Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 14, 15 un pēdējā diena. Ceļojuma tāme

Guna Miķelsone 29.04.2016 9 min lasīšanai

14. diena

No rīta kopā ar Inhā , dodamies uz autobusa pieturu pie Malbo tirgus. Kā uz visām lielākajām ielām autobusu pieturā ir digitāla informācija , kurš autobuss tuvojas pieturai, tā ka mēs varam vēl parunāties un atvadīties. Un tad jau nāk mans autobuss. Šī ir pirmā un vienīgā reize, kad norēķinos autobus ār skaidru naudu – 15 minūšu ilgais brauciens izmaksā 1200 wonas. Šī autobusa galapunkts ievizina tieši ekspress autobusu terminālā. Man tikai pa ēkas iekšpusi jāpaiet uz priekšu un ieraugu savu iekāpšanas platformu. Te uz Seulu vairākas platformas un kā izrādās autobusi atiet ik pēc 10 minūtēm. Nez vai tas tā tikai no rītiem vai cauru dienu? Šoreiz autobuss ir gandrīz pilns. Viss kā jau parasti – apkalpojošais personāls sagatavo autobusu ceļam, šoferis vingro blakus autobusam. Viss notiek.

Atkal pa ātrgaitas šoseju traucamies nu jau uz Seulu. Brauciens ilgst nedaudz vairāk kā 3 stundas un esmu galā. Ekspresbusu termināla automātā ,,pagarinu '' savu Tmoney karti pa 10000 wonām un dodos meklēt Inčonas lidostas vilcienu.

Par cik man metro karte palikusi aizslēgtajā čemodānā mēģinu Auto termināla info centrā vai nu dabūt metro karti vai noskaidrot , kā man pareizāk nokļūt uz Inčonas lidostas vilcienu. Darbinieki man kārtējo reizi nesaprot un nerunā angliski. Karti no viņiem tā arī neizdodas dabūt, tikai kaut kādas neskaidras norādes par 7 vai 9 metro līniju – 2 darbinieki un katram savs viedoklis.

Un tā nu pēc 3,5 stundu brauciena pāri vai visai valstij, sāks 4 stundu gara maldīšanās trīs priedēs , vai pareizāk sakot Seulas metro.

Kļūda – vajadzēja aizbraukt par man jau zināmo maršrutu līdz galvenajai dzelzceļa stacijai un tur paņemt ,,all stop'' vilcienu uz Inčonas lidostu. Ar vienu metro nobraucu 2 pieturas , pārsēžos otrā, bet ievēroju, ka ir iespējams neaizbraucot līdz stacijai , kur būs gari gabali jāpāriet ar kājām, un daudz cilvēku, pārsēsties ātrāk un tikt uz Inčonas līniju. Un tā pārbraucot pa 2 – 3 stacijām un mainot metro , kas nozīmē pa kāpnēm augšā vai pa kāpnēm lejā ar vienu čemodānu un vienu mugursomu. Kad beidzot esmu tikusi uz Inčons 1 līnijas un manuprāt jau tuvojos galamērķim, kas ir 3 pieturas pirms lidostas saprotu , ka Inčona – pilsēta , un Inčona lidosta ir divas dažādas vietas un uz katru iet cita metro līnija. Kāpju laukā un atkal ar 2 pārsēšanām beidzot tieku uz pareizās līnijas kas apzīmēta nevis ar 1 bet ar A1. Kad beidzot liekas ka varu uzelpot , izrādās ka konkrētais metro savu maršrutu beidz tieši 1 pieturu pirms man vajadzīgās. Jākāpj ārā un ar nākošo jānobrauc vēl viena pietura. Mana pacietība un spēki ir galā. Es pat neriskēju meklēt vēl pareizo pilsētas autobusu pieturu, vienkārši paņemu taksi, jo zinu ka te attālums ir neliels – 2 vai 3 autobusu pieturas un tas nemaksās vairāk kā 5000 wonas. Taksists mani pieved pie mājas skaistā nesen celtā rajonā. Man ir iedoti durvju kodi, gan ārdurvīm, gan dzīvoklim 5 stāvā. Ierodos – mājās neviens nav. Dzīvoklis liels un skaists - trīs guļamistabas + atsevišķa ,,teātra istaba'' ko es nosauktu par karaokes telpu, liela viesistaba, ar atvērtā tipa virtuvi, divas atsevišķas vannasistabas. Ieraugu wifi kodu, pieslēdzos un caur Airbnb sazinos ar dzīvokļa saimnieku un uzjautāju kura no 3 istabām mana. Nolieku mantas , uzvāru kafiju, un jau sāku apcerēt, ka varētu izmazgāt drēbes pirms prombraukšanas, kad man piezvana no Latvijas. Kamēr runājos – dzirdu, kāds ir atnācis. Tas ir otrs īrnieks, kā vēlāk sarunās noskaidroju – marokānis , kurš kādu laiku dzīvojis Japānā, un patreiz jau 3 mēnešus dzīvo Korejā, mācās valodu un gatavojas studēt. Viņš man palīdz iedarbināt Korejiski aprakstīto veļas mašīnu, un aiziet uz vakara kursiem. Kad pēc pāris stundām drēbes ir izmazgājušās – saprotu, ka tās ir par slapju. Vajadzētu palaist vēlreiz centrafūgu, bet nezinu kā to izdarīt. Un tad man rodas doma – par cik Latvijā ir diena, nofotografēju veļas mašīnas vadības paneli un nosūtu facebook bildi maniem draugiem uz Latviju. Santa parāda Sky bildi un atpakaļ es jau saņemu skaisti izkoriģētu attēlu ar paskaidrojumu, ko darīt! ,,Zvans draugam'' – tas darbojas! Kad drēbes sausas sakarinu tās savā istabā uz pakaramajiem , jo viesistabā uz drēbju žāvējamā režģa jau ir pārējo iedzīvotāju drēbes. Gandrīz šķiet , ka šim modernajam dzīvoklim pietrūkst tikai drēbju žāvētaja, jo te nav ne jumta stāva, ne balkonu kur žāvēt.

Vēlāk vakarā ierodas pārējie iemītnieki. Saimnieks – jauns datorprogrammētājs, kurš kā labs speciālists un darbaholiķis pārrodas tikai naktīs un bieži darba dēļ vispār ceļo pa valsti. Un saimnieka brālis, kurš šeit nedzīvo, bet gatavojas nākošajā rītā izlodot uz Laosu, kur viņa rīsu audzēšanas biznesam meitas uzņēmums. Tāpēc pirms lidojuma arī ieradies tuvkl lidostai. Mēs ar viņu parunājamies par manu ceļojumu. Rādu viņam bildes , un viņš ir pārsteigts par apgleznoto Ihwa-dong rajonu Seulā. Viņš saka , zinājis ka ir tāda vieta, bet nav zinājis, ka tur tik interesantas lietas. Nu redz , tā jau bieži, ka mēs nezinām , kas tepat aiz sētas. Izjautāju viņu par apkārtni, kas te būtu pēdējā dienā ko apskatīt? Rajons ir nesen uzcelts. Apkārtnē notiek plaši labiekārtošanas darbi, un īsti vēl nav ko redzēt. Viņš man uzzīmē plānu – karti

nākošajai dienai.

Kad liekas ka vakars jau pavisam vēls , atgriežas marokānis un piedāvā tēju. Jautā vai varbūt vēl ko citu vēlos. Atbildu , ka varētu uz atvadām vēl sodžu, bet kurš pa nakti ies uz veikalu pakaļ. Nē , nekur nav jāiet – sodžu ir ledusskapī. Šiz gan lieks stiprāks par iepriekš dzerto, un ogu garša arī nav , bet vienalga labs. Piemeklējam no maniem un viņu krājumiem sāļās uzkodas un runājam par dzīvi. Par to kā viņš nokļuvis Japānā, kāpēc pārcēlies uz Koreju. Par atšķirībām starp Japāņiem , Korejiešiem un Ķīniešiem. Par valodas mācīšanos, tas mums kopējs temats – gramatika, izruna, daudzie korejiešu vārdi, kas skan līdzīgi, bet nozīmē kaut ko citu. Un vēl un vēl, kamēr attopamis ka ir jau 3 naktī. Saruna bija interesanta , bet sodžū arī ir beidzies un laiks pa istabām.

15 diena

No agra rīta dodos pastaigā pa apkārtni. No sākuma izskatās ka parks kas iet paralēli jaunajam dzīvojamajam rajonam ir galīgi neizkopts, tikai milzīgs lauka ar garu dzeltenu pērno zāli. Apeju lielu loku un tā arī neko neieraudzījusi – tikai pāris bērnu spēļu laukumus, dodos atpakaļ uz mājām. Taču kad pa paralēlo ielu atgriežos ieraugu tādā kā padziļinājumā skaistu izkoptu ,,oāzi' atpūtas zonu ar celiņiem , apstādījumiem, jaunu kociņu stādījumiem, ūdens tilpnēm , tiltiņiem. Tiešām skaisti. Spēju iztēloties kā šeit jaukā laikā ģimenes no debesskrāpjiem iznāks atpūsties.Pavasara puķes te vēl nezied, bet vienalga šis viss priecē manu skatu.

Pa ceļam uz dzīvokli pretī mājai pie autobusu pieturas ieraugu diennakts kiosku. Nolemju, ka kaut ko vajadzētu nopirkt ēdamu – jo kafejnīcas te neredz. Liekas ka maizes kukulis būs par daudz , paņemu divas bulciņas kas izskatās kā hamburgeru maizītes. Šķiņķa šķēlēs vakūmā, pienu kafijai un nodomāju, ka vajadzētu sviestu. Nu kā es likšu gaļu uz sausas maizes. Jautāju angliski un viņa mani nesaprot. Jaunajai pārdevējai rādu bulciņa apakšā, šķiņķis pa virsu, un vajag kaut ko pa vidu. Viņa mani nesaprot. Apejam veikaliņa plauktus, viņa man rāda kaut kādu kārbiņu kur angliski uzrakstīts zupa. Nu tas nav tas ko es meklēju. Beidzot atrodam sviestu.

Samaksāju – meitene man preci un naudas atlikumu izdod ar abām rokām. Paldies un atvadāmies..

Kad jau atrodos dzīvoklī, saprotu, kas mums nebija skaidrs - izrādās tās nav hamburgera maizītes bet bulciņas ar saldu pildījumu. Nav brīnums , ka viņa nesaprata , ko es tur ar šķiņķi taisos darīt. Apēdu savas bulciņas ar kafiju un saprotu, ka tagad man vajag tomēr maizi.

Nolemju tomēr aizbraukt līdz lidostai, mierīgi apstaigāt. Noskaidroju kur man būs jāiereģistrējas lidojumam, un no kurienes jāizlido. Dodos atpakaļ uz savu metro pieturu un naktsmājām. Šī ir tāda interesanta metro pietura – no vilciena , kas jau ir zemes līmenī , jākāpj uz augšu, kas mani sākumā samulsināja – tad jāiet pa pārvadu autostrādei, un otrā pusē atkal jānobrauc pa eskalatoru lejā, lai nokļūtu autobusu pieturā. Ēkā pie kuras atrodas autobusu pieturas un biļešu kases , kārtējā Parīzes bulanžērija. Nolemju te nopirkt maizi un pāris bulciņas. Paņemu kafiju un palūdzu pienu kafijai. Šoreiz pārdevējs ir pavisam jauns puisis, kam laikam arī nav bijusi darīšana ar ārzemniekiem.Šis nav tipisks tūristu rajons. Var redzēt , ka ļoti uztraucies vai visu dara pareizi. Taču šeit man vismaz tiek iedota melna kafija , un atsevišķi piens tiek pieliets klāt, un puisis man vēl pajautā cik daudz liet. Citur jēdzienu kafija ar pienu automātiski pārvērš ,,kafe latte'' ar putām pa virsu. Katra bulciņa tiek atsevišķi iesaiņota, viss salikts maisiņā un naudas atlikums ar čeku atkal tiek izdotas ar abām rokām un paklanoties. Var redzēt ka rokas trīc, bet paldies, man patīk šāda cieņas izrādīšana vecākiem cilvēkiem nevis, ka par,, kundzīti '' sauc.

Atgriežos dzīvoklī. Pavakariņoju. Pārkrāmēju mantas, šoreiz jau ar nolūku, visi aizdomīgie priekšmeti tiek pārlikti no mugursomas uz nododamās bagāžas koferi. Sūkājamās ledenes no kofera uz rokas bagāžu. Pārskatu vai viss vietās un dodos gulēt.

16. diena – izlidošanas rīts

. Kad pieceļos un pēc dušas taisu sev rīta kafiju un putru saimnieks jau ir ceļā uz darbu – pulkstenis ir 6 no rīta. Atvadāmies, pasaku paldies! Varu doties uz lidostu. Kad aizeju līdz autobusu pieturai autobuss burtiski aizbrauc man gar degunu. Bet ieraugu taksi autobusa pieturā, kurš tikko kādu atvedis. Pirmā doma, aizbraukt līdz merto stacijai, bet kad ar visu bagāžu esmu iesēdusies taksī , un viņš jautā , vai uz lidostu – saprotu, ka visu šo laiku esmu pietiekami taupījusi, lai ar komfortu aizbrauktu līdz lidostai. Zinu ka šis brauciens maksās 30 000 wonas, bet tas bija to vērts. Mans iepriekšējā dienā iegūtais lidostas plāns lieti noder – taksists mani aizved precīzi pie pareizās ieejas uz reģistrāciju. Un tad sākas garās rindā stāvēšanas – vispirms piereģistrēt lidojumu un nodod bagāžu – Man mūzika austiņās un mūzikas ritmā lēni virzos uz priekšu. Nākošā rinda tik pat gara – pārbauda pases, nākošā rinda – imigrācijas departaments – pārbauda vai tiešām pametu šo valsti un iespiež zīmogu pasē, nākošā rinda – rokas bagāžas pārbaude. Un visas garas. Šai brīdī es novērtēju savu izvēli negaidīt autobusus un metro, bet braukt ar taksi. Kaut arī likās ka laika rezerve ir vairāk, kā pietiekama, visas šīs rindas pārsniedza manu iztēli. Tālāk no pasažieru termināla jāpārbrauc ar speciālu vilcienu uz Izlidošanas terminālu. Tā kā jau pie pirmās reģistrēšanās Finnair lidojumam piefiksēju garu , blondu puisi baltā džemperī, saprotu, ka jāseko viņam un tikšu pie pareizās izlidošanas izejas. Drošības pēc pārjautāju – Uz Helsinkiem – jā. Un tā nu turos līdzi pa visiem garajiem koridoriem , vilciena , un atkal garajiem koridoriem. Kad esmu vajadzīgajā vietā līdz iekāpšanai vien 25 minūtes. Jau lidmašīnā man blakus apsēžas korejiešu meitene, izrādās – lido uz Spāniju, ar pārsēšanos Helsinkos, kur studē. Būs pedagoģe, bet tās pašas valodu prasmes prasa pastudēt ārzemēs. Viņa man palīdz sameklēt filmu piedāvājumā korejiešu filmas. Tā nu mēs lidojam. Padalos ar savām ,,lidojuma'' karamelēm, ko esmu iepirkusi krietni par daudz. Mājupceļš gandrīz par stundu garāks nekā prom lidojot. Stjuarte paskaidro, ka tas dēļ kaut kādām valdošajiem vējiem atmosfērā. Ik pa laikam skan brīdinājumi par turbulenci, taču nav izteikti stipra, un lidojums kopumā viegls. Noskatos divas filmas – vienu par mūsdienām otru vēsturisko par princi Sado. Abās esmu apraudājusies un gribas kaut ko vieglu. Atrodu realitātes šovu, kā trīs puiši no Super Junioriem dodas brīvdienās uz Šveici. Subtitru nav, bet bez vārdiem skaidrs, ka viņiem ir tieši tās pašas problēmas svešā valstī , kas man - nesaprot , kas ēdienkartē , un grūti pasūtīt ēdienus, maldās ar adresēm un sabiedrisko transportu. Sākumā grūti saprat svešā valūtā cenas un plānot tēriņus.. Tad saprotu, ka viss tas ar ko es kļūdījos nav tāpēc ka man sens izlaiduma gads , bet ka tās ir tipiskas maz pieredzējušu ceļotāju kļūdas.

Tā nu veiksmīgi nosēžos Helsinkos un pēc nepilnām divām stundām jau izlidoju uz Rīgu. Latvijā mani sagaida stindzinoši auksts vējš un laba draudzene, kas atkal nogādās mājās. Lai sajūtas paturpinātos ieejam Vecrīgā – Soraksan – vienīgajā man zināmajā korejiešu krodziņā uz pusdienām ar Bibimpabu, un varam doties mājās. Ceļojums ir beidzies.

Kopsavilkums

Lidojums – No Rīgas ar pārsēšanos Helsinkos ar Finnair – cena 613 eur abi virzienu kopā.

Nakts mājas Seula 7 naktis 134 euro

Gyeongju 3 naktis 61 euro

Gwangju 3 naktis 54 euro

Incheona 2 naktis 33 euro kopā par 15 naktīm 282 eur

(vidēji 18.8 euro nakts)

Seula – Gyeongju – 20400 won

Gyeongju – Gwangju – izrādās šī bija tāda pusluksa klase nevis ekonomiskā. 24700won

Gwangju – Seul 17600 won ekonomiskā klase

50000 + 10000 Tmoney

+ 40000won taksis 3 x ( 1. diena + pēdējais dzīvokis + lidosta)

Transports kopā ..........................................162700 won= 124 eur

Ēšana – visu precīzi neuzskaitiju , bet robežās no 100 – 150 eur.

Pasakumi par maksu

Teātris ....................28000 won 22 eur

Akvārijs ....................22000won 17.29eur

Pils ...........................3000 won 2.35 eur

Pilsētas apskates buss 12000 won 9.43 eur

Gyeongju Bulguksa Temple 4000 won

Grota neatceros vai bija jāmaksā

Kapenes 2000 won

Muzejs – bez maksas

Wolji Pond - lotosu dīķi - 2000 won

Gwangju – Bambusu parks 2000won

Memoriāls bez maksas

Mākslas galerija 500 won

Kopā par apskates objektiem un iklaidēm ..................59.32

Kopā – lidojums 613

naktsmājas 282

pārbraucieni 124

Ēšana 150

apskates objekti 59.32 .................................kopā 1228,32 euro

Plus pirkumi , suvenīri, dāvanas radiem un draugiem u.c ko katrs var izvelēties tērēties vai netērēties.

Par šo kopā iztērēju ap 150 eur.