Muļķu zeme un citas vietas
|
Aija Jurevica
|
Šogad fakultāte nolēmusi doties reģionālās attīstības seminārā uz Muļķu zemi. Ja ticam dažai autoritātei, tad mēs jau paši tādā dzīvojam, bet ja Igaunijā arī tāda ir, jo labāk. Kā smejies- pirmrindnieki un atpalicēji apmainās ar pieredzi. Pašā ceļojuma sākumā dekāne gan mūs nedaudz apbēdina, sakot, ka pajuks programmā paredzētais brauciens ar kuģīti, jo izbraucamā ūdenskrātuve atrodas dabas liegumā un tur pašlaik šķiļoties mazie putnēni. Mazliet vēlāk gids gan skaidro, ka nevis putni šķiļas, bet zivis nārsto. Lai nu kā- dzimstība tāda vai citāda ir svēta lieta, ko traucēt labāk nevajag.
Karksi-Nuiā mūs sagaida vietējais uzņēmējs, kā pats saka- muļķis 10. paaudzē un viņš uz to esot lepns. Vispirms aplūkojam Ordeņa pili, tā no 13. – 16. gadsimta. Te viss kā pienākas kārtīgam cietoksnim- būves pakalnos, lejā ūdens šķēršļi. Par to vairākkārt cīnījušies gan krievi, gan zviedri, gan poļi, līdz tas galīgi nopostīts Lielajā Ziemeļu karā, tāpēc skaidrs, ka tagad atlikušas tikai drupas, bet arī tagad tās ir ciema saietu vieta. Šeit notiekot arī Jāņu svinības ar ugunskuru un skrējienu visapkārt pilskalna kompleksam- mums parāda šim nolūkam jau izpļautu taciņu. Tiesa gan, tas neesot pliko skrējiens. Vajadzētu aizsūtīt pieredzes apmaiņā pie karksiniekiem arī kuldīdzniekus.
Ar pils celšanu saistīta arī leģenda. Vietējais vadonis kopā ar savu gaidībās esošo sievu devušies izlūkot, ko tie bruņinieki tur būvē, bet nelaikā pamanīti. Vīram izdevies izbēgt, bet sievu noķēruši un nolēmuši iemūrēt pils sienā- kā jau pēc tolaiku arhitektūras standartiem paredzēts. Tomēr vienā vakarā iemūrēšanu neesot pabeiguši, bet nabaga sievai sākušās dzemdības. Naktī vīrs atgriezies, un pa neaizmūrēto sienas daļu sievai izdevies padot laukā jaundzimušo meitenīti. Tā nu tad aizvesta un slepus uzaudzināta, bet pēc optimistiskās leģendas versijas vēlāk apprecējusies ar ordeņa bruņinieku.
Pilsdrupu teritorijā atrodas arī vietējā Pizas filiāle (vispār igauņiem kaut kā veicas atdarināt Pizu- Tartu tak arī ir šis tas šķībs)- baznīca ar torni, kura celšanas laikā būvniekiem nav izdevies pareizi iekalkulēt pazemē esošo dobumu nestspēju.
Pēc pilsdrupām dodamies iepazīt mūsdienām nedaudz tuvāku kultūru uz rakstnieka Augusta Kicberga (Kitzberg) muzeju. Viņš kādu laiku dzīvojis arī Latvijā, vēl kaut kad nesen Kalkūnos esot bijis piemiņas sarīkojums, un Valmieras teātrī reiz uzvesta viņa luga Vilkatis. Muzeja pārzine stāsta, ka bijusi uz to aizbraukusi. Valodu gan nesaprotot, bet sižets jau zināms un latviešu aktieri esot spēlējuši labāk nekā igauņu. Netālu esot arī izveidota dabas taka, kas nosaukta par „Kicberga neizdevušos ceļojumu uz Rūjienu”. Proti, rakstnieks reiz sarunājis kopā ar kādu vietējo puisi aizbraukt uz Rūjienu, bet tur viņa vedējs tā, atvainojiet, piesvilpies, ka pavisam aizmirsis, ka viņam Kicbergs arī mājās jāved, un pārbraucis viens pats. Tādas nu mums te tās kultūras saites...
Mēs arī dodamies stiprināt kultūras saites uz blakusesošo kempingu, kur uzņēmējs jau mums uzklājis galdu ar vietējā ražojuma alus šķirnēm. Karksi gaišais gan šķiet tāds kā papliekans, toties uz tā fona Karksi tumšais garšo jau tīri tā neko, bet kad tiekam līdz Blondajam Mūkam un Melnajai Mūķenei- nnūūū... Piekodām arī vietējā ražojuma čipši- zivju, kartupeļu, kāļu, biešu, burkānu un skābo kāpostu. Ai, tie kāposti gan bija garšīgi! Kamēr knakstāmies ar čipšiem, saimnieks uzliek vietējās kapelas disku, kurā spēlē pats un dzied arī meitiņa, kura savukārt nesen uzvarējusi vietējā dziesmu konkursā un tagad pošas uz finālu Tallinā. Balstiņa patiešām skanīga, meitēns pavisam sakautrējas, kad sparīgi aplaudējam. Un tad jau parādās arī pusdienu nagla- mulgipuder jeb smalki sagriezti, ar gaļiņu sacepti, tauciņiem aizdarīti un gurķiem rotāti kartupeļi. Tas nu ir patiesi gards un sātīgs paēdiens, ne velti to esot iecienījis arī Igaunijas prezidents.
Tālāk dodamies uz Virtsjarvu (Võrtsjärv), lai tuvāk iepazītos ar zivīm. Tas ir otrs lielākais Igaunijas ezers, lai gan, ja ņem vērā, ka krietna puse no Peipusa tomēr atrodas aizrobežā, var teikt, ka tas ir lielākais Igaunijas iekšzemes ezers. Laiks tikmēr apmeties krietni vējains, ezerā gandrīz jūras cienīgi viļņi, ko izmanto arī kāds kaitbordists. To gan visai drīz aizpūš blakus līcīti, tā ka ilgi acis pamielot neiznāk. Toties mums vējš uzpūš pamatīgu lietus brāzienu. Labi, ka turpat blakus lielā telts ar sakūpinātiem brekšiem un sazupotiem zušiem, citādi diez kā būtu bijis. Nujā- ja uz nesen ēstajiem kartupeļiem virsū vēl nāk svaiga maizīte ar ceturtdaļbreksi tad zutim vairs daudz vietas neiznāk, bet garšīgi jau gan.
Cauri lietus brāzmām salecam atkal autobusā, šoferis sparīgi dod pa pedāļiem un no lielā lietusmākoņa apakšas izdodas izbraukt ārā sausākā vietā, bet ne uz ilgu. Ceļš griežas paralēli mākoņa malai un tā viņš drīz mūs atkal ir nosedzis. Labi, ka nākamais amatniecības demonstrējums ir zem jumta- Hellenurmes ūdensdzirnavās. Tās celtas ap 19. gadsimta beigām un tagad, protams, vairs nekādu rūpniecisku malšanu neveic, bet pa druskai tiek darbinātas, tā sacīt, lai uzturētu vecos kaulus darba kārtībā. Saimniece pārzina malšanu, viņas vīrs inženieris tiek galā ar turbīnu un palīgos ir vēl viens astoņdesmitgadīgs melderis. Saimniece atvainojas, ka dzirnavās palicis pēdējais graudu maiss un vēlāk gaidāma vēl viena grupa, tādēļ visus procesus mums kā nekā nodemonstrēs ar graudu mazumiņu, lai gan agrāk bez kārtīga maisu vezuma dzirnavas nemaz nebijis vērts darbināt. Melderis iedarbina turbīnu, pie griestiem sāk rotēt pamatīga ass, uz attiecīgā diska tiek uzmesta pievadsiksna un malšana var iet vaļā.
Vispirms ar sava veida liftu maiss jāpaceļ dzirnavu otrajā stāvā, kur graudus ieber tīrīšanas mašīnā. Kratās un lēkā pamatīgs siets, kas atbīda nost visādus rugāju piemaisījumus, ar citiem sietiem pamazām tiek atdalīti arī citi negraudi un tad jau attīrītos graudus var sabērt citā atvilktnē, siksnu uzmest citam diskam un graudi ceļo uz valčiem drupināšanai, pēc tam tiek padoti uz vēl vienu sietu uzparikti, kuru veido až 12 sietu kārtas- rupjākais tāds drāšu vijums, bet smalkākais tāds kā blīvs kaprona audums, pat nevar saprast, kas tam varētu izsijāties cauri. Drupačas, kas aizķeras šajā milzu kastē kaut kur pa vidu, vēl neskaitās pietiekami sasmalcinātas un ceļo atpakaļ uz valčiem, bet no noteikta raupjuma sietiem var nogrābt mannu vai jau gatavus miltus. Pamazām rodas iespaids, ka dzirnavas galvenokārt sastāv tikai no sietiem un vakarpusē nav nekādu grūtību krustvārdu mīklā ierakstīt atbildi uz „ierīce šķirošanai pēc rupjuma pakāpes”. Bet nu nē- ir jau arī dzirnakmeņi, un mēs tiekam cienāti ar akmeņos maltu rudzu miltu maizīti. Garšīga- mmmm!
Nākamajā rītā dodamies uz Ahja upes ielejas dabasparku. Nu, kur pašlaik tā lielā dzimšana. Kuģa brauciena aizvietošanai iesim kājām pa krastu skatīt smilšakmens atsegumus. Rīts ir d-d-d-diezgan dz-dz-dzestrs, bet nu forši. Drusku bažījāmies, ka pēc vakardienas lietus takas varētu būt dubļainas, bet tās ir labi iekārtotas ar tiltiņiem, trepītēm un informācijas stendiem. Vienā tādā izlasām, ka šeit uzņemta igauņu kulta filma Pēdējā relikvija, kurā spēlējuši arī vairāki latviešu aktieri- Elza Radziņa, Uldis Vazdiks, Ingrīda Andriņa. Smilšakmens klintis apmēram kā pie Salacas- strīpainas-krāsainas un ļauj noklausīties koradziesmas stereo variantā, ja tik pa rokai ir koris. Mums ir.
Vienā klints posmā ir Jaunavu ala. Pēc leģendas tajā mājo gaišmataina jaunava, kura auž uz zelta stellēm un parādās tikai reizi gadā Jāņu naktī. Puisis, kuram palaimēsies viņu ieraudzīt, šajā naktī noteikti satiks savu līgavu. Līdz Jāņiem gaidīt mums gan nav laika, bet pārgājiens visiem gauži paticis, nemaz nav jānožēlo, ka kuģīša nebija.
Tālāk dodamies uz Mōstes muižu (Mooste). Jau visu laiku pa ceļam varēja vērot, ka igauņi naski uz pļaušanu, tāpēc skats uz viņu sētām un ciematiņiem ir visnotaļ patīkams. Muižas zālājā arī nenogurstoši rosās divi pļāvēji kā tādi bruņurupuči. Nu- robotiņi. Pašā muižas ēkā atrodas skola, tāpēc tur iekšā neejam. (To, starp citu, viņi likvidēt i negrasās, un skolnieku skaits pieaugot- pirmajā klasē pat sanācis tik daudz bērnu, ka klases telpā pietrūcis vietas. Tiesa gan, ne jau vietējiem tā dzimstība cēlusies, bet daudzi no pilsētām pārvācoties uz dzīvi laukos. Ar tik rosīgu muižas dzīvi- kāds tur brīnums!) Galvenā rosība norit muižas kompleksa saimniecības ēkās, kur notiek visādas radošās nometnes, iekārtota kalēju darbnīca, veselības centrs ar spa, vilnas izstrādājumu veikaliņš, krāmu bodīte tipa Otrā elpa, bijusī govju kūts pārbūvēta par koncertzāli ar 500 vietām, un no spirta brūža iznākusi glauna viesnīca. Varat trīs reizes minēt- no kā ir tās vestibila lustra?
No 700 glāzītēm. Visnotaļ praktiski- ja kādā tusiņā pietrūkst, var uzkāpt pakaļ. Ir gan stāstiņš par to, ka mašīna, kas tās glāzītes vedusi, iebraukusi grāvī, tāpēc viesnīcas atklāšanā lustrā bijušas tikai spuldzītes. Kam negadās.
Vēl mums šodien jātiekas ar kādu brašu sievu, kas raujas, kā sacīt jāsaka, uz diviem gaņģiem. Viņas pārziņā ir kādreizējā kolhoza vilnas fabrika, kuras saknes meklējamas vēl 19. gadsimta beigās Vīhandu (Võhandu) upes ūdensdzirnavās, un jau toreizējais īpašnieks sagādājis vilnas plucināšanas, kāršanas, vērpšanas un šķeterēšanas mašīnas. Pēc esošajām ziņām tagad tās ir vecākās tāda veida mašīnas pasaulē, kas vēl darbojas. Visas detaļas gan vairs neesot gluži oriģinālās, bet nu kārtīga manta ir kārtīga manta. Fabrika ilgu laiku atradusies pašā ūdensdzirnavu ēkā, bet kad pieņemts likums, ka ražošanas telpas nevar atrasties koka būvēs, kolhozs turpat blakus uzcēlis divstāvu ķieģeļu ēku. Kopš septiņdesmitajiem gadiem tā gan neesot remontēta, tāpēc iekšā tagad izskatās... kā nu izskatās, bet viss turpina strādāt. Kolhoza laikos fabrika braši vērpusi pat trijās maiņās, bet tagad saimniece ar dažām palīdzēm villojoties no augusta līdz ziemai. Mums par prieku un izglītošanu saimniece arī parāda, kā vilnu plucina un kārš, un līdz dzijai tiek. Pēc tam sūrošanās par dzijas dārdzību vairs neatskan un tie, kas iepirka vilnas zeķes muižas veikaliņā, secina, ka vēl lēti tikuši cauri.
Pēc tam saimniece „nomet villu” un izrāda mums savu garšaugu un tēju bioloģisko saimniecību. Pie mājas sienas skaists plakāts paziņo, ka „šo saimniecību neatbalsta Eiropas Savienība”. Sēta gan nav saimnieces dzimtās mājas, saimniecības iegādes brīdī „dzīva” bijusi tikai dzīvojamā māja. Ēkas pamazām tiek atjaunotas, bet ko darīt te vēl daudz. Sētsvidū skraida četras mazmeitas- tad jau strādātāji būs. Skaidrs, ka uz 8 hektāriem zemes nekāda lauksaimniecība nesanāk, tāpēc jāgrozās kā citādāk. Pusotrā hektārā sastādīti visādi tējaugi un garšaugi, citās platībās skraida villa- vēl uz četrām kājām. Safasētas tējiņas var arī iegādāties, un uz mūsu vēlējumu- lai te iegrieztos vairāk tūristu- saimniece atbild, ka nemaz daudz vairāk negribot, jo kaut kad jau tie stādījumi arī jāravē. Solāmies gan iet palīgā, bet no šitādiem ravētājiem droši vien skādes būtu vairāk nekā labuma.
Brauciena noslēgumā mums pa ceļam vēl viena piena lielsaimniecība. Šajā govju kūtī diez vai kāds jebkad iebūvēs koncertzāli, bet galvenais jau, ka te ir govis. Modernajā lopkopībā govis vairs ganos nelaiž- barību paber tepat kūtī zem purna. Godīgi sakot, no skata tas izskatās pēc panetīriem salmiem, bet saimnieks stāsta, ka barības devas aprēķinot dators- piecas dažādas ēdienkartes. Govīm, kas dod 50 litrus piena- viena, 40-litrīgajām otra, tām, kas pošas atnesties,- trešā un tā tālāk. Slaukšana robotizēta. Pēc saimnieka vārdiem: „govs, kas izjūt vēlēšanos atbrīvoties no piena” dodas pie robota un viss notiek. Paši novērojam, kā govs „kas izjūt vēlēšanos pakasīties” dodas pie lielas sukas, kas sāk rotēt un noberž raibaļai muguru. Pienu tepat uz vietas arī pārstrādā. Top sieri, biezpieni, paniņas, kefīrs, jogurti, krēmi- 30 produkcijas veidu, kas, protams, esot drusku par traku, bet kaut kā jau nišas jāaizpilda. Produkciju varam arī nodegustēt un veikaliņā iegādāt, bet kad uzzinām, ka par nenotikušo kuģīša braucienu pāri palikušo naudu saņemsim produkcijas paraugu „saulgriežu paciņas” veidā, tad sajūsma sit augstu vilni. Padomā tik- tādu jauku pārgājienu no rīta izgājām un vakarā par to pašu varēsim vēl pamieloties!
Ja tāda ir Muļķu zeme, tad man nebūtu iebildumu tādā kādu laiciņu padzīvot.