Anglija. Lake Distrikt (Ezeru apgabals)
|
Lilia Limane
|
Ezeru apgabals ir arī Amerikā, bet es paviesojos tajā, kas Anglijā. Tūlīt, kā beidzas Skotija tādu mazu gabaliņu uz leju britu salas rietumu pusē atrodas tāds neliels reģions, klāts kalniem un ezeriem. Pavisam te starp kalniem vairāk vai mazāk klinšu ieskauti iegūlušies kādi padsmit ezeri, precīzi neesmu skaitījusi. Uz ezeru apgabalu var braukt no Glāzgovas lidostas vai Mančesteras, starp abām lidostām attālums līdzīgs un satiksme pieejama. Es izvēlējos Mančesteru. Ja nevēlas redzēt Mančesteru, var iekāpt Glāzgovas, Edinburgas vai arī tajā vilciena līnijā, kas iet gar Lielbritānijas piekrasti gar jūru, un pa taisno aizbraukt uz to pilsētiņu,kuru apciemot esi izvēlējies kā pirmo. Man pirmā viesnīca bija rezervēta Emblsidā (Ambleside), tāpēc izdevīgi bija braukt līdz Vindermerei. No Edinburgas vilciena pieturā Oxenholme pārsēdos mazā vilcieniņā, kas jau gaidīja stacijā un aizveda uz Vindermeri. Izklausās sarežģīti? Īstenībā ļoti vienkārši un brauciens aizņem pāris stundas. Ja kas sagādā galvassāpes, tad ja nu vienīgi biļešu cenas, jo tas maksāja 24 poundus. Tā kā Mančesteras lidostā man par 50 poundu maiņu paprasīja 80 eur, spriediet paši, cik lēti vai dārgi tas nu sanāk. Bet tādi ir Anglijas sabiedriskā transporta tarifi. Autobusi jau arī maksā gandrīz eiro par kilometru caurmērā. Vienīgais glābiņš ir laika biļetes. Tad par 8 vai 5 poundiem var braukāt ap ezeriem visu dienu, bet par 27 poundiem veselu nedēļu. Anglijā dikti jāskatās un jāpēta braukšanas cenu sistēma, tad arī var šo to ietaupīt un vairāk izbaudīt par mazāku naudu.
Kāpēc es turp vēlējos aizdauzīties, ja tepat pie mums Latvijā taču lai nu kā nav, bet ezeru netrūkst? Viena lieta, gribējās paklausīties labu un pareizu angļu valodu. Otra lieta, pēc Indijas brauciena ļoti kārojās sakārtotu un perfektu dzīves vidi, kāda pie britiem ir pārmēram. Un trešā lieta ir tā, ka ezeri tur ir starp kalniem, un kalni ir mana vājība. Jo vairāk un dažādākus dabūju redzēt, jo laimīgāka jūtos. Biju pārliecināta,ka aprīļa beigās tur ir zaļš, ja vien zaļš nav bijis visu gadu, un spīd tāda pati saulīte, kādu reiz šajā laikā izbaudīju Londonā.
Šoreiz nekā. Saulīte palika Rīgas lidostā. Mančesterā kārtīgi lija, bet Vindermerē sniga. Cimdus nebiju paņēmusi, labi, ka pietika prāta katram gadījumam iemest somā bereti. No Vindermeres uz Emblsaidu (ap 4 jūdzes) aizcilpoju (varēja arī braukt ar autobusu) mazāk kā divās stundās, vērojot svaigi apsnigušos kalnus pamalē un solidāri uzlūkojot aitas uz sniegainās zāles. Nezinu, vai tās nabadzītes vispār kūtīs laiž, kad nu vasaras sezona vaļā. Un vaļā viņa bija, kaut kad ir bijis arī siltāk, jo narcises pilnas ceļmalas pašos ziedos. Rododendri gan vēl tikai rieš ziedu pumpurus. Kokiem lapiņas arī vēl nebija atraisījušās.
Hostelis pilns, kaut suņa laiks. Līdz šim nezināju, ka angļi ir tik traki uz dabu un ka iecienītajā ezeru apgabalā viņi klimst pa takām ziema vai vasara, lietus vai saule. Saģērbuši brezenta bikses, pamatīgas vēja jakas un neizmirkstošus tūristu zābakus, viņi piebrauc mašīnās pie takām, pastaigā pa lietu un vakaros jautrā barā triec bāros. Nu, es viņus saprotu. Ja pilsētās salaists tik daudz nēģeru, arābu, austrumeiropiešu un cita veida imigrantu, tad pašiem jābēg uz laukiem. Te tad var sastapt tīru angļu tautu. Tiesa, varbūt ne gluži aristokrātus un džentlmeņus, bet nevar jau sportiskā tērptā ģērbtus ļaudis sašķirot pēc sociālās piederības, tur Lake Districtā tad visi vienādi. Ārzemnieku maz, tikai pa kādam vācietim, daži ķīnieši, kas drīzāk izskatījās pēc Anglijā dzīvojošiem un adaptētiem.
Nākamajā dienā te lija, te izlīda pa saules staram, te atkal lija. No rīta iekāpu autobusā, kas veda uz Langdāles ieleju un pa skaistām lejām un kalniem aizbraucu līdz galam, kur bija tikai viena viesnīca un aitu ferma. Akmeņu ieskauti žogi disciplinēti turēja pie kārtības aitiešus. Nez kāpēc viņi tās aitas iekrāsojuši te zaļās, te sarkanās krāsās tieši uz vilnas. Tāda nu viņiem aitu mode. Tāpat kā traki uz akmeņu žogiem, kas laikam būvēti kopš gadsimtiem, jo vienā dienā tik krietnus un nenormālā daudzumā fortifikācijas meistardarbus gatavus dabūt nevar. Žogi starp laukiem un kalnu nogāzēs, un upju krastos un ceļu malās. Ceļi jau tāpat tik šauri,ka mašīnas netiek viena otrai garām, gājējam uz tāda ceļa pilnīgi nav vietas. Bet nav jau arī paredzēts, ja ne pat aizliegts pa ceļiem staigāt. Gājējiem ir iekārtots gana daudz speciālu ceļiņu un taku, kas nereti ieved arī privātīpašmos, ar speciālu norādi, ka taka domāta publiskai lietošanai. Ja norādes nav, indivīds nedrīkst spert kāju aplokā, droši vien suņi norietu un auni nobadītu. Langdāles ielejā sāku jūsmot arī par šejienes no pelēka laukakmens celtajiem namiem. Man jau ļoti patika tieši šie pelēkie tradicionālie nami kā pilsētās, tā ciematos un laukos. Nevieni citi nelikās tik skaisti kā pelēkie tradicionālas meistarības nesēji.
No Langdāles ielejas biju paredzējusi iekarot kādus 10 km vai cik nu tur tālu esošo Skofel smaili. Tā kā trīs ar leduscirtņiem bruņoti jaunieši devās cauri aitu aplokam Skofel virzienā un mazajam lietutiņam cauri spiedās saules stari, arī es droši devos aiz šiem. Gāja labi, kaut kedas pamitras. Bet tad sākās sniega zona, kur kedas slapēja it strauji un vēl arī sāka slīdēt. Tā nu nolēmu netēlot varoni un virsotņu iekarotāju. Savulaik daudz labākā laikā Ben Nevis palika neiekarots, tā ka šoreiz gļēvums attaisnojams daudz vairāk. Galu galā, cilvēks ceļo baudas, nevis pienākuma dēļ mocās. Es vēl paguvu līdz vakaram izbraukt skaistu maršrutu uz Konistona ezeru un pa gaišo ne tikai nokļūt Grasmīrē viesnīcā, bet tur apskatīt arī Viljama Vērdsverta vietas, kur slavenais dzejnieks ar lielu prieku dzīvojis un dabu apjūsmojis.
30.aprīlī mani jau agri modināja zvani un īsziņas (laiks LV vēlāks nekā UK), jo sākās aukstākā vārda diena manā mūžā. Tomēr Zevi šoreiz bija manā pusē un parūpējās par dāvanu, jo lietu bija pasūtījuši projām no vietām, pa kurām devos es. Un vietas bija tiešām super. Šoreiz ar dienas biļeti aizbraucu uz Keziku (Keswik) un tālāk izbraucu ļoti skaistu riņķi ap vairākiem klinšu ieskautiem ezeriem. Pabraucu garām arī Konistona pārejai, kas izskatījās kruti augsta un kalnu kāpējiem kā radīta. Bet es izkāpu un labu laika strēķi pakavējos Batermerē (Buttermere), kas gan nav saistīta ar sviestu, bet ezeriem. Te starp kalniem rindā guļ veseli trīs glezni ezeri. Apgāju vienam apkārt, lēnā garā un dabu baudot, tas prasīja stundas trīs. Citiem ezeriem nolēmu mest mieru, jo gribējās ēst un restorānā biju nolēmusi atzīmēt vārda dienu ar labu ēdienu un vīnu, kas arī lieliski izdevās.
Nākamajā dienā Zevi man atdarīja par vārda dienā piešķirto labvēlību. Jau gultā dzirdēju grabam lāses, bet sākums tomēr bija vēl itin labs, jo tikai sīki smidzēja, kad gāju uz Kāslrigas akmeņu apli, kas atrodas netālu no Kezikas un tie akmeņi slaveni ar to, ka ir vēl vecāki par Stounhedžu. Akmeņu izskats gan neliecināja ne par vecumu, ne īpašo vēsturi. Vienkārši riņķī salikti laukakmeņi, sajūta, ka tikko salikti, neko pat dziļi zemē nav ieauguši. Ceru, ka tā nav šmaukšana, vai nu angļi tā rīkosies. Būtu Latvijā, toč, domātu,ka blēdība. Tā nu nekas, atķeksēju, ka esmu šos objektus redzējusi, aptaustījusi, nofotografējusi un tā kā lietus gandrīz nelija, vēl izstaigājos tālēs zilajās, vērojot purvainās piemirkušās āres. Pārējā dienas daļā, kad no Grasmīres gāju kājām uz Emblsidu,lai kārtīgi aplūkotu dabas burvības, kas tur ir sastopamas, tiku morāli un fiziski sagrauta. Jo dabas burvības bija tiešām apburtas - tītas īstā angļu miglā, kalni pelēkā autā un es beigu beigās slapja kā no ezera izkāpusi žurka. Tik izmirkusi un nosalusi, ka nākamajā dienā nolēmu izlaist ieplānoto Levens Hall Garden apskati, bet braukt taisni uz Lankasteru, apskatīt to un tad uz Mančesteru un līdz vakaram apskatīt arī šo pilsētu. Tas arī izdevās, un abas pilsētas man patika. Lankastera pat ļoti, jo ir riktīgi sena, ar skaistu pili un daudzām interesantām baznīcām, tai skaitā varenu katoļu katedrāli. Nu smuki, ka Rīgā spīd saule. Sen tik ļoti neizjusta saules laime!
Tā jau ar tiem braucieniem ir, ja ar laiku nepaveicas, šis tas izpaliek un izbojājas. Bet vai tad tāpēc lai mitētos doties ceļā?