Saulainās dienas Baltkrievijā

Aija Jurevica 11.05.2016 5 min lasīšanai

Ja nu pagadās iespēja uz dažām dienām aizbraukt uz Baltkrieviju – kāpēc gan neizmantot? Uzzināt, kā cilvēki tur dzīvo, trīs dienu laikā droši vien neizdosies, bet paskatīties, kā viņi dzīvo – to jau gan varēs.

Izbraucam vēlu vakarā un ja telefonā nebūtu pienākušas telekompānijas īsziņas, tad pat nepamanītu, ka pa nakti esam šķērsojuši visu Lietuvu. Rīta agrumā iebraucam robežkontrolē. Tāda jau aizmirsta aina - varam pavērot glīti saķemmētu smilšu robežjoslu abpus stiepļu žogam. Tādā agrumā esam šeit vienīgā lielizmēra kompānija un viss, kas notiek, kaut arī lēni, tomēr notiek ar mums. Aizpildām imigrācijas kartiņas, samainām naudu (izrādās, vajag apmēram 46 eiro, lai kļūtu par miljonāru) un dodamies dziļāk iekšā - uz Lidu.

Starp citu – dzirdēts par ēdamo pagastu apvienību (nu, tipa Zirņi, Kūkas utt.). Varbūt derētu arī to pilsētu sadraudzība, kurām ir cilvēku vārdi. Nu, ne jau gluži Gorkija, Uļjanovska un Toljati, bet, teiksim, Auce un Lida?

Lai nu ēšana, kur ēšana, Lidā mūsu uzņemošā puse ir akciju sabiedrība “Lidas alus” un uz turieni arī dodamies. Izstaigājam ekskursijā pa varenajiem cehiem, sākot ar ūdens sagatavošanas vietu. Rūpnīcai ir divi artēziskie urbumi un kā rezerves variants arī pieslēgums pie pilsētas ūdensvada. Tad nu viss ūdens tiek filtrēts, attīrīts, atkal filtrēts, atkal attīrīts, kamēr sagatavojas četrās šķirās – tehniskām vajadzībām, kvasam, alum, sīrupiem un kupāžām. Bez pašu alus un kvasa ražošanas rūpnīca sadarbojas arī ar Pepsi, kura prasības reizēm esot gluži vai marasmatiskas, bet tomēr jāievēro. Tehnologs stāsta, ka viņu valstī esot visai stingra prasība – izmantot tikai vietējās izejvielas, tāpēc jāiztiekot ar vietējo iesalu, kurš gan klimatisko apstākļu dēļ neiznākot gluži kvalitatīvs, bet kā nu ir tā ir. Top ali gaiši un tumši, kvasi gaiši, tumši un balti. Baltais ar akācijām – varētu būt interesants, bet neizdevās veikalā pamanīt un nogaršot.

Tikām pienācis arī pusdienlaiks, cik ilgi uz alu vien skatīsies, vajadzīgs arī kas stingrāks. Ēšana mums ieplānota tepat bārā pie alusrūpnīcas. Iepriekš jau iemaksājām 30 eiro un tagad tiekam tur gaidīti pusdienās, vakariņās, brokastīs un atkal pusdienās. Pusdienas no trim ēdieniem, pārējās ēdienreizes no diviem... uff! Ļoti laba ēstuve, ja gadās būt Lidā – rekomendēju. Atrast viegli – tieši blakus alusbrūzim, kurš ir pietiekami liels un vai nu labi pamanāms vai labi saožams gandrīz no jebkuras pilsētas vietas. Ieskatam par cenām: magoņu salāti ar kūpinātu cāli – 33 300, Vīnes šnicele – 80 300, steiks saldskābā mērcē – 122 000, strūdele ar āboliem un saldējumu – 26 900. Ātrais aptuvenais galvas rēķins- četras nulles nost un dalīt ar 2.

Pie reizes par cenām kopumā. Protams, daudzās nulles katra skaitļa galā pamatīgi jauc galvu. Par laimi, viņi paši arī pie šī secinājuma nonākuši un gatavo naudas reformu, bet tā būs tikai no jūlija, pagaidām jāiztiek. Priekšstats par to, ka tur viss ir lētāks, tomēr ir maldīgs. Tā “pa lielam” cenas ir apmēram kā pie mums. Protams, ir atsevišķas preces, kas ir lētākas, bet nevar teikt, ka kāda produkcija būtu masveidā un stipri lētāka nekā šeit.

Pēc bagātīgajām pusdienām mazliet miegaini dodamies uz nākamo rūpniecisko objektu – slaveno kristāla rūpnīcu “Ņeman”, kas atrodas netālu no Lidas, Berjozovkā. Pamanām interesantu iezīmi - vai nu tas ir dižā vadoņa izteiciens vai kā, bet abās rūpnīcās pie sienas plakāts “Кто хочет работать, ищет способ, кто не хочет - причину”*. Te nu pavisam noteikti jāmeklē paņēmieni, jo stikla pūtēja darbs nepavisam nav viegls – visu maiņu kājās, karstumā.

Ne velti sievietes pēc 7,5 gadu nostrādāšanas var doties pensijā no 45 gadiem, bet vīrieši ar 10 gadu stāžu – no 50. Brigādi veido 6 cilvēki un viņiem jāsaražo 100 izstrādājumi stundā, tātad pusotra gabala minūtē, ir ko norauties. Par izpildītu normu varot saņemt minimālo algu – 5 miljonus. Izklausās jau iespaidīgi, kamēr nesāk rēķināt līdzi. Bet varētu būt, ka šeit ir mazāki maksājumi par dzīvokli, sabiedrisko transportu, medicīnu un tādām lietām. Cenas, atgādinu, apmēram kā pie mums.

Pie gatavajiem traukiem (izpūstajiem? uzpūstajiem? izvicinātajiem?) vēl piestrādā gravieris, produkcija nonāk veikalā, bet smalkākie izstrādājumi - muzejā. Kristāla glāzes rūpnīcas veikalā – jā, tas varētu būt relatīvi lēti.

Vakarpusē vēl pastaigājam pa Lidu. No arhitektūras viedokļa pilsēta nav nekāda izcilā, bet iespaids ir patīkams – ielas tīras, cilvēku maz. Vispār un kopumā – neredzēju nevienu noķēpātu, noplukušu vai apdrupušu māju. Nevienu. Ceļmalas tīras, nav redzami kūlas kušķi, tātad pērn tās tikušas nopļautas, lauki viscaur apstrādāti. Ja tādas akurātības ieviešanai vajadzīga diktatūra, nnuūū, tad es nezinu - varbūt drusciņ nekaitētu ar’? Drusku aizvainojoši bija dzirdēt Minskas gida ironisko uzslavu, ka arī mēs Latvijā beidzot esot sapratuši, ka Eiropa visam naudu nedos un jāķeras vien pašiem pie arkla. Viņi Baltkrievijā savu arklu nekad nav pametuši, un tagad viņiem viss esot savs – maize, alus, traktori, ledusskapji, pulksteņi...

Nu labi. Vēl viņiem Lidā ir pašiem savs cietoksnis tā no 14. gadsimta sākuma. Tur par valdnieku bijis kņazs Ģedimins. Kaut gan apkārtne bijusi purvaina, cietoksni izdevies uzcelt gana ātri, jo katram, kas gribējis šķērsot kņaza zemes, uzlikta nodeva – atnest akmeni. Vai atvest veselu vezumu. Protams, tagad no oriģinālajiem akmeņiem un ķieģeļiem maz kas saglabājies, pārsvarā viss ir restaurēts. Faktiski cietoksnis tādas mūra sienas vien ir. Tā teritorijā, iespējams, atradušās dažas celtnes, kas tagad nav saglabājušās, bet principā tas arī agrāk bijis tikai kā iežogots laukums, kurā uzturējās karaspēks un apkārtējie iedzīvotāji varēja paglābties uzbrukuma gadījumā. Tagad iekšpusē uzceltas vairākas celtnes, vairāk dekoratīva rakstura - izstāžu izvietošanai. Tiek demonstrēti arī senie spīdzināšanas rīki. Šādu, piemēram, vajadzēja nēsāt tenkotājiem. Hmm. Varbūt šo to mūsdienās derētu atjaunot?

Pēcpusdienā pārceļamies uz Minsku un izbraukājam to gida pavadībā. Pilsēta gatavojas 9. maija svinībām, visur karogi, plakāti. Nu, ko lai saka, viņiem tie tiešām ir atbrīvošanas svētki. Kara laikā Minska gandrīz pilnīgi nopostīta, bet iedzīvotāji skaitā ziņā joprojām nav sasnieguši pirmskara līmeni. No otras puses, drusku ciniski skatoties, nopostīšana ļāvusi pilsētu celt pilnīgi no jauna, kas noticis ar vērienu, ieplānojot plašas ielas, kas ļoti labi saskan ar monumentālo pēckara arhitektūru. Var par to smīkņāt, bet kopiespaids tiešām ir labs, un, kā jau minēju, viss ir sakopts, tīrs, nokrāsots, nekas nav noķēpāts vai apdrupis.

Kas attiecas uz jaunāko laiku arhitektūru, cik nu to izdevās redzēt, tad pārsteidzoši, bet tā patiešām ir interesanta un dažāda. Nekur neradās nomācošais “guļamrajonu” iespaids. Labi, pieļauju, ka gluži visu jau mēs neredzējām, bet tas, ko redzējām, bija visnotaļ baudāms. Atpakaļceļā sanāca izbraukt caur Viļņas malu. Nu, Viļņa tak arī saņēma PSRS arhitektūras prēmiju par saviem jaunajiem rajoniem. Bet salīdzinājums ar Minsku nudien nenāk Viļņai par labu.

No otras puses – nav saglabājusies vecpilsēta, tādēļ senākas vēstures elpas pietrūkst. Ir gan tā sauktais augšpilsētas rajons (Верхний город), bet ēkas tajā visas ir jaunceltas kopijas. Bet nu vienalga smuki. Par spīti biedējošajām meteoroloģiskajām prognozēm visas dienas ir saulainas, pat pēdējā, kura jāpavada, savvaļā klīstot pa pilsētu, lai gan vēl iepriekšējā vakarā tika solīts nebeidzams lietus ar zibeņiem. Tā nu laikam būs bijusi neprecīzākā piedzīvotā prognoze ever. Lai gan taisnības labad jāatzīst, ka viens ātrs šļāciens gan uznāca pašā vakarā, kad jau bijām atgriezušies autobusā, un viens zibens spēriens arī bija. Tā ka nebija tā, ka nemaz nebija.

Pirms septiņiem vakarā uzsākam mājupceļu un jau rēķinām, cikos tiksim mājās. Bet. Vēl ir robeža. Ap desmitiem vakarā piebraucam. Tur ir rinda. Tiek atnestas ziņas no priekšā stāvošā autobusa – viņi te esot jau četras stundas. Njāāā... Bet ko nu daudz sadarīsi, vakars klāt, jāmēģina vismaz pagulēt. Uz vieniem sāniem, uz otriem sāniem, kājas gaisā, kājas lejā... labi, ka blakus neviens nesēž, varu izgāzties pa abiem krēsliem. Ap trijiem naktī beidzot tiekam klāt, jāiet rindiņā savas pases atrādīt. Bet nu jau, nu jau- tepat Eiropas Savienības robežzīme, nu jau tikpat kā esam mājās, nu jau... Ha. HHHA AA! Te seko otras piecas stundas. Otras piecas stundas, no kurām reālā darīšana aizņēma labi ja 10 minūtes. Laikam jau sarežģīts tas robežsargu darbs.

* Kas grib strādāt, meklē paņēmienu, kas negrib – ieganstu

Visas bildes šeit