Salu tūre Filipīnās

Renārs Žurovskis 22.05.2016 16 min lasīšanai 10 foto

FILIPĪNAS

Maršruts: Rīga - Frankfurte - Honkonga - Manila - Corona - El Nido - Puerto Princesa - Cebu - Panglao sala - Cebu - Manila - Honkonga - Frankfurte - Rīga.

Kopā 9 lidojumi, tajā skaitā 5 gab. iekšējie pa Filipīnām.

Esam plānojuši šo ceļojumu aptuveni gadu, jo biļetes uz Honkongu tika nopirktas iepriekšējā gada pavasarī. Atlikušajā laikā tika plānots maršruts un meklētas lētās biļetes iekšējiem pārlidojumiem ar Cebu Pacific, kam regulāri bija akcijas biļetēm. Tādā veidā izdevās iepirkt biļetes iekšējiem lidojumiem, par mazām naudiņām, kā arī norezervēt labākās viesnīcas par mazām naudām, jo viesnīcu daudzums ir neliels, un nākot tuvāk vajadzīgajiem datumiem, cenas aug ļoti strauji.

31.janv.

Izlidojam no Rīgas 14.00. Rīgā temperatūra ap 0, nomācies un pelēks. Lidojums ar Lufthansu, kas tuvajā lidojumā līdz Frankfurtei paspēj pabarot. Frankfurtē mums gaidīšana 7 stundas līdz tālajam lidojumam uz Honkongu, tāpēc nolemjam aizbraukt līdz pilsētai. Frankfurtē laiks līdzīgs kā pie mums Rīgā, tikai pāris grādus siltāks. Bagāžas taupīšanas nolūkos, katram mugurā tikai džemperis, jo ceram atgriezties, kad Latvijā jau būs siltāks. Uz Frankfurti var aizbraukt ar vilcienu, kas maksā 4.55 Eur vienā virzienā vienam cilvēkam. Esam 4 gab. un, kad jau sākām bakstīties gar biļešu automātu, pienāk viens vīrietis, kas piedāvā no viņa nopirkt vilciena biļeti, kas derīga visu dienu 5 cilvēkiem un neierobežotā skaitā braucienu. Tāda automātā maksā 15 eur, viņš atdeva par 12 eur. Pēc tam, kad biļeti nopirkām, sākām domāt vai tikai nav bijusi viltota un tas nav kārtējais tūristu apčakarēšanas triks. Vai biļete ir īsta pie kontroliera nenoskaidrojām, jo līdz centram un atpakaļ neviens to nepārbaudīja, vienīgi sastaptais policists teica, ka esot laba. Centrā viss pelēks un līst neliels lietus, tādēļ meklējam kādu autentisku vācu virtuvi, kur nobaudīt kādu cūkas kāju, pirms jūras mošķu un rīsu diētas 3 nedēļu garumā. Iebēgam no lietus vienā kafijas dzertuvē ar wifi, jo, ejot pa ceļu, neko citu kā ķīniešu un turku kebabnīcas neredzam. Tripadvisors neliek vilties, sekojam tā norādēm un jau pēc nelielas maldīšanās esam nelielā vācu krodziņa, kur pieēdamies uz atvadām kartupeļus ar cūci. Tad dodamies uz lidostu un sēžamies milzīgajā 2 stāvu Airbusā uz Honkongu. Tā kā iečekojāmies laicīgi, dabūjām vietas 2 stāvā uzreiz aiz biznesa klases. Lidojums, kas ilga 11 stundas, pagāja ātri un nemanāmi, jo izdevās ērti iekārtoties gulēšanai un izklaides sistēma īsināja laiku ar jaunākajām filmām.

1.febr.

Honkongā nosēžamies 16.00 pēc vietējā laika. Lidosta milzīga, braucam ar metro, lai tiktu no turienes āra, līdzīgi kā Abu Dabi. Iepriekš esam jau izpētījuši, ka līdz mūsu viesnīcai var tikt ar vienu autobusu. Biļetes cena vienam 55Hkd, jeb aptuveni 5 eur turp un atpakaļ. Braucot ar autobusu pārņem sajūta, cik milzīga ir šī pilsēta, jo ēkas tiek būvētas viena par otru augstākas. Mūsu viesnīcas istabiņa ir apmēram 12 m2 liela, jeb tikai gulta un wc, kur ir jāmazgājas virs poda, jo duškabīnei vietas nav. Tā kā esam atbraukuši pirms ķīniešu jaunā gada, uz ielām valda haoss, visi ir pārņemti ar iepirkšanās drudzi, visi veikali pārpildīti. Izejam loku ap mūsu viesnīcu un atrodam iepirkšanās ielu, kur var nopirkt sev visa veida mājdzīvniekus, sākot ar zelta zivtiņām un bruņurupučiem, beidzot ar suņiem un kaķiem, kas šeit maksā bargu naudu, jo tā esot greznība Honkongā. Pati pilsēta liekas tīrāka un sakoptāka nekā Bankoka un man patika labāk, noteikti ir vērts tur pavadīt vairākas dienas, lai noķertu Āzijas metropoles un biznesa galvaspilsētas garšu. Dodamies gulēt jo 6 jau jābūt lidostā, jo lidojam tālāk uz Manilu.

2.febr.

Šī diena man neļāva gulēt jau kādus 2 mēnešus, jo šodien bija ļoti liela iespējamība, ka nokavēsim savu nākamo lidojumu uz salām, kuru biju neapdomīgi nopircis akcijas laikā, nepievēršot uzmanību tam, ka ielidojam no Honkongas 3.terminālī un izlidojam no 4.termināļa. Iepriekšējā naktī nevarēju aizmigt, jo gājām gulēt 15.00 pēc Latvijas laika un cēlāmies 22.00 pēc Latvijas laika, kā arī tāpēc, ka mans rezerves plāns nokavētas lidmašīnas vietā bija izgāzies. Biju plānojis, ka varēsim braukt ar prāmi, ja nokavēsim, taču iepriekšējā vakarā apskatoties, secinājām, ka visi prāmji ir izpārdoti 3 dienas uz priekšu, arī citas lidmašīnas biļetes var nopirkt tikai 5 dienas vēlāk, jo visas ir izķertas. Respektīvi, ja mēs nepaspējam, tad ceļojuma pirmā daļa pilnībā nobrūk un papildus jārēķinās ar lieliem izdevumiem par jaunu lidmašīnas biļeti, jaunām viesnīcām un esošo rezervāciju zaudēšanu ar visām iemaksām.

Jau čekojoties iekšā lidojumam Honkonga - Manila, ko izpildīja tas pats Cebu pacific, lūdzām vai nav iespējams sazināties ar Manilu un pateikt, ka, iespējams, kavēsimies. Čalītis solīja to izdarīt, bet, protams, tas neko negarantēja, jo speciāli viņi negaidīs. Starp mūsu lidmašīnas nosēšanos un nākamās pacelšanos bija 1h 45min. Tā kā bija jāiečeko lielā bagāža, tad laiks samazinājās līdz 1 stundai, jo viņi beidz bagāžu pieņemt 45 min pirms lidojuma. Un vēl Cebu bija vispārzināma kompānija, kurai “ierašanās laikā” bija svešvārdi. Protams, kā par spīti, arī reiss no Honkongas kavējās, jo bija sastrēgums Honkongas lidostā uz izlidošanu. Bija diezgan amizanti redzēt vēl kādas 5 lidmašīnas uz skrejceļa pirms mūsējās un visas gaida, kad varēs pacelties. Rezultātā, kad nosēdāmies Manilā, bija palikušas tikai 40 min.līdz bagāžas nodošanai, bet mums vēl bija jāiziet imigrācija, jāsaņem bagāža un jāpārbrauc uz 4.termināli, pa ceļam vēl samainot naudu, jo 3.terminālī ir viss izdevīgākais kurss. Pēc sprinta no lidmašīnas, pie imigrācijas un veselības pārbaudēm esam pirmie un bez rindas tiekam tālāk. Atduramies pie bagāžas, jo tā ir jāgaida, bet tikmēr man izdodas samainīt naudu un arī tikt pie Cebu staffa, izstāstīt savu sāpi, par to, ka droši vien nokavēsim lidojumu un sarunāt, ka viņi īpaši mums sarunā savu transfēru pa lidostas teritoriju uz 4.termināli. Kad dabūjām bagāžu, tad sekoja sprints līdz transfēram, ar simbolisku bagāžas pārbaudi, jo somas iegrūdām rentgenā gandrīz ar spēku, lai tiktu ātrāk cauri. Pa 5 min mūs aiztransportēja uz nepieciešamo termināli un tur pāris minūtes pirms bagāžas nodošanas laika beigām, bijām veiksmīgi iečekojušies lidojumam. Tikai tagad pa īstam sajutu atvaļinājuma garšu, jo iepriekš nemitīgi domāju, ko darīt, ja lidojumu nokavēsim. Cebu staffs bija ļoti atsaucīgs un pretī nākošs un bez viņiem nebūtu paspējuši, jo Tripadvisorā biju salasījies, ka visoptimistiskākajā laikā no 3. uz 4. termināli ar taksi var aizbraukt pa 40 min.

Lidojums uz Coronu bija ar ,mazu bombadier lidmašīnīti un nosēšanās pilnīgā nekurienē ar vienu asfaltētu skrejceļu un vienu mājiņu, kur arī saņēmām bagāžu. No lidostas mūs aizveda transfērs uz mūsu viesnīcu. Pa ceļam novērojām pavisam mežonīgus apvidus ar lieliem kalniem un ielejām, visur valda milzīga nabadzība, kādu iepriekš netikām redzējuši nekur citur. Pati Coronas pilsētiņa neliela ar vienu galveno ielu un pāris mazākām uz kurām arī darbojas veikaliņi un tirgotavas. Sarunājām rītam ekskursiju un varējām doties atpūsties.

3.febr.

Ekskursiju A tūri sākam ap 8.00 no rīta un braucam 4 cilvēki ar privāto laivu. Ekskursija ietver sevī snorkeļošanu pa koraļļiem, tad uzkāpjam kalnā no kura paveras lielisks skats uz gaiši zilo līci, kuru redzēsiet fotogrāfijās, ja ierakstīsiet vārdu Filipīnas google.

Tāpat izpeldamies sālsūdens ezerā, apskatam vietu, kur augšējais ūdens slānis ir ļoti auksts, bet apakšā silts, interesantas sajūtas. Apskatam vienu saliņu ar balto smilšu pludmali un beidzam ar snorkeļošanu koraļļos. Jāsaka, ka tik skaists snorks nebija redzēts ne Indonēzijā, ne Taizemē. Daudz zivtiņu visās varavīksnes krāsās, milzīgi daudzkrāsaini, dažādu formu koraļļi, pilni ar milzīgiem jūras ežiem un tas viss kristāldzidrā ūdenī. Mūsu kapteinis piedāvā rīt braukt citā ekskursijā snorkot uz nogrimušo kuģi un koraļļu dārziem, un tā kā esam sajūsmā par šīs dienas ekskursiju, tad arī piekrītam. Atgriežamies ostā ap 16.00.

Nolemjam aizbraukt uz izslavētajiem Hot springs, kas ir karstie avoti, vieni no retajiem sālsūdens avotiem visā pasaulē. No pilsētiņas ir jābrauc ar tricekli par aptuveni 400 naudiņām un šoferis pēc tam sagaida un atved atpakaļ. Tā kā esam 4 cilvēki, brīžiem nākas ar kāju atsperties, lai triceklis nesāktu ripot atpakaļ no kalna lejā. Vieta ļoti forša, smuki sakārtota ar galdiem un krēsliem, kur nolikt mantas. Teritorijā nedrīkst ienest neko ēdamu un dzeramu, taču neviens to nepārbauda. Ūdens aptuveni 40 - 41 grādu silts, kas 30 grādu āra temperatūrā ir diezgan karsts, taču, kad esi jau ūdenī, tad ir pašā laikā. Ilgi gan to nevar izturēt, jo nav kur atveldzēties. Jūra gan skalojās pie pašiem avotiem, bet tā kā tur ietek karstais ūdens, tad jūrā ūdens arī ļoti silts.

Pēc avotiem vēl tikai vakariņās dienišķie jūras mošķi un rums un gulēt.

4.febr.

No rīta atkal esam ostā un ar savu kapteini un viņa palīgu sākam ceļu uz tūri D, kas ir vistālākā un ir jābrauc pa atklātu jūru. Pirmā pieturvieta ir Otrajā pasaules karā nogremdētais japāņu karakuģis, kuru amerikāņi nogremdējuši atbrīvojot Filipīnas. Kuģa priekšgals ir nedaudz ārā virs ūdens un pārējais iegrimis dzelmē. Kuģis ir apaudzis ar koraļļiem un ap to peld daudzi krāsaino zivtiņu bari. Sajūtas, peldot virs kuģa, diezgan iespaidīgas, gandrīz kā redzēt Titāniku. Domāju, ka šodien nekā labāka vairs nebūs, bet kļūdījos, jo nākamais apskates punkts ir koraļļu dārzi, kas bija fantastiski. Tik cieši un daudz saauguši un, tik krāsaini, tik dažādu formu, ka var viegli aizmirsties un nosnorkot visu dienu. Tik lielu zivju daudzveidību nebiju nekur redzējis un viņas tur var redzēt "brīvā dabā" nevis pievilinot ar maizi, kā Indonēzijā. Koraļļu dārzi sniedzās gandrīz līdz krastam, tā kā ir viegli peldot ar vēderu kādu aizķert, tādēļ jāskatās kur peldi, lai neieduras kāds jūras ezis vēderā. Šeit gan jāpiebilst, ka ja filipīnieši nesāks ierobežot tūristus un sargāt savus koraļļus, tad drīz vien no tiem daudz kas pāri nepaliks, jo redzējām daudzus nolauztus un izpostītus koraļļus, kur neapdomīgie tūristi izbradā vai arī katrs grib nolauzt gabaliņu sev līdzi uz mājām.

Pēdējā apskates vieta bija Pass island, kas ir īsta bonty reklāmas pludmale, ar koši baltām smiltiņām, palmām, šūpuļtīkliem un aukstu aliņu. Viss, ko var vēlēties tie, kas atbraukuši no ziemas. Kārtīgi sabildējamies un dodamies atpakaļ.

Tā kā jau jr pavēls, tad kapteinis nolemj braukt pa ātrāko ceļu, kas šoreiz ir upe cauri mangrovju audzei un mūsu kapteinis ar palīgu, kā gondoljēristi ar kārtīm klusu mūs izved cauri upes līkločiem. Bija ļoti interesanti, sajūtas gandrīz kā no filmas “Žokļi” vai asinskārajām piraņām.

5.febr.

Nākamajā rītā noguļam par ilgu un mūsu kapteinis jau ir devies jūrā ar citiem un netiekam uz pludmaļu ekskursiju, taču par to daudz nebēdājam, jo iepriekšējās dienas iespaidi ir tik lieli, ka domājam, neko labāku šodien nebūtu redzējuši. Pastaigājam pa pilsētiņu, uzkāpjam skatu punktā, kas atrodas kalnā, kur uzlikts nosaukums Coron, līdzīgi kā Holiwood. No augšas paveras skaists skats uz pilsētiņu un tuvākajām saliņām. Pēcpusdienā aizbraucam atkal uz Hot springs avotiem, vakariņas un gulēt, jo rītdien gaida pārbrauciens uz El Nido.

6.febr.

Visu nakti kārtīgi gāza tropu lietus, ka pat mūsu viesnīcas istabiņā pludoja grīda. Baidījāmies ieraudzīt skatu, ka ielas ir pārvērtušās upēs, taču, tā kā pilsētiņa ir kalna nogāzē, tad nebija tik traki. Tikām līdz ostai, bet bija bažas, ka prāmis tiks atcelts laika apstākļu dēl. Tas nozīmētu, ka jāpērk jauna viesnīca un zaudējam esošās rezervāciju. Par laimi, ostas vadība atļāva veikt braucienu. Ar vārdu "prāmis", mēs bijām iedomājušies, kaut ko līdzīgu mūsu Stokholmas prāmim, taču tā vietā ieraudzījām neliela izmēra banku, nedaudz lielāku, ar kādu brauc ekskursijās pa salām. Banka spēj uzņemt aptuveni 80 cilvēkus, bet par laimi bijām mazāk un bija vieta, kur apgulties, lai pakavētu 7 stundas ilgo braucienu.

Pirmās 2 stundas pagāja bez starpgadījumiem, visiem izsniedz pusdienas, kas, iespējams, bija apzināti darīts, pirms mēs izgājām atklātā jūrā, jo tad tikai sākās šūpošanās. Un ar vārdu "šūpošanās" es domāju kārtīgu mētāšanos pa 4-5m lieliem viļņiem. Nabaga banka krakšķēja un brakšķēja, likās, ka tā sadalīsies pie nākamā viļņa. Tie, kas bija gulējuši iepriekš, pamodās un uzvilka vestes. Vairākiem palika slikti, citi, lai mazinātu nelabumu, aizgāja uz laivas pakaļgalu. Katrā ziņā, šāds brauciens ilgi paliks atmiņā. Pēc tam no citiem dzirdēju atsauksmes, ka nākamajā dienā, kad bija nākamais brauciens no Coronas uz El Nido, pūtuši tika gandrīz visi un vēl vēlāk 2 dienas prāmji negāja. No El Nido uz Coronu prāmji negāja jau tajā dienā, kad mēs atbraucām, un līdz ar to, mazajā El Nido pilsētiņā visas viesnīcas bija pilnas, jo neviens netika prom.

Tiku lasījis, ka EL Nido ir vēl mazāka un klusāka nekā Corona, taču ir jāsaka, ka tas ir maldīgi, jo El Nido bija īsta tūristu pilsētiņa, ar nakts bāriņiem, daudziem restorāniem un citām tūristu iecienītām vietām. Šeit bija īsta nakts dzīve un cilvēku bija krietni vairāk. Pieļauju, ka tas bija saistīts ar to, ka neviens nevarēja ar prāmi tikt prom no šejienes, taču visādi citādi, šeit man patika daudz labāk, noteikti vērts atgriezties. Jāpiezīmē, ka šeit sastapām ļoti daudz latviešu ceļotājus. Bija diezgan dīvaini otrā pasaules malā uz ielas dzirdēt latviešu valodu un arī veikalā sastapties ar latviešiem pie ruma stenda J

Vakarā, kad bijām atguvušies no šūpošanās, aizgājām uz restorānu jūras krastā un paņēmām lielo Red snapper zivi, kuru uzgrillēja turpat jūras krastā. Jūra skalojās turpat blakus pie galdiņiem, restorāns salmu būdiņā, uzreiz pārņēmu skaistās atmiņas no medusmēneša Railay beach pludmalē, kad arī vakariņojām jūras krastā sveču gaismā.

7.febr.

Nākamajā dienā pārcēlāmies no vienas viesnīcas uz citu, kas atradās nedaudz ārpus pilsētiņas, aptuveni 10 min gājienā gar jūras krastu. Viesnīcas īpašnieks Džons laipni izstāstīja par visām izklaides iespējām, ieteica labākos krodziņus un pastāstīja par tuvākiem un tālākiem apskates objektiem. Šodien bijām nolēmuši apskatīt pilsētiņu un iepirkt ekskursiju nākamajai dienai. Šodien visas ekskursijas bija atceltas stiprā vēja un lielo viļņu dēļ. Vakarā paņemam 2 tricekļus un braucam skatīties izslavēto saulrietu Marimegmegas pludmalē ārpus El Nido centra. Pludmale skaista, pilna ar cilvēkiem, kas gulšņā un gaida saulrietu, taču kā par spīti, saulīte pazūd mākoņos. Pašā pludmales krastā atrodas kafejnīca, taču 2 stundu laikā, ko mēs pavadījām pie galdiņa, neviens tā arī nepienāca un nepajautāja, ko vēlamies. Vismaz nebija jāsēž smiltīs J El Nido centrā atradām vislētāko būdiņu, kurā iepirkt ekskursijas, aptuveni 200 PHP lētāk nekā citur, tātad uz 4 cilvēkiem ietaupījums vērā ņemams. Vienojāmies, ka rīt pirms 9.00 esam klāt un braucam ekskursijās. Tā nu veiksmīgi dodamies vakariņās, rums uz balkona viesnīcā, skatoties jūrā un gulēt.

8.febr.

Rīts sākās mundri, ar garšīgām brokastīm un saulainu rītu. Priecīgi aizdodamies uz ekskursiju būdiņu un secinām, ka viss jau ir pilns. Nebijām ņēmuši vērā faktu, ka iepriekšējā dienā visas ekskursijas bija atceltas un tagad visi bija nogribējušies braukt ekskursijās. Nebija pieejamas pat privātās laivas, jo vienkārši fiziski nebija laivas, ko piedāvāt. Apskrējām vairākas būdiņas, bet rezultāts viens un tas pats, visas ekskursijas pilnas un laivas nav pieejamas. Bijām jau tuvu izmisumam, bet tad ieraudzījām rolleru īri un nolēmām, ka ņemsim divus rollerus un brauksim uz izslavēto Nacpan pludmali, par kuru izstāstīja mūsu viesnīcas īpašnieks. Aptuveni 40 min brauciens no El Nido centra pa lauku apvidiem un beigās pa izdangātu grunts ceļu. Uz šī ceļa izbeidzās viens no mūsu rolleriem, salūza gultnis, rezultātā rolleris palika stumjams. Par laimi, tikai kādu kilometru no pludmales. Pludmales biļešu pārdevēji bija tik laipni, ka piekrita mēģināt saremontēt rolleri paši, bet kad saprata, ka lieta nopietna, tad sazvanījās ar nomas čali, kas, gods, kam gods, atbrauca, apskatījās kas par vainu un aizbrauca uz pilsētu un atveda rezerves rolleri. Cepuri nost filipīniešu attieksmei, jo visi apkārtējie lauku iedzīvotāji bija sanākuši, lai mēģinātu palīdzēt nelaimē. Kā par nelaimi, es ar savu veselo rolleri tieši pie pašas pludmales mīkstajās smiltīs nogāzos un satraumēju kājas mazo pirkstiņu, kas turpmākajās dienas palika 3 reizes lielāks un zili violetā krāsā. Rezultātā vēl mēnesi pēc tam kliboju apkārt.

Tātad par pludmali – bezgala skaista. Baltas smiltis, tirkīzzils ūdens ar lieliem viļņiem, kuros izlēkāties, un kokosa palmas krastā. Nu gluži kā bonti reklāmās J Pavadījām visu dienu pludmalē, gaidot kamēr sariktēs otru rolleri un vakarā atkal mēģinājām laimi saulrieta pludmalē, bet atkal saule iegrima mākoņos. Rollera īre izmaksāja 500 PHP par gabalu. Vakarā, vakariņu laikā visam EL Nido pazūd elektrība un tā nu pavakariņojam sveču gaismā un dodamies uz viesnīcu.

9. febr.

Nākamajā dienā beidzot tiekam ekskursijā uz vistālāko ekskursiju, kuru bieži atceļ. Sākumā apskatām Helikoptera salu, kas no attāluma tādu atgādina. Pati pludmale ir nekas īpašs. Pēc tam dodamies pa atklāto jūru uz nākamajiem līcīšiem. Pasnorkelējam koraļļos, kur teica, ka var redzēt jūras bruņurupuci, taču mums šodien neveicās. Nācās iepazīties ar medūzu oliņām, kas peld pa ūdeni kā diegi, taču līdz ko pieskaries, tā tie nedaudz apdedzina, ka pēc tam niez.

Uz mazas baltas smilšu pludmalītes mūsu laivenieki sagatavo ēdienu – grillētas zivis, gliemeži, vistiņas, salāti, rīsi un augļi. Viss ļoti garšīgi un svaigi. Pēc tam apskatām pirms 30 gadiem pamestu klosteri, kas atrodas klintī, taču tika pamests, jo uzturēšana bija ļoti dārga. Pēc tam devāmies uz pēdējo apskates punktu – slepeno pludmali. Slepena viņa ir tādēļ, ka, lai tajā iekļūtu, ir jāizpeld cauri klinšu alai. Iepeldēšana alā notiek laikā, kad nāk vilnis, kas ieskalo tevi alā un, lai tiktu ārā no alas, ir jāmetas vilnim pakaļ, lai tas iznes tevi ārā. Pati pludmale ir klinšu ieskauta un cita ceļa, lai pie tās nonāktu, nav. Viennozīmīgi, ka iekļūšana un izkļūšana no alas ir pati esence šim piedzīvojumam.

Atpakaļceļā sacēlās lieli viļņi un katrs vilnis apskaloja mūsu laivu un sejas.

Vakarā patīkams nogurums un garšīga zivtiņa vakariņās. Protams, arī rums dezinfekcijai.

10 febr.

Nākamā dienā paredzēts pārbrauciens no El Nido uz Puerto Princesa ar minibusiņu. Busiņā vietas pamaz, kājām īsti nav vietas, taču brauciens notiek raiti. Šoferītis kārtējais Šumahers, kas spiež cik iet. Beigās pirms pašas Puerto Princesas mūs aptur policija un uzliek sodu šoferītim. Princesa kā pilsēta pilnīgi neinteresanta. Apskatījām Atbrīvotāju parku, kas veltīts amerikāņu karavīriem, kas izcēlās Puerto Princesā. Izstāvējām rindu uz pilsētas labāko restorānu un tad uz viesnīcu, izpeldēties baseinā un gulēt. Mūsu galamērķis šeit ir pazemes upe uz kuru arī veiksmīgi izdodas nopirkt biļetes un rīt no rīta mūs jau gaida tūre. Cena šai tūrei gan salīdzinoši augsta - 1400 PHP no cilvēka.

11. febr.

Tūre sākās ap 8.00 no rīta. Tad seko 2 stundu brauciens uz piestātni, kur mums jāgaida laiva, kas mūs aizvedīs uz upi. Ļoti daudz cilvēku, tādēļ laivu gaidījām kādu pusotru stundu. Tad ar laivu tiekam aizvesti līdz upei, kur atkal ir jāgaida laiva, ar kuru brauksim iekšā alā. Tur atkal stundas gaidīšana, kamēr tiekam alā. Ala, protams, ļoti iespaidīga. Vēl pirms pāris gadiem, tā bija garākā pazemes upe pasaulē, taču nu Meksikā ir atrasta garāka. Tādēļ šī ir pārdēvēta par garāko kuģojamo upi pasaulē. Alā dzīvo milzum daudz sikspārņu, un gidi saka neturēt muti vaļā, lai kaut kas neiekrīt. Augstākajā vietā griesti alai sasniedz aptuveni 65m. Pavisam upe laika kuģojama aptuveni 10km, taču tūristus ieved aptuveni 1km pazemē. Pēc tam atkal ir nogurdinošais ceļš atpakaļ. Kopumā paiet 6 – 7 stundas turp un atpakaļ līdz alai un aptuveni 40 min pašā alā.

12 febr.

Šī diena paiet pārlidojumam no Puerto Princesas uz Cebu un pēc tam pārbraucienam no Cebu uz Aļona beach. Lidojums, kā parasti, ar pāris stundu kavēšanos, bet veiksmīgi esam galā. Cebu beidzot atgriežamies pilsētā, jo normāla izmēra lielveikalu nebijām redzējuši jau sen. Dodamies uz prāmi. Tā kā bija jau vēls, izlēmām doties ar SuperCat prāmi par 2000 PHP biznesa klasē, kas atgāja pēc 30 min, nevis gaidīt pusotru stundu līdz nākamajam prāmim. Ar visu to, ieradāmies viesnīcā jau naktī, īsi pirms restorāna slēgšanas, bet vismaz paspējām tikt pie ēdiena. Viesnīca laba, istabiņas ar izeju uz dārzu pie baseina.

13. febr.

Nākamo dienu pavadījām guļot pie baseina un sauļojoties. Vēlāk devāmies izpētīt pilsētu un pludmali. Pilsētiņā daudz krodziņu, restorānu un viesnīcu. Šeit arī sastapām austrumu kaimiņus lielā skaitā. Kaut gan jāpiezīmē, ka Filipīnās tos vispār citur neredzējām. Uz šejieni tūristi pārsvarā brauc nirt, jo bija ļoti daudz niršanas centru un piedāvājumu iemācīties niršanu. Savukārt mūsu mērķis bija mazie interesantie dzīvnieciņi tarsieri, ar milzu acīm. Norezervējām privātu auto ar šoferi nākamajai dienai par 2000 PHP, kas mūs izvizinās pa Panglao salu un parādīs visus ievērības cienīgos objektus. Vakarā dodamies pēc Tripadvisor norādēm uz vislabāko šīs salas restorānu, kas izrādās ir itāļu restorāns. Vispār jāpiezīmē, ka pēc Tripadvisor domām, labākie restorāni pārsvarā ir itāļu, lai ari kurā pasaules vietā atrastos.

Vakarā pelde baseinā zem zvaigžņotajām debesīm un gulēt.

14. Febr.

Šoferis mūs sagaida no rīta pie viesnīcas. Tūri sākam ar vecākās mūra baznīcas apskati reģionā. Pēc tam piemineklis par godu notikumam, ka Magelāns noslēdzis mieru ar vietējiem. Un tad dodamies pie tarsieriem. Dzīvnieciņš plaukstas izmērā ar milzīgām acīm, un tieši milzīgo acu ieplešanas dēļ, ir tik nenormāli smieklīgs. Džungļos gidi ar pirkstu norāda, kur ir jāskatās, lai viņu ieraudzītu, citādi viņus ieraudzīt nekādi neizdotos. Apskatījām kādus piecus tarsīriņus, kārtīgi tos safotografējām un dodamies tālāk. Nākamais pieturas punkts ir pusdienas uz baržas, kamēr tā peld pa džungļu upi. Uz baržas bufetes tipa virtuve ar visdažādākajiem ēdieniem – zivis, lobsteri, jūras mošķi, vistiņas, nūdeles, rīsi, augļi, utt. Barža piestāj pa ceļam arī pieturā, kurā dejo un dzied nacionālās dziesmas mazi bērniņi, protams, pēc tam var ziedot. Kamēr barža peld, tikmēr uz tās muzicē dziedoņu ansamblis, kas izpilda visādas ārzemju dziesmas. Pēc tam tiek palaists uz riņķi groziņš ziedojumiem dziedoņiem. Viss pasākums ļoti foršs un interesants, kā arī pieēsties var ļoti labi. Pēc tam, pilniem vēderiem, dodamies tālāk uz tauriņu dārzu, bet tā kā laiks apmācās un sāka līt, nevienu dzīvu tauriņu neredzējām. Pēc tam dodamies uz slavenajiem Šokolādes kalniem, taču atkal lietus dēļ neko neredzam. Vien pāris tuvākos pakalnus. Būs iemesls atgriezties. Pēc tam iegriežamies čūsku fermā, kur varam sabildēties ar dažāda izmēri čuskiem un tad jau dodamies atpakaļ. Piesātināta diena ar dažādiem piedzīvojumiem.

Tā kā ir Valentīna diena, tad uz katra stūra notiek kāds pasākums tam par godu. Vietējie filipīniešu puiši ar ziediem dodas pie meitenēm, visi pacilātā noskaņojumā. Var redzēt, ka viņi šos svētkus ļoti atzīmē. Arī mēs dodamies romantiskās vakariņās un tad uz guļu, jo rīt sākam savu ceļu atpakaļ uz lielajām pilsētām.

15.febr.

No rīta esam sarunājuši transfēru, kas mūs aizvedīs uz ostu un tad ar prāmi atpakaļ uz Cebu. Tur mēs nakšņojam, jo rīt no rīta lidojums uz Manilu. Cebu ir vecākā Manilas pilsēta, ļoti liela un trokšņaina. Vēsturnieka gars mani dzen apskatīt Magelāna krustu, kas saglabājies no laika, kad Magelāns izkāpis krastā un sācis kristietības izplatīšanu. Dodamies ar kājām uz pirmo Cebu baznīcu un apskatīt krustu. Baznīca ļoti skaista, pilna ar ticīgajiem. Krusts gan izraisa vilšanos, jo notiek ēkas rekonstrukcija un uz to varēja paskatīties tikai caur būvniecības žogu. Taču krustiņu var ievilkt, ka esmu to redzējis.

16. febr.

8.00 no rīta ir lidojums no Cebu uz Manilu. Lidostā esam agri, lai nenokavētu, pabrokastojam un veiksmīgi pēc stundas lidojuma esam Manilā. Šeit mūsu uzdevums ir sapirkt suvenīrus, ko aizvest uz mājām. Esam sabiedēti par nenormālajiem sastrēgumiem, kas ir gandrīz visur. Ņemam taksi un laižam uz slaveno tirgu, kur var nopirkt visu, ko vien sirds kāro. Šāda tirgošanās man atgādināja Bankokas nakts tirgu. Varēja pārbaudīt savas kaulēšanās spējas. Pēc tam dodamies uz slaveno Asia Mall, kur beidzot atrodam ekskluzīvo 15 gadīgo rumu. Diemžēl tā nebija daudz, paņēmām pēdējās 2 pudeles no plaukta. Visa pārējā ceļojuma laikā tika lietots 5 gadīgais, kas garšas ziņā bija ļoti labs. Esam iepirkuši suvenīrus visiem un dodamies uz lidostu, lai lidotu prom no Filipīnām uz Honkongu.

Lidojums noris veiksmīgi, atrodam ierasto 21 autobusu, kas mūs aizvizina uz jau zināmo ielu, kur esam norezervējuši viesnīcu. Nonākam galā ļoti noguruši, jo dienu sākām no Cebu. Aizejam uz veikalu, nopērkam vietējos roltonus un viesnīcā paēdam. Jāsaka ka visdažādāko veidu roltoni viņiem ir ļoti izplatīti. Var atrast kādu vien sirds kāro.

17. febr.

Tā kā lidojums ir tikai 23.00 vakarā, visu dienu veltam, lai apskatītu pilsētu. Vienas dienas laikā gan neko dižu apskatīt nevar, taču nelielu ieskatu noteikti guvām. Izstaigājām parku, kurā bija gan zivju dīķi, gan putnu mājas, ūdenskritums un visdažādākie augi. Parks bija īsts botāniskais dārzs, ļoti skaisti. Pilsēta visa ļoti sakopta un tīra. Izbraucām arī ar kuģīti apskatīt pilsētu no jūras puses. Redzējām gan biznesa rajonu, ar milzīgiem debeskrāpjiem, gan arī dzīvojamo rajonu. Var just, ka pilsēta ir biznesa metropole, jo uz katra stūra zīmolu veikali, pulksteņu un dārglietu veikali. Ielās dārgi auto, un nemitīgi virs galvas lido helikopteri, kas nosēžas uz ēku jumtiem, lai izlaistu biznesmeņus.

Izstaigājām arī promenādi, apskatījām Honkongas filmu zvaigžņu skulptūru aleju, atradām arī Brūsa Lī statuju. Pēc tam dodamies pusdienās, apēdu suši, kas bija palicis manā “must do” listā (jā zinu, ka Honkongā nav jāēd suši J) un dodamies uz lidostu, lai pēc pāris stundu kavēšanās, sāktu lidot atpakaļ mājās.

Noteikti šī ir valsts, kur vēlreiz atgriezties, jo katra saliņa ir citādāka un ir vēl ļoti daudz ko apskatīt.