Vai Indijā var ieraudzīt tīģeri?
|
Lilia Limane
|
Vispār tur tīģeri bez šaubām ir un kāds un kādreiz tos noteikti var ieraudzīt. Bet vai tīģeri var dabūt redzēt cilvēks, kas apmeklējis Indiju ar nolūku brīvā dabā redzēt Bengālijas vai kādas citas pasugas tīģeri, tas ir man šobrīd neatbildams jautājums. Tur un tādā veidā kā biju es –tas ir kā tūrists braukājot džipā pa kādu nacionālo parku, tīģeri ieraudzīt var labi ja ar 0,01% iespējamību. Tai jābūt lielai veiksmei, ja kādam tūristam izdodas.
Mūsu grupas gids Aloks – 35 gadus vecs indietis ar melnu ādas krāsu loloja sapni apprecēt eiropieti un atvērt savu viesnīcu, ekselentu, dārgu, ar nelielu tīģeru parku, kur katram viņa viesim būšot garantēta iespēja redzēt tīģeri. Laikam nabagam apnikušas tūristu sūdzības par tīģera neesamību, bet cik lielā mērā Aloka dārzs atšķirsies no zvēru dārza, to tad redzēs tie,kas apmeklēs to.
Pagaidām, kamēr Aloks vēl tikai rāda krieviski runājošiem eiropiešiem savu valsti, tīģeri meklējami kādā no nacionālajiem parkiem, kur tiem jābūt un kur tie arī varbūt ir daži. Mūsu grupiņa ieradās Ranthambore nacionālajā parkā jau vakarā un apmetāmies skaistā koloniālā stilā būvētā viesnīciņā ar baseinu. Baseins ļoti derēja gan pēc brauciena, gan pēc pastaigas pa cietoksni dienas vidus tveicē (37 grādi). Visu māju ieņēmām vieni paši, tā ka vakarā varējām rīkot ballīti uz jumta terases (Indijā daudzām mājām jumtu vietā ir terases,kur tusēt).
Tīģeru medībās bija plānots doties rītā pēc ausmas, un kādu stundu gaidījām atbraucam džipus. Beidzot tie arī ieradās. Patiesībā nevis slēgti džipi, bet vaļējas tā kā kravas mašīnas, kurās salikti soliņi sēdēšanai kādiem 20 cilvēkiem.
Šajās mašīnās tad izkratījāmies cauri visai pilsētiņai un kādas stundas laikā bijām sasnieguši nacionālā parka vārtus, kur mūs jau gaidīja pārlaipni vīri ar safari stila cepurītēm, tīģerādai līdzīgām šallēm un krekliņiem ar tīģeri. Kad mantas bija sapirktas un reindžers (ekskursijas vadītājs) nokārtojis papīrus, kas Indijā katrā vietā ir daudz un svarīgi, putekļiem rūgstot traucāmies iekšā savannā. Varēja vērot skaistiem sarkaniem ziediem greznotus kokus, bet tālāk savanna kļuva arvien nabagāka un izskatījās kā miris mežs, tikai nedaudzi, pret sausumu īpaši izturīgie koki bija zaļi.. Vēlāk uzzināju, ka sākoties lietus sezonai, koki atdzīvošoties, saplaukšot un savanna kļūšot zaļa. Pagaidām tā bija un palika pelēcīga un zaļumu atlika iztēloties.
Reindžers šo un to pastāstīja par savannu, bet džipa vidū sēžot, neko dzirdēt nevarēju, izņemot to, ka viņš tīģeri redzējis esot vairākkārt. Parks ir kilometriem plašs un pa to ved ceļi līkumlīkumiem, pa kuru konkrēts džips izvēlas braukt, tas ir viņa ziņā. Pēc laiciņa parādījās pirmās stirniņas un briedīši. Reindžers apturēja auto, lai varam tos mierīgā garā nobildēt, bet zvēriņi mierīgi bakstīja sauso zāli, nemaz nebīstoties no mums. Totāli pieraduši pie skatītājiem, domāju, tīģera tuvošanās tos uzbudinātu nesalīdzināmi vairāk. Taču dzīvnieku mierīgā ganīšanās nesolīja mums piedzīvojumu ar galveno saimnieku. Gan jau būs aiz nākamā līkuma kāds.
Nākošā pietura bija pie kādas dubļainas lāmas- nezinu, dabīga vai mākslīga ūdenskrātuve tā bija, bet padzerties bija sanākuši simtiem savannas iemītnieku, kā stirniņu, tā visādu putnu. Tīģeri laikam reti dzer, tā ka neviens šīs radības mieru netraucēja un varēja no visām pusēm aplūkot un fotografēt. No džipa kāpt ārā gan nebija ne atļauts, ne paredzēts, bet arī bez tā var visu redzēt un izdarīt. Mūsu jaunais reindžers rīta braucienā ļoti uz tīģeri neiespringa un teica, ka nevarot jau zināt, kur tie paslēpušies varbūt guļot. Esot pa visu parku pieci zvēru karaļi. Jo ilgāk apļojām, jo vairāk plēnēja cerības tīģeri ieraudzīt. Bet savanna pati par sevi piedāvā neparastu ainavu, turklāt vēl ar miermīlīgiem zālēdājiem, tāpēc piedzīvojums ir gana spilgts arī bez tīģera.
Pa dienas vidu bijām ēduši, peldējušies baseinā, izstaigājuši vecu cietoksni un tur redzējuši un safotografējuši simtiem pērtiķu baros un pa vienam.
Pēcpusdienā atkal ieradās džipi, lai mēs dotos otrajā, īstajā tīģeru uzbrukumā, kad tos noteikti redzēsim. Reindžers bija jau cits, šoreiz apņēmības pilns un ļoti mobilizēts mums tīģeri parādīt. Acīmredzot ar centību vien tiek pelnīta dzeramnauda, ja arī rezultāts izpaliek. Kad pa to pašu ceļu bijām parkā iebraukuši, šis reindžers izvēlējās citu maršrutu un pēc jau priekšpusdienā smalki aplūkoto un safotografēto stirniņu briedīšu aplūkošanas visiem bija iestājies mērens siestas laika atslābums, ko varēja uzmundrināt ja nu reindžera spars un vēlme neļaut mūsu cerībām atslābt. Bet mūs pārsteidza daži pāvi, kas pastaigājās gar koku stumbriem, jo pāvu te nav daudz. Tomēr arī tie no tūristiem nebaidās, un savu asti vēdeklī neizpleta.
Neatlika nekas cits kā likt pāvus mierā un braukt uz tādu vietu, kur tīģeri noteikti esot. Vajagot tikai izturēties klusi, nerunāt un gaidīt – tā reindžers. Mūsu mašīna arī pieklusa, kad iebraucām miklā ielejā, kur jau rindām stāvēja kādi 10-20 citi džipi ar gaidās saspringušiem ekskursantiem. Kad iesmējos un sāku paironizēt par situāciju, kolēģi mani apsauca, lai klusējot. Tā stāvējām kādu laika sprīdi, varbūt 15 min. vai pusstundu. Apmēram tik ilgi, lai tīģera cerības izplēnētu arī visnaivākajiem un arī reindžeram apniktu teātris ar mūsu turēšanu sasprindzinājumā.
Tālākie ceļi bija tādi, kas bija gandrīz bezceļi. Reindžers ar skaistiem dabas skatiem centās kompensēt tīģera trūkumu un mūsu pilno saprašanu, ka to neredzēsim. Pa kaut kādām knapi iebrauktām sliedēm, džipam gandrīz līdz sliktai dūšai kratoties, uzbraucām vienā no visaugstākajām kalnu kraujām. Skati vakara pirmskrēslas stundā pāri visai savannai pavērās tiešām pasakaini, piedāvājot plūstošu līniju bagātību un niansētu krāsu toņu paleti. Gandarījums par ainavu bija tik liels, ka gandrīz kompensēja slikto pašsajūtu no kratīšanās pa grambām un akmeņiem. Beigās bija apmierinājums, ka beidzot varēs viesnīcā atpūsties un atkal ienirt baseinā.
Es jau uz Indiju nebraucu tīģera dēļ, tāpēc neko neuztraucos, ka tā nebija. Galu galā vai tad nav redzēts zvēru dārzā? Bet ja kāds pošas turp ar nolūku tiešām redzēt šo zvēru, tad stipri vien jāpapēta reālā situācija ar nacionālajiem parkiem, kur tie mīt un tiek apskatei piedāvāti, ņemot vērā arī to, ka indieši varētu solīt vairāk, nekā dot.