā ir redzams). Labs risinājums. Papildus, ēdināšana jauka, zviedru galds gan no rīta, gan vakarā. Šādā ceļojumā, kad galvenais nav pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku dirnot restorānā, tas ir pat labi. Vairāk laika paliek citām nodarbēm. Pie tam, vari arī izvēlēties jebkuru kombināciju tam, ko apēst, nerēķinoties ar to, kā to iedomājušies pavāri un etiķete. Gribi kalmāru ar brulē krēmu? Lūdzu, savieno tos pats, un-labu apetīti. Un tagad par galveno, kāpēc vispār uz šejieni lidots, braukts un arī nedaudz iets. Protams, pats kūrorts Grandvalira. Pamata informāciju, ciematu un trašu izvietojumu, ka arī webkameras var apskatīt www.grandvalira.com ( nebūtu laikam lietderīgi šeit atstāstīt tiešu saita tulkojumu). Bet šeit- par saviem iespaidiem. Liekas, ka šī ir vieta ar vislielāko saulaino dienu skaitu. Protams, ja visas ziemas dienas būtu bez neviena mākonīša, tad būtu naivi domāt, ka sniegs uzradīsies no skaidrām debesīm. Šogad tā netrūka. Pirms dažām nedēļām tā daudzums sasniedza no pusotra līdz divarpus metriem (mana brauciena laikā bija palicis no 1 līdz 1,5 metriem)- iepriekš pāris dienu laikā uzsniga ap metru- perfekti apstākļi frīraidam (vienīgais, ko šoreiz tomēr nedabūju izbaudīt, jo sniegs jau nosēdies). Arī trases un pacēlāju sistēma tam perfekti piemērota. Pārsvarā lielākajā daļā ārpustrašu nobraucieni iespējami no pacēlāja augšas vai trases malas līdz kādai koptajai trasei vai pat pacēlājam (bez papildus kāpšanas kalnā), citur uz frīraidu uzvelk retraks (kad laiks ir piemērots frīraidam). Ja izpēta pacēlāju karti ar galvu, tad iespējas milzīgas, ja tomēr noriskē nolaisties uz tām dažām vietām, no kurām atpakaļ pacēlājs neuzcels, tad varbūt var palikt ne tikai bez vakariņam, bet arī bez brokastīm. Manas viesošanās laikā-laika apstākļi ideāli. Visas sešas slēpošanas dienas, ka arī atbraukšanas un aizbraukšanas dienā spīd saule. Neviena mākonīša. Ja parādās kāda balta strīpiņa debesīs, tad tikai no lidmašīnu izplūdes gāzēm. Interesanti, ka skatoties uz jebkuru debess pusi, lidmašīnas lido no kreisās uz labo pusi. Varbūt, ka pāri Andorai nedrīkst? Visu dienu laikā tikai vienu reizi pēc pulksten četriem, kad jau biju nobraucis lejā, parādījās viens mākonītis. Kad tas aizgāja saulei priekšā uz vienu-divām minūtēm, ne tikai es, bet arī visi apkārtējie, izbrīnā pavērās debesīs- kas par nekārtību?! Kurš izslēdza gaismu no ārpuses?! Pirmajā dienā, vēl nezinot, kādi laika apstākļi augšā valda, saģērbjos ar rezervi- lai neizpūš cauri. Uzbraucot ar gondolu „ pamata bāzē”- vietā no kuras var doties tālāk uz jebkuru pusi- pa labi, pa kreisi, augšā vai lejā, atskāršu, ka lūpu krāsas un aizsargkrēma nav, esmu aizmirsis viesnīcā. Nodomāju: „Nu labi, vēl jau sārtums lupās ir, un bučoties šodien arī vēl nav ar ko”. Un krupītis arī tā kā par stipru žņaudz, lai jaunu uz kalna nopirktu. Bet, nevajadzēja tomēr to krupīti klausīt! Vakarā, ja vajadzība spiestu, droši varētu doties vienotā cīņā ar Vinetū cilti, un neviens nepamanītu, ka esmu tikai bālģīmis. Tas, ko nācās uzziest nākamajās dienās, noteikti pārsniedza tos dažus eiro, kurus krupītis pierunāja neizdot. Kārtējā mācība- lai krupītis labāk nes ūdentiņu, nevis dod pamācības... Bet pašreiz es tā vēl nedomāju. Es dodos uz pacēlāju, kas mani cels vēl augstāk- pāri kalnu korēm. Parasti uz šī pacēlāja jūtams ir paliels vējš- ne tāds, kas šūpotu, bet tāds, kas izpūš plānāk saģērbtos. Oooo! Nekā tāda nav! Sauļojamies arī uz šī pacēlāja! Un kas tad būs augšējās ielejās starp kalniem? Solārijs? Jāāāāā. Pusdienas laikā ielejas termometri rāda +16 līdz +18 grādus. Pie pacēlāja stāvot paliek karsti, jārauj vaļā visi rāvējslēdzēji, nu gandrīz visi. Ciet tos neprasās taisīt arī sēžot pacēlājā. Vienīgā iespēja atdzesēties- laisties lejā no kalna. Pēdējās divās dienās, jāsaka, temperatūra tomēr nokritās- ap pusdienas laiku tikai +10 grādi un vējš. Nodevīgi! Sniega stāvoklis- īsts hardpaks (cieti noblietēts)- tāds it kā būtu speciāli sagatavots amatieru sacensībām. Un nenāk vaļā (nepaliek mīksts)lielākajā daļā trašu arī pēc pusdienas. Daļā trašu, kur rīta pusē stundas trīs trenējas jaunieši gigantā un supergigantā, pēc treniņa trases nav izdauzītas kā Siguldā, var droši griezt lejā bez šaubām, ka uzraus uz kāda pampaka vai bedres. Brīnums! Kaut gan loģiski- pa nakti temperatūra nolaižas līdz pāris grādiem mīnusā, kalns no iekšpuses vēl ir auksts, bet saulei lecot gaisa temperatūra ceļas. Protams, tas neattiecas uz zilo trašu stāvākajām vietām, kuras lielāko dienas daļu ir vērstas pret sauli. Kad tām pāri iet slēpotāju armija, nekas nevar atturēt no vaļņu sagrūšanas. Bet no rīta tās atkal ir cietas un sakoptas. Pašas trases piemērotas dažādiem slēpošanas līmeņiem. Sākot no zaļām zonām (sniegs tur tomēr ir, lai arī saucas zaļās) galīgiem iesācējiem un traversām zilajām, pa kurām var laisties mierīgi tverot saules starus, baudot svaigu gaisu, egļu skaistumu, un meklējot trases malās burunduku pēdas, vai arī pārvietoties no viena krodziņa terases uz otru, līdz pat sarkanām un melnajām trasēm, kur notiek Eiropas kausa sacensības (protams, kalnu slēpošanā, nevis ragaviņu vilkšanā). Ja nu galīgi kādam nepietiek ar noretrakotu cietu melno trasi, var atlaisties ari uz melnās, kura nav retrakota kādu laiku- pastāv arī tādas opcijas. Kaut gan, kaut kā nemanīju daudzus kandidātus, kas gribētu pēdējo izmēģināt. Bet, ja nu galīgi prasās vēl ko uzmundrinošāku, droši var braukt pa tām vietām, kuras sadzītas frīraidojot, bet tagad sacietējušas, vai arī uz mogula parku- stadibampiem. Droši, ka sanāks arī iestādīt kādu bampu , vai arī labu bieti. Tāpat, arī dēļotāji šeit netiek pazemoti- tas pats frīraids un , liekas, lielākais frīstaila parks Pirenejos. Parasti tajā ir iespaidīgs halfpaips, daži bigairi, kikeri, slaidi un vēl visādi citādi elementi, kuriem nosaukumus es nezinu- atvainojiet par izglītības līmeni. Parkā ir savs barčiks- bufete, mūzika pareizajiem frīstailistiem un no savas akmens būdiņas augstumiem vērojoši parka uzraugi, kas nodrošina parku ar pareizo mūziku un palīdzību tā apmeklētājiem- īstenajiem frīstailistiem. Šoreiz nedēļas vidū halfpaipu izjauca un sāka bīdīt iespaidīgus džampus u.c. gudras būves, lai pēc nedēļas varētu uzrīkot starptautiskus sloupstaila mačus. Bez jau minētā, ir iespējamas arī citas izklaides blakus slēpošanai un snovošanai. Var piedalīties Audi drošas braukšanas skolā, var palidot ar paraplānu vai helikopteri, var doties izbraucienā ar sniega motocikliem vai suņu kamanām, ka arī doties pārgājienā ar sniega kurpēm. Nu, protams, par attiecīgu taisnīgu samaksu. Bet, tomēr viena no lielākajām vērtībām manā skatījumā ir tā gaisotne, kas valda kūrortā. Gaisotne ir tāda dienvidnieciska, spāniska, nepiespiesta. Un nav arī brīnums, jo andorieši tomēr ir arī katalonieši. Iglu bārs saulainā ieplakā trases galā ar tumši iesauļojušos un nesaspringušu bārmeni, kas laiski gozējas aiz savas letes saulītē un spēlē savā barčikā regeju un ska, izdalot dzērienus- kādi nu kuram pienākas. Nelieli akmens bāriņi kalnu virsotnēs ar omulīgu „nelidlauka” atmosfēru. Lielākajām ēstuvēm blakus citi-smaidīgi un rosīgi vīriņi, kas grilē desas un gaļu jebkuram klientam (Latvijā šī grilēšana, liekas, vairāk pierasta dēļotāju pasākumos). Pacēlāju apakšā un augšā dežūrējoši saulē brūni nodeguši darbinieki pie savām dienesta akmens būdiņām, kas dod norādījumus, kurus vārdiski nesaprotu, bet no žestiem noprotu. Spoža, silta saule un sniegs. Tas rada tādu nepiespiestu atmosfēru, kas nomierina. Visas problēmas tiešām liekas uz brīdi kaut kur pazudušas- eksistē tikai saule, miers, sniegs, prieks un tautu draudzība( nu, labi, miers atkrīt tajā brīdī, kad kusties no augšas uz leju). Nobraucot no kalna dienas beigās, atšķirībā no Austrijas, sastopies nevis ar bravurīgu, iereibušu klaigāšanu par Antonu no Tiroles, bet vieglu, nepiespiestu atmosfēru kādā no vairāku krodziņu saulainajām terasēm. Bet, ja ir vēlēšanās, vakarā bez jebkādām problēmām var atrast sakarīgu disko vai naktsklubu. Instruktori. Brīžiem liekas, ka instruktors šeit tiek paņemts, nevis tikai priekš tā, lai ko jaunu iemācītos vai uzlabotu savas prasmes, bet arī lai būtu gids un pavadonis kompānijai. Tāpat kā citur, instruktora pavadībā var apgūt slēpošanas pamatus, paaugstināt līmeni, iemācīties karvingu, ārpustrašu slēpošanu, mogulu u.t.t. Ja esi gatavs maksāt, uzspraudīs arī tev trasi. Savus pakalpojumus instruktori sniedz spāņu, kataloniešu, franču un angļu valodās. Ja meitenes grib, lai viņas apkalpo skaisti nosauļojies latino tips, tad tomēr būtu vēlams zināt spāņu valodu. Ja tomēr noteikti vajag angļu valodā, tad visdrīzāk būs jāsatiek kāds no nedēļu nogaļu Vecrīgas apmeklētāju radiem. Pāris gadus atpakaļ satiku arī krieviski runājošu instruktoru, bet šogad tādu nedzirdēju. Pārsvarā puišiem dzīve visu gadu paiet ziemā. Tagad Andorā, bet vasarā Jaunzēlandē tiem, kas runā angliski, un Čīlē tiem, kas spāniski (vasarā Andorā notiek arī trekings un mountainbaikings, taču tas nav salīdzināms ar slēpošanas biznesa masveidību). Tā interesanti sanāk- visu laiku ziemā, bet visu laiku nosauļojušies, un nav jādomā par govju ganīšanu. Aktivitātes ārpus sniega. Liekas, ka visa Andora ir apskates vērta. Gandrīz katrā no miestiem ir kāds muzejs- auto, tabakas, alkohola, siera u.c.- pilns komplekts. Ja ir vēlme- var iegādāties arī kandžas aparātu. Apskates vērta ir arī pati Andorra La Vella pilsēta. Gan vecākās ēkas, gan arī jaunākā arhitektūra. Tā kā ielejā vietas nav tik daudz, kā plakanajās zemēs, katrs zemes pleķītis tiek rūpīgi izmantots. Andorā to, protams, saprot nedaudz savādāk, nekā pie mums (kad jānojauc vēsturiska ēka, lai varētu uzbūvēt bibliotēku, pilsētas panorāmā noteikti jāiekombinē pārticības simbols- dzelzsbetona spainis, vai noteikti jāaizbūvē katrs vēl brīvais pilsētas pleķis, lai pat teorētisku iespēju nebūtu 20km zonā ap pilsētu iedzīvoties encefalītā). Visā pilsētā ik pa brīdim nelielos laukumiņos starp ēkām ir kāds dizaina elements- piemineklītis, statuja, vai kāds cits interesants elements. Bet esošie laukumi netiek apbūvēti. Vēl vairāk, pilsētas centrā ir iespaidīga izmēra laukums sporta un spēļu aktivitātēm bērniem, skeitparks jauniešiem, netālu no centra regbija laukums un hipodroms. Bet jaunās ēkas „rāpjas” klintīs. Protams, dārgi un sarežģīti, bet skaisti. Tāpat arī galvenais ceļš pa ieleju cauri visai Andorai no Spānijas un Franciju. Ja pirms pāris gadiem šis ceļš bija tikai ar vienu joslu katrā virzienā, tagad jau vairākos posmos tas ir paplašināts līdz divām joslām. Tāpat arī top tunelis no Andorra La Vella cauri kalnam uz otru Andoras slēpošanas kūrortu Vallnord (diemžēl, kaut ka nav sanācis līdz tam tikt- tik labi ir bijis Grandvalirā). Iepirkšanās. Atgādinu vēlreiz- Andora ir beznodokļu zona. Tāpēc ik uz soļa galvaspilsētā ir redzams, kā cilvēki (lielākoties sievietes) kļūst par šopoholiķiem. Un iegādāties, protams, var gandrīz visu. Apģērbs un apavi- no autletiem un likvidācijām (kas nespēj nolikvidēties jau kuro gadu), līdz pēdējām kolekcijām lielveikalos un butikos- par cenām, kuras noteikti var nosaukt par godīgām, ja pirms tam ir redzētas Latvijas cenas. Alkohols, kas ir jūtami lētāks kā Latvijā, gaļas izstrādājumi, siers un konditoreja, kas raksturīgi Katalonijai, zemenes, kas jau šajā laikā garšo pēc zemenēm. Ja runā par cenām šīm precēm, tad grūti salīdzināt, jo Rimītī šādu preču lielākoties nav- vienīgais ar ko varēju izdarīt daudzmaz objektīvu salīdzinājumu bija pirenejiešu sausi žāvētā cūkgaļas desa Fuet- Rimīti cena ir ļoti līdzīgā skaitlī- tikai valūtas atšķiras (jāpiebilst gan, ka ,šī ir no tā askētiskākā gala, ja pavēro Andoras plauktus). Un, protams, viss sniegam- slēpošanai un snovbordam. Pamatcenas visam sporta inventāram un apģērbam nedaudz zemākas, kā Latvijā, bet pavasarī kā visur- atlaides. Jāsaka gan, ka atlaižu laikā Latvijā daļu lietu noteikti var nopirkt lētāk. Nu, tāds nu ir iznācis tas ieskats Andorā. Pienākusi ir sestdienas pēcpusdiena, esmu nolaidies no pēdējās nogāzes. Nedaudz skumji. Bet tajā pašā laikā ir prieks, ka šis ceļojums atkal ir tiešām izdevies ( un arī par to, ka apdrošināšanas kompānija uz mana rēķina atkal ir nopelnījusi, lai arī neesmu tās akcionārs). Vakars. Kravāju koferi un slēpju somu. Cenšos, cik vien iespējams daudz, saspiest drēbes slēpju somā, jo atkal jāvariē ar noteikumiem. Par inventāra pārvadāšanu ir samaksāts, bet negribot līdzi staipīt lielu daudzumu ar somām, zābakus lieku koferī, bet tas jūtami palielina parastās bagāžas svaru. Tāpēc visas mīkstās un pusmīkstās neplīstošās lietas tiek spiestas slēpju somā, lai koferis paliek vieglāks. Un slēpēm arī no tā savs labums- mazāks risks sasist stiprinājumus un pabojāt pašas slēpes- kā nekā nopolsterētas. Svētdienas rīts. Ap pusseptiņiem izrakstos. Protams, kā parasti, notiek neliela komunikācija ar viesnīcas personālu par papildus rēķiniem. Liekas, ka papildus uzrēķins par minibāru, papildus dzērieniem (vakariņās tas ir arī minerālūdens) un citiem pakalpojumiem, ir katra viesnīcas darbinieka goda lieta. Un ne jau tikai šeit, bet visa Eiropā (bet varbūt to māca viesmīlības skolās?). Noraidīt nepamatotos uzrēķinus nav problēmas, uz tiem nav mana paraksta. Panākot taisnīgo rezultātu, tomēr uz brīdi iedomājos- bet varbūt šī sistēma ir viesnīcas indikators par klientu apmierinātību? Ja esi apmierināts, tad nestrīdies par papildus uzrēķinu. Tādā gadījumā sanāk, ka viņi nodomāja, ka neesmu apmierināts. Bet tā nav taisnība- viss bija labi. Septiņos ar visām paunām esmu ārā no viesnīcas. Līdz ielai tās jāaizstiepj metri piecdesmit un jāgaida laikam jau tas pats mikroautobuss no transfēra kompānijas. Kad nostājos gaidīšanai, no Chrysler 300C universāla izkāpj šoferītis un uzprasa vai es neesmu es. Pēc īsa pārrunu brīža vienojamies, ka tas, ko mēs sakām atšķirīgi, rakstās vienādi- tātad tas tomēr esmu es, kas ir jānogādā uz La Vellu uz lielo transfēra busu. Jāatzīmē ka šajā sfērā tomēr nepastāv „ maņjana maņjana” princips- viss pēc saraksta un precīzi laikā. Laikam tāpēc šoferītis sāka arī manāmi nervozēt, kad pa ceļam uz galvaspilsētu otrs paņemamais pasažieris, holandiešu puisis, vilcinājās laikā iznākt no savas viesnīcas. Astoņi. Buss izbrauc uz Barselonas lidostu. Uz robežas ar Spāniju muitnieks neķēpājas ar kaut kādām smalkākām pārbaudēm, tikai uzmet aci autobusa bagāžas nodalījumam, vai gadījumā kāds nedomā izvest kaut ko tiešām iespaidīgu un pret savu gribu. Tā, kā no bagāžas nodalījuma nekādi vaidi neatskan un nekādas kustības arī nav novērojamas, kas par to liecinātu, muitnieks steidzīgi aizdodas dzert savu rīta kafiju. Pēc kāda laika arī mēs piestājam ceļmalas ēstuvē izdzert savu rīta kafiju un apēst kādu kruasānu. Šeit bārmenis nemaz necenšas izdomāt, kā rēķina cipars izklausīsies angliski, viņš vienkārši uzraksta skaitli uz papīra, viss absolūti skaidrs. Ātri izdzeru kafiju un notiesāju kruasānu, jo gribas vel nedaudz padirnēt ārā ārpus autobusa, laiks taču ir tik jauks- svētdiena, miers, saulīte. Gaidot ārā kaut kur netālu kalnos aiz kokiem dzirdams, ka kāds jau ir uzsācis savas brīvdienu aktivitātes uz enduro mocīša. Ceļā līdz Barselonai atkal pa laikam redzami gan šosejas, gan kalnu velosipēdisti, ka arī laužu grupiņas, kas pārvietojas ar kājām un mugursomām plecos. Vienuviet, ceļa malā kāds vīrs speciālā laukumā iemēģināja roku loka šaušanā mērķī. Cituviet ļaudis jau rakņājas pa mazdārziņu. Dzīve rit bez stresa, bet fiziski aktīvi. Tuvojoties Barselonai, aktīvie atpūtnieki sastopami vēl biežāk. Ārpilsētā pamanīju iespaidīga garuma pārvadu pāri dzelzceļa līnijai. Liekas, ka tā uzbrauktuves garums bija tuvu puskilometram- lai nodrošinātu minimālu slīpumu ne tikai velosipēdistiem, bet arī invalīdu ratiņiem. Trīs stundas pagājušas. Esmu Barselonas lidostā. Karogi vēl arvien uz vietas. Pie tiem arī izkraujamies no autobusa. Iečekošanās lidojumam uz Rīgu notiek tuvāk nekā izsēdināšana no lidmašīnas-karogiem pretī arī atrodas vajadzīgais B termināls. Vēlreiz līdzīgas formalitātes kā Rīgā (koferis pietiekami viegls- pietiekami daudz esmu saspiedis slēpju somā, lai nevajadzētu papildus maksāt par liekajiem kilogramiem). Tikai šoreiz nevienam neinteresē manas zeķes- nu ja, dodos taču prom no viņiem- nebūs viņiem ar tām zeķēm jāsadzīvo. Lidmašīnā sēdekļos pirms manis nosēžas trīs tumši dienvidnieciska izskata vīrieši. Ievēroju, ka iečekojoties pirms manis šie nodeva bagāžā lielu kasti ar mehānisko bērnu auto. Vai arī ar it kā auto? Lai arī nesaprotu, par ko viņi runā, tomēr saprotu, ka tā ir gruzīnu valoda. Kad vīri pirms pacelšanās pārkrustās, skaidrs-varu atkal mierīgi paļauties uz varbūtības teoriju un AirBaltic pilotu pieredzi. Pagājušas atkal trīs ar pusi stundas. Esmu Latvijā. Biju dzirdējis, ka laiks šeit bija tāds čābīgs. Taču tagad nekādu kataklizmu nav. Laikam kaut kas no Andoras paņēmies līdzi- vismaz nedaudz saules. Lai arī plosās Krīze, kas skar arī mani, šodien tā vēl nespēj piespiest mani pie zemes- Andoras iespaids vēl ir stiprāks. Nu redzēs, cik ilgi… P.S. Ne viss, kas šeit ir rakstīts, jāuztver kā patiesība pēdējā instancē. Arī autors ir tikai subjekts. P.P.S. Autors negarantē, ka Jūsu ceļojuma laikā arī visas dienas būs tikai saulainas un siltas... P.P.P.S. ja Jūsu ceļojuma laikā nav tik daudz sniega kā autora ceļojuma laikā, autors par to atbildību nenes... P.P.P.P.S. Ja interesē no aprakstītā arī kaut ko redzēt bildēs, to var izdarīt autora albumā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais