Noslēpumainā Karnātaka VIII. Hoisalu dievišķie arhitekti
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Šoreiz pievērsīšos celtniekiem, - arhitektiem vēsturē, kuru darbus mēs aplūkojam ar atvērtu muti un brīnāmies, kā kaut kas tik skaists varēja rasties pirms aptuveni vienpadsmit gadsimtiem. Karnātakas reģionu laika posmā no 10.-14.gs. pārvaldīja dzimta, kuras nosaukums mums varbūt neko neizsaka, tomēr plaši zināms Dienvidindijā un kuri bija varonīgi cīnītāji- Hoisalas. Kannadiešu folklora glabā leģendu, kuras galvenais varonis ir vīrs, vārdā Sala un kurš izglāba savu džainu skolotāju Sudatu no lauvas ķetnām. Kaujas brīdī vīri klieguši: “Hoi, Sal! (Satriec, Sala!)” Vārds "hoy" vecajā kannadiešu valodā literāri tulkojas kā "sist, satriekt". No tā arī dzimtas nosaukums "Hoisala". Hoisalu emblēma attēlo cīņu starp mītisko varoni, karavīru Salu un lauvu (citos avotos minēts tīģeris). Višnuvardhana bija visietekmīgākais no karaļiem , kurš paplašināja impērijas teritorijas,taču par impērijas oficiālo dibinātāju uzskata viņa mazdēlu Vīra Bhallu II, kuram pieder arī Bengalūru pilsētas dibināšanas gods. 14.gs.Hoisalas bija vienīgie hinduistu impērijas pārstāvji Dienvidindijā, kuri pretojās nemitīgajiem iebrukumiem, kamēr visapkārt valdīja musulmaņi. Kad Vīra Bhalla III tika nogalināts pie Madurajas 1342.g., un teritorijas nonāca Harihara I rokās, un uzplauka nākamā -Vidžajanagaras impērija.
Hoisalu galvaspilsēta bija Belūra, vēlāk- Halebidu. Viņu valdīšanas laikā attīstījās māksla, arhitektūra un Dienvidindijas reliģija. Mūsdienās šo impēriju pieminam tieši skaisto un izsmalcināto tempļu dēļ. Vairāk kā 100 tempļu joprojām saglabājušies visā Karnātakā, no kuriem īpaši izceļami ir Čennakešavas templis Belūrā, Hoisalešvaras templis Halebidu, un Kešavas templis Somnāthpurā. Hoisalu klana valdnieki atteicās no tradicionālajām estētiskajām normām tempļu arhitektūrā un ieviesa savdabīgu dienvidu un ziemeļu stila sajaukumu, kuru aizsāka jau Čalukju dinastija. Viena četrstūraina tempļa vietā sāka būvēt vairākas garbhagrihas (svētnīcas) zvaigznes formā, kuru zvanveida torņi nebija tik slaiki kā Indijas ziemeļdaļas nagarām, nedz arī tik vēderaini kā tradicionālajām dienvidu vimanām. Saliekot abus celtniecības stilus kopā, sanāca izteiktais Hoisalu stils, kuru apbrīnot brauc cilvēki no visiem pasaules nostūriem. Hoisalas kā jau izsmalcināti meistari pielietoja bagātīgus ornamentus dekorācijām un celtniecībai tika izmantots hlorītu slāneklis (ziepjakmens) ar blīvu tekstūru, kas sacietē tikai saules iedarbībā. Šis materiāls ir pateicīgs detalizētu ciļņu darināšanai, tāpēc visus Hoisalu celtos objektus klāj pārsteidzoši smalku akmens mežģīņu rota. Diemžēl ar Hoisalu dinastijas norietu 1326.g.beidza pastāvēt arī viņu savdabīgais arhitektūras stils.Hoisalu estētiskā gaume apbur ikvienu, taču viņu sakrālais kodējums tempļu dekorācijās pieejams vien ierobežotam cilvēku skaitam.
Guna Kalna
Ceļojuma piedāvājums : http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf
