Trīs maratoni divās dienās. Atskaite par pārgājienu Kolka-Dubulti.

Mārtiņš Vilemsons 01.06.2016 9 min lasīšanai 13 foto

Plānošana

Jau agrā pavasarī, pateicoties “Mans pirmais maratons” komandas kolēģes Ļubas aktivitātēm feisbukā, uzzināju par pasākumu “Baltais kalns”. Notika intensīva gatavošanās maratonam, forma bija laba, tāpēc nospriedu, ka 12 dienas pēc maratona varētu būt spējīgs noiet 136 kilometrus gar jūru un iekļauties noteiktajā 55 stundu kontrollaikā. Laikus pieteicos pasākumam, pārbaudei martā pēc labi pieveikta pusmaratona nākamajā dienā izgāju ap 30 km pārbaudes pārgājienā gar jūru un viss likās baigi ok. Īsti nesapratu, kāpēc puse dalībnieku iepriekšējos gados izstājušies, biju lielīgs un iedomīgs bez gala, un pēc superlabi noskrietā maratona 15.maijā vispār likās, ka vienkārši noiet vidēji 46 km dienā ar ne pārāk smagu mugursomu varētu būt viegla pastaiga. Un kādu mācību dabūju….

Neraugoties uz iedomību, nedaudz bažīgs tomēr biju un diezgan centīgi plānoju, ko ņemt līdzi un kādos laikos visērtāk nokļūt līdz nometnēm 32., 64, 100. un 136.kilometrā. Rekordus uzstādīt neplānoju, tāpēc iecerēju miegam atvēlēt 2 reizes pa 6 stundām un īpaši daudz naktīs neiet. Bija izstrādāts minimālais plāns iešanai ar vidējo ātrumu 4 km/h un vairākām pauzēm, un viss virs plāna izpildītais varētu tikt atvēlēts papildu atpūtai vai ātrākai finišēšanai.

Ekipējums

Tā kā ar pārgājieniem nebiju iepriekš aizrāvies, noteikti vajadzēja labu mugursomu. Pasūrojos soctīklos, atsaucība bija varena un varēju pat izvēlēties labāko no 3 somām – līdzi paņēmu no Ļubas aizlienēto, kas lieluma un svara ziņā bija piemērotākā. No labās fejas Ļubas dabūju arī kvalitatīvas nūjas ar amortizatoriem, no radiem vēl aizlienēju vieglu guļammaisu un minimāli piepūšamu paklājiņu. Laiku solīja bez lietus, tāpēc izpalika telts stiepšana.

Apavi – visi iepriekš startējušie rakstīja, ka tie ir pats svarīgākais. Speciālus pārgājienu apavus iegādāties nebija noskaņojuma, tāpēc izvēle krita uz vairāk nekā 1000 km pa asfaltu skrietām Asics kurpēm, kuras skriešanai pa cietām virsmām īsti vairs nederēja, bet bija ļoti ērtas iešanai un jau iemēģinātas pārgājienā pa smiltīm. Tāpat līdzi paņēmu 1 pāri jau krietnu laiku izmantotas skriešanas zeķes un 1 pāri krietni svaigāku zeķu, ar kurām biju pieveicis maratonu bez nevienas tulznas. Lai arī daži iepriekš gājušie norādīja, ka vajadzētu kurpes nolīmēt ar skoču, lai smiltis netiek iekšā, nolēmu to nedarīt, jo baidījos, ka kājas pārāk izsutīs. Bija doma paņemt līdzi iešļūcenes, kurās brīžiem atpūtināt kājas, tomēr soma jau izskatījās diezgan pilna un nolēmu neņemt.

Gāju Adidas skriešanas šortos, līdzi bija arī garās skriešanas bikses aukstākiem brīžiem, kuras gan tā arī neizmantoju. Mugurā 1 t-krekls, somā otrs. Tad vēl Asics vieglā skriešanas vējjaka un siltā skriešanas jaka, kuras vēsākos brīžos labprāt izmantoju. Tad vēl rezerves apakšveļa, atstarojošā veste, galvas lukturītis ar rezerves baterijām, telefons, lādētājs, telefona ārējā baterija, nazītis, karote, plastmasas krūze un bļoda, neliels dvielītis, 5 tulznu plāksteri, 2 paciņas ibumetīna.

No pārtikas nekā daudz neņēmu, jo nometnēs tika solītas desas un uzkodas, kā arī veikalu pa ceļam netrūka. Bija vien daži muslīšu un hematogena batoniņi, paciņa sāļo zemesriekstu, kurus tā arī neatvēru, roltona paciņa, kuru arī atnesu mājās, kā arī mazais aliņš, kas paredzēts pirms gulētiešanas – lieliski atslābina un iemidzina. Dzeršanai pa ceļam starp nometnēm paņēmu 3 puslitra pudeles – kolu, ūdeni, boržomi.

Starts

Biju pieteicies organizatoru sarūpētajiem autobusiem un jau laikus ierados pie Prezidenta pils, kur jau zālītē relaksējās vairāki desmiti braucēju. Tautas pamazām kļuva aizvien vairāk, un līdz ar pirmā autobusa pienākšanu jau bija pamatīgs pūlis. Biju noparkojies stratēģiski izdevīgā pozīcijā, tāpēc tiku jau pirmajā autobusā. Ar vienu pauzi ceļā pagāja nedaudz vairāk nekā 2 stundas, pie Kolkas raga nonācām krietni par ātru un līdz startam nācās kūkot gandrīz 3 stundas, kas nedaudz kaitināja, jo nekādi nevarēju sagaidīt gājiena sākumu. Pie jūras bija pavēsi, tāpēc uzvilku vējjaku, bet nedaudz nostāk no krasta atkal cepināja. Pirms starta tomēr jaku novilku.

Nožogotā placī visi ar savām kartēm iečekojāmies, kopā bija gandrīz 600 cilvēku un pāris suņu, no kuriem vismaz viens, kā dzirdēju, pēc pirmās nometnes izstājās. Pēc pāris uzrunām milzu pūlī devāmies lielajā piedzīvojumā-pārbaudījumā.

Sākumā temps samērā lēns, startēju beigu daļā un priekšā daudz ļaužu. Visi viens otram traucē, apkārt zib nūjas, pludmale pilna ar kokiem un brīžiem jāiet pa mežu. Vēlāk gājiens paretojas, un var mierīgi iet ar ātrumu ap 6 km/h.

Soļoju gandrīz bez pauzēm, kāda pieredzējusi dāma pareizi aizrāda, ka nūju galiem jānoņem ķepiņas, un iet vēl raitāk. Pirmā apstāšanās pie upītes, kurai jābrien pāri. Ūdens atsvaidzinošs, bet laiks paiet, kamēr akrobātiski balansējot jānoslauka tīras kājas un atkal jāapaujas. Īsti vairs neatceros, vai tas bija pie pirmās vai otrās upītes, bet pamanīju vecu, mazu omīti, kas soļoja kopā ar mazdēlu. Pēc pārbrišanas uznāca pēkšņa vēja brāzma un tantuks lidoja atpakaļ upē, bet mazdēls viņu veiksmīgi noķēra. Pasmējāmies par šo atgadījumu, un vēl nodomāju, ka večiņa nez vai tālu tiks. Tad gan vēl nezināju, ka ar sparīgo omīti vēlāk sanāks tikties ne reizi vien.

Tad nāca otrā upīte, kurai veiksmīgi pārbridu un turpināju labā tempā, diezgan daudzus apdzenot. Vienu brīdi krastā uz mani lamājās milzīgs suns, tāpēc uzgaidīju citus, jo vienatnē kauties ar suni it nemaz negribējās. Tomēr bāskervils notinās, un pēc nepilnām 6 stundām ap plkst.22 pēc pieveiktiem 33 km (tā rādīja Endomondo) sasniedzu pirmo nometni pie Rojas, kur ieēdu uzkodas, ierāvu kafiju un papildināju patukšītās pudeles. Pēc stundiņas atsāku soļot, jutos labi un nolēmu, ka kādu brīdi paiešu arī pa tumsu. Apgājis Rojas ostu pa šoseju, devos pludmalē, kur parādījās daudz akmeņu – daudzi slideni, iet nebija viegli. Daži jau gāja ar lukturīšiem, uzliku arī savējo un kūlos pa pludmales akmeņiem uz priekšu. Gājēji jau bija pamatīgi izretojušies un bija jauks skats, kā ik pa gabaliņam kā jāņtārpiņi gar krastu spīguļoja lukturīši. Tuvojoties Kaltenei, tumsā pa akmeņiem iet palika gandrīz neiespējami, tāpēc kopā ar vairākiem puišiem gājām gar krastu pa meža ceļiem un takām, brīžiem pa brikšņiem, kādu gabaliņu arī pa grants ceļu, uz šosejas gan nelīdu. Pēc aptuveni 45 pieveiktiem kilometriem ap plkst.1 nolēmu mest mieru un apmetos zem koka jaukā pļaviņā. Ik pa brīdim kāds gāja garām, pēc laiciņa netālu no manis apmetās arī kāds pārītis. Guļammaisā bija silti, paklājiņš mīksts, virs galvas zvaigznes, smaržo ceriņi, šalc jūra, pilna laime.

Pamodos pirms plkst.7 un atklāju, ka tumsā esmu apmeties pie kādiem maziem kapiņiem. Nu neko darīt, pa nakti mani neviens netraucēja, tātad miroņi nekož. Apēdu pāris batoniņus, salasīju mantas un devos tālāk. Negāja vairs tik raiti kā iepriekšējā dienā, varēja manīt, ka pietrūkst rīta kafijas. Ik pa brīdim var manīt kādus gulošos, daži pat bija apmetušies uz Kaltenes skatu torņa platformas, kur uzrāpos pavērot jaukos skatus. Pludmale joprojām bija diezgan neejama, brīžiem gāju pa pļavu, kur priekšgājēji bija ieminuši taciņu. Vēlāk pludmale kļūst ejamāka, bet ap 55.kilometru mana lielība beidzas – pirmās divas tulznas, viena ļoti nepatīkama, papēža sānā, otra uz pēdas. Tās aplīmējis, pēc dažiem simtiem metru palieku pikts, jo priekšā upīte un atkal apavi jāvelk nost, kā arī jāmērcē plāksteri. Pēc pārbrišanas uzvelku otras zeķes, bet jau pēc dažiem km noberzti 2 pirksti un paliek pāri tikai 1 plāksteris. Tā nu ap plkst.12 pēc 20 km nosoļošanas esmu otrajā nometnē pie Mērsraga (tātad pieveikti vairāk nekā 64 km), kur uzēdu desas, gurķīšus, cepumus, ierauju buljonu un kafiju, uzpildu dzeramā krājumus.

Kādu stundu notusējis pa Mērsraga nometni, uzvelku otras zeķes, dodos tālāk. Mērķis – šajā dienā sasniegt trešo nometni, kas ir pēc 36 km, un tad vēl pāris stundas paiet, lai pēdējā dienā sanāktu mazāka iešana. Uzzinu, ka jau krietni vairāk nekā simts izstājušies, tas sāk biedēt. Mērsragā nolemju neiepirkties, jo pēc 22 km Engure, kuru plānoju sasniegt diezgan laicīgi. Izeju uz ceļa, lai apietu ostu, pamanu omi ar mazdēlu, dodos tālāk un kādu laiku eju pa grants ceļu, ko parādīja gādīgi ļautiņi, jo esot taisnāk nekā pa šoseju. Te bija ļoti skaists posms, visas mājas vienos ceriņos, smaržoja burvīgi. Ejot cauri Mērsragam, apjautājos vietējai tantei, kur aptieka, jo gribu papildināt plāksteru krājumus, bet izrādās, ka tā jau ir labu gabalu atpakaļ, noskaņojuma liekus km soļot it nemaz nav un dodos tālāk.

Uz ceļa jau ir pamatīgi karsti, piemērotā vietā nogriežos uz jūras pusi, bet tur sākas milzu pļavas ūdenī, kurām iet cauri var tikai brienot. Atrodu jauku meža ceļu un soļoju pa to diezgan ilgi, brīžiem pietuvojoties jūrai. Nu jau aizvien vairāk parādās saguruši ceļotāji, daži skumji pēta noberztās kājas un līmē plāksterus, citi vnk guļ. Kāds čalis apjautājas, vai man nav elastīgās saites, jo sastiepis kāju, diemžēl palīdzēt nevaru. Pēc kāda laika soļoju pa ciešamu ceļu kāpās, bet karstumu jau var labi just un cenšos noķert ēnainākās vietas. Tālāk piekraste pie Bērzciema atkal mainās, mīksta zālīte, brīžiem pie mājām nopļauta līdz pat ūdenim. Tad atkal sākas aizaugušas vietas, un komposta kaudzes, gar privātmājām lādzīgu ceļu neatrodu un aiz Bērzciema izlienu uz šosejas, nez kāpēc iedomādamies, ka Engurei jābūt netālu. Uz ceļa karsti, priekšā un aizmugurē redzu pa kādam ceļotājam. Soļoju, soļoju, cepos, par laimi, dzeramā vēl pietiek. Izrādās, ka esmu kļūdījies aprēķinos un līdz Engurei ir kādi 10 km, bet nekā darīt, vēlos ātri tur nokļūt un turpinu soļot pa ceļu. Šis gabals laikam psiholoģiski bija visgrūtākais, jo biju viens, dikti gribējās ieēst kaut ko stiprāku par batoniņiem un iedzert kaut ko aukstu.

Nokļuvis Engurē, no vietējās sievietes vēl uzzinu, ka aptieka šeit strādā tikai līdz plkst.15, pamatīgi saskaišos, bet ko nu padarīsi. Ēstuves gan ir vaļā, iegriežos vienā un apēdu milzu porciju karbonādes ar kartupeļiem un salātiem, klāt paņemot vienu mazu vēsu aliņu, kas jau kādu stundu bija halucinācijās rādījies. Veikalā paņemu dažus uzkožamos, papildinu ūdens un kolas krājumus un dodos tālāk. Pieturās uz soliņiem jau manāmi daži pamatīgi apcepušies, saplāksterotām kājām, ar nolemtības izteiksmēm sejās, visticamāk, ka tālāk netiks. Līdz 100.kilometra nometnei, sauktai par “Nāves nometni” (jo līdz tai daudzi izstājas), palikuši kādi 15 km.

Aiz Engures, meklējot starp privātmājām piemērotu ceļu uz jūras pusi, apvienoju spēkus ar kādu nedaudz sagurušu jauniņu studenti Diānu, kura bažījas, ka nometni nesasniegs. Ceļā devusies viena, jo viņas puisis sabojājis kāju neilgi pirms starta. Padalos ibumetīna krājumos un apņemos palīdzēt nokļūt galā. Tā nu kopā soļojam, morāli atbalstu meiču un turu tempu, katrs kilometrs gan liekas aizvien garāks un katrs balts plankums krastā izskatās pēc nometnes telts. Par laimi, pamazām kļūst vēsāks, pludmale arī paliek labāka, kaut arī brīžiem pasoļojam pa meža takām. Noberztās pēdas sāp, bet paciest var. Tad nu tiešām ir manāma telts, bet izskatās, ka tā attālinās, nevis tuvojas. Tomēr ap plkst.21 nometne veiksmīgi sasniegta. Nolemju, ka šai dienai iešanas pietiks, ielienu noskaloties jūrā, uzēdu desas un citas labas lietas, iedzeru tēju, mazo aliņu, noparkojos tālākā nometnes malā un saldi aizmiegu.

Pamodos ap plkst.6, nogulētas 7 stundas. Uz kreiso kāju negribas pat skatīties, ar lielām mokām, pēc visu šņoru atšņoŗēšanas, kurpē to iekšā izdodas tomēr dabūt. Saprotu, ka pa ceļam apavus nost vilkt vairs nedrīkst, citādi sanāks iet basām. Pabrokastoju, stipra kafija. Dzirdu “uzmundrinošas” ziņas, ka jau kādi 200 izstājušies. Diāna pēc atpūtas jau tīri dzīva, vienojamies, ka pieskatīšu līdz finišam. Ap to laiku nometnē ļoti žiperīgi ierodas vecā omīte, kuru pirmajā dienā vējš gandrīz iepūta upē, un reizē ar mums dodas tālāk.

Netālu no nometnes priekšā paliela upīte. Ejot tai apkārt, sadraudzējamies ar omīti un izveidojam supertrio, kas nolemj kopā sasniegt finišu. Izrādās, ka tantiņai, kuru sauc par Maigu, ir 78 gadi (kā viņa atzinās, piesakoties gājienam, nometusi nost 10 gadus, baidoties, ka neatļaus iet). Mazdēls satraumējis kāju un izstājies, bet viņa ceļu turpinājusi, nakti pārlaidusi Engurē, un līdz mūsu nometnei jau agrā rītā nosoļojusi 15 km. Viņu ar auto pieskata arī 82 gadus vecais vīrs, ik pa gabaliņam mūs sagaidot pludmalē un brīžiem atnesot kaut ko garšīgu.

Tā nu soļojam tīri raiti, Maigas tante parāda, kā pareizi ar nūjām jāstrādā, pastāsta, ka nākamgad iešot Santjago ceļu – nu īsta tērauda večiņa, esot farmaceite, bet zāles neiesaka lietot. Paliek aizvien karstāks, pa ceļu apejam vēl vienu upīti, tad atpakaļ pie jūras un līdz Ragaciema bākai aizejam tīri vai nemanot.

Tālāk jau ir pazīstamā Jūrmalas plašā pludmale, iešanai ļoti parocīga, bet karstums dara savu. Līdzi man no rīta bija litrs kolas un litrs ūdens, dzeru ne pārāk daudz, bet ļoti bieži jāskraida uz krūmiem, tātad trūkst sāls un atūdeņojos. Vajadzēja tomēr paņemt pāris elektrolītu želejas. Mēģinu dzert vēl vairāk, bet uz krūmiem jāskraida vēl biežāk. Diāna arī brīžiem sagurst, bet Maigastante urbj uz priekšu kā traktors. Brīžiem pa kādam pat apdzenam. 12 km pirms finiša man pēkšņi nedaudz sareiba galva, pārbijos, ka meitenēm vēl mani būs jānes, sāku ik pa brīdim ar cepuri smelt pasilto jūras ūdeni un liet uz galvas un muguras. Par laimi, nekas tāds vairs neatkārtojās.

Tā nu ar nelielām pauzītēm devāmies uz priekšu. Tālumā katra būda likās pēc galapunkta un mēģinājām uzminēt, kur tas varētu būt. 3 km pirms finiša satikām pretī ar riteni braucošu pārgājiena organizatoru pārstāvi, kurš veda vairākas ūdens pudeles un interesējās, kā jūtamies. Dabūju no viņa nedaudz elektrolītu dzērienu, uzreiz oma uzlabojās.

Pēdējos 3 km jau maucām ar ātrumu 6-7 km/h, dikti jau gribējās tikt līdz finišam. Tad arī klāt zvans, goda krēsls, fočēšanās, un omes mazdēls vēl laipni mani aizveda līdz Rīgai. Galā tikām nepilnās 48 stundās, vairāk nekā 7 stundas pirms kontrollaika beigām.

Izbaudīju visu. Jūra, smiltis, akmeņi, zāle, brikšņi, mežs. Sāpes, besis, prieks, gandarījums, jauni draugi. Nākamgad jāiet atkal.

Secinājumi • Novelkot apavus, atradu vismaz 8 tulznas – abām kājām malējie divi pirksti lupatās, āda gandrīz visa nost, kā arī milzu tulzna papēža sānos un vairākas mazākas tulzniņas. Tātad tomēr nākamreiz pacentīšos iegādāties speciālas pārgājienu zeķes, varbūt palīdzēs. • Noteikti jāpaņem līdzi elektrolītu želejas. Kofeīna želejas arī būtu noderējušas. • Gulēšanai kopā atvēlēju 13 stundas, nometnēs bez gulēšanas vēl pavadīju 5 stundas. Vēl bija pāris pauzītes ap pusstundas garumā, stundu gara pauze Engurē ēšanai un veikalam, 3 pauzes upju pārbrišanai. • Endomondo rāda, ka noieti drusku vairāk nekā 140 kilometri, iešanas laiks – 28 stundas (tas gan kopā ar upju pārbrišanu u.c sīkākām pauzēm). • Maigas tante ir fenomens