Horvātijas piezīmes. Vēl nepateiktais.

Ieva Rute 07.06.2016 5 min lasīšanai

Horvātijas piezīmes. Vēl nepateiktais.

Nespēju ceļojumā iegūtās zināšanas atstāt nomiršanai sevī, tādēļ top vēl šis piezīmju fragments. Tajā par āmuļiem, anekdotēm, filmām, zagļiem.

Tātad – āmuļi! Lietuvā paplikajos koku zaros ievēroju zaļas bumbas. Tādas bija saskatāmas arī Polijā, Čehijā, Austrijā, Slovēnijā, Horvātijā. Es tiešām nezināju, ka tās bumbas ir āmuļi! Jā, zināju, ka āmulis ir ļoti populārs Ziemassvētku rotājumos. Piemēram, Lielbritānijā to uzskata par Ziemassvētku simbolu, tur tiek rīkoti pat speciāli āmuļa festivāli. Bet redzējusi dabā – nekad!

Āmulis ir ziemzaļš augs, kas vairāk izceļas, kad kokiem nobirušas lapas. Gleznainais krūms aug uz citiem kokiem, tāpēc uzskatāms par parazītu. Āmuļa zari slīgst uz leju vai veido lodveida ceru, stumbrs, zari un lapas ir zaļdzelteni. Uz atsevišķiem šā divmāju auga krūmiem veidojas sievišķie un vīrišķie ziedi. Tie ir ir sīki, dzelteni un necili, zied martā, aprīlī. Savādi izlocīto, trauslo zaru žāklēs ogas ir pat ziemā. Auglis ir balta, spīdīga oga ar līmveida mīkstumu un vienu sēklu. Diemžēl sakuplojot āmulis nolemj sevi lēnai bojāejai, jo pats sevi nomāc un noēno, bet tam ļoti nepieciešama gaisma. Augšana pamazām samazinās, kad augs sasniedzis ogu ražošanas laiku.

Mūs gide Liene pastāsta, ka āmuļi ir arī Latvijā, piemēram, Kurzemē – Rucavas, Nīcas, Priekules, Durbes un Grobiņas novadā. Koncentrēti tie esot Grobiņas un Durbes novadā, Liepājas pilsētā. Viens eksemplārs atrasts Dundagas novadā. Latgalē jaunākā atradne, kā izrādās, esot Lubānas pusē. Āmuļi aug uz kļavām, liepām, vītoliem, papelēm, ošlapu kļavām, ābelēm, bērziem. Iespējams, tas varētu būt koksnes dēļ, jo, sēkliņai nonākot uz koka, turpat arī jāiesakņojas. Skuju kokos āmuļu nav tāpēc, ka putnu sugas, kas pārnēsā parazīta sēklas, šos kokus neizvēlas. Tas saistīts arī ar skuju koku atšķirīgo fizioloģiju, tostarp ēteriskās eļļas izdalīšanos.

Liene atradusi materiālus, kuros tiek stāstīts, ka āmuļu augšanai nepieciešams koks, nevis augsne. Tos varot iesēt februārī, martā, glumās, baltās ogas iespiežot koka, parasti ābeles, kļavas, liepas, mizā. Putniem lipīgais receklis, kas ir ap āmuļa sēklu, jānoslauka no knābja, tāpēc lidoņi to norīvē gar koka mizu. Ja āmuļi savairojoties lielā skaitā, koks pamazām aiziet bojā. Mazāk par desmit āmuļu lielam kokam netraucē. Āmulis esot dienvidu augs, kas labāk jūtas tur, kur siltākas ziemas. Ņemot sēklas no Kurzemē augošiem āmuļiem un iesējot tās, piemēram, Alūksnes pusē, sēklas, iespējams, neieaugšot koksnē vai arī augiem regulāri apsals dzinumi.

Un izrādās, ka šis parazīts vēl ir valsts aizsardzībā! Atbilstīgi Ministru kabineta noteikumiem Nr. 940 baltais āmulis ir mikrolieguma suga. Tas ir iekļauts Ministru kabineta noteikumos Nr. 396 apstiprinātajā īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Un vēl – ja vēlas ieaudzēt šo kaitnieku savā dārzā, tad no dabas šos augus iegūt nedrīkst. Taču, ja augs nopirkts oficiālā stādaudzētavā vai ir sertificētas sēklas, tad – uz priekšu! Sev par prieku, kaimiņam par niknumu( Kā citādi! Viņš varbūt nemaz nevēlas parazītus savā tuvumā!).

Bet man piedzima sava doma par āmuļiem. Visās valstīs gide Liene stāstīja par valsts vīru,vadītāju atbildību rūpēm par savu zemi, savas zemes attīstību. Varbūt āmuļu klātesamība vairo mīlestību? Uz savu zemi, uz tās ļaudīm. Latvijā āmuļi ir reti sastopami, tādēļ arī mīlestība nespēj sazarot? Varbūt ir vērts pašiem ķerties pie āmuļu vairošanas? Varbūt tad vairosies valstsvīru atbildība par savu zemi?

Un nu – par anekdotēm! Lienei tās tādas gaumīgas salasītas. Un tad, kad vairs negribējās dzirdēt informāciju par ceļojuma gaitā redzamo, nojaušamo, negribējās skatīties filmas, gide ar kādu no anekdotēm mūs „atdzīvināja”, pamodināja, sapurināja. Piemēram, viena no īsākajām anekdotēm bija šāda.

Mūsu grupā pārsvarā ir sievietes, bet ir arī krietns pulciņš vīru. Un gide atrada anekdoti, kura

stiprā dzimuma pārstāvjiem izskaidro, kāpēc viņu kundzes parasti ļoti lielu laiku pavada veikalos.

Kāds vīrietis nolēmis saprast, ko viņa sieva tik ilgi dara veikalos, tādēļ saņem visu savu vīrišķīgo spēku saujā un dodas uz bodi. Tur viņu sagaida laipns pārdevējs.

Vīrietis dodas uz norādīto nodaļu: - Man lūdzu ziemas cimdus!

Vīrietis jau labi uzvilcies dodas uz norādīto nodaļu, kur lūdz ziemas cimdus no dabīgās ādas un ar siltinājumu.

Tai brīdī atveras veikala durvis, pa tām ieklunkurē vīrietis, kurš stiepj tualetes podu, pie kura turas arī dažas sienas flīzes. Vīrietis auro:

Tās nav visas anekdotes. Tās ir tikai jaukākās. Vairāk šoreiz par anekdotēm ne, jo vēlos dažus

vārdus teikt par filmām, ko redzēju ceļojuma laikā. Ne daudz, ne maz – šķiet, ka 5 gabalas redzēju. Un visas bija tādas, kuras līdz šim nebija izdevies skatīt: „Pī dzīve”, „Visi ceļi ved uz Romu”... citām pat nosaukumus neatceros. Filmas bija jaukas, izklaidējošas. Un esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja tās redzēt ceļojuma laikā, jo esmu ietaupījusi savus 20 eiro! Kādā veidā? Tās bija filmas, ko es kāroju redzēt, bet kinoteātros biļešu cenas ir oi-oi-oi! kur sālītas! Maksājot par katru zemāko iespējamo cenu, sanāktu vai! cik daudz! Un beigās nonāktu pie tāda secinājuma, pie kāda nonācu autobusā – tās nav filmas, par kurām gribētos maksāt.

Un nu par zagļiem! Saku paldies savam sargeņģelim, paldies Dievam par to, ka mani sargā! Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku sabiedriskajā transportā mani apzaga...Aiznesa 27 rubļus.... Jā, kopš tā laika izdevies izsargāties no garnadžiem! Kādā ceļojumā Parīzē biju lieciniece tam, kā metro vagonā mūsu grupai piederīgo jaunlaulāto pāri smagi aptīrīja. Izrādās, ka tās ir tikai tādas ārzemju odziņas! Latvijā ir vēl izcilāki prāti!

Tā kā IMPRO autobusi tagad ceļojumos dodas no Rīgas autoostas, un burzma tur parasti liela. .. Un tikko uz ceļojumu sapulcējušies cilvēki viens otru nepazīst... Tad ir cilvēki, kas izmanīgi paķer ceļotāja koferi un velk prom... un aizvelk arī! Ar kleitām un biksēm, ar ceļojuma suvenīriem šķidrā un cietā veidā, ar naudu. Sevišķi esot jāsargās tad, kad iebrauc Rīgā vakara tumsiņā. Ēnu spēles un nogurums traucē īsti saredzēt apkārtējo sejas, katrs aizņemts ar sevi, savām domām... Un koferi maina īpašniekus.

Jā, un arī izbraukšanas rītos esot nozagts pa koferim! Ceļotāji saliek koferus pie autobusa sāna šofera uzraudzībā, bet paši dodas transportlīdzekļa salonā, lai sameklētu savu ceļojumam atvēlēto sēdekli. Un šoferi taču nepazīst ceļotājus! Tādēļ ir gadījies, ka pa kādam koferim aizripo nepavisam ne ceļojumam paredzētajā virzienā...

Saka, ceļojot cilvēks tamdēļ, ka meklējot zudušo paradīzi. Gēnu atmiņā dzīvas šīs laimes zemes izjūtas. Tās tad cilvēks meklējot. Vēl – visa dzīve ir ceļš, un, koncentrētā veidā iegūti ceļojuma iespaidi, ir dzīves ceļam pielikts gabaliņš klāt.

Saka, ārējais ceļš varot palīdzēt sevi satikt iekšēji. Šīm domām es noteikti pievienojos. Vismaz daļēji. Un vēl! Ceļojums ir mirklis ārpus pienākumu rāmjiem, mirklis, kad tu vari atļauties iekāpt svētdienas prātā, mirklis, kad tu tiec uztverts bez stereotipiem, bez aizspriedumiem. TU esi vienkārši TU...

Iveta Dimzule.