Serbija, Melnkalne

  • 12 min lasīšanai
  • 59 foto
SERBIJA, MELNKALNE... Ir pagājušas 2 vasaras, kurās pabūts dažādās valstīs, bet visbiežāk atceros braucienu uz Serbiju,Melnkalni un Horvātiju. Liekas, ka visas manas maņas ir darbojušās maksimālajā režīmā. Dažreiz pārskrien ‘skudriņas’, mutē saskrien siekalas un nāsīs ieplūst kalnu smaržas. Ir ceļojuma otrās dienas vakars. Esam savā autiņā , kas nu ir nobraucis savus pirmos 2000 km , šķēršojuši Ungārijas robežu un gatavi saukt:” sveika, Serbija!” Bet , nekā nebija! Ar mūsu smalkajām apdrošināšanas polisēm ir par maz. Nezināšana neatbrīvo no likumu neievērošanas, par Zaļo polisi samaksājam gandrīz 4 reiz dārgāk kā maksātu Rīgā.. Mācība turpmākajiem ceļojumiem! Tumšs kā ellē. Diezgan baisi. Daudz kas par Serbiju lasīts...Un tad –Paličas ugunis, atslābstam. Padomju laika viens no ievērojamākajiem Dienvidslāvijas kūrortiem. Agrākais spožums vēl tagad jūtams Kad, trīs reizes pabraukuši garām, beidzot to kempingu atrodam, tuvojas pusnakts, bet bārā mūzika skan uz pilnu klapi, ērcīgums vairojas, bet cita varianta nav, ja nu vienīgi kukurūzas lauks... Trešā diena. Saule, silta kafija vēderā,mantas autiņā un uz priekšu.Šodien Beograda, tad Mokra Gora. Pirms dodamies ceļā aizbraucam uz ezeru nopeldēties. Vietējā pludmale ir visai īpatnēja, garas laipas un uz pāļiem veidota dēļu grīda, kas metrus 100, sniedzas ezerā. No krasta ūdenī ieiet nav iespējams,viss zaļš-ļoti īpatnējas, sīkas aļģes.Izskatās kā zaļa putra. Klunkurojam pa laipām tālāk ezerā, tā pat zaļš. Kāds vīrelis ar dēļiem un āmuru rokās cenšas aizlāpīt grīdā radušos caurumus. Tā gribas tikt ūdenī Jaunatne drosmīgāka, pirmā dodas zaļajā kokteilī. Aļģes ir tik sīkas kā ziedputekšņi, peldēšanai netraucē. Kad izkāpjam ārā, esam kā lielie zaļie citplanētieši, bet toties moži. Paralēli autobānim, pa nelielu asfaltētu šoseju, izbraucot cauri Suboticai, braucam uz Beogradu. Kukurūzas un citu neatpazīstamu kultūragu lauki stiepjas līdz pat horizontam. Iebraucam Bačka –Tapolā. Neliela pilsētiņa ar eksotisku putnu parku un jauku viesnīciņu. Maksa par nakti viesnīcā 15 eiro, vai nav jauki? Fantastiskāk par visiem putniem ir retro- braucošs! milicijas auto, kas nesaprotamā veida tomēr kustas. Mūsu autovīrs bildē to no visam pusēm. Mums parauj smiekliņu. 25 km, un esam uz bāņa, līdz Belgradai nedaudz vairāka kā 100 km. Spiežam pedāli grīdā. Kā tas gadījās nav skaidrs, bet šoseja pēkšņi beidzas. Intuīcija saka, ka jābrauc pa labi. Braucam ar, nav labi! Ieliņa sašaurinās un sašaurinās, gar malām parādas izmestu arbūzu un citu dārzeņu un augļu kaudzes un kaudzītes, kurās rosās garastainas radības. Atkāpjamies. Kad atpakaļceļā ieraugām augļu tirgu, ir skaidrs, ka bijām iebraukuši tirgus izgāztuvē. Nu būs varena iepirkšanās! Ceļš vairs nav prātā- iztukšojam makus no visiem serbu dināriem, cepures galvā, tik daudz saprāta vēl ir, jo ir dienas vidus un ēnā +37. Esam nokļuvušas vairumtirdzniecības tirgū, kur visus augļus pārdod tikai tikai tādās vienībās kā kastēs apm. 10 kg. Bet mums jau mazāk nevajag. Vienīgais ierobežojums mūsu gābicībai izrādās dināru trūkums, jo eiro nepieņem, un mašīnas noteiktais izmērs. Nektarīni 25 sant.,persiki, vīnogas p 40 sant kilogramā. Kurus pirk? Acis skrien no viena pārdevēja pie otra. Gribētos jau apskatīt tā pamatīgāk, bet ne uz tirgu braukuši. Kaulēšanās te nenotiek, cena noteikta un viss, patiesību sakot, kauns kaulēties redzot cenu. „Pstiepjam bagažnieku”, adatai nav kur nokrist, bet 7 kastes ir iekšā.Esam varen apmierinātas. Brālis, galvenais un vienīgais pilots, ir pie vietējiem vīriešiem noskaidrojis kā izkļūt no pilsētas, cenšas svarīgo informāciju iespiest mūsu sakarsušajas galviņās., bet galviņām viena doma ātrāk nomazgāt tos persikus un - apēst. Par to saņemam jaukus komplimentus. Neņemam galvā .Šoreiz vēderprieks atsver visu.. Mūsu sejas, rokas saņēmušas bagātīgu sulu masku, un kā Martiņam Rītiņam, gribas iesaukties:”Kas var būt labāks par šo!”.Nākamajā reizē, kad brauksim cauri Belgradai, tirgum garām nebrauksim! Serbu vīrieši nedaudz pārcentušies, stāstījuši daudz, jābrauc ilgi. Veiksmīgi izkļūstam ārā. Kāds atvieglojums, kad pilsēta ir aiz muguras un skaidri zināms braukšanas virziens – Čačaka. Nākamajos kilometros lēnām paceļamies virs jūras līmeņa. Priecājamies par kalnu ainavām. Pusdienās melone un ūdens. Ēnā joprojām +37. Ātrāk autiņā! Ceļš šaurs, līkumains, apdzīšana nav iespējama.Viss ir labi līdz tam brīdim, kad priekšā parādās traktors. Šķendējies cik gribi, garām netiec.Beidzot pats nogriežas. Pēc taksista ieteikuma nogriežamies uz Valjevu, tas neesot galvenais ceļš uz Podgoricu un satiksme būšot mazāka. Augļi pamazām pārstrādājušies un rodas nepieciešamība pēc sirsniņmājiņas, taču velti meklēt to kā nav. Neesam cimperlīgi, varam krūmiņos. Visi krūmiņi vienās sirsniņmājiņās, gandrīz kā Latvijā, kas kā vēlāk izrādās ir labākas par īstajām. Šajā ceļa posmā neka īpaša. Katrā mazā miestiņā sporta laukums, kurā puikas dzenā bumbu vai spēlē basketbolu. Daudzviet tenisa korti. Pilsētiņas tādas paplukušas, piedrazātas, labi, ka nelielas, ātri tiekam tām cauri. Braucot tālāk, panākam kārtējo transporta brīnumu – satiksmes autobusu. Kur tu to apdzīsi, braucam aiz tā un spriedelējam, kurā brīdī un, kas būs tā pirmā detaļa, kura nokritīs. Ieturam distanci, ja nu.... Klabēdams un grabēdams tas tika kalnā un apstājās pieturā. Izmantojam izdevību un atstājam autiņu aizmugurē, lai pukšķina viens pats. Arī mēs īpaši ātri uz priekšu netiekam, jo būvē ceļus un tiltus pāri aizām. Skati iespaidīgi. Kā varēja saprast no reklāmām, tad par Eiropas līdzekļiem. Varbūt vajadzēja braukt caur Čačaku, nebūtu mēs tik noputējuši un tiktu ātrāk, bet ko nu vairs. Esam 1000m virs jūras līmeņa, temperatūra nedaudz nokritusies. Braucam uz Užici jau pa centrālo maģistrāli. Pilsēta atrodas upes ielejā. kalnu ieskauta. Kalni tādi lieli zaļi pauguri, kuri kā siena čupas sasēdušās gar upi. Katra kalnu pakāje apbūvēta. Pie upes izbūvēti vairāki baseini. Tad jau pagrieziens uz Kremnu un Mokra Goru. Ceļmalās vietējie pārdod ogas un medu, neapstājamies. Pirms iebraukšanas tunelī uz Mokra Goru norāde par apkārtceļu. Kalnos un apkārtceļš, saprotam, ka mūs gaida sarežģīts brauciens. Pie tuneļa dažas automašīnas. Cilvēki pilda traukos kalnu avota ūdeni, turpat kāds vietējais vīrietis pārdod medu, ievārījumus un suvenīrus. Kad pagaršots dažādais kalnu ziedu medus, ievārījums un vīns, stiepjam bagažnieku vēl lielāku. Ļoti īpatnējs ir priežu medus tāds nedaudz skābens. Nākamajā dienā , kad satiekam atraktīvo pardevēju, sasveicināmies kā seni paziņas Pa šauro, ļoti līkumaino kalnu ceļu , drebošām sirdīm braucam augšup. Brīžiem liekas, ka ceļš izbeidzas, bet nekā, ass pagrieziens un atkal ir. Nogāzes priedēm apaugušas, kas nedaudz mazina neomulīgo sajūtu.Uzbraukuši augšā apstājamies. Kāds gaiss, gribas elpot, elpot, paņemt līdzi! Īsts saldais ēdiens plaušām.Tālumā gandrīz melnie Zlatiboras kalni. Pirmais brauciens uz Emira Kusturicas etnogrāfisko ciematiņu. Likās jau, ka pa to stāvo ceļu neuzbrauksim. Uzbraucām, bet ciemats jau slēgts. Augšā, kad sākās mašīnas manevri uz divlatnieka lieluma laukuma, kāpjam ārā, nervi netur. Dodamies naktsmītnes meklējumos. Vienmēr jau atrod, arī šoreiz. Saimnieki paši dodas prom, bet savas vasaras mājiņas pagalmā vēlīgi atļauj mums apmesties. Prieks, ka viešam uzticību, ha! Ceturtā diena. Labi, ka esam gulējuši pagalmā, nevis blakus esošajā pļaviņā, kā sākumā gribējām. Teltī gulētāji visticamāk būtu peldējuši. Ejam pāri pļaviņai uz upīti. Neejam pa zāli, ejam pa ūdeni.Tādu rasu nebiju redzējusi. Mokra Gora .Braucam apskatīt E. Kusturicas ciematu, un ,ja paveiksies, dosimies braucienā ar atjaunoto tvaika bānīti, kas pa šaursliežu dzelzceļu ved kalnos.( Atjaunotā daļa Sarajevas- Belgradas šaursliežu dzelzceļa) Pirmo braucienu esam nokavējuši, uz otro ilgi jāgaida. Īpaši neskumstam, jo iepriekšējā dienā gandrīz šo maršrutu jau izbraucām ar mašīnu. Ciematā esam par agru, bet mūs ielaiž. Koka namiņi, izrakstītiem lodziņiem, žodziņi,no baļķiem veidoti celiņi, kas no „centrālās ciemata ielas” ved uz katru namiņu. Mājiņās ierīkota viesnīca, jo šeit notiek dažādi semināri kino ļaudīm.. Ievērojamais režisors parūpējies, lai dzimtā ciemata iedzīvotājiem būtu darbs, lai tas Eiropā kļūtu atpazīstams. Ielas galā baznīca. Ziedotā nauda vienkārši nolikta pie svētbildēm. Cilvēki šeit ir godīgi.Aiz baznīcas paveras skats uz ieleju un tumši zilajiem kalniem, vēl solis un noriposi pa nogāzi. Pamazām sākas rosība. Atveras slēģi, durvis. Nu varam ieskatīties iekšpusē. Krāsainiem zīmējumiem izrotātas mēbeles, sienas. Zīmējumi vienkārši, bet koši. Malkojam stipru un garšīgu kafiju. Skatāmies uz tumšajiem kalnu trijstūriem, aiz kuriem ik pa brīdim parādas kāds saules stars, baudām klusumu, ļaujot domām staigāt savus ļoti intīmos ceļus. Mirkli, apstājies! Tas nenotiek , atgiežamies īstenībā. Šīsdienas galamērķis ir Taras upes kanjons -Taras nacionālais parks. Izpētām, ka uz Prijepolji, kur atrodas Milaševa klosteris, var aizbraukt taisnāk, caur Hercogovinu, dodamies turp. Līdz robežai tikai daži kilometri. Tagad īstais brīdis teikt: „ Kur tu biji, prātiņ?” Iestrēgstam robežpunktā . Nav nekāda nojausma , kas notiks. Atliek tikai gaidīt. Liekas, ka stundas divas ar pusi nosēdējām. Tas bija lielisks mirklis, kad saņēmām savas pases ar izbraušanas atļaujām. Atpakaļ uz Serbiju. Prijepoljē, lai atrastu 13. gs. sākumā karaļa Vladislava celto Mileševas klosteri, kura baznīca ir slavena ar Baltā eņģeļa un Svētā arhibīskapa Savas freskām, ir jābūt faķīram. Uzraksti ir, tikai daļa aizkrāsoti, daļa sagrozīti citā virzienā. Kā kara laikā tos maldināšanas nolūkā sabojāja, tā tie arī stāv. Aizej tur, nezin kur! Atrodam. Baznīcā fotogrāfēt nedrīkst. Klosteris balts, ļoti skaits, daudz ziedu. Īpašu burvību piešķir garām tekošā Mileševkas upīte. No Prijepoljes līdz Plevljai 35 kilometri īpaši skaists ceļš. Melnkalnes robežu šķērsojam bez starpgadījumiem. Ir ap 5 pēcpusdienā, kad sasniedzam Taras nacionālo parku ar Taras upi un Eiropas dziļāko kanjonu, otru dziļāko pasaulē( 1300m dziļākajā vietā) Iekļauts UNESCO aizsargājamo dabas objektu skaitā. Stāvam kalnā un skatāmies uz ieleju, pa kuru tek Tara, redzams ir tikai unikālais 1940. gadā atklātais (arhitekts Durdevičš) 365 metrus garais arku tilts un kalni. Vēl nedaudz un būsim tajā vietā, kuras dēļ veicām šo garo ceļu. Bremzes pavisam nelabi čīkst, kad pa serpantīnu braucam lejā.. Beidzot varam kāpt āra un skatīt neaprakstāmo dabas brīnumu. Riteņi tā sakarsuši, ka olas var cept. Vēl mirklis un stāvam uz tilta kā apreibuši. Tāds skaistums! Dziļi lejā( 172m) burbuļo debeszila upe. Augšā kalnu klintis, kas, liekas, tūlīt, tūlīt sakļausies virs mūsu galvām. Lejā pie upes, kur, agrāk vecais ceļš gājis, mājiņa, pa skursteni kūp dūmi, kas, nesasnieguši kalnu galus, izgaist. Skats, ka acis neatraut. Tur nu gan gribētos lūgt naktsmājas. Mēģināt jau varētu, tikai kā , lai tur nokļūst? Mašīna nav ēzelis.Tilta galā, kur ceļš sadalās, uzcelta viesnīca, vēl dažas mājas, kas ainavā nu nekādi neiederas. Tur nu nenakšņosim. Jāsaka, ka visa ceļojuma laikā centāmies pacelt acis virs drazām, taču ne vienmēr tas izdevās. Šovakar gribas ko īpašu. Nobraucam no šosejas. Pa šauru lauku- kalnu celiņu mēģinām nobraukt pie upes. Būtu mums džips, tad jau tiktu, tagad nekā. Vieta, kuru izvēlamies nakšņošanai, ir fantastiska. Apzināmies, ka atrodamies Nacionālajā parkā, tikai tad, kad sāk tumst, ceļam telti. Mārsils smaržo tik reibinoši! No kalniem izspraucas mēness. Nakts klusumā var sadzirdēt upi. Ik pēc brīža nokrīt zvaigzne. Sēžam un klusējam. Ir tik labi, ka vairāk neko negribas. Nogurums uzveic un dodamies pie miera. ( 3 guļ teltī, mēs 2 mašīnā, braucam 7 vietīgajā, tikai mantas jāizliek ārā, tad vietas pietiek) Esam tiko kā izmigušas, kad tiekam uzmodinātas, spožajā prožektora gaismā redzamas vairs tikai ēnas.Vietējie lācīši bija nolēmuši nogaršot mūsu pārtikas krājumus, brālis iztraucēja. Ir nu gan šiem oža! Ātri atrada mūsu melones. Kāds nu vairs miegs! Sākām pat prātot par pārcelšanos uz kempingu. Bijām jau lasījuši, ka Durmitoru kalnos ir lāči, bet pavisam piemirsās. Sasprindzinām dzirdi, kā krūmos atskan troksnis, tā ieslēdzam mašīnas ugunis un lielo lukturi. Kādas divas stundas paiet baidot nelūgtos viesus. Laikam jau saprata, ka mielasts izpaliks un vairs netuvojās. Ja jautātu: „Vai bija bail?” Laikam jau nē, interesanti gan. Rīts atnāk ar kazu un govju zvaniņu skaņām. 5. diena. Meitenes piedzied pilnu ieleju ar latviešu tautasdziesmām. Beidzot pamodušās. Šodien brauksim uz Žabļaku. Iecienītu sēpošanas centru. Žabļaka ir visaugstāk uzceltā pilsēta Balkānos ( 1450 m). Tās apkārtnē ir 22 kalnu virsotnes augstākas par 2220m un 18 kalnu ezeri. Gribam tikt līdz kādai alai. Braucam pāri Tarai, pa serpantīnu rāpjamies kalnā.Visu laiku neatraujam acis no kanjona. Kur iespējams apstājamies. Ceļš šaurs, labi ka ceļmalas apaugušas kokiem. Sajūta tāda kā debesskrāpī uz balkona, kad pārliecies malai un redzi pirmo stāvu. Skudriņas dažbrīd pārskrēja. Priecājamis, ka cita transporta tikpat kā nav Tālāk plakankalne. Temperatūra aiz loga +25, vējš. Par Durmitoru kalniem atgādina tikai tālumā redzamās kalnu virsotnes. Pļavās ganās dažādi lopiņi, ceļmalās tirgo ogas, medu. Dzīve rit savu ikdienišķo gaitu. Vietām brūnās norādes par nozīmīgiem pieminekļiem. Pie vienas nolemjam pagriezties un apskatīt senu klosteri. Attālums gan nav norādīts, bet vai nu tālu varētu būt? Ceļš asfaltēts, kādas problēmas! Kilometrs, pieci, desmi,satiekam ganus, govis un kazas ar zvaniņiem kaklā, izbeidzas asfalts, no klostera ne miņas. Domājam jau par atpakaļ braukšanu, kad norāde- klosteris! Jātiek vēl tikai kalnā. Pretī nāk aitu ganu ar lielu ganāmpulku, zvaniņi jautri šķind. Nu jābūt tam klosterim! Nav. Mūsu skatam paveras lielākas un mazākas kalnu milžu zaļās, sakarsušās muguras, kuras viegli kūp pēc smagā darba. Mūsu ceļš, palicis pavisam šaurs un akmeņains, aizvijas lejā un izzūd. No klostera ne miņas. Skaidrs, ka tālāk nebrauksim. Taču tas, ko redzam bija tā vērts, lai brauktu 20 kilometrus. Paejam vēl kādu gabalu pa ceļu lejup, pasēžam ceļmalā, un jau kuro reizi ar visām maņām tveram pirmatnīgo skaistumu. Priecājamies, ka šeit cilvēks nav paspējis izdarīt savus postošos darbus. Vai iespējams visu saglabāt atmiņā? Gribas jau ļoti! Tuvojoties Žabļakai privātmājiņas lielākas. Daudz jaunbūvju. Pati pilsēta tāda paplukusi.Par bijušā kūrorta lepnību neliecina nekas. Iegādājamies karti, esam taču paredzējuši nokļūt līdz kādai alai. Braucam uz Nacionālo parku, no kura sākas takas. Apmeklētāju samērā daudz. Vispirms uz Crno ezeru. Bezgala skaisti. Sniegotās virsotnes atspīd ūdenī, zaļie koki un tumši zilais ūdens. (Ūdens šaušalīgi auksts.) Mums, līdzenuma cilvēkiem, ar to jau pilnīgi pietiek, lai justos laimīgi. Ceļvedī norādītie objekti pussagruvuši, ja nebūtu izlasījuši, nepateiktu kas tie tādi ir. Taka vijas pa mežu. Pārvarot gan slapjus, gan akmeņainus šķēršļus enerģiski kāpjam augstāk un augstāk. Tas nepavisam nav viegli, ir ļoti karsts.Kādu laiku varonīgi turamies līdzi, tad ”vecās miesas” sāk prasīt atpūtu. Jaunatne gan spriņģo, bet arī drīz saprot, ka kāpt vēl augstāk nespēs, Mums pietiek. Neesam braukušas tik tālu, lai „galu dabūtu’. Alas ir arī citur. Un tā, kalnos nekāpsim, Žabļakā nepaliksim! Atpakaļ uz Taru! Nu jau serpentīns neliekas tik draudošs, braucam taču gar iekšmalu. Brauksim 46 km .pa gleznaino Taras upes kanjonu, tad jau redzēs cik tālu tiksim. Varbūt atkal nakšņosim pie lāčiem? Kāda nolaidība, nav dzeramā ūdens! Žabļakas veikalā bija tikai limonāde. Tā patiesi ir problēma, jo nav ar ko augļus nomazgāt.Tara esot viena no tīrākajām upēm mēģināsim izlīdzēties. Tik uz leju, tik uz leju, līdz esam pie upes. Kad paskatāmies atpakaļ, redzam, ka no klints grotas izplūst vesela upe. Braucam atpakaļ, apskatīt tuvāk. Nokāpjam nedaudz zemāk , kas par ūdenskritumu! Var tikai iedomāties, kas notiek lietus laikā. Braucam atpakaļ. Esam vietā no kurienes sākas plostošana pa Taru.Vairāki vīri sien plostu. Ūdens tikai +9, taču tas neattur meitenes mesties ūdenī. Viņu kliedzieni aizskan pa visu upi. Ilgi jau neiztur, bet Tara ir iekarota. Citviet likās , ka esam vieni paši uz šīs pasaules. Ceļš visu laiku iet paralēli upei.Vienā pusē Sinjajevinas kalnugrēdas klintis otrā upe, aiz tās atkal klintis. Beidzot kalnu avots!Tīrs, ledaini auksts kalnu ūdens.. Liekas, ka braucam lejā, bet tas ir tikai acu apmāns, jo īstenībā braucam augšā. Izbraucam cauri Bistricai- mazai pilsētiņai.Uzraksts ceļa malā - pārdod māju. Nemaz nebūtu slikti pavadīt šeit atvaļinājumu.Pasapņot jau var! Klosteris! Ir! Braucam skatīties. Meitenes aiziet. Apsēžamies grāvmalā un neko nedarām. Redzam, ka mūķene aiziet slaukt govis.Cita iznes meitenēm lakatus un svārkus, tad visas ieiet klosterī. Nemaz negribas braukt tālā, bet, lai kārtotos naktsguļai, par agru. Pie Moikovacas izbraucam uz galvenās maģistrāles, kas ved uz Podgoricu. Skaistais ceļš beidzas. Sākas murgs. Mežonīga satiksme. Joprojām braucam gar Taru. Labi, ka jābrauc gar ceļa iekšējo malu. Saspringuši esam visi. Līdz Moračas klosterim vairāk ka 20 km. Zaļās ceļmalas kļūst tukšas, ir tikai klintis, pelēkas klintis, kas tūlīt tevi saspiedīs no abām pusēm un iemetīs upē. Esam iebraukuši Moračas kanjonā. Pavisam sireāla sajūta. Apstāties nav iespējams, jo nav kur. Šo braukšanu varētu salīdzināt ar braukšanu pa augstceltnes balkonu bez margām. Ik pēc pārsimts metriem plāksnīte ar bojāgājušo vārdiem un ziedi. Pavisam baisi paliek, kad tuvojoties tunelim no tā izbrauc lielā fūre un pa ceļa vidu nāk mums tieši virsū. Kur palikt nav, pa labi ir tikai klints. Braucot pa ārmalu droši vien parautu pa labi – aizā iekšā. Divās tādās situācijās mūs paglābj brāļa prasme. Bija tikai viena doma, kaut varētu kaut kur apstāties un atvilkt elpu. Beidzot klosteris - kņaza Stefana 13. gs. celtais vīriešu klosteris. No kalniem tekošā upe pie klostera iesprostota kanālā, kas atkal savu brīvību iegūst ieplūstot Moračā. Izstaigājam dārzu, viss tiek ļoti rūpīgi kopts. Apskatām senās ikonas un freskas. Nopriecājamies par ceļmalas viesnīcu, jo esam gatavi palikt, bet tā nestrādā. Nav izvēles, jābrauc tālāk. Tālākais ceļš ir baisīgi skaists ( 40 km). Tieši tik daudz mēs vēl šajā dienā nobraucām. Bez līkumiem klāt nāk tumši tuneļi uz pārkarēm. Skaidrs, ka klintis pietiks visam mūžam. Tad, kā uz burvju mājienu, mašīnu paliek mazāk, ap pusastoņiem vispār vairs nav. Vēlāk noskaidrojām, ka visi autobraucēji kanjonu cenšas izbraukt līdz tumsai. Pārbraucam uz ceļa labo pusi un apstājamies. Kad paskatāmies lejā, mūsu skatam paveras visīstākā auto kapsēta. Avarējušās mašīnas neviens ārā izcelt nemēģina, liekas, tas arī nav iespējams. Un tā tās bezpalīdzīgas guļ, cita augstāk, cta zemāk, līdz pavasara pali aiznes tālāk. Tur, kur mašīnu nav skats brīnišķīgs Pirms astoņiem esam Biočē. Mūsu pļaviņa, kur nakšņosim, atrodas kalnu ielokā starp divām upītēm., starp šoseju un kalnu dzelzceļu. Izejā no tuneļa karājas divi vagoni, kā brīdinājums tam cik kalni ir skaisti, bet draudīgi, ka daba nepieļauj kļūdas.Tās bija tikai trīs diemas Balkānos, bet kādas! Mums priekšā vēl vienpadsmit neaizmirstamas dienas, bet tas ir cits stāsts. Jāsaka, ka braucienu plānojām, bet gulējam gan, tur, kur uznāca nakts. Vienmēr atradām kur. Neiztikām bez kašķīšiem, bet tie jau drīz aizmirstas. Kopējais km , ko nobraucām ~ 10 000. Ja ir iespēja, brauciet, brauciet ar savu auto! Ņemiet līdzi GPS un uz priekšu - nenožēlosiet! Mēs brauksim, šoreiz varbūt tik ļoti nesteidzoties.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais