Noslēpumainā Karnātaka IX. Bidžāpura - islāma mākslas virsotnes Dienvidindijā
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Vēstures lappuses nākas pāršķirt atkal un atkal. Šoreiz laiks ielūkoties islāma mākslas izcilākajos paraugos un tāda viennozīmīgi ir Karnātakas islāma centrs- Bidžāpura, kas atrodas pavalsts pašos ziemeļos, un kuras nosaukums ir vienlaikus arī Vidžajapura, un tiek dēvēta par “Dekānas Palmīru”. Tā izaugusi par Adilšāhu dinastijas galvaspilsētu no 16.-17.gs., kad Bahmanu vara norietēja un Dekānā valdīja jaunā dinastija: Adilšāhu sultāni. Tai laikā pilsētu sargāja augsti, uz āru izvirzīti bastioni ar lielgabalu lūkām. Iemesls tam bija ģeogrāfiskās īpatnības, jo pilsēta atradās līdzenumu vidū, pretstatā citām viduslaiku pilsētām, kuras sargāja dabiskas klintis. Pilsētas dibinātājs Jusufs Adilšahs tika atvests uz Bidaru 1461.g.kā turku vergs. Liekot lietā savas spējas, viņš pamazām virzījās pa karjeras kāpnēm līdz kļuva par Bidžāpuras vietvaldi. Kad 1489.g.Bahmani karaļvalsts sašķēlās, viņš pasludināja sevi par neatkarīgu valdnieku. Viņa pēcteči dižojās ar mantoto šaha titulu un valdīja Bidžāpurā gandrīz 200 gadus. Pilsēta tapa un attīstījās, arhitektūrā izmantojot vietējo tumšbrūno smilšakmeni, kas mūsdienās mazliet paplucis rada islāmiskas askēzes klātbūtni. Augošās pilsētas centru apjoza vēl viens mūris, kurā bija izbūvēti gandrīz 100 bastioni. Bidžāpura varēja lepoties ar lielisku ūdensapgādes sistēmu- ūdens no apkārtējiem kalniem tika novadīts uz speciālām ūdenskrātuvēm, kurām bija interesants arhitektoniskais veidols. Jāsaka, ka iebraucot Bidžāpurā, nevar teikt, ka tā ārējam skatienam liek kaut kur aizķerties: cilvēki dodas ikdienas gaitās, visur kazas, liellopi pa ielām tekalē, atkritumi, veikali, taču viena pazīme ir skaidri manāma: ielās visur manāmi bārdaini vīrieši ar mazajām takijahām (cepurītēm) uz galvas. Sieviešu ļoti maz. Tas arī rada citādu noskaņu, jo te spilgtāk kā jebkur citur Karnātakā var sajust, ka sabiedrībā dominē vīrieši. Te neklājas staigāt lencīškreklos un īsos svārkos. Dresskods ir jāievēro un vēlams sievietei apsegt arī galvu, lai lieki nepievērstu sev uzmanību.
Pilsētas raksturīga iezīme ir slaiki, ornamentiem klāti minareti, smalkiem akmens kalumiem rotātas dzegas, savukārt spožie mēness sirpji kupolu smaiļu galā atgādina par tās dibinātāja turku izcelsmi. Pašā vidū pilsētai kādreiz pletās tā saucamā Citadele-sultānu privātie apartamenti un darbara (sapulču) zāles, taču no visas senākās greznības vairs nekā pāri nav palicis. Citadelē atradās septiņstāvu izpriecu pils Sat Manzil, Alī Adilšāha I audienču zāle Gaganmahala un Līksmes pils , kur atradās sultāna harēms. Pilsētā ir arī vairākas mošejas: Mekas mošejas un Karimudina mošeja, taču visiespaidīgākais ir Ibrahim Rouza jeb Ibrahima mauzolejs. Musulmaņu celtniecības stils ir balstīts uz arkām, nišām un kupoliem, kolonām un piramidālajiem torņiem vai slaidām spirālēm, un trabeātu arkām- dekoratīviem arku padziļinājumiem sienās, kas var būt dekorēti ar dažādiem ciļņiem. Viena no pilsētas vizītkartēm ir Ibrahima Rouza mauzolejs, kuru Ibrahims II cēla sava sievai, un to bieži dēvē par skaistāko islāma celtni Dekānā. Mauzolejā apbedīts arī pats Ibrahims, kurš nomira agrāk par savu dzīvesbiedri. Apbedījumu kompleksā ir kapenes un mošeja, kas slejas uz paaugstinājuma regulāra dārza ielokā. Mošejas sienas rotā kaligrāfiski raksti un ģeometriski ornamenti. Šī ir pirmā Tāda veida celtne Indijas teritorijā. Iespaidīga ar savu izsmalcinātību un simetriju, vienlaikus arī vienkāršību. Ne velti arhitekts Maliks Sandals pievienojis savā dzimtajā persiešu valodā pats sev slavinājumu virs apbedījuma dienvidu ieejas: "Skaistums, kurā paradīze ir pārsteigums". Tomēr pilsētas vispopulārākā celtne ir vēl viens mauzolejs- Gol Gumbaza. Kantaina, ar izmēros pārsteidzoši iespaidīgu kupolu tā ir kā burbuļtorte pilsētas kopējā ainavā un redzama gandrīz no jebkuras vietas. Kapenes celtas 1656.gadā un tajās apbedīts Muhammeds Adilšāhs (1627-1656), sultāna Ibrahima II otrais dēls un pēctecis, viņa sieva, meita, mazdēls un mīļākais galma sūtnis Rambha.Celtnes kupols atgādina sīpolu, - tas ir pasaulē otrs lielākais vienlaidus kupols bez atbalsta pīlāriem un izmēros atpaliek vienīgi no Romas Sv.Pētera bazilikas kupola, kas ir tikai 5 m platāks. Pati ēka slejas apmēram 60 m augstumā un tajā ir iespējams arī uzkāpt pa kāpnēm 7-stāvu tornīšos ēkas malās. Kupols balstās uz ziedlapiņu formā darinātas pamatnes, un tas simbolizē Adilšahu dinastijas pēdējo valdīšanas gadu veidu: pompozs, savā ziņā neproporcionāls, taču vienlaikus neatvairāmi apbrīnojams savos izmēros un izsmalcinātībā. Milzu puslodi balsta atjautīga konstrukcija, kas sastāv no 8 lielām, smailām arkām. Tās iekštelpu dēvē par Čukstu galeriju, kas ir 3 m plata pasāža, kas ved apkārt kupolam. No paša rīta, kad te nav stāvgrūdām pilns ar tūristiem, var izmēģināt nosūtīt savu vēstījumu pasaulei - skaņa ceļo un atbalsojas 12 reizes. Visi jūsu čukstus dzirdēs. Tā nu arī es atdodu godu dusošajiem, taču savu vēstījumu Čukstu galerijā paturu pie sevis, jo pēcpusdienā troksnis ir tik liels, ka bez ausu aizbāžņiem te var pārsprāgt bungādiņas. Ēka patiešām ir skaista savā vienkāršībā, ārējā dizainā unikāla, iekšēji trausla un skanīga, -un jāsaka, ka tāda ir arī pati dzīve.
Guna Kalna
Ceļojuma piedāvājums: http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf
