Basteja kalni Vācijā
|
Skaidrīte Sudraba
|
„Cik pasaulē ir Šveices?” – nesen kādā rakstā lasīju pārdomas par šo neatbildamo jautājumu. Taču ir gandrīz pilnīgi droši, ka Vācija ar Šveicēm ir visbagātākā. Pa vienu no tās skaistajiem nostūriem mūsu ceļojums un par to šis apraksts.
4.maija rītā ar Aiju satiekamies Rīgas lidostā, lai dotos tik ļoti pierastajā maršrutā Rīga-Berlīne. Pēc pāris stundām piezemējamies Šēnfeldes lidostā. Šoreiz mūsu ceļš neved uz S-bāņa peronu, bet gan citā virzienā – uz starppilsētu autobusu pieturu. Tieši no Šēnfeldes lidostas ar mūsu iecienīto Meinfernbus autobusu dodamies uz Drēzdeni. Autobusi kursē apmēram reizi stundā vai pusotrā. Ja es nebūtu nopirkusi biļeti ar lielu rezervi (gadījumā, ja avio reiss kavējas), tad Drēzdenē mēs būtu daudz agrāk. Tagad atliek tikai noskatīties, kā aizbrauc daži agrāki autobusi, bet mums jāgaida savējais.
Tā kā dienas maijā ir garas, neko zaudējušas neesam. Iekārtojamies viesnīcā un dodamies skatīt pilsētu.
Drēzdenē daudz redzējām un tikpat daudz neredzējām. Ja īstenošu savu ieceri vēlreiz atgriezties Drēzdenē un apskatīt iecerēto, tad taps apraksts, bet šoreiz stāsts nav par to.
Drēzdene ir Vācijas zemes Saksijas galvaspilsēta, un netālu no tās atrodas Basteja kalni – daļa no 360 kv.km lielās, ļoti krāšņās Saksijas Šveices. Tie tad arī ir mūsu galvenais apskates objekts.
5.maijs mums sākas agri, un ne jau no labas gribas: pussešos no rīta sāk zvanīt modinātājs! Acīmredzot, iepriekšējie iemītnieki to atstājuši ieslēgtu. Turpmāk vienmēr pārbaudīšu viesnīcas pulksteņus! Ak, pasaulīt, nu kā to izslēgt?! Beidzot izdodas. Taču nekāda gulēšana nesanāk, jo Aijai zvana telefons. Nav, ko brīnīties, Rīgā jau nāk pulksten septiņi, un darbā ne jau visi zina, ka Aija ir prom. Lai arī visas zīmes tīri vai brēc – celieties, brauciet taču! – mēs nočammājamies līdz deviņiem. Izejam uz ielas, nenobrīnīties: ceturtdiena, bet šķiet, ka brīvdiena. Luksofori nestrādā, mašīnu nav, veikali slēgti. Ak, jā, es taču lasīju, ka šodien ir Debessbraukšanas diena, kas Vācijā ir brīvdiena. Nu, labi, lai tā būtu.
Jo tuvāk ejam dzelzceļa stacijai, jo vairāk apmulstam. Tāda sajūta, ka esam vienīgās sievietes pilsētā. Vīrieši, visur tikai vīrieši bariem, bariem vien dodas stacijas virzienā. Ar mugursomām, ar alus iepakojumiem un veselām kastēm alus. Skaļš un bravūrīgs pūlis pārpludina visu peronu. Rodas šaubas, vai vispār tiksim vilcienā. Iekšā tiekam, bet viss ir pārpildīts, jāstāv, kā saka, uz vienas kājas.
Kas tad te notiek? Bet notiek tas, ka šodien Vācijā ir Tēva diena, saukta arī par Kungu dienu, vienvārdsakot, Vīriešu diena. Un tai ir tāds niķis sakrist ar Debessbraukšanas dienu, tāpēc tā ir brīvdiena. Kā teikts rakstos, šajā dienā ģimenes ejot uz baznīcu un tad tēvi pavadot dienu ar saviem bērniem. Dabā tas izpaužas citādi. Nevaļīgi noglaudījuši bērnu spurainos cekulus, nomutējuši sievas, vīri un tēvi steidz izbaudīt šo dienu īsteni vien līdzīgo sabiedrībā, dāsni slakot to ar alu un ko stiprāku. Ja to sacītā pirmo daļu es tikai pieņemu, kā visai iespējamu, tad par to sīvā baudīšanu pārliecinājos par 100%. Nekas nav liegts! Vilcienā tiek rautas vaļā pudeles un tukšotas uz nebēdu. Sejas ar katru brīdi arvien vairāk piesārst, runas kļūst skaļākas un žesti plātīgāki. Vilciens ir tik piebāzts, pat neticu, ka savā pieturā tiksim ārā. Par laimi, apmēram pēc pusstundas pirmās masas sāk izkāpt. Oho, jau tiek nestas pustukšas alus kastes... Bet diena ir tikai sākusies... Jau pārbraucot mājās, izlasu, ka Vīriešu diena Vācijā ir tīrais bieds. Pēc statistikas, šajā dienā trīskārt pieaug avāriju skaits, kurās iesaistīti piedzēruši šoferi, un tāpat trīskārt pieaug kautiņu skaits. Nu, ko, bija interesanti redzēt vēl vienus, hmm, svētkus Vācijā.
Bet stāsts taču ir par Basteja kalniem. No Drēzdenes turp var nokļūt, braucot ar S1 līdz pieturai Kurort Rathen. Tālāk kopā ar citiem tādiem pašiem skaistuma alkstošiem ar prāmi jāpārceļas pāri Elbai un, sekojot norādēm vai pūlim, jādodas kalnos.
Ja neseko ne vienam, ne otram, tad var apmaldīties, ko mēs arī izdarām. Uztveram to kā bonusu, jo redzam papildus vēl dažādus smukumus. Veiksmīgi atradušas īsto taku, beidzot kāpjam kalnos.
Basteja kalni ir smilšakmens veidojums – kalni un klintis, kas stiepjas gar Elbas upes krastu. Jau 19.gs.sākumā Basteja kalni kļuva par tūristu iecienītu vietu. Te ir tik skaisti, ka izveidota pat t.s. Gleznotāju taka (Malerweg).
Kā dabas skaistumu aprakstīt vārdiem? Fotogrāfijas var dot tikai nojautu, labāk to redzēt pašiem.
Pirmais Basteja tilts (Basteibrücke) bija no akmens un tika uzcelts jau 1824.gadā, bet pēc 27 gadiem to nomainīja uz akmens tiltu. Tā garums ir 76.5 metri, tam ir 7 posmi, bet aizas dziļums zem tilta 53 metri.
Patiesībā šis ir ļoti labs garo brīvdienu ceļojums.
Apdomīgi plānojot, lidojumi un braucieni mums izmaksāja nedaudz. Lidojums Rīga-Berlīne ar Ryanair ~ 10 eiro, brauciens no Šēnfeldes lidostas uz Drēzdeni 9 eiro. Te jāpiebilst, ka tas izrādījās pa dārgo. Tuvojoties izbraukšanas dienai, cena nokrita līdz 6.90 eiro.
Ja nodomāsiet doties uz Drēzdeni, būtu ideāli, ja tur dzīvotu jūsu draugi vai paziņas, kas varētu izmitināt, jo viesnīcas ir dārgas. Diendienā pētīju bookingu, bet neko pieņemamu cenu robežās līdz 60 eiro/nakts tā arī neatradu. Drēzdenē mūždien notiek dažādi Eiropas un pasaules mēroga mūzikas, mākslas, medicīnas utt. pasākumi, varbūt tas ir pie vainas viesnīcu augstajām cenām. Kā jau ne reizi vien, arī šoreiz izlīdzēja ceļakājas forums. Tā uzzināju par saitu www.hotwire com, kurā, ja vien avantūristiskais gars ļauj, var rezervēt „slepeno viesnīcu”. Ir zināms pilsētas rajons, kur viesnīca atrodas, zvaigžņu skaits, tripadvisor reitings, vēl daži raksturojošie dati. Cenas stipri zemākas, nekā rezervējot to kā zināmu viesnīcu. Es savu izvēlēto viesnīcu pētīju kādu stundu, cena samazināta no 85 eiro uz 44, atrodas vecpilsētā. Nu, it kā vajadzētu būt..., bet tik lēti? Ai, nu labi, nospriedu, vecpilsētā nevar būt slikta! Un nospiedu apmaksāt... Bingo! Hiltons! Pašā vecpilsētas vidū, pa istabiņas logu varējām redzēt ielu ar skaisto sienas gleznojumu „Firstu gājiens”.
Braucienam uz Kurort Rathen pirkām Familie Ticket „D” zonai par 19 eiro. Ar to var braukt divi pieaugušie un četri bērni, jaunāki par 14 gadiem. Tā ir derīga visu dienu, tāpēc, atgriezušās Drēzdenē, vēl braukājām ar sabiedrisko transportu un apskatījām pilsētu.
Prāmis pāri upei turp-atpakaļ 1.80 eiro.
Dodoties mājupceļā, ja ir vēlēšanās, var apskatīt arī Ķelni. Ceļotājiem nav, ko ilgi gulēt, tāpēc jau rīta agrumā ar autobusu no Drēzdenes līdz Šēnfeldes lidostai, no turienes lidojums uz Ķelni. Darbdienās ir pat 5 lidojumi dienā, biļetes cena visbiežāk 9 eiro, bet esmu redzējusi pat par 2(!) eiro Ryanair mājaslapā. Man šis variants patīk ar to, ka lidojums no Ķelnes uz Rīgu ir vakarā, nevis no rīta, kā no Berlīnes. Vairākas stundas var veltīt pilsētai, apskatīt skaisto un iespaidīgo katedrāli.
Mēs šajā ceļojumā vēl paciemojāmies Diseldorfā, apskatījām slaveno Keukenhofas puķu dārzu Holandē un, kā jau ieteicu, lidojām mājās no Ķelnes. To visu var skatīt manās galerijās.
Ceļojiet un jums izdosies!