Mazāk zināmā estu zeme
|
Normunds Smalinskis
|
Igaunijas setu zemē un pie vecticībniekiem
Parasti braucam uz Igaunijas salām, Tallinu, Tartu, ledus vai ūdenskritumiem, Munameģi. Bet interesanta ir dienvidaustrumu puse un tā Igaunijas daļa, kas varbūt ir mazapdzīvotāka un nomaļāka. Tā puse gar Peipusa ezeru.
Aiz Valkas/Valgas nedaudz uz augšu un tad pa labi. Uz to pusi, kur Piusas alas,kur meža purvājā ar reiz meiteorīti krituši… nu kaut kā tā.
Pirmo satopam dikti uzņēmīgu vīru Aivo. Viņš paņēmis un izveidojis vecā kolhoza kūtī atrakciju autodromu, pa to var braukt ar mazām elektromašīnītēm gan bērni, gan pieaugušie. Mašīnītes ir vissvisādas, pat Londonas taksometru pakaļdarinājumi un divstāvīgi autobusi. Vēl izremontētajā hallē ir kafejnīca un vairāk kā 20 dažādas atrakcijas – pat mini 4D kino, disenīte, ķegļi, šautuve, citplanētieši un vēl visādi brīnumi. Ir pat policijas auto un cietums, kur liek pārkāpējus, kas ignorē luksoforu gaismas un tamlīdzīgi. Varot arī pūst alkometrā, ja vajag. Ārpusē plastmasas baseini, satiksmes pilsētiņa, kur viss ir pa īstam, ar zīmēm un luksoforiem un interesantiem braucamajiem, kurus min ar pedāļiem.
Vēl Aivo izgudrojis Raganu karaļvalsti. Tā ir drusku tālāk, jāpārbrauc. Skaistā vietā atpūtas komplekss ar dīķi, pirtiņu, kubuliem, sporta laukumiem un skaistu ezeru pakalnu ielokā. Notiek raganu slotu mešana, ejot ap burvja skulptūru piepildās vēlmes un visādi labumi nāk. Var padejot ar baigu raganu, pieturoties pie kārpas uz viņas deguna un izsakot domās vēlmi, tā realizējas.
Var svinēt kāzas, sporta spēles, nedēļas nogales jau tiekot aizrunātas uz nākošo gadu. Bet arī te tūrisma sezona ilgst tikai vasaru, jāpaspēj nauda sapelnīt visam pārējam gadam. Viegli neesot. Patiesībā – visi tie, kas reklamē tūrismu, bieži nepasaka visu līdz galam, ka viss notiek sezonāli. Ak, cik bieži cilvēki, kuri grib ar to nodarboties, saklausās medus saldās dažādu projektu lektoru ausis un nepadomā trīs soļus uz priekšu… Bet tiem, kuriem ir funktieris un idejas un izdoma, izdodas izdzīvot.
Aivo izdomājis telpu futbolu, tas jau esot patentēts un izskatās gana aizraujoši – var paprovēt! Ka tik neiznāk otrs igauņu skaips kā veiksmes stāsts.
Aiz Vastselinas bīskapa pils drupām iebraucam setu zemē un mūs sagaida setu pusdienas. Īpaša putra ar kartupeļiem, gaļu, grūbām un citām sastāvdaļām. Pašu ceptas rabarbersmalkmaizes. Garšīgi! Putra gan ir līdzīga tai, kas ēsta pie Anglas dzirnavām Sāmsalā, arī garšīga un sātīga bez gala.
Apmeklējam setu muzeju un tautas daiļamatu meistaru izstrādājumu zāli. Seti ir tiešām izcili rokdarbu pratēji, ar savu īpatnēju krāsu salikumu un ornamentiem, daži gan līdzīgi kā baltiem. Setu tante lai raksturotu setus teic, ka esot kaut kas uz mūsu suitu pusi, nu apmēram. Mūzika tiešām viņiem ļoti savdabīga un interesanta.
Otrā rītā ietrāpām gadatirgū. Ir rokdarbi, tautas mūzika, tautas tērpi. Ir žāvētas Peipusa zivis, voblas, pat līdzīgi kaltētas līdakas. Zvejniekam ir pašdarināts alus un kandžas aparāts, kas turpat tiek darbināts, dzēriens velkot uz 50*, var degustēt un nopirkt.
Iebraucam, Varskā, nelielā pilsētiņā. Arī te iemetam aci setu sētā, kā šamie dzīvojuši. Apskatāms koka setu dieviņš ar iegrebtām setu rakstu zīmēm, sēta kā mūsu brīvdabas muzejā. Līdzīgi jau senatnē vien esam dzīvojuši, kad nebija vaifaja, interneta un citu civilizācijas labumu.
Varskā padomijas laikā ražoja tīri labu minerālūdeni, tā ražošana tagad iet vaļā uz pilnu cuku. Dažā Rīgas veikalā esmu to manījis, pārdots tiek viegli sāļais variants, padzerties var tīri labi. Tagad jauna moderna un jauna ražotne, viss notiek. Varbūt reiz mūsu veikalos atkal varēs nopirkt Valmieras un Siguldas minerālūdeni… ?
Nakšnojam Varskas kūrortkompleksā, kas patiesībā ir padomju laikā uzcelta sanatorija. Tagad tā papildināta ar jaunu spā korpusu, ūdensizpriecām minerālūdens burbuļos. Vecie korpusi tiek atjaunoti un renovēti.
Blakus ir Peipuss, meži un purvāji, gaiss apdullinoši priežu smaržas pārpilns. Putni dzied, divas trakas dzeguzes grib aizkūkot visu šo pusi un sanatorijas ciemiņus.
Paņemam vellapēdus par 2 eiro/stundā, dodamies izbraucienā. Izbraukājam meža takas, meža ceļus, uzkāpjam putnu tornī. Zied vaivariņi un meža zemeņu lauki, kas citur tik lieli nav redzēti. Jābrauc ātri, citādi odi un knišļi ēd nost. Bēgot no šamiem, iegriežam ceļā, kas pieved pie aizdomīgām pelēkām būvēm. Iznāk estipoiss zaļā formā un smaidīdams saka, ka esam robežjoslā un te braukt nedrīkst. Atgriežamies mājvietā.
Vakariņas un brokastis ir vienkāršas, bet labas. Zaļumu un augļu un citu labumu netrūkst.
Otrā dienā braucam uz sīpoliem, pie vecticībniekiem. Populārais Konstantīns jeb Kostja stāsta par sīpoliem, cienā ar sīpolu pīrāgiem un tēju, kurā sajauktas ķimenes, piparmētras, žāvēti augļi, un citas daļas. Tēja un pīrāgi garšo dievīgi.
Sīpolu audzēšana ir īpaša skunste, daudz jāzin un jāmāk, baigā znaja vajadzīga. Un pacietība un darba mīlestība. Senos laikos sīpoli vesti pat pārdot uz Pēterburgu!
Kostja izvadā pa zvejniekciemiem, stāsta, kāda dzīve bijusi agrāk un kāda tagad. Arī no šejienes daudzi brauc prom, iedzīvotāju skaits samazinās… skolas aizver, mazina. Bet cilvēki dzīvo, zvejo, audzē sīpolus un citas lietas.
Ēdam vecticībnieku krodziņā zivju zupu viņu gaumē. Kafijas te nav, piedāvāja tēju. Alus bija. Bet vispār īstie vecie vecticībnieki alkoholu nav lietojuši… Varbūt Pēteris, kas Pirmais, šos sācis trenkāt tāpēc, ka ne vien Dieviņu gribējuši citādi pielūgt, bet arī nav dzēruši vodku no cara saceltajiem spirta brūžiem? Gribējuši saglabāt savu skaidro galvu?
Ārpusē koka namiņā vīriņš tirgo žāvētas un kaltētas zivis. Piekrišana viņam liela. Brekši, zandarti, sīgas un vītinātas stintes pie alus kā uzkoda.
Aizbraucam līdz Kallastei un Kolkjai. Mazi koka un mūra namiņi, retāk sarkano ķieģeļu. Apkārt iekopti dārziņi. Tepat viļņojas lielais Peipuss. 14 km taisni pāri Krievija. Augstais krasts tiek noskalots, zeme pamazām nobrūk, ezers noskalo pilsētiņu. Ezerkrastā sena kapsēta, savs stils, bet kapiņi tiek rūpīgi kopti un pieskatīti. Aiz tās stāvs krasts un tur alās ligzdo….nu tā kā čurkstes, tā kā bezdelīgas, mazi putniņi. Mazie jaunuļi jau pamazām raušas ārā uz ārpasauli.
Kolkjā apskatām ļoti skaistu vecticībnieku lūgšanu namu, kā baznīcu ar torni. Skaistas ikonas un veca kundzīte stāsta, kā viss te noticis, kā dzīvojuši no seniem laikiem. Atvadoties viņa novēl visiem ticēt Dievam un nedarīt otram to, ko nevēlamies sev.
To viņa saka patiesi un no visas sirds. Skaists nobeigums mūsu ceļojumam. Patiesi tīrs un garīgs. Sirsnīgi ir šie cilvēki un ar savu skatījumu uz dzīvi. Dziļu un patiesu.
Atpakaļceļā kādu gabalu vēl braucam gar ezermalu pa šauru ceļu, kuram abās pusēs senas koka mājiņas, stāv laivas pie ezera. Savdabīga un īpatna pasaule, drusku citāda Igaunija šeit redzama un jaušama. Bet interesanta. Ir vērts to sajust.
Odu gan šajos meldrājos un purvainēs daudz, kož pareizāk – dzeļ
Bija interesanti. Vērtīgi.