Noslēpumainā Karnātaka VII. Tīģera acu dziļumā un melnās alas tukšumā

IMPRO CEĻOJUMI 24.05.2016 6 min lasīšanai 21 foto

Doties uz iespējamo tikšanos ar zemeslodes lielākajiem kaķiem savvaļā, kurivar skriet ar 60 km / h lielu ātrumu un nevar murrāt; kuri ir vientuļnieki, apveltīti ar atmiņu, kas daudz reižu pārspēj cilvēka spējas, un kuri ir ļoti inteliģenti, neko neaizmirst, un kuri savā uzvedībā ir neprognozējami, - man pašai nav joka lieta. Tas ir izaicinājums, kuram retais spētu pretoties. Turklāt, nekad jau nevar zināt, vai vispār no svītrainā kažoka būs kas manāms džungļu biežņā. Šoreiz tiek izvēlēts Nagarholes Nacionālais parks, kas ir Nilgiri Biosfēras rezervāta viena daļa, un kopumā aizņem vislielāko Dienvidindijas aizsargājamo teritoriju 2186 km2 platībā. Viss šis reģions iespējams nākotnē tiks iekļauts UNESCO Pasaules Dabas mantojuma sarakstā,- par to pašlaik notiek plašas diskusijas. Parks izvietojies Rietumgatu kalnu pakājē, kādreiz bijis slavenās Vodejāru dinastijas medību vieta un mūsdienās piedāvā apmeklētājiem bagātināt savas pozitīvās emocijas, vērojot dzīvniekus.

Kā tīģeru rezervāts tas dibināts pavisam nesen: 1999.gadā, lai gan pastāvējis jau kā lieguma teritorija no 1955.gada. Dzīvnieku daudzveidība ir gana plaša: gauri, brieži, dažādi putni, rāpuļi, pāvi, languri, leopardi, lūpu lācis, Indijas ziloņi un pašu galveno vietu ieņem neviens cits Indijas dzīvnieku karalis-Bengālijas tīģeris. To vēlas redzēt vismaz reizi mūžā katrs indietis un ikviens ceļotājs. Tas nav zvēru dārzs, kur viss notiek aiz žoga un cilvēks staigā brīvībā. Safari brauciena laikā cilvēks ir tas, kurš ir iesprostots autobusa vai džipa “krātiņā”, no kura izkāpt nedrīkst. Tā nu notiek arī šajā reizē. Esam izvēlējušies pēcpusdienas safari braucienu, kurš nojūk jeb aizkavējas, jo parkā ieradušās VIP personas, kurām tiek piešķirts mums domātais autobusiņš. Mēs –tūristi- paliekam gaidot. No tūristu ādas krāsas atšķiros tikai es, - visi pārējie ir indieši, bruņojušies ar foto kamerām un telefoniem. Beidzot arī mums tiek atvēlēts viens autobuss. Mani iesēdina vienā no pēdējiem krēsliem, un jau klusām nodomāju, ka šis nudien ne tuvu neizskatās pēc safari. Taču ļauju visam notikt savu gaitu. Man blakus apsēžas padrukns indietis, un , kad parādās pirmie drosminieki- plankumainie brieži, mans indietis uzlec gaisā kā atspere un prom pie autobusa ieejas, lai var fotografēt, jo pa mazajiem autobusa lodziņiem neko lāgā nevar tālu izstiept kameru, lai cik gara būtu roka. Safari laikā jāievēro klusums, taču tas nudien nav iespējams autobusā, kurš piepildīts ar indiešu ģimenēm. Ik pa laikam reindžeris visus apsauc, lai ievēro klusumu, taču jau pēc pāris minūtēm visa satraukuma pilnā sarunāšanās atsākas ar dubultu spēku, jo pāri garajiem zāles stiebriem pavīd divas cēlas muguras. Tie ir Indijas ziloņi. Viss autobuss aiztur elpu, ka pat var dzirdēt, kā mušas lido un blakus sēdošajiem sirdis dauzās. Pieripinot tuvāk, redzam jaunu Indijas ziloņu pāri, kurš tuvojas viens otram, izdala skaņas un laikam arī smaržas, jo tēviņš kļūst manāmi aktīvs un uzbudināts. Tālāk viss seko kā jau tam jābūt un daži foto kadri tiek arī man, tiesa gan, ne paši kulminācijas mirkļi, taču priecājos par to, kas sanācis. Pēc kaislīgā mīlas akta pāris nozūd džungļu plašumos, kamēr autobuss turpina ripot, cerībā atrast kādu svītru kodētu muguru. Tīģeriem ir unikāls svītru kods jeb ietērps, un pat tad, ja nodzītu spalvu, varētu redzēt, kur viņiem bijušas strīpas. Ja zinātnieki lauvas atpazīst pēc ūsu punktu izvietojuma, tad tīģeriem tās ir kažoka svītras. Redzam vēl dažus cēlos sambara briežus tālumā, daudz dažādu putnu, kādu vientuļu krokodilu ūdenskrātuves malā, un pārsteigums man ir vēl lielāks, kad apstājamies pieturā, kurā sākām. Mazliet vairāk kā vienas stundas brauciena laikā es tikai teju paspēju pieradināt savas acis pie džungļu krāsu daudzveidības, kad viss jau galā, un ne ziņas no paša zvēru karaļa. Vīlusies sēžos mašīnā, lai dotos uz vakara naktsmītni tepat netālu džungļos. Vairs nerunāju, kamēr vietējie pavadoņi pārspriež, ko ir redzējuši. Klusiņām sēžu un vēroju dabas bildes aiz auto loga. Saule riet, ir krēslas laiks. Uz ceļa sastopam gaurus un daudz plankumainos briežus. Joprojām ceļš rit pa to pašu parka teritoriju, tikai izredzes redzēt ko vairāk jau sen atmestas.

Un tad..ir Viņš.. Iekniebju sev, vai es nesapņoju. Nē, savu miesu jūtu, esmu dzīva, tikai paspēju vairākas reizes iekliegties- Stop! Stop! Kad šoferis apstājas uz šaurā meža ceļa, no mūsu auto aptuveni 5 m attālumā stāv visskaistākais dabas veidojums: milzīgs Bengālijas tīģera tēviņš. Tik liels, ka tas varētu pārlēkt mūsu autiņam pāri kā mazai spēļmantiņai. Pēkšņi mašīnā iestājās kapa klusums. Notiek saziņa citos līmeņos: tīģera dzeltenās,apaļās acis veras mūsos, kamēr mēs, šokēti, sirdīm dauzoties, valodu zaudējuši, veramies viņa acu dzīlēs. Tās bija maģiskas sekundes, varbūt pagāja minūtes. Neviens laiku neskaitīja. Tikai pēc mirkļa attapos un sāku taustīties pēc fotoaparāta. Tas jau bija iepakots somā, jo vakars krēsloja un manas cerības jau sen bija izplēnējušas. Kamēr ķimerējos ap somu un iestellēju objektīvu, tīģeru karalis jau bija pagriezis mums muguru un no garās zāles ārā rēgojās vien varenā aste. Aiz satraukuma es pat aizmirsu, kura poga jāspiež, un rezultātā sanāca bilde, kuru diez vai gribēdama varētu uzņemt pie skaidras apziņas: krāsas un formas saplūdušas kā lielmeistaru gleznās. No tīģera manā bildē nebija ne vēsts, taču tajā palika emocijas, satrauktas sirds puksti, dvēseles pacēlums un jaundibinātā saikne, kas nezudīs. Tas, kas notika tajās maģiskajās pāris minūtēs, neviens skaidrā valodā nespēs izstāstīt. Vārdi te ir lieki. Dažas dienas vēlāk vietējais indiešu pavadonis atzinās, ka, guļot pludmalē, iemidzis un vēlreiz redzējis maģiskās tīģera acis, vareno stāvu un nespējot to aizmirst. Viņš pirmo reizi mūžā redzējis tīģeri savvaļā. Līdz tam- tikai zoodārzā. Spēks, kas mita tīģera acīs, palika mūsos iegravēts uz mūžiem.

Maha Šivaratri- šos hinduisma svētkus tūkstošiem indiešu dodas svinēt uz vienu mātes Dabas veidotu unikālu vietu- karsta procesos izveidotajām, jau no attāluma redzamajām Janas klintīm. Visapkārt esošo zaļo mežu klājienā paceļas divi melnu , it kā apdegušu klinšu masīvi ar robotām malām, it kā tur būtu kāda pazudusī pils. Viens no klints masīviem man atgādina Sniegbaltītes pili ar daudziem maziem tornīšiem. Kannadieši ierosinājuši abas klintis iekļaut Nacionālo Dabas Bagātību sarakstā, taču pagaidām tas vēl nav noticis. Leģenda vēsta, ka šo vietu reiz apdzīvojis dēmonu karalis Bhasmasūra, kurš pēc ļoti skarbas grēku nožēlošanas saņēmis no paša kunga Šivas dāvanu. Kā jau tas leģendās mēdz notikt, tad tās nav vis šādas tādas dāvanas: tā bija superspēja, -ja vien Bhasmasūra novietos savas rokas pāri kādas personas galvai, tā šī persona tiks sadedzināta un pārvērsta pelnos. Dēmonu ķēniņš gribēja pārbaudīt savas iegūtās spējas, un izmēģināt tās vispirms uz paša kunga Šivas. Lai pārbaudītu savas superspējas darbību, viņš sāka vajāt Šivu, atņēma viņam drosmi, tāpēc Šiva izlēma nolaisties no sava debesu mājokļa uz zemes, lai meklētu palīdzību pie dieva Višnu. Darījums tika noslēgts, un Višnu sevi pārvērta skaistas , jaunas sievietes izskatā, vārdā Mohini, kura vilināja un kairināja Bhasmasūru ar savu skaistumu. Bhasmasūra jutās savaldzināts un piekrita Mohini izaicinājumam uzsākt deju. Sacensību laikā Mohini uzsāka deju, kas saucas bhang, kuras laikā rokas jānovieto virs galvas. Neapjaušot šī akta nopietnību, dēmonu karalis uzlika rokas pār savu galvu un, pats no savu roku radītās uguns liesmas pārvērtās pelnos. Tiek uzskatīts, ka uguns, kas radās dejas laikā, bija tik spēcīga, ka kaļķakmens formācijas Janas apkaimē kļuva melnas. Šī vieta nu kļuvusi svētvieta hinduistiem un visiem dabas draugiem. Te ir vairāki tempļi un milzīga ala, kuras jumta dzegas gan veido tādu kā līniju, caur kuru iespraucas dienas gaisma. Vienā no alām atrodas Svajambhu jeb pašizveidojies Šivaslingams akmens formā, kuru zinātnieki raksturo kā stalagmītu. Lai iekļūtu lielajā klinšu spraugā, kuru es saucu par alu, tad, kā jau tas pieklājas pirms ieiešanas visās svētvietās, noauju apavus, atstājot tos zem kāda krūma, un dodos raudzīt, kas mani tur sagaida. Vietējie skolēni, emocionāli uzlādējušies , man stāsta, cik ala ir plaša un skaista, un ka noteikti vajag tur aiziet. Nav ne jausmas, būs jāiet 1 km vai varbūt vairāki kilometri un viss ar basām kājām pa putekļainu, vietām asu klinšu virsmu. Ko tik neizdarīsi, lai redzētu unikālus dabas veidojumus, un ne mirkli nešauboties, eju. Trīs metru platā ieeja mani ieved dabas katedrālē vārda tiešā nozīmē. Tajā karsta procesi izveidojuši klinšu izbīdījumus , kas atgādina dzīvnieku galvas, kā arī robainās sienas veido tādu kā piltuvi, kas augšdaļā gandrīz saslēdzas. Tur augšā redzami vairāki iesprūduši milzīgi klintsbluķi, zem kuriem eju un jūtos kā baznīcā, pie reizes arī perpelējot lūgsnas, lai tie neuzkrīt uz galvas. Tā kā tie tur stāv tūkstošiem gadu, tie tur karāsies vēl ilgi. Alā mīt sikspārņi un savvaļas bites. Krāsu daudzveidība un atbalss, kas te dzirdama, liek šo vietu uztvert caur visām maņām, un liekas, ka te saslēgušās kopā vairākas dimensijas, radot svētsvinīga prieka un miera izjūtu. Apļa loks, kas jāiziet cauri alai, nav pat puskilometru garš, tāpēc pasmaidu par skolēnu distances izjūtu un esmu atpakaļ pie savām sandalēm. Ejot pa meža taku līdz stāvlaukumam, mums vārda tiešā nozīmē uzbrūk languri. Tie ir gana lieli, ļoti skaisti, sudrabaini melni pērtiķi, kuriem piemīt tikpat liels spēks, lai izrautu no rokām visu, kas vien viņus interesē. Pērtiķu kliedzieni, šņākšana un lēkāšana pa zemi gar kājām un pāri galvām pa koku zariem omulīgas izjūtas gan neraisīja. Iekrampējusies savas fotosomas plecu lentā, varonīgi šķērsoju bīstamo zonu, kamēr dažiem indiešiem nācās šķirties no cepumiem un banāniem. Laikam mani sargāja dieviete Mohini, pie kuras iespaidīgā klinšu patvēruma noteikti vēlreiz atgriezīšos citu gadu. Ar tīģera spēku un dievietes Mohini svētību mans ceļš vijas tālāk izpētīt Karnātakas noslēpumus.

Guna Kalna

Ceļojuma piedāvājums : http://impro.lv/?selected=journeyInfo&artId=2427