Seminārs čehijā 13-22.2009

24.03.2009
11 min lasīšanai

Klāt 13. marts un tas nozīmē, ka nākamo nedēļu projām no mammām, bojfrendiem, kāmišiem un velns sazin vēl kā, pavadīs 5 LJV dalībnieki- Žigis, Agris, Ulrihs, Maija un Anita. Dodamies uz Čehiju uz starptautisku jauniešu apmaiņu „Let`s media show your opinion”. Izbraukšana sasodīti agri- 2 pa nakti, jau jau 5. jābūt lidostā. Somas krāmēšana diemžēl tiek atlikta uz pēdējo pusstundu, jo no vakara domāju nedaudz nosnausties. Kā rāda pieredze pie stūres nosnausties nesanāk. Tikko esmu sācis sapņot pirmo sakarīgo sapni, mani pamodina Ulriha zvans ar visdebīlāko jautājumu, ar ko šķiet ir saskāries jebkurš cilvēks nakts laikā-„ Eu, tu guli?” - Nē, zin, spēlēju kabatas bilijardu. Ulrihu tas nesatrauc, viņš paziņo, ka nemaz nav gājis gulēt un gaidīs mani pie savas mājas. Esmu sajūsmā, jo šī škiet ir svarīgākā informācija ko šogad esmu saņēmis. Paskatoties pulkstenī, saprotu, ka nav jēgas gulēt un lēnām sāku kārtot somu. Tā kā esmu samiegojies, process notiek lēni un sola pārsteigumus vēlāk. Lai nu kā, bet 1:45 savācu Ulrihu un esam ceļā pie meitenēm. Pēc plkstn. 2. jau esam uz Rīgas šosejas. Attopos, ka neesmu pateicis Agrim, ka viņam nepieciešama ne tikai pilnvara, bet arī dzimšanas apliecība, tāpēc ņemu telefonu lai pamodinātu mūsu Līvānu braucēju. Izrādās Agris ir apķērīgāks nekā tas izskatās. Novietojuši auto kaut kādā mistiskā privātmājas pagalmā, kas sarunāts caur Ulriha mammas draudzenes kaimiņa brālēna māsas labāko draugu, dodamies ar taksi uz lidostu. Pēc pusotras stundas jau vērojam saullēktu pa lidmašīnas logu. Czech Airlines patīkami pārsteidz ar to, ka brauciena laikā tiek piedāvātas bezmaksas uzkodas. Sen kas tāds nebija piedzīvots. Lai arī porcija ir tāda, ka pat mans mazais kaķis ņaudētu pēc vēl, tomēr kā saka krievi- na haļavu daže uksus sladkij. Agris visu ceļu īd, ka jūtot, kā viņa koferim pie iekrāmēšanas tiekot nolauzts ritenis. Maija sajūsmā spiedz skatoties pa logu, es izliekos, ka abus nepazīstu un tēloju, ka lasu čehu žurnālu. Ierodoties izrādās, ka ar bagāžu viss ir kārtībā. Vienīgi tizlojoties Agris pats nolauž vienu kofera balstu. Sarunas tēma nākamajām 2 stundām ir nodrošināta. Atrodam 119 autobusu un dodamies uz Dejvicku. Tur pārsēžamies metro un izkāpjam norādītajā pieturā. Tālāk jāvadās pēc kartes, ko atsūtījuši čehi. Neesmu eksperts kartogrāfijā, bet sāk likties, ka kartes sastādītāji intensīvi lietojuši halicogēnās vielas un zīmējuši ar kreiso kāju. Mēģinam atrast vajadzīgo adresi aptaujājot garāmgājējus. Tie izliekās slimi. Sajūtas tādas, it kā mēs prasītu kā visērtāk būtu uzspridzināt Čehijas parlamentu. Tomēr atrodās viens labs cilvēks kas norāda virzienu kas ir dimetriāli pretējs tam, kas ir attēlots uz kartes. Riskējam iet un tiešām nonākam vajadzīgajā vietā. Tas ir čehu organizācijas Pionyr birojs. Mūs sagaida Katka, Jiržijs un Karels. Noskaidrojam, ka mums ir 6. stundas brīvā laika, un plkst. 16 no biroja izbrauksim uz Jizeru, kur arī notiks viss seminārs. Meitenes izvēlās apskatīt Prāgu, bet džeki jau Prāgā bijuši, tāpēc nolemjam doties uz Chodov, kur zinām labu un ļoti lētu ēstuvi. Pa ceļam uz turieni jau domās esam pasūtījuši ēdienu un pat sākuši ēst, bet sanāk šmucīte- krodziņš ir ciet. Izrādās sestdienās tas savu darbu sāk tikai 12:30. Skan trīsbalsīgs fak un štukojam ko darīt tālāk. Vienojamies iepirkt ko ēdamu Chodovas supemārketā, un tā kā laiciņš ir jauks, turpat uz soliņiem to visu arī norīt. Esam jau turpat paēduši, kad mums garām vārda vistiešakajā nozīmē, aizplīvo vīrelis zilā strādnieka apģerbā kaut ko murminot. Pasveicinu viņu un nākamās 10 min to nožēloju. Izrādās kaut kāds stipri iereibis ukraiņu strādnieks, kura vārdu krājums sastāv no diviem pamatvārdiem- v nature un bļa, kā arī dažiem palīgvārdiem kas vairāk vai mazāk nozīmē to pašu, ko divi pamatvārdi. Par kaut ko parunājam. Iespējams, par laiku, iespējams par trolejbusiem, bet nav izslēgts, ka arī par Zooloģisko dārzu. Sirsnīgi atvadāmies pa viņa modei un manamies prom. Dodamies uz biroju. Šausmīgi nāk miegs, tāpēc pametu zem galvas somu, un apsedzies ar jaku, turpat uz biroja grīdas atslēdzos. Sapņoju, ka uz mani skatās pterodaktils. No bailēm pamostos un saprotu, ka tā ir īstenība. Tikai pterodaktilu sauc Meņja un viņa ir no Dānijas. Cenšos izskatīties briesmīgs, cerībā, ka neuzbruks. Izdodās. Pulkstenis ir bez pāris minūtēm četri, tāpēc savākuši mantas dodamies lejā uz autobusu. Var novērtēt visus dalībniekus. Pieci latvieši, 3 austrieši, 4 dāņi, 4 čehi, 3 slovāki un viens nesaprotamā veidā iemaldījies spānis. Visi turās atsevišķi un redzams, ka sākumā īsti komunicēt negrib. Tā vietā lai autobuss piebrauktu pie mājas, mēs 10 min intensīvi soļojam tam pretī. Apskatām visromantiskāko čurātāju paradīzi Hlavni Nadraži jeb centrālo staciju kurā patlaban rit remonts un pēc smakas spriežot uz doto brīdi tā pilda bezmaksas sabiedriskās tuoletes funkcijas. Turpat augšā jau mūs gaida buss un sametuši mantas bagažas nodalījumā, rātni sasēžamies pa vietiņām. Braucam. Sanāk braukt vairāk par 2. stundām. Nosacītos Prāgas apkaimes līdzenumus nomaina kalnainie Čehijas ziemeļi. Ceļi kļūst šaurāki, parādās sniegs. Iebraucam pagalam aizdomīgā vietā ar diviem šķūņiem, no kuriem viens no otras puses izrādās dzelzceļa stacija ar nosaukumu Horni Sytova. Pāri ceļam ir mūsu viesnīciņa. Viesnīca pieder Pionyr`iem un attiecīgi ierīkota jauniešu vajadzībām. Ļoti jauka un mājīga. Pie durvīm jānovelk apavi un iekšpusē jāstaigā ar čībām. Pirmajā stāvā ir liela zāle ar mīkstiem krēsliem, kamīnu, daudz telpaugiem, kas vienlaikus kalpo gan kā ēdamzāle, gan kā mācību telpa. Neliels bārs, kur var nopirkt tikai vienu negaršīgu alus šķirni, pāris saldējumus, aizdomīgas izcelsmes čipšus un vietējā brūvējuma nealkoholiskos dzērienus. Tad vēl blakus ir bilijarda zāle un slepenais koridorītis, kura durvis nemitīgi bija aizslēgtas. Otrajā stāvā ir jaukas guļamistabiņas pa 2 un 3 gultām. Protams, ka televizoru, WiFi un džakuzi nav, un arī tuoletes un dušas ir koridorā, tomēr, viss ir ārkārtīgi mājīgi. Blakus ir strauja kalnu upe un atverot logu, upes dziesmu ieaijāts ātri vari aizmigt. Vēl jau pieminētais dzelzceļš, pa kuru pa retam izbrauc vilcieniņš ar vienu vagonu un kalni, kalni, kalni. Iekārtojamies istabiņās. Latviešu džeki vienā trīsvietīgajā, meitenes divvietīgajā. Tad jau arī vakariņas- zupa un kāds čehu mistiskais ēdiens ar brūnu mērci. Izēdot visu šķivi vari sajusties kā suns superbulta. Respektīvi, tik ātri šķiet, ka ticis uz tuoleti un norāvis sev bikses nekad nebiju. Otrajā dienā pie šīs mērces jau pieradu, un ar trešo dienu viņa man sāk garšot. Mērce ir visur, pat zupas ir brūnas un viegli garšo pēc šīs mērces. Iesaucam to par UBS (Universal Brown Souce). Kas mums šodien pusdienās? Ā, UBS.... Man personīgi ēdiens garšo, toties nabaga dāņi mokās. Sten, pūš un vaid un piesauc cilvēktiesības. Vispār dāņi kaut kādi jokainie. Nevar saprast vai viņi ir uz šo semināru atsūtīti, vai vienkārši no Dānijas izsūtīti. Marks un Niklavs ātri atkož cik Čehijā maksā alus un pēc vienas dienas intensīvas lietošanas kļūst par cilvēkiem. Staigā smaidīdami, nepārtraukti uzturot vieglu 1-1,5% reibumu. Austrieši izrādās savējie džeki, slovāku meitenes runā tikai savā valodā, trešais slovāks izmisīgi mēģina komunicēt valodā ko uzskata par angļu un sava izskata dēļ ātri tiek iesaukts par Frodo. Čehi, izņemot Pāvelu un Katku runā tikai čehiski. Brīžam sanāk tāds parafīns informācijas pasniegšanā, ka pāris reizes no čehu valodas tulkoju uz angļu. Ja uzmanīgi klausās, un zina krievu valodu, tad kādu daļu var saprast. Pirmajā vakarā iepazīstina ar programmu, izstrādājam sodu sistēmu, ja nepilda noteikumus. Tā ir visliberālākā ko esmu redzējis. Piemēram, ja nokavē, tad ir 5 reizes jāpietupjās vai jādzied dziesma savā valodā, ja savstarpēji esot klāt pārstāvjiem no citām valstīm, nerunā angliski, tad arī kaut kāds mīkstais sods. Ja vakarā sanāk piedzerties tā, ka nākamajā dienā atgādini spoku Kasperu vai Džekiju Čanu, tad nākamo dienu stājās spēkā sausais likums. Reāli redzēju, ka sods tika piemērots tikai vienreiz, kad nokavēju 1 minūti. Man lika dziedāt, tomēr pēc manas emocionālās uzstāšanās, kas ne ar ko nebija sliktākā par Lutera „I have a dream”, mani attaisnoja pēc visiem pantiem. Otrajā dienā sadalamies pa grupām. Vieni taisīs video, citi avīzi, trešie komiksus, bet ko ceturtie tā arī nesapratu, jo nekad neredzēju viņus strādājam. Nevarētu teikt, ka arī pārējie būtu iespringuši ar darbu. Pārsvarā visus var sastapt pļumpējam alu. Pirmais seminārs manā mūžā kur jebkurā laikā brīvi varēja liet kuņģī un nesaņemt pārmetošus skatienus un morālo drāzienu. Nākamajā dienā visi dodās slēpot. Es arī sataisos, sameklēju somā sporta virsjaku, un bikšu vietā atrodu vēl vienu virsjaku. Tā ir kad kārto somas letarģiskā miega stāvoklī. Tā kā man ir tikai vienas bikses, grūtsirdīgi nopūšos un novēlu pārējiem labi pavadīt laiku. Zaudētājs gan es nebiju, jo aizvedis visus uz kalnu, pēc 2 stundām atgriežās Pāvels un mēs braucam pusdienās uz tuvāko pilsētiņu. Skaista arhitektūra un lieliskas pusdienas krogā atkal paceļ garastāvokli. Atgriežoties mājās, faktiski vienlaikus iebrauc arī slēpotāji. Slapji kā no baseina nākuši. Izrādās līņājis lietus un sniega trase vairāk atgādinājusi lielu peļķi. Labi, ka nebraucu. Vakarā ir intercultural evening, kur katra organizācija patāsta kaut ko par sevi. Parāda kādu jokainu spēli, vai iemāca deju, dziesmu. Mūsējais ābolītis ir topā. Un arī prezentācija mums šķiet, ir vissakarīgākā. Vēlāk parādās mistiskie nacionālie dzērieni kas nu nemaz negaršo pēc limonādēm un jautrība sit augstu vilni līdz pat rītam. No rīta programmā ir atpūšanās. Aiz nav ko darīt aizejam līdz tuvākajam veikalam un iepērkam peļu slazdus. Atnākuši mājās uz datora uztaisam lielus uzrakstus- Uzmanību! Žurkas. Angliski nav problēmu, bet kā tas skan čehiski nav ne mazākās jausmas, bet tā kā visa informācija mājā ir arī čehiski, tad saprotam, ka ticamības momentam jābūt. Izlemjam ņemt krievisko versiju un pievienot neiztrūkstošos Ž un Č. Krievisko versiju iedomājamies kā „žopa s krīsami.”. Čehiskais tulkojums- Pozor! Žepa s Krečami! Izliekam uzrakstus pa visu māju un izliekam peļu slazdus. Čehi un slovāki saprot, ka rakstītais ir bulšits, bet pārējie nedaudz noraustās. Īpaši jau pterodaktils Meņja kas pārvietojās pa māju sāniski un nemitīgi atskatās. Vakarā arī īsti nav ko darīt, tāpēc intensīvi pļumpējam alu un taisam avīzi. Marks ir galīgā vafelē un izmisīgi mēģina izrunāt vārdu often. Labākais kas viņam sanāk ir tiften. Turpmāk šī iesauka viņam pielīp. Vēl gatavojam jautājumus ko nākošajā dienā uzdot vietējiem iedzīvotājiem. Tie skar mācības, finanšu krīzi un vēl tur sazin kādas tēmas. No rīta ar smieklīgo vilcieniņu dodamies uz Jimelnicu. Tur sadalamies pa grupiņām un sākam uzmākties vietējiem ar saviem stulbajiem jautājumiem. Vietējie ir atsaucīgi, taču vāji angliski runājoši. Pēc intervijas beigām, šķiet, ka ne mums, ne viņiem nav ne mazākās nojausmas par ko mēs esam runājuši. Laiks ir nepatīkams, pūš auksts vējš, teju, teju sāksies lietus vai sniegs. Izmantojam laiku kas palicis pāri un atrodam vietējo mārketu, kur sapērkam šo to vakaram. Stacijā nokavējam vilcienu un uz nākamo jāgaida turpat stunda. Spānis klāj vaļā savu lamuvārdu arsenālu. Piemācam puisim vēl dažus latviešu vārdus bez kuriem izdzīvošana Latvijā nav iedomājama. Tā jautrojoties laiks paiet ātri, un jau pēc stundas stumjam ģīmī kārtējo UBS porciju. Nākamajā dienā atkal slēpošana. Atkal palieku mājās. Šoreiz esmu zaudētājs, jo bijuši uz kolosāla kalna, ar foršu sniegu un visi laimīgi. Es tikmēr mājās cīnos ar Apple datoru. Izrādās Jirzi aizbraucis un paķēris līdzi savu datoru uz kura visi taisīja filmas. Uz Apple strādāju pirmo reizi dzīvē un tas kardināli atšķiras no visa ar ko jebkad esmu taisījis filmas. Tomēr 5 stundu laikā iebraucu visā no A līdz Z. Turpmākās dienas esmu montēšanas dievs. Aiz gara laika samontēju filmiņu no visiem vakara dzertiņiem. Izdodās varen jautra, bet pie atskaites sponsoriem tādu likt būtu neprāts. Vakarā visi prezentē iepriekšējās dienas aptaujas rezultātus. Īsti skaidrāks nevienam nekas nav kļuvis, un galu galā kuru uztrauc ko domā Čehijas mazpilsētas iedzīvotājs par globālo krīzi. Bet ieskats žurnālistikā kaut nedaudz gūts. Nākošajā dienā braucam uz reģiona centru Liberecu. Sākumā mūs aizved pie kaut kāda politiķa kas pusotru stundu čehiski kaut ko stāsta, acīmredzot par Liberecu, bet var būt par savu mazdēlu. Tad ir iespēja uzbraukt pilsētas augstākajā celtnē, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtni. Tepat aiz kalna ir Polijas, un nedaudz pa kreisi- Vācijas robežas. Pēc tam brīvais laiks pilsētā. Laiks atkal pavēss. Ulrihs saspiedis galvu ar šņaucamo tabaku. Gribi kļūt par Ulriha labāko draugu, sāc runāt par šņaucamo tabaku. Gribi iegūt ienaidnieku, pasaki, ka stulbākā lieta pasaulē ir šņaucamā tabaka. Vārdu sakot Ulrihs pavada savu laiku meklējot kur tādu var iegādāties. Nolaižamies pa kādu kalnu lejup un Ulrihs sāk vibrēt. Viņš sajūt tabaku kilometra rādiusā. Priekšā ir pagalam aizdomīgs supermārkets. Ejam uz turieni. Slēgts. Apejam apkārt- arī no otras puses slēgts. Uzmācamies kaut kādām meitenēm. Tās ir sajūsmā un aicina mūs vakarā uz randiņu. Skaidrojam, ka mums vajag „just supermarket”. Viena no viņām runā vāciski. Kaut ko murgojam, līdz vienojamies, ka viņam mūs aizvedīs līdz tam mārketam. O jā, veikals iespaidīgs. Ulrihs nekļūdīgi atrod ceļu uz tabakas veikalu un ierauga vismaz 20 zortes ar šņaucamo tabaku. Ar to brīdi mūsu draugs ieiet nirvānā un ārā vairs nenāk. Mēs ar Agri kaut kā pielaužam viņu aiziet nopirkt ko graužamu. Teorētiski viņa ķermenis ir ar mums, bet gars palicis tabakas veikalā. Kamēr mēs ar Agri kaut ko runājam, Ulrihs pazudis. Daudz nebēdājam, jo zinam vietu kur viņu meklēt. Intuīcija nepieviļ- Ulrihs stīvu skatienu verās tabakas vitrīnā. Sarunājam, ka gaidīsim viņu ārā. Pēc 15 min jau zb, ejam puisi meklēt. Ulriha nav. Pārdevēja kaut ko auro klausulē, cik var noprast pasūta divus furgonus ar šņaucamo. Dodamies ar Agri uz tikšanās vietu, nospriežot, ka gan jau panāks. Pusceļā tiešām Ulrihs ir klāt kā nazis. Bijis uz bankomātu izņemt naudu. Sejā laimīgs smaids un es domās zinu atbildi uz jautājumu kurā pasaules pilsētā Ulrihs gribētu dzīvot. Vakarā atkal atpūšamies, jo rīt paredzēts noslēgums. Spēki noderēs. Pēc brokastīm organizētāji pamožās, ka projekta ietvaros nekas faktiski nav izdarīts un sāk ķert kreņķi. Sāk bīdīt kaut kādas gudras runas un mēģina kaut ko organizēt, bet lielākā daļa jau aiz paraduma ir vieglā vafelē. Beigās vienojamies, ka jāsadalās divās grupās, jāuzraksta scenārijs, jānofilmē filma, jāapstrādā tā un vakarā jāprezentē. Uzvarētājam apsola labas balvas. Ne manējā grupa tiešām kaut ko domā, un gala produkts ir ar vismaz kādu ideju. Tipa dzīvo viens vanags, bet viņš ir vientuļš, tad atlido vēl daži un tad viņi draudzīgi dzīvo kopā. It kā sviestaini, bet vismaz kaut kas. Mūsu grupa apsēžās ap galdu un pusstundu pļumpē alu. Rodās scenārijs. Frodo ir neapmierināts ar alus kvalitāti, tāpēc dodās prasīt padomu meža vecim kur var dabūt labāku. Tas viņu sūta pie Bila no Tokyo Hotel, bet pa ceļam Frodo un viņa draugiem uzbrūk niknās lezbietes un vienu draugu pārvērš par trīslitru burku. Tad Frodo ar atlikušo draugu dodās uz dzeršanas sacensībām, kur viņiem pretī stājas dzerošie latvju burvju dziras sargi. Frodo draugs mirst, bet finālā Frodo iegūst labo aliņu. Skan diezgan oriģināli. Stundu zviedzam par ideju, tad dodamies filmēt. Izdodās diezgan labi, lai gan lielāko daļu locāmies smieklos. Samontēt filmu, reāli prasa 15 minūtes, kamēr otrā grupa lamājoties sēž 4 stundas. Vakarā noslēgums. Rādam filmas. Smieklīgas ir abas. Tad vēl parāda manējo samontēto un pasākuma oficiālo. Uzvar filma par vanagiem. Mēs gan neskumstam jo jebkurā gadījumā balvas pienākās abiem un mūsējā ir pat labāka. Tālāk seko oficiālais noslēgums. Spēles, dejas. Nemiera gari latvieši iemāca visiem dzeršanas spēli. No rīta visi tiek pamodināti un sadzīti autobusā. Dodamies uz Prāgu. Centrā atvadāmies no austriešiem, kas ar vilcienu dodās mājup. Pārējie paliek Prāgā vēl vienu dienu. Paliekam jauniešu hostelī pašā pilsētas centrā ar maģisko nosaukumu 15. Cena ir 9 eiro, un priekš tās cenas ir ideāli. Istaba gan smieklīga- platumā 1,5, garumā ap 7 metri, citas arī interesanta izmēra. Istabā divas gultas. Viss zolīds. Pusdienās mūs aizved uz vienu krogu, kur personāls izliekās, ka mēs te nemaz neesam. Konkrēti ignorēts tiek manējais galdiņš. Tomēr pēc pusotras stundas saņemu savu ēdienu. Ir ok. Vakarā ejam uz citu, tur ignore tiek ieslēgts uz spāni. Šoreiz spānis lamājās jau lietojot arī latviešu vārdus. Pēc vakariņām ejam uz hosteli gulēt. Pāvels apsola, ka no rīta aizvedīs mūs uz lidostu. Lidmašīna ir 11:45. No hosteļa izejam 9:35 un dodamies uz Pāvila mašīnu. Mums līdz velkās Katka un Mihals. Pieejot pie mašīnas Pāvels atver bagažnieku. Tas ir piestūķēts ar tukšām alus pudelēm. Mums ir 4 lieli koferi un mana mugursoma. Brīnāmies, kā Pāvels ir iedomājies visu šito sabāzt šajā mazajā mašīnā. Pāvels taisa lielas acis un saka, ka solījis uz lidostu aizvest tikai mūsu mantas, bet paši mēs brauksim ar metro. Mēs uz dirsas. Pēc 10 min sākās reģistrācija, bet mēs Prāgas centrā strīdāmies par to kurš ko vakar teicis. Nolamājamies un metamies uz metro. Līdz tam intensīvas 10 min kājiņām. Ir svētdiena. Sarkanās līnijas metro, šķiet, aizgājis brokastīs. Nervozējam ne pa jokam. Beidzot atbrauc. Jānobrauc viena pietura un jāpārsēžas uz zaļo līniju. Arī šis metro nesteidzās. Dejvicka izkāpjam kad ir palicis 40 min līdz reģistrācijas beigām. Pēc saraksta autobuss ir tikai pēc 20 min. Par laimi saraksts ir kļūdains jo autobuss ir klāt pēc 5 min. Braucam un skatāmies pulkstenī. Laika maz. Pēkšņi atskan samērā loģisks jautājums-„ A kādu terminālu mums vajag”? Prāgā tādi ir 3 un tos visus šķir apmēram 5 km. Biļetes mums nav izdrukātas un poņas nekādas. Izkāpt nepareizajā nozīmē nokavēt. Vadāmies pēc loģikas un braucam uz to, no kuras atlidojām. Izkāpjam pie 2. Par lielu atvieglojumu uzzinām, ka tas ir īstais. Metamies meklēt kur ir joku meistari čehi ar mūs koferiem. Termināls paliels, un īstas sapratnes kur jāiet, nav. Beidzot zvana Katka kurai ir mans numurs ( man viņējais nav) un jautā kur mēs esam. Šiem izrādās vismaz pietika prāta aiznest koferus līdz reģistratūrai. Ātri atvadāmies un iereģistrējamies 8 min pirms reģistrācijas beigām. Pēcpusdienā esam Rīgā, atvadāmies no Agra kurš brauc uz Līvāniem, mēs savukārt aizbraucam līdz savai mašīnai un vakariņas jau ēdam Liepājā.

Seminārs čehijā 13-22.2009

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem