Viesstrādnieka piezīmes - 3 jeb Ziemeļīrija 2006.

  • 7 min lasīšanai
  • 36 foto
Šis būs trešais - nobeiguma rakstiņš. Jau pašā pirmajā avīzē, ko nopirku Ballyconnell – ā, ,,uzdūros,, rakstam ar visu fotogrāfiju. Fotogrāfijā bija kādas 20 sēņu lasītājas – latvietes un lietuvietes, kurām ar saimnieku bija izveidojies konflikts un talkā tika saukts žurnālists, bet cik no raksta sapratu, tas šo lietu tikai apskaidroja no abu pušu viedokļiem. Reiz, kādā brīvdienas vakarā, kad uz vietējā - mana visbiežāk kājām ejamā ceļa, mani mašīnā paņēma kāda īru sieviete ar bērniem, uzzinot, ka esmu no Latvijas uzreiz man jautāja, vai es zinot par autoavāriju. Teicu, ka nē. Izrādās, ka agri no rīta tajā pašā dienā bija satriekušās automašīnas Donegalas pusē ar četrām letālām sekām. Pēc tam jau avīzēs bija raksti par šo negadījumu. Vienā mašīnā no vai uz Dublinas lidostu bija braukusi kāda Buncrana – s lielveikala darbiniece un kāda elektrorūpnīcā strādājoša latviete. Ar otru mašīnu no kāda pasākuma atgriezies kāds lietuvietis ar draudzeni latvieti. Vismaz Priekulē - Liepājas pusē un Trikātā - Vidzemē noteikti sēroja. Ļoti liela nozīme strādājot kolektīvā, kurā ir kādi padsmit vietējie un trīs viesstrādnieki ir angļu valodas zināšanai. Man, teikšu atklāti, tā bija minimāla, bet nu gandrīz pietiekoša. Turklāt vienmēr līdzi man bija maza vārdnīca. Tāpat no svara tādā mazā kolektīvā ir no paša sākuma sarokoties ar katru īru un kārtīgi iegaumēt vārdu. Nav prātīgi pilnībā noslēgties savā bariņā, kaut bez īstām valodas zināšanām, bet tomēr jācenšas komunicēt. Tie īri jau paši arī visi nav runātīgi, bet kaut vai tajās pašās tējas pauzēs jācenšas radīt kopīga kolektīva noskaņa. Viens slikts piemērs tam bija divi brāļi poļi, kas strādāja sākumā, kad ierados. Viens angliski nezināja neko, otram bija vārdnīca. Īri bieži no viņiem dzirdot lamu vārdu ,,kurva,, , tā arī vienu ,smejoties, no viņiem sauca – par ,,kurvu,, (poliski – mau.. ). Objektivitātes labad gan jāsaka, ka pāris īru leksikā tas ,,fak,, bija pat biežāk dzirdams. Nu un pēc Latvijas uzreiz nācās ielāgot tādu vārdu nesējus kā Jaceks, Mariušs, Kolans, Benijs, Džordžs, Braiens, Naiels, Oustins, Džeims,Alans, arī mums pazīstamāki Elizabete, Sandra, Viktors, Raimonds. Kad brāļi poļi aizdevās uz elektrorūpnīcu, vietā pieņēma latvieti Vilni un poli Tadeušu (Tadeku). Tadeks bija metinātājs un darbā viņam bija 3 stadijas: 1)normālā; 2)tā, kad viņš gāja pa darbnīcu lamādams visu pasauli ,,kurva jebane,, un 3)tā, kad dziedāja. Reiz tā sirsnīgi sāka dziedāt ,,Parōle, parōle,, kura arī man bij dzirdēta no senākiem laikiem. Kaut kā iznāca saruna par šefa sievu, ka viņai vārds ir Elizabete. Lai uzsvērtu šo vārdu, es Dina Rīda stilā šim Tadekam nodziedu ,,Elīzābet, elīzabet,,. Savukārt viņš tagad nesaprot, kas ir Dins Rīds. Es : ,,songer and red man(gribēju teikt amerikānis un komunists). Rezultātā Tadeks pavaicāja : ,,Iņģejec?,,. Tā vismaz mums arī tas darbs neizvērtās tik vienmuļš. Ja nopietni, tad šis poļu metinātājs vismaz 2 -3 reizes strādāja ražīgāk par vietējo. Ar poļiem sarunājos arī krieviski, šo to vini saprata. FAS – Īrijas nodarbinātības dienests Kavanā. Tas interesantākais jaunums salīdzinot ar mūsu NVA, ko tur redzēju bija 2 speciāli datori, no kuriem varēja izprintēt jebkuru interesējošo vakanci pa visu valsti. Un tajā skaidri bija norādīta pat paredzamā alga. Eniskilenē tāda pati ziemeļīru iestāde bija plāšākās telpās un ar cita veida datoriem. Kavanā, šai FAS –ā iznāca sastapt 2 latvietes – māti un meitu no Limbažu puses. Māte bij atbraukusi ciemos, bet meita nupat bija pārtraukusi sēņu lasītājas darbu. Stāsts bija par saimnieka maksātnespēju. Dzīvošana. Dzīvoju jaunceļamās sešu māju grupas otrajā mājā. Trīs bija uzceltas un vēl 3 tika būvētas. Pareizāk – dzīvojām pusmājā. Māja tikai nesen bija nodota. Pirmais to apdzīvoja kāds lietuvietis. Pēc kādām 2-3 nedēļām viņš pārcēlās uz Ballyconnell – u. Ar viņu parunājām par darba vietu tēmu. Kāds viņa paziņa strādājot kādā lopu kautuvē ar tādu ,,kārtību,, vai netīrību, ka mums tāda pēc Eiropas noteikumiem jau 5 reiz būtu aizklapēta ciet. Otrs stāstījis līdzīgi par kādu restorāna virtuvi un salīdzinājis ar Viļņu, par labu tai. Ak, jā. Gan šis Reģimants vai Reģimins un tāpat mūsu tautieši, kas jau ilgāk tur strādāja, bieži skatījās no diskiem jaunākās krievu filmas. Tā kā manā mājā Latvijā piedāvāto programmu paketē bija arī 3 Krievijas programmas, tad lielāko daļu jau biju redzējis. Manos plānos bija nostrādāt ilgāk – līdz Jāņiem, bet iznāca savādāk. Biju laicīgi pa lēto nopircis aviobiļetes, lai pa Lieldienām apciemotu Latviju. Bet kādu 1 – 2 nedēļas iepriekš nācās ,,sajust,,, ko nozīmē atlaišana no darba. Tā galīgi nebija kāda mūsu neizdarība, bet gan ,,objektīva ražošanas optimizācija,,. Atlaida gan mani, gan Vilni gan īru Alanu. Ne velti mūsu šefi nāca mums pretī un palīdzēja meklēt nākošo darbu pie sava drauga uzņēmēja gaļas pārstrādes uzņēmumā, kuru mēs tomēr ,,izbrāķējām,,. Sākumā ,,gaļas,, šefs mūs ieveda parādīt ražošanu cehā. Nu mēs jau it kā domājām, ka ieraudzīsim smaidošas, jaukas, gaišos halātos – darbinieces, bet nekā. Cehā uz mums noraudzījās pārsvarā ,,veči,, - drūmām sejām. Kā vēlāk izrādījās – ukraiņi. Kad uzzinājām, ko mums te piedāvā, atteicāmies, bet šefs tik viegli negribēja no latviešu strādniekiem atteikties un pajautāja, vai mums ir šofera tiesības. Abi ar Vilni gandrīz vienā balsī atbildējām, ka ir. Tā jau bija otrā reize, kad jutām kā novērtē Latvijā pēc Eiropas standartiem izdotās autovadītāja tiesības. Bet arī tur šis īru šefa ,,marketings,, galu galā nenostrādāja. Tā kā gatavojos pēc dažām dienām uz mājām, šo lietu atliku, bet Vilnis gan uzreiz piekrita braukt kādas dienas līdz šoferiem iepazīties ar gaļas produktu izvadāšanas maršrutiem. No malas jau bija interesanti. Pirmajā dienā Vilnis atbrauca starojošs, Londonderijas maršruts bijis arī gar okeāna krastu, bijis pie klintīs iebūvēta cietuma, saldētājs Mersedesiņš svaigs, krava neliela, šoferis īrs laipns. Pēc otrās dienas Vilnis jau nedaudz domīgāks, tālā Limerika, jābrauc ātri, bet ceļi pašauri, ainaviskie skati ar maziem baltiem jēriņiem ganībās gan tādi jauki. Pēc trešās dienas, skatos Vilnis lejā no rīta sēž un skatās TV. Izrādās, šoreiz bijis kopā ar poļu šoferi. Maršrutu ātrā tempā knapi divatā izbraukuši, turklāt Mersedesiņš pavecs, uz ceļa ātrumi lec ārā, arī saldētava slēgusies ārā. Un pamatā šādi auto ar poļu šoferiem. Noskaidrojis arī precīzāk, ko šai darbā maksā. Vilnis kā virpotājs un labs metālu dizaineris ar labām metinātāja iemaņām atrada darbu turpat netālajā citā metālapstrādes darbnīcā. Pirmajā mūsu darbavietā visa produkcija saistījās ar lopkopību – metāla aizgaldi fermām, aitu barotavas, metāla pārsedzes u.c. Savukārt šeit ražoja, piemēram, aizsargstieņus ,,džipiem,,. Vēl kāds sīks vietējais uzņēmējs, zinot, ka mums beidzies darbs, pat atbrauca uz māju un cītīgi piedāvāja ,,pahalturēt,, viņa dēla vietā ar ,, power-wash,, (ūdens-gaisa strūkla). Dēls tiešām staigāja ar salauztu roku, esot PAB – ā nokritis. Faktiski dienu pirms mājās braukšanas vēl nostrādāju. Atceros, kā tur aprīļa sākumā pļavā ziedēja pienenes. Mana ,,vājā,, vieta Latvijā ir pirts. Ar tās neesamību Īrijā nācās sadzīvot. Kaut gan dažas reizes to aizvietoju ar tik karstu vannu, ka knapi var ielīst un tad pasvīdu ar aliņu blakus. Bija interesanti redzēt māju pagalmu pusēs, ārpusē pa sienu uz leju novadītās kanalizācijas ūdeņu caurules. To ļauj viņu siltās ziemas. Reiz darbā tikai neliels sals patraucēja manam darbagaldam. Ledū bija pārvērtusies dzesēšanas šķidruma vannīte. Eiropas projekti. Īrija pa visu valsti ir savienota ar dažādiem gan dabīgiem, gan mākslīgiem (kanāli) ūdensceļiem. Vasarā ceļošana ar kuģīšiem pa tiem ir ir ļoti iecienīta. Balikanelā kanāla malā par Eiropas projektu naudu, piemēram, bij uzcelta speciāla tualešu un dušu ēka ūdenstūristiem. Malā pie akmens tilta bija zīme par plānoto Eiropas projektu gājēju tilta izbūvei pār šo kanālu. Nupat ,,googlē,, Ballyconnell attēlos pat manuprāt guvu apstiprinājumu, ka tas ir noticis. Izskatās, ka ir gājēju vanšu tilts pār kanālu blakus akmens tiltam. Nupat rajona avīzītē bija darba sludinājums. Kāds mūsu Latvijas pārstāvis - starpnieks meklē darbaspēku Kanādai. Viņa e-pasta adrese ir Īrijā. Arī 2006.gadā īru avīzēs bija sludinājumi īru aicināšanai uz Kanādu. Bija vajadzīgi kvalificēti darbinieki, bet jau ar lielākām algām nekā pašiem īriem Īrijā. Globalizējamies.... Vēl stopēšana. Vienu brīdi man likās, ka īru sievietes pilnīgi un galīgi nepietur auto stopētājiem, bet tā tas tomēr nav. Jau rakstīju par sievieti ar bērniem un bija reize, kad jauna sieviete pie stūres ar savu draugu blakus, brauca mājās no PAB-a un pat izmeta mazu līkumu, lai mani izlaistu tuvāk mājai. Bet ar Džeinu bija savādāk. Tai reizē, kad skrūvēju to numurzīmi, pa ceļam jau biju aprunājies ar otras metālapstrādes darbnīcas šefu un pārlaidu pēkšni uznākušo lietu zem ceļmalā esoša liela koka. Es pat nestopēju un liels bija izbrīns, kad apstājās mašīna un vienīgā braucēja bija pajauna sieviete. Piedāvājumu pieņēmu. Viņa strādājot Belturbetā par bārmeni PAB-ā un braucot mājās uz Eniskilenu. Aizpļāpājos un nelielajai Derilinai un bankomātam pabraucu garām. Atmiņā iespiedās viņas teiktais, ka ,,Īrija nav nemaz tik zaļa, lūk Jaunzēlande – tā gan,,. Viņa atvaļinājuma laikā plānojot turp doties. Liels bija Viļņa izbrīns Eniskillenes autoostā(viņš uz to bija devies ar autobusu), kad ieraudzīja mani un vēl ar viņa kolekcijai jaunu auto numurzīmi. Stacionārajā tālruņa būdiņā pret vietējo katoļu baznīcu kā parādījās krāsainas nedzimušo ,,cilvēciņu,, fotogrāfijas (no pretabortu tēmas), tā arī visulaiku tur bija pieejamas. Reiz darbā kāds īrs apcēla otru un izrādot to man, teica, ka lūk tas otrs ir ,, bastard,, (ārlaulības bērns). Īstenībā tā nebija taisnība, bet.....liecināja, kāda ir īru attieksme pret šo tēmu. Dažādu avīžu izvēle vietējā veikaliņā bija līdz pat 20. Tādā iknedēļas apgabala avīzē ievēroju jauku pozitīvu momentu. Bija ļoti daudz smaidošu dažādu sporta sacensību, mācību olimpiāžu uzvarētāju fotogrāfiju. Ļoti daudzās kopā ne tikai ar kausiem un diplomiem, bet arī ar vietējās apgabala varas kādu vadītāju. Otrs, šai pašā avīzē ne tik priecīgs, bet atšķirīgs moments no mūsu zemes bija – piemiņas lappuse. Tajā piederīgie pieminēja savu viņsaulē aizgājušo nāves gadadienas (arī ar fotogrāfijām). Tagad tiešām viss par šo tēmu. Vienīgi, ja ieskenēšu arī pārējās bildes, tad tās parādīsies pie šiem rakstiem . Ir zināms arī dažs labs notikums no citu mūsu tautiešu Īrijā dzīves un darba. Viens pat visai pamācošs, kā stingri turēties pie savām darba ņēmēja tiesībām, kā rezultātā darba devējs (acīmredzot labu darbinieku) pat paaugstina amatā. Labi būtu, ja šādus iespaidus uzrakstītu, kāds daudz ilgāk dzīvojošs mūsu tautietis šajā zaļajā salā. Tagad vēlreiz visiem Laimīgu Jauno gadu!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais