Ar Ceļasomu uz festivālu “Lido zivis Kuldīgā”

Ceļasoma 02.05.2016 9 min lasīšanai 5 foto

Šī gada 30. aprīlī notika pēc kārtas nu jau divpadsmitais “Lido zivis Kuldīgā” festivāls, uz kuru katram gribētājam tika dota iespēja aizbraukt kopā ar Ceļasomu. Šo svētku galvenā “vaininiece” ir karpveidīgo dzimtas zivs – vimba.

Nelielam ieskatam par pašu zivi: uzturas baros, pieaugušās vimbas dzīvo jūrā, bet nārstot dodas uz upēm. Daļa vimbu jau rudenī ienāk upju lejtecēs, kur arī pārziemo, bet citas ienāk pavasarī. Nārsto maijā – jūnijā, kad ūdens temperatūra sasniedz 10-30°C. Kopējais nārsta ilgums 16 – 83 dienas. Pēc nārsta tās atgriežas jūrā. Mazuļi upēs uzturas vienu gadu un tad dodas uz jūru.

Bez vimbas ir arī citi vaininieki, proti, Kurzemes hercogs Jēkabs, kurš kā daudzi apgalvo esot izdomājis metodi kā vimbas ķert lēciena laikā mēģinot pārvarēt Ventas rumbu – ar speciālām ķeselēm, kas nostiprinātas uz ūdenskrituma.

Mūsdienās vimbām briesmas no šīs ķeršanas metodes vairs nedraud, tāpēc tās var brīvi izpausties dažāda augstuma un efektivitātes lēcienos mēģinot pārvarēt Ventas rumbu – platāko ūdenskritumu Eiropā. Šī gada festivālam tika piešķirta liela publicitāte, ko varēja manīt arī dažādu tūrisma firmu piedāvājumos, doties uz šo pasākumu. Katra apmeklētāja paša ziņā palika izvēle, ar kuru no kompānijām doties uz Kuldīgu.

Ceļasomas piedāvājumā tika iekļauta Kuldīga, Ēdole, Alsunga un Jūrkalne, kā arī, nepilnus 10 km aiz Jūrkalnes uzceltā piemiņas zīme latviešu bēgļiem - “Cerību bura”, kas kara beigās koka laivās devās bēgļu gaitās un mēģināja nokļūt 170 km attālajā Gotlandes salā. To starpā bija arī Kārlis Skalbe.

Savu programmu sākām 7.30. Visi ceļotāji izrādījās ļoti pozitīvi noskaņoti, draudzīgi un zinātkāri cilvēki. Ar vienu apstāšanās pauzi pa ceļam, pirmajā programmā paredzētajā vietā Rendā nokļuvām ~ 10.00. Tūlīt pat devāmies apskatīties Rendas ūdenskritumus, jeb Īvandes upītes ūdenskritumus, kur lielāko no tiem, kā šajā pusē ierasts, dēvē arī par rumbu. Biju te tieši pirms divām nedēļām un atšķirība ir milzīga – upe gandrīz nav ūdens, līdz ar to no divas nedēļas atpakaļ ūdens pilnā un vizuāli izskatīgā ūdenskrituma – tāda nomelnējusi dolomīta siena vien palikusi. Tāds pats skats arī mazajā ūdenskritumā, kaut arī tas, pateicoties tam, ka ir šaurāks, radīja ūdens bagātāka ūdenskrituma iespaidu. Ceļasoma saviem tūristiem šos ūdenskritumus paspēja parādīt jau divas nedēļas atpakaļ, kad tajos bija vēl ūdens.

Kuldīgas apskati, protams, iesākām ar vimbu vērošanu Ventas rumbā. Šķērsojuši 164 metrus garo, 2007/2008. gados atjaunoto ķieģeļu tiltu pār Ventu, mēs nokļuvām līdz pretējam upes krastam un nogriezāmies pa kreisi uz Pils ielu. Pirmā ēka ko apskatījām bija Pilssarga jeb Bendes namiņš, kuru šajā vietā 1735-jā gadā sev uzcēla pēdējais Kuldīgas pils vārtu sargs.

Nogājuši vēl pārsimt metrus tālāk redzējām pēc K.Ulmaņa rīkojuma celto Tūristu kiosku un Bangerta villu (Bella Vista), kuru tās īpašnieks ar kuģi esot atvedis no izstādes Parīzē 1900. gadā. Pašlaik ēkā atrodas Kuldīgas novada muzejs. Tad pa akmens kāpnēm lejā uz ūdenskritumu. Ventā bija krietni augstāks ūdens līmenis nekā pirms divām nedēļām, kas liecināja par ilgstošām lietainām dienām Kurzemē un Lietuvā. Migrējošajām zivīm tas, protams, ir nācis tikai par labu, jo nenākas vairāk lēkt tik augstu, lai tiktu pāri ūdenskritumam. Uzkavējušies vimbu tuvumā, mēs atgriezāmies uz Pils ielas.

Pagājuši vēl nedaudz uz priekšu, nogriezāmies pa labi un nokļuvām Pils parkā, kurš ir izveidots tajā vietā, kur kādreiz atradās Kuldīgas ordeņa pils. Pils tika izpostīta un izlaupīta Ziemeļu kara laikā 1701. gadā, kad to ieņēma zviedru karaspēks. Zviedru karavīri pili bija tik tālu izdemolējuši, ka pēc pusgada atbraukušajam zviedru karalim Kārlim XII tajā neatradās piemērotas telpas, lai apmestos... un viņš apmetās tirgotāja Stafenhāgena namā pašreizējā Baznīcas ielā 17.

Pils parkā izvietotas 22 tēlnieces Līvijas Rezevskas akmens skulptūras. Tēlniece ir Kuldīgas goda pilsone, kas savus bērnības gadus pavadījusi Kuldīgā. Svētku laikā parkā ir izvietotas tirdzniecības vietas, kur tiek tirgoti amatnieku un kulināru izstrādājumi. Visus, protams, piesaista kūpinātas un grilētas zivis, kas gan izrādās foreles, bet ne vimbas. Toties ļoti garšīgas un cenas ziņā draudzīgas – par divām forelēm tikai 5 EUR. Ir atrodami arī sklandrauši, kas katrai cepējai garšo nedaudz savādāk. Ļoti daudzveidīgs ir mājas vīnu un ābolu šņabja - “Ziemeļu kalvadosa” piedāvājums. Medus, zāļu tējas, ātrās uzkodas – spirālē sagriezts cepts kartupelis, cukura vate, saldējums, dažādi sieri utt. Arī amatnieki izlikuši savus izstrādājumus – no jūras akmentiņiem veidoti trauki, koka virtuves piederumi, keramika, segas, lakati, cepures, metāla kalumi utt.

Spraucoties cauri citiem apmeklētājiem un tirgotāju tirdzniecības vietām, dodamies uz vietu, kur Alekšupīte ietek Ventā, veidodama 4 m augstu ūdenskritumu. Daudzi uzreiz teiks, ka ūdenskritums neizskatās dabīgs, jo te upīte gāžas pāri betona aizsprostam. Jāsaka, ka redzētais ir taisnība, taču pamatā ir dabīgais ūdenskritums, kurš šādā veidā tika nostiprināts, kad viduslaikos te tika uzceltas ūdensdzirnavas. Apkārtne starp Ventu, Alekšupīti un Virspilskunga tiesas namu (pašlaik kultūras centrs “Kūrava”) ir pieminēta Jēkaba Janševska romānā “Hercogs un Kursas meitene”. Starp hercogu un vienkāršo latvju meiteni esot uzplaukusi mīlestība. Tieši te uz Ventas krasta hercogs Jēkabs cīnījās ar laupītāju Biljomu, kurš bija nogalinājis latviešu meiteni Līziņu, un iegrūda to atvarā. Līzīte esot aprakta tepat Ventas krastā. Hercogs piedalījies četru liepu iestādīšanā uz viņas kapa. Pašlaik upes krastā ir redzamas vecas liepas, kā arī to celmi. Varbūt kāds no tiem ir saglabājies no tā laika liepām. Šodien kultūras centra “Kūrava” notiek sagatavošanās darbi zivju zupas vārīšanai, jo kā rakstīts festivāla programmā, te notiks stāstnieku festivāls “Ziv zup”. Izstāsti stāstu un saņem porciju tikko vārītas zivju zupas – ziv zup pret stāst.

Dodamies tālāk pa Baznīcas ielu uz Veco tirgus laukumu, kur šī gada 1. aprīlī tika atklāts restaurētais Vecais rātsnams un piemineklis “Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru”, kas veltīts tautā iemīļotajam aktierim. Pa ceļam tiek apskatīts jau iepriekš pieminētais Stafenhāgena nams, kurā 1701. gadā bija apmeties Kārlis XII, neizprotamā kārtā pamezdams lielu naudas lādi, kura pašlaik ir iemūrēta iekštelpas sienā, Hercoga galma aptieka, celta pildrežģu tehnikā un nu jau klāt ir itāļu renesanses stilā celtais Jaunais pilsētas rātsnams. Vēsturiskajā Jaunā rātsnama ēkā mūsdienās darbojas Kuldīgas novada dome. Mūsu meklētā Vecā rātsnama ēka un piemineklis Ē.Valteram atrodas apmēram 100 m pirms jaunās domes ēkas. Visi, kas vēlas, var apsēsties blakus aktierim un nofotografēties kopā. Izskatās, ka aktierim pret to iebildumu nav. No šīs vietas ir labi redzama arī Kuldīgas vecākā ēka (1670).

Vēl ir atlicis iziet ielu, kas atvēlēta gājējiem – Liepājas ielu. Uz tās atrodas liels skaits kafejnīcu, beķereju un veikalu. Šodien arī tā ir atvēlēta ielas tirdzniecībai. Mūsu mērķis aiziet līdz vecās un jaunās Kuldīgas robežai, kuru dabā iezīmē objekts “Teleports”. “Teleportā” hercogs Jēkabs simboliski no viduslaikiem, kas vienlaikus ir arī vecā Kuldīga, ienāk mūsdienas, ko simbolizē jaunā Kuldīga. Nākot uz šo, objektu redzējām arī kādreizējo Baltijas Skolotāju semināra ēku, kurā ir mācījušies V.Plūdonis, Sudrabu Edžus, Valdis un citi vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki. Svētku atmosfēras baudīšanai pilsētā atvēlam divarpus stundas.

Tikušies norunātajā laikā, dodamies tālāk Jūrkalnes virzienā. Tikuši līdz Īvandei, iebraucam uzmest aci Īvandes muižas kompleksam. No kādreizējām septiņām ēkām, kas veidoja muižas ansambli, palikušas četras. Blakus muižai ierīkots parks ar dīķu sistēmu. Parkā slejas Baltijā lielākā Eiropas baltegle - augstums 36 m. Pašlaik muižas ēkā izvietojusies Īvandes pagasta pārvalde. Te neuzkavējamies, bet dodamies tālāk uz Ēdoli.

Ēdoles galvenais tūrisma objekts – Ēdoles pils. Pils celtniecība sākta 1264. gadā, lai gan dokumentāla pierādījuma šim faktam nav. Ēdoles pils celta kā ūdenspils - to no visām pusēm aizsargāja ūdens šķēršļi, tai skaitā no trim pusēm rakti dziļi grāvji. Grāvji ap pili rakti ar lāpstām, zeme aiznesta nestuvēs. 19. gs. 30. gados izveidotas neogotiskas fasādes. Pils A fasādē virs ieejas redzams ap 1840. gadu veidots Bēru dzimtas ģerbonis. Agrāk ieeja pilī notika pa uzvelkamo tiltu. Senatnē pils tornis esot bijis augstāks, bet tas maldināja kuģus, kas to noturējuši par kādu bāku. Pils vēsture daudzu gadsimtu garumā ir saistīta ar baronu Bēru dzimtu. Īpaši staigāt ap pili nav nozīmes, jo pie vārtiem ir draudoši brīdinājumi, ka parka teritorijā, kas ieskauj pili filmēt un fotografēt nedrīkst...! Kopš 2008. gada tā ir privātīpašums, ko par 1,15 miljoniem latu nopirka latviešu uzņēmēji Ivo Zonne un Kaspars Viškints. Pie pils sienām ir nostiprinātas novērošanas kameras, kas modri seko katram, kas interesējas par pili. Tā kā iepriekšējā reizē, kad apmeklēju pili saņēmu stingru aizrādījumu par to, ka esmu darījis ko aizliegtu – fotografējis pili, tad jau iepriekš visus ceļojuma dalībniekus esmu brīdinājis par to, ka šāda rīcība netiks novērtēta pozitīvi. Apejam tai riņķī, ievērodami īpašnieku prasības – nefotografēt. Vienā pils daļā jaunie īpašnieki ir ierīkojuši viesnīcu, bet otrā tādu kā senlietu muzeju. Ieejas maksu par draudzīgu nosaukt nevar, tāpēc tikpat draudzīgi nolemjam iekšā neiet.

Ar pili un baronu Bēru dzimtu ir saistīti daži nostāsti. Viens no tiem vēsta par briesmīgu slepkavību ko pastrādāja viens no brāļiem Bēriem, strīda karstumā nogalinādams otru. Strīda iemesls Dundagas barona meita Sibilla, kurā abi brāļi bija iemīlējušies. Lai noslēptu asinis, kas no nogalinātā brāļa bija uzšļakstījušās uz pils zāles sienas, slepkava to nomazgāja. Ieguvis par sievu Sibillu, jaunais vīrs tai izrādīja savā īpašumā esošo pili. Kad viņi abi ienāca zālē, kurā tika izdarīta slepkavība, uz sienas atkal rēgojās asins traips!

Traips bija nenomazgājams. Katru reizi, kad to nomazgāja, tas pēc kāda laika parādījās no jauna. Sākumā to slēpa aizbīdot priekšā skapi, bet vēlāk sienu tanī vietā uzlauza un izbūvēja kamīnu. Pats brāļa slepkava visu dzīvi mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem, un grēku izpirkšanas vārdā ir apglabāts zem Ēdoles baznīcas durvju sliekšņa.

Otrs nostāsts saistīts ar rūķīšu ķēniņa kāzām un rūķīšiem, kas sabaidīja zirgu, lai tas nomestu no savas muguras baronu Bēru. Vecais parks tiešām ir lieliska rūķīšu dzīves vieta.

Braucam tālāk. Ceļa malā labi pamanāma zīme – Suitu novads! Šeit katoļiem – suitiem ir tiesības negriezt ceļu pretī braucošajiem luterāņu pajūgiem. Droši vien tas mūsdienās ir attiecināms arī uz automašīnām. Neviena suitu vadīta spēkrata pa ceļam negadās, tāpēc novadu izbraucam bez izbīļa.

Pirms Alsungas iebraucam apskatīt Jaunstuču murkšķu audzētavu. Murkšķi ir jauki, un visi ir sajūsmā. Ir bēdīgi dzirdēt audzētavas saimnieci stāstam par murkšķu problēmām un to iemeslu – stresu. Izrādās, ka stresa cēlonis ir apmēram 500 m tālāk uzstādītie vēja ģeneratori. Tā rezultātā murkšķiem ir problēmas ar jaunās paaudzes radīšanu. Pēc veterinārārsta prognozēm, ja nekas nemainīsies, tie ies bojā četru gadu laikā... bēdīgs fakts.

Nu jau klāt ir arī Alsunga – Suitu novada galvaspilsēta. Te dzīvo “dižie suiti”. Ar šo vietu saistītās liels daudzums vēsturisku notikumu. Centrālā figūra šajos notikumos un galvenais “vaininieks” suitu tapšanā ir Alsungas kādreizējais īpašnieks un kungs Johans Ulrihs fon Šverins, kurš pēc Alsungas un apkārtējo zemju iegūšanas savā īpašumā, pārcēlās uz šejieni dzīvot un ar lielu dedzību ķērās klāt savu zemnieku pievēršanai katoļticībai. Lai šis process noritētu raitāk uz Alsungu tika uzaicināti pat jezuīti. No savas puses, katram pārgājušajam katoļticībā zemniekam un tā sievai kungs dāvināja krāšņu drēbju kārtu, kas esot atvesta no Parīzes. Iepriekšējo tautas tērpu nēsāšana tika noliegta. Tā suitu sievas tika pie krāšņiem brunčiem, bet vīri pie kamzoļiem ar divrindu pogām. Pa saviem īpašumiem Šverins un viņa sieva pārvietojās lepnā karietē, ko pavadīja krāšņi tērpta svīta no vietējiem iedzīvotājiem. Viens no vārda “suiti” izcelsmes skaidrojumiem ir šīs pavadoņu svītas nosaukums poļu valodā “svita” (Šverina kundze Barbara bija poliete).

Alsungā neuzkavējamies, jo te priekšā jau ir divi tūristu autobusi, kas apcēluši Spēlmaņu krogu. Izmetam goda apli, lai redzētu baznīcu un Alsungas pili. Pēdējā nekādu dižo iespaidu uz mums neatstāj, jo pēc vairākkārtīgām pārbūvēm tā baudāma tikai no viena skatupunkta. Alsungā mēs atgriezīsimies atpakaļceļā, kad pašreizējie ciemiņi būs prom.

Atkal mūsu ceļš ved virzienā uz jūru. Krustojumā uz Ventspils – Liepājas šosejas, nenogriežamies Jūrkalnes virzienā, bet gan pa labi, virzienā uz Ventspili. Pēc kilometriem astoņiem parādās sarkana informācijas zīme, kas liecina par to, ka esam atbraukuši līdz savam mērķim. Te jūrmalas kāpās uzstādīta piemiņas zīme 4000 – 5000 tūkstošiem Latvijas bēgļu, kas Otrā pasaules kara beigās no šīs vietas laivās devās bēgļu gaitās – ceļoties pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju – “Cerību bura”. Braucieni bija ļoti bīstami, jo bēgļus apdraudēja gan vācu patruļas krastā un jūrā, gan arī padomju aviācija un kara kuģi, kā arī mīnas jūrā un vētras. Pārcelšanās notika atklātai jūrai nepiemērotos un pārslogotos kuterīšos un laivās bez pietiekamiem degvielas un pārtikas krājumiem. Projekta autors tēlnieks Ģirts Burvis, bet projekta realizāciju ar valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalstu finansēja Kultūrkapitāla fonds.

Mums atlikusi pēdējā brauciena programmā piedāvātā vieta – Jūrkalne jeb Fēliksberga. Fēliksberga – Laimīgais kalns. Šādu nosaukumu šai vietai 16-jā gadsimtā deva kāds kuģa kapteinis, pateicoties par izglābšanos vētras laikā pretī Jūrkalnei. Šim laimīgajam notikumam par godu kapteinis jūras krastā uzcēla arī pirmo baznīcu. Tā gan nav saglabājusies, jo tika celta pārāk tuvu jūrai un sakarā ar piekrastes izskalošanos, ieskalota jūrā. Toties buru kuģa modelis ir piekārts pie pašreizējās baznīcas griestiem. Šinī vietā jūras krasts sasniedz 20 m augstumu. Krasta katru gadu mainās, jo rudens vētras to pastāvīgi brucina. Pa kāpnēm nokāpuši lejā pie jūras, veicam gar to apmēram kilometru garu pastaigu.

Nu jau jūras gaiss ir plaušās un var posties atpakaļceļam. Brauciena programma ir galā. Vēl tikai jāiebrauc kādā krodziņā iedzert kafiju. Tā kā Jūrkalnes krogā ir kāzas, tad to izdarām Alsungā.

Atkal esam Alsungā. Šurpceļā redzētās citu – “parasto” tūristu masas ir aizbraukušas, un izņemot kādu ģimeni, kas ceļo ar savu auto, esam vienīgie. Sapērkamies sklandraušus, baudām kafiju tēju un alu. Satiekam uz dabūjam aprunāties par suitiem ar raidījuma “Īstās latvju saimnieces” dalībnieci Skaidrīti Nagliņu, kas Spēlmaņu krogā gatavo suitu ēdienus. Mūsu domas saskan visos jautājumos. Šķiramies ar novēlējumu suitiem braši turēties un nepadoties. Laiks uz mājām.

Nākamreiz ceļosim kopā!

Tava Ceļasoma.