Igaunija 2 jeb tusiņš Hāpsalā

23.03.2009
10 min lasīšanai
22 foto

2008. gada 11. jūlijs. Kopš mana iepriekšēja ceļojuma uz Igauniju bija pagājuši divi gadi. Par to, kas no tā sanāca, var lasīt ceļojuma aprakstā „Tusiņš Tallinā jeb kā nevajag ceļot”. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka reizēm, ja kaut kas nesanāk ar pirmo reizi, vajag vienkārši mēģināt vēlreiz. Šoreiz ceļojuma bija somu grupas Hanoi Rocks koncerts festivāla „American Car Beauty” ietvaros. Starp citu, daudz netrūka un ceļojuma grafikā rastos pamatīga nobīde – naktī pirms izbraukšanas pakoju somas un domāju – ņemt vai neņemt līdzi pasi, Šengenas zona, galu galā. Nospriežu, ka iztikšu bez tās, sapakoju mugursomu un eju gulēt. Grasījos iemigt, kad pēkšņi intuīcija teica – ieliec somā pasi. Labi, ka paklausīju – minūtes 10 pēc Igaunijas robežas šķērsošanas autobusu Rīga-Tallina apturēja, lai veiktu pasu kontroli. Pa ceļam iepazinos ar pensijas vecuma biologu no Somijas, Kari. Viņš kādu laiku bija vadījis vairākus pētījumus Latvijā un tagad devās atpakaļ uz Helsinkiem. Lidot viņam nepatīk, tādēļ viņš izvēlējās ceļot ar autobusu un prāmi. Starp citu, no sākuma viņš bija domājis, ka es esmu no Igaunijas. Es to pašu biju padomājusi par viņu. Tā kā Somija man ir ļoti tuva, biju ieinteresēta sarunu biedre. Mēs runājām par ekonomiku, Somiju un pašiem somiem. Kari mani pārsteidza, vienā brīdī paziņojot, ka iemesls, kādēļ somi liek mierā citu cilvēku privāto dzīvi, ir - somiem nepatīk citi cilvēki, tāpēc viņi no tiem izvairās! :) Viņš arī pastāstīja kādu gadījumu no dzīves. Kari kopā ar savu sievu dzīvo privātmājā ārpus Helsinkiem. Parasti šādas privātmājas atrodas 1-2 kilometru attālumā viena no otras, bet viņa gadījumā viena no kaimiņu mājām atrodas tikai 30 metru attālumā. Savulaik tur dzīvojusi kāda sieviete un viņiem bijušas labas kaimiņattiecības. Tad viņa nomira un mantinieki izdomāja māju pārdot. Kari dzina ārprātā doma, ka tur varētu ievākties jauni kaimiņi un rezultātā viņš pats nopirka to māju. Tā kā divas mājas viņam nav nepieciešamas, tad otrajā viņš piedāvā apmesties radiem, draugiem un paziņām. Arī es tiku ielūgta tur kādreiz apmesties, ja vien man nav atbildumu dzīvot meža vidū pusstundas brauciena attālumā no Helsinkiem. Autobuss iebrauca Tallinā un pienāca laiks atvadīties. Kari devās uz ostu, savukārt es – uz autoostas kasi pirkt biļeti uz Hāpsalu. Pa ceļam atcerējos kā biju iedomājusies, ka Hāpsala ir sala (laikam jau pilsētas nosaukumā esošo pēdējo 4 burtu dēļ). Kad Google kartē ieraudzīju, ka Hāpsala tomēr ir pilsēta, atviegloti nopūtos - nebūs jāmeklē, ar kādu prāmi tur nokļūt. :) Tā kā festivāla mājas lapā neatradu informāciju par telšu pilsētiņu, nolēmu nodrošināties un meklēt naktsmājas caur CouchSurfing. Hāpsalā ir tikai divi cilvēki, kuri piedāvā pie viņiem palikt. Nolēmu vispirms aizrakstīt vienam no viņiem – Karīnai. Viņa izrādījās ļoti atsaucīga un rakstīja, ka viņa un viņas ģimene labprāt mani uzņems. Tikšanās ar Karīnu un viņas mammu bija sarunāta Hāpsalas centrā. Biju ieradusies pirms norunātā laika, tādēļ izmantoju iespēju, lai nedaudz apskatītu pilsētu. Nokļuvu līdz tirdzniecības centram, pie kura bija sarunāta tikšanās. Pametu skatienu apkārt un pie sevis pasmējos – kā nu bez tā. Tieši tam pretī atradās kapsēta – vieta, kurai tuvumā nokļūstu katrā ceļojumā. Satiku Karīnu un viņas mammu. Pirmais iespaids – forši cilvēki. Pa ceļam runājam par dažādām lietām. Viņas pastāsta, ka viņu dzīvesvieta ir apmēram piecu minūšu gājiena attālumā no Bīskapa pilsdrupām, kur norisināsies festivāls. Forši. Kad nokļūstu viņu dzīvoklī, iesaucos – kā man te patīk! Plašums, gaišas krāsas un minimālisms – tieši manā gaumē! Iepazinos ar Karīnas tēvu un mēs uzreiz atradām kopīgu valodu. Viņš kādreiz bija izdevis vienu no igauņu rokmūzikas žurnāliem, es savukārt nesen biju uzsākusi darba līdzīgā latviešu žurnālā. Runājām par igauņu un somu roku, pie viena viņš man ieteica, kuras no festivālā spēlējošajām grupām ir vērts noklausīties. Drīz pēc manas ierašanās Karīna ar mammu aizbrauca uz Tallinu. Kad pajautāju, ko viņas tur darīs, atbildes vietā sekoja noslēpumains smaids. Pēc pāris stundām viņas atgriezās, līdzi ņemot boksera kucīti Miu (2 mēneši). Viņai bija pat pase! Mia bija ļoti jauka un draudzīga, tikai, kā jau tas kucēniem mēdz gadīties, slapināja visur, tikai ne šim nolūkam paredzētajā vietā. Turpmākās dienas pa dzīvokli pārvietojāmies uzmanīgi, lai nejauši neiekāptu kādā peļķē. Astoņos vakarā notika festivāla atklāšana, bet iekļūt pasākuma teritorijā varēja no septiņiem. Savā mājas lapā rīkotāji solīja uz trim dienām pārvērst Hāpsalu amerikāņu pilsētiņā. Nu, daļēji viņiem tas izdevās – cauri pilsētai ik pa brīdim izbrauca kāda amerikāņu automašīna un ielās varēja redzēt cilvēkus kovboju zābakos un cepurēs. Iepriekš par ACB nekad nebiju dzirdējusi, taču, apjautājoties paziņām, ieguvu pozitīvas atsauksmes. Kad nokļuvu līdz Bīskapa pilij, ieraudzīju kaut ko līdzīgu lielai apmetnei: mašīnas, treileri, busiņi, daudz cilvēku. Kāds gatavoja bārbekjū uz līdzi paņemtā grila. Secināju, ka dzīvošanas telšu pilsētiņā man nepietrūks. Lai gan tas ir aizraujoši, dzīvoklī tomēr labāk. Un sausāk arī – otrā diena bija padevusies lietaina. Pie ieejas samainīju savu biļeti pret aproci. Atbilstoši pasākuma tēmai tā bija amerikāņu karoga krāsās. Saņēmu arī festivāla programmu, kuru dalīja kopā ar prezervatīviem. Lai gan nosaukumā minētas tikai mašīnas, festivālā pārstāvēti bija arī moči. Tie bija izstādīti visā pils teritorijā. Nākamajā dienā notika balsošana un uzvarētāju apbalvošana. Pie uzvarējušās tehnikas pielika klāt kausus. Šur tur varēja redzēt pat tādu skatu – pāris asprāši tajos bija sametuši monētas. Izstādītās automašīnas un motociklus būtu apskatījusi arī tad, ja man par festivālu nebūtu jāraksta reportāža. Grūti palikt vienaldzīgai pret tehniku, ja trešdaļa bērnības pavadīta vectēva – kādreizējā motosportista un aizrautīga automobilista – garāžā. Vecākās automašīnas bija no 20.-jiem gadiem, taču visvairāk pārstāvēti bija 50.-70. gadi. Mašīnas izskatījās kā tikko no salona nākušas, izņemot kādu speciāli vecinātu pikapu. Līdz Hanoi Rocks uznācienam bija jāgaida vairāk kā diennakts un es skaitīju stundas līdz tam. Kaut gan, arī pirmā diena bija interesanta. Noklausījos igauņu Me, myself & I un somu Peer Gunt. Peer Gunt uzstāšanās bija visīstākais šovs. Viņu atdevi varētu raksturot sekojoši – puiši uzstājās par visiem 110 %. Grupā ir tikai trīs dalībnieki, taču, skatoties viņu šovu un klausoties viņu radītajā troksnī, likās, ka uz skatuves ir vesels bars. Ģitārists lēkāja apkārt pa skatuvi, ik pa brīdim uzlēkdams uz bungām domātā paaugstinājuma un spēlēdams ar muguru pret publiku, kā arī piepalīdzot bundziniekam pabeigt bungu solo, sitot pret šķīvjiem savas ģitāras grifu. Arī basists un bundzinieks parādīja klasi: bundzinieks ar saviem lieliskajiem bungu solo, savukārt basists - ģitāru divkaujā ar ģitāristu. Abi raustīja stīgas tādā ātrumā, ka likās – es skatos vismaz trīskārt paātrinātu videoierakstu. Pēc šādas uzstāšanās vajadzēja atpūtināt acis. :) Nākamajā rītā pamodos ar smaidu uz lūpām un vienu domu prātā – Hanoi Rocks! Līdz lielajam brīdim gan vēl bija jāgaida apmēram 12 stundas. Karīnai bija jādodas uz darbu – mākslas galeriju. Iepriekšējā vakarā viņa bija man jautājusi, vai es gribētu to apskatīt. Protams, kāpēc gan ne? Galerija man iepatikās uzreiz. Mājīgas, gaišas telpas, skaistas, īpatnējā stilā ieturētas gleznas un mēbeles. Karīna man izrādīja visas telpas. Vieta man tiešām iepatikās. Tai piemita laba aura. Parādīju tur vairāk kā stundu. Karīna man uzdāvināja īpašu galerijas izdotu plānotāju ar galerijas gleznu reprodukcijām. Parakstījos viesu grāmatā un devos uz festivālu. Pils teritorijā norisinājās mašīnu izrādīšana. Festivālā piedalījās arī sporta mašīnas un vairākām no tām īpašnieki ieslēdza motorus, lai nodemonstrētu to jaudu. Tālāk jau sākās sacensības no sērijas „kurš skaļāk”, jo mašīnu īpašnieki centās pārspēt viens otra radīto troksni. Liela daļa klātesošo demonstrējumus vēroja ar aizspiestām ausīm. Papildus auto un moto tehnikas izstādei un pasēdēšanai kafejnīcās apmeklētāji varēja arī izklaidēties, iemēģinot roku lokšaušanā. Gribētāju bija daudz un izveidojās rinda. Pirms stāties tajā, apjautājos, vai ir pieejams kreiļiem domātais ekipējums. Saņēmusi iepriecinošu, respektīvi, apstiprinošu atbildi, stājos rindas galā. Vai trāpīju mērķī, vairs neatceros, bet man tik ļoti patīk pats lokšaušanas process, ka ir gandrīz vienalga, kur nokrīt bulta (ja vien, protams, netrāpu kaut kam dzīvam :) ). Devos atpakaļ uz izstādes teritoriju, kur tobrīd norisinājās iepazīstināšana ar automašīnām (pilnībā igauņu valodā). Sajutu somā noraustāmies telefonu. Tātad pienākusi īsziņa. Atvēru to un ieraudzīju kārtējo SMS no Džastina. Ar viņu sapazinos, kad portāla CouchSurfing Igaunijas domubiedru grupā uzdevu pāris ar festivālu saistītus jautājumus. Džastins man atrakstīja un teica, ka arī iespējams būšot festivālā. Sarunājām tādā gadījumā satikties (nepārprotiet – CS nav nekāds randiņu portāls). Džastins rakstīja, ka joprojām ir Tallinā. Viņš teica, ka uz festivālu brauks tikai tad, ja laiks būs labs. Tallinā tobrīd lija un viņš jautāja, kāds laiks ir Hāpsalā. Mākoņains, es atbildēju. Aizrakstīju, lai dod ziņu, ja nu tomēr viņš brauks šurp. Jo tuvāk nāca koncerts, jo straujāk sāka sisties sirds un jo nemierīgāka es kļuvu. Grupām, kuras spēlēja uz lielās skatuves, bija atvēlēta stunda, lai noskaņotos. Tas nodrošināja to, ka uzstāšanās grafikā bija minimāla nobīde. Karīna man ieteica noklausīties Agent M, savukārt viņas tēvs bija atzinīgi izteicies par igauņu Taak. Abas grupas uzstājās uz viena pēc otras uz mazās skatuves. Pēc pulksten 21.00 mana galva arvien biežāk griezās lielās skatuves virzienā. Uz skatuves parādījušies boa un lakati ap mikrofona statīviem liecināja par to, kuras grupas koncerts tuvojas. Daudz ko redzēt gan nebija – tādas grupas kā Hanoi Rocks vairs neskaņojas pašas. Vienīgi bundzinieks Jolle ik pa brīdim uznāca uz skatuves un deva kaut kādas norādes. Noklausījusies par igauņu Black Sabbath dēvētos Taak (muzikālajā ziņā ietekmi var manīt), devos ieņemt vietu pie lielās skatuves. Kad aizgāju līdz turienei, secināju, ka esmu atnākusi ļoti laicīgi. Lai gan līdz koncertam bija vairāk pusstunda, vietas skatuves priekšā bija gandrīz aizņemtas. Iespraucos vienā no pēdējām brīvajām vietām. Gaidot saņēmu vēl pāris SMS no Džastina. Viņš teica, ka tomēr esot atbraucis, taču ieraudzījis biļešu cenas (biļete maksāja apmēram 15 ls) un izlēmis, ka iekšā nenākšot. Viņš klausīšoties Hanoi Rocks aiz bīskapa pils mūra. Ir nu gan, nodomāju. Ierasties uz festivālu tikai pirms pašām beigām. Aizrakstīju, lai mēģina tikt iekšā tāpat – apsardze bija kļuvusi krietni vienaldzīgāka un bieži vien vairs neprasīja uzrādīt aproces. Galu galā, līdz festivāla noslēgumam bija palikušas vairs tikai 2 stundas. Un tā, lielais brīdis nāca arvien tuvāk un tuvāk. Lieku reizi pārbaudīju kameru, lai pārliecinātos, ka tā joprojām strādā. Biju to aizņēmusies no draudzenes, kura gan bija drusku nervoza, kad uzzināja, ka man tā nepieciešama, lai fočētu rokkoncerta laikā. Nujā, spoguļkamerai daudz nevajag, lai to sasistu. Apsolīju būt maksimāli uzmanīga un atvest to atpakaļ tādā pašā stāvoklī kā paņēmu. Galu galā, man nebija lieku ~ 270 latu, lai nopirktu jaunu. Nedaudz pēc pulksten 22.00 publika sāka izkliegt Hanoi Rocks vārdu arvien skaļāk. Vētrainu ovāciju pavadībā uz skatuves iznāca bundzinieks Jolle, basists Endijs Kristels, ģitāristi Konijs Blūms un Endijs Makkojs, un sāka improvizāciju. Ovācijām kļūstot vēl vētrainākām, uz skatuves uznāca arī solists Maiks Monro. Uz viņu uzstāšanos bija sanākuši teju visi festivāla apmeklētāji. Ja Latvijā viņu vārds daudziem neko neizsaka, tad Igaunijā viņi ir ļoti labi pazīstami. Leģendārie somi savulaik ir spēcīgi ietekmējuši tādu grupu kā GunsN’Roses. Sāku fočēt jau no pirmās dziesmas. Tā kā mana kamera bija filminiece, nevarēju atļauties fotografēt, kā pagadās un izšķiest kadrus. Kamēr regulēju kameru, gandrīz palaidu garām to, kā Maiks uzrāpās uz vienas no skatuves konstrukcijām un, esot apmēram divu metru augstumā, palika tur karājoties aiz vienas rokas, mikrofona vadu zobos un neprātīgu mirdzumu acīs. Tikpat veikli kā ticis augšā, viņš norāpās lejā. Sapratu, ka negribētu būt profesionāla fotogrāfe, jo daļa koncerta vienkārši tiek palaista garām. Man blakus esošie fani plosījās ne pa jokam. Kādā brīdī daži no viņiem pārlēca pāri trīskāršajai barjerai un nokļuva tieši pie skatuves. Ilgi gan viņiem tur nesanāca uzturēties, jo ieradās kāds no organizētājiem un pavēlēja aizvākties. Pati arī trakoju kopā ar pārējiem, pie viena domājot, kaut nu ar kameru nekas nenotiktu. Pāris momentus nebija tālu no tā, lai nāktos lauzt solījumu to nogādāt mājās darba kārtībā. Grupa spēlēja dziesmas gan no 2007. gadā iznākušā albuma „Street Poetry”, gan 80.-to gadu repertuāra, neaizmirstot improvizēt. Piemēram, dziesmas „A day late a dollar short” laikā iepinot fragmentu no „Million miles away”. Tik lieliskā koncertā biju pirmo reizi un nodomāju, kur gan es esmu bijusi agrāk. Nešaubīgi, mans visu laiku mīļākais koncerts! Kaut kad koncerta pirmajā daļā man beidzās fotofilmiņa. Somā bija otra, tikai radās jautājums, kā to nomainīt. Ja tagad pamestu savu vietu pie skatuves, atpakaļ vairs netiktu. Trakojoša pūļa ieskauta, pamanījos nomainīt filmiņu. Mūziķi izskatījās pilnībā apmierināti ar publikā valdošo neprātu. Vienā brīdī Maiks Monro pārlēca pāri barjerām un atnāca apsveicināties ar publiku. Viņa virzienā tūlīt pastiepās daudzas rokas, tostarp manējās, cerot pieskarties elkam. Diemžēl atrados drusku par tālu. Maika Monro skatuves šovs aizrāva elpu. Koncerta sākumā viņš uzrāpās uz skatuves konstrukcijas. Vēlāk Monro vēlreiz pārlēca pāri barjerai un atnāca pie faniem, staigādams pa tikai dažus centimetrus resno konstrukciju un vienā brīdī iedams pa to atpakaļgaitā. Viņa izveicība ir tiešām apbrīnojama! Pie Monro uzstāšanās pieder arī saksofona, tamburīna un mutes ermoņiku spēle, piruetes, mikrofona statīva vicināšana uz visām pusēm un špagati. Tiesa gan, atšķirībā no 80. gadiem, viņš tos vairs neveic palēcienā un ar saksofonu rokās. Ak jā, viņam ir 46 gadi... Šova laikā Maiks paguva arī vairākkārt nomainīt kostīmus: nozūdot no skatuves tikai uz dažām sekundēm, viņš atgriezās tērpies jau citā vestē vai žaketē. Arī pārējie grupas dalībnieki neatpalika, parādīdami meistarību. Rokenrola paraugstunda! Kādā brīdī sapratu, ka gribu tikt ārā no skatuves priekšas un pārvietoties uz kādu mierīgāku vietu. Biju arī safotografējusi pietiekamu skaitu bilžu un ļoti cerēju, ka tās būs izdevušās. Gribēju iegūt taustāmu piemiņu par koncertu. Lai vēl vairāk pastiprinātu efektu, kādu uz mani atstāja koncerts, devos pakaļ sidram. Kamēr stāvēju rindā, grupa sāka spēlēt vienu no manām mīļākajām dziesmām „Don’t you ever leave me”. Joprojām stāvot rindā, dejoju un dziedāju līdzi. Tikusi pie dzeramā, devos atpakaļ. Pārdesmit metrus no skatuves jau valdīja pavisam cita atmosfēra – cilvēki mierīgi baudīja koncertu, nebija nekādas grūstīšanās. Diemžēl nekas nav mūžīgs un koncertam pienāca beigas. Pēc tā sekoja uguņošana, atzīmējot 2008. gada „American Car Beaty” noslēgumu. Tāpat kā daudziem citiem, arī aktīvajiem faniem (tiem pašiem, kuri koncerta laikā pārlēca pār barjerām) ar to bija par maz. Tā kā Hanoi Rocks jau atradās beksteidžā, viņi sapulcējās pie nožogojuma, kurš veda uz to, cerot satikt grupu. No sākuma viņi sauca „Hanoi Rocks!”, pēc tam „Mike!” un „Andy!”. Kad arī tas nedeva nekādu rezultātu, viņi ķērās pie citas pievilināšanas metodes un nobļāvās: „Andy, we’ve got some heroin!”, atgādinot par Endija kādreizējām problēmām ar apdullinošajām vielām. Festivāla teritorijā vairs nebija, ko darīt, taču atgriezties Karīnas dzīvoklī vēl negribējās. Koncerts bija atstājis spēcīgu pēcgaršu un gribējās to paildzināt. Aizgāju uz netālu esošo promenādi un, mērcējot kājas ūdenī un baudot skaisto skatu, kavējos atmiņās par Hanoi Rocks uzstāšanos, dungojot dažādas viņu dziesmas. Pēc kāda laika devos uz Karīnas dzīvokli. Viņas pašas nebija mājās, jo viņa bija devusies uz kādu tusiņu. Karīnas tēvs vēl bija nomodā un jautāja, kā man patika koncerts. Tobrīd man bija grūti salikt kopā normālu teikumu, taču mana seja pauda sajūsmu. Gulēt vēl negribējās. Pievienoju savam telefonam austiņas un noklausījos visas Hanoi Rocks dziesmas, kuras biju tur ielādējusi. Nodomāju – nez, kad būs nākamā reize, kad varēšu viņus redzēt? Nākamajā rītā pienāca laiks doties prom. Sakrāmēju mantas, atvadījos no saviem hostiem un kopā ar Karīnu, kurai todien bija jāstrādā, devāmies skatīties vienu no pēdējiem festivāla pasākumiem – parādi (no tās dalībnieki un vienkārši interesenti devās uz Kiltsi lidlauku, kur norisinājās dragreiss). Šķita, ka skatīties parādi bija sapulcējušies visi pilsētas iedzīvotāji. Bija uz, ko paskatīties. Kamēr visas mašīnas izbrauca cauri Hāpsalas galvenajai ielai, pagāja vairāk kā pusstunda. Lieliski apkoptas mašīnas, to īpašnieki kovboju ietērpos, dažādas asprātīgi aksesuāri, piemēram, kāds pikaps, kuram aizmugurē bija sakrauts siens un ielikts dīvāns. Tuvojās galerijas atvēršanas laiks un Karīnai bija jādodas prom. Atvadījāmies un izteicām cerību vēl kādreiz satikties. Es pati noskatījos parādi līdz galam un devos uz autoostu, lai, pilnībā apmierināta ar ceļojumu, uzsāktu atpakaļceļu uz Rīgu. Hanoi definitely Rocks!!!

Igaunija 2 jeb tusiņš Hāpsalā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem