Par veloceļojumu apkārt Kipras salai 08.04.-18.04.2016.

  • 6 min lasīšanai

Vispirms mazliet “filosofijas”

Pirms ķeršanās pie kārtējā sava ceļojuma aprakstīšanas mani parasti pārņem, laikam jau īsti latviska, neērtības sajūta – ko nu es te rakstīšu, viss jau zem mēness ir uzrakstīts, aprakstīts, kā teicis klasiķis; padomās, ka gribu lielīties utml. Patiešām – kāda rutka pēc? Patiesībai tuvākā laikam būs atbilde, ka es to daru vairāk pats sev – lai pēc ceļojuma piefiksētu momentus, kas citādi ātri vien aizmirstas, un varētu pēc kāda laika, teiksim, ziemas spelgonī atsaukt atmiņā jaukos brīžus (sūrie aizmirstas pirmie); lai arī pēc gadiem, kad varēšana vairs nebūs tik liela, "paceļotu” kaut šādi; lai pavingrinātos rakstīšanā; lai, kompleksa mākts, it kā pierādītu pamatskolas skolotājai Gilbertei, ka tomēr varu uzrakstīt domrakstu? Nu, vispār, iemeslus varētu ķeksēt ārā vēl un dikti. Cerība ar savu aprakstu izraisīt kādu diskusiju, domu apmaiņu – kas man rakstura īpatnību dēļ būtu paticis - manī ir gandrīz jau pilnīgi mirusi, jo mani Draugi un Domubiedri, kā arī daži nejaušie lasītāji, parasti ir kūtri uz šādām darbībām.

Jā, bet kāpēc es parasti braucu aprīlī? Man mājās ir svari... Un grūti ir nepamanīt, ka ziemas laikā pieaug svars. Nevar tā viennozīmigi teikt, ka uzaug “riepa”, jo ziemas laikā es diezgan regulāri apmeklēju trenažieru zāli, tāpēc daļa svara pieauguma varētu būt uz muskuļu rēķina. Tomēr kaut kāda riepiņa ir, un to, vismaz manā gadījumā, ir visvieglāk likvidēt, ilgi braucot ar riteni. Nav vajadzīgas nekādas diētas. Ilga braukšana ar ričuku tērē milzums kaloriju, tomēr, nezinu kāpēc, nerada pārlieku ēstgribu. Un tā ceļojuma beigās tu esi formā olimpiskā! Vismaz līdz šim tā bija...

Kādēļ atkal uz Kipru? Jau trešo reizi. Lai gan daudz tas nemaz nav. Mazliet aprunājos ar vienu pensionētu angli Džordžu, un viņš man pateica, ka esot jau 17. reizi Kiprā (!), pie tam, cik sapratu, vienā un tajā pašā viesnīcā “Kings Hotel” (kur arī es vienmēr esmu līdz šim nogruntējies, vismaz pirmo un pēdējās ceļojuma dienas).; braucot viņš divreiz gadā – aprīlī (tagad) un novembrī; vēl es viņam pajautāju, kas ir tas vīrs melnajā cepurītē, ko es vienmēr, kad ierodos “K.H.”, sastopu pie viesnīcas baseina, lasot avīzi; tas esot Billijs no Īrijas, kas apmeklējot Kipru un dzīvojot šai viesnīcā katru gadu divreiz pa 3 mēnešiem... Viesnīca ir samērā lēta – es par nakti samaksāju 18 eiro; mēnesī tas iztaisītu ap 500 eiro, varbūt lētāk, jo pērc, tā teikt, vairumā – anglim/īram, man liekas, tas ir štrunts. Kāpēc nebraukt, ja Kiprā ir ļoti silti, kad Lielbritānijā ir nemīlīgi drēgni un vēsi? Ja visi Kiprā prot angliski, vairāk vai mazāk. Ja riņķī ir daudz angļu pabu. Ja salā atrodas British Forces (pats ar velo izbraucu cauri šādam Lielbritānijas armijas garnizonam, kas atrodas aiz Episkopi pilsētas, abpus šosejai; redzēju labi iekoptu regbija laukumu starp kalniem ielejā...). Man arī tīk, ka jau aprīlī var izjust tādus laika apstākļus, kādi Latvijā ir labi ja vasaras viducī. Bez tam, tu it kā veic ceļojumu laikā: kad aizbrauc, Latvijā vēl ir diezgan ziemīgi; kad atbrauc pēc pāris nedēļām, kokiem un krūmiem jau ir mazas gaiši zaļas lapiņas, tie, no attāluma skatoties, ir it kā ar zaļu migliņu pārklāti, un tas ir tik skaisti! Tomēr man, ziemeļniekam, pat aprīlī Kiprā kļūst brīžiem par karstu; es tur nevarētu pastāvīgi dzīvot, jo jūlijā un augustā tur esot ap 40 grādiem.

Daži novērojumi/kuriozi:

Vairākas dienas pabraukāju arī Kipras turku daļā, kas aizņem 37% visas salas teritorijas, t.s. Ziemeļkipras turku republikā, ko oficiāli atzinusi laikam tikai Turcija un ko oficiāli atzītā Kipra (ES dalībvalsts, grieķu daļa) uzskata par okupētu teritoriju (tas notika 1974. gadā). Aprunājos ar vienu turku, kam pieder zemeņu bizness un kas pirms tam bija 33 gadus dzīvojis Anglijā. Viņš teica, ka tagad no šejienes nekur nav jābrauc, viss esot uz vietas. Laikam Turcija maksimāli stutē... Arī turku pārcelšanās uz šejieni tiekot stimulēta no Turcijas puses. Bet grieķu pusei tas nepatīk. Tauta turku pusē ir, šķiet, mazāk stresaina, un likās, ka vairāk smaida. Pat suņi tur nerej! J Situācijās, kur mūsējie dogi būtu jumtu nocēluši ar riešanu, šie necēla ne ausi. Kad pa retam braucu garām kādām skolnieku grupām, man liekas tas bija turku daļā, dzirdēju kaut ko man saucam. Domāju – sveicina. Ieklausījos: “Faķ jū!” Jā, še tev nu bija... Tātad mani sagaidīja ar mūsējam sveicienam “ej tu d....” vai krievu “пошел нах..” analogu. Multikulturālisms... Kad šķērsoju robežu starp grieķu un turku daļām pirms 2 gadiem, tad turku robežsargs iedeva kaut kādu špargalku/lapeli, kas bija jāuzrāda, izbraucot no turku daļas. Tagad robežsargs tikai ieskatījās manā ES pilsoņa pasē un ļāva braukt tālāk – es varot te 90 dienas uzturēties bez jebkādas vīzas. Re, kā mums, ES pilsoņiem, palīdz Turcijas vēlme iestāties ES! No ieprieksējām reizēm zināju, ka šoseja, tuvojoties robežai, aties no jūras un sāks iet kalnup, un ilgi un stāvi. Tāpēc rūpīgāk izpētīju karti, vai nav kāda alternatīva. Jā, redzu vāji iezīmētu celiņu gar jūru. Taču tas iet cauri kaut kādai ANO Zaļajai zonai. Nolemju riskēt. Ceļš pāriet asfaltētā, redzams, ļoti reti lietotā taciņā, jo cauri asfaltam izspraukušās zāles, puķes. Drīz arī šlagbaums priekšā, bet blakus būdiņā neviena nav, tāpēc apeju bomi un turpinu braukt. Pēc kādiem 400 metriem priekšā otrs šlagbaums, acīmredzot, jau turku pusē. Grasījos arī tam aizlavīties garām, kad dzirdu saucienu, un uz manu pusi no kalna puses uz leju nāk viens karavīrs ar automātu šaušanas gatavībā... Šis ļoti lēnām pienāk man tuvāk, un, cik var saprast, liek man griezt ragus riņķī. Angliski viņš nerunā, bet pirksts uz automāta gaiļa ir pietiekami daiļrunīgs... Neko darīt, vēl mēģinu stāstīt, ka pēc pases esmu Turks, tātad esmu piederīgs, bet viņš tikai pavīpsnā, un es sāku mīties atpakaļ. Dabūju atkal pasvīst kādas vismaz pāris stundas, kamēr tiku kalnā augšā. Tas bija visa šī velobrauciena grūtākais posms. Grūti man gāja ar pierašanu pie jaunajiem pedāļiem, t.s. klipšu pedāļiem, kas cieši “piesien” pēdas. Nokritu 3 reizes, bet par laimi - nelielā ātrumā, tāpēc sekas bija tikai sasitumi un ceļgala nobrāzums. Ja visu mūžu esi braucis parastā veidā, kad pēdas ir brīvas, nav viegli uzreiz pārorientēties. Kad pirmās veloceļojuma dienas vakarā biju nonācis pilsētā Polis, kas atrodas Kipras rietumu piekrastē, un gribēju aiziet paēst godam nopelnītās vakariņas, viesnīcas “Marion Hotel” menedžeris (kas, izrādījās, ir bijušais pilsētas mērs...) man ieteica vienu labu grieķu restorānu “Archontariki”. Atradu, iegāju. Ļoti garšīgi ēdieni un smalka apkalpošana. Virs-oberis pamanīja, ka es ar salveti susinu asinis, kas bija atkal parādījušās uz nobrāztā ceļgala, un atnesa man antiseptiķi-aerosolu, lai uzpūšu; pajautāja, vai neatnest arī kādu apsēju. Vēlāk, kad jau taisījos prom, viņš vēlreiz atnesa to aerosolu un uzdāvināja man! Lūk, kas ir ir augsta klase! Vēlāk tas man lieti noderēja, jo ceļa nobrāzums it kā sākumā labi dzija, bet, kad peldoties jūrā samērcēju, tas viņam diez ko nepatika (dīvaini, jo biju iedomājies, ka sāļais Vidusjūras ūdens nāks par labu; vismaz Baltijas jūras ūdens tā dara, lai arī ir mazāk sāļš). Beidzot esmu sapratis, kas manam organismam vajadzīgs, ja veicams grūts un ilgs darbs – tā ir atbilstoša temperatūra. Viena no ceļojuma dienām jau gāja uz vakara pusi, kad sākās ilgs ceļš augšup kalnos. Temperatūra bija nokritusies jau zem 20 grādiem. Minos, minos, minos, jau kādu stundu, bet nekāda noguruma! Kā tāds perpetum mobile. Patiesību sakot, pārāk stāvs tas ceļš nebija, tomēr, ņemot vērā manu diezgan smago bagāžu (telts, matracis, guļammaiss, drēbes, remonta piederumi, pārtika, klēpjdators!; domāju, ap 20 kg), varēja sagaidīt zināmu pagurumu. Bet nekā! Tā es daminos līdz kādiem 8-iem vakarā, kad sāka palikt riktīgi tumšs (saule norietēja ap 19:15). Tāpēc, ieraugot blakus ceļam nopļautu labības lauku, apstājos un stūmos tajā iekšā, lai celtu telti. Taču arī tur bija pārsteigumi. Aizstumjos līdz vienam salmu rullim, atstutēju riteni, un sāku celtniecības darbus. Taču redzu un dzirdu, ka tuvojas kaut kāds liels traktors, lukturus blisinādams. Cerēju, gan jau nogriezīsies, bet nekā – stūrē tik uz “mana” ruļļa pusi. Jau iedomājos, ka traktorists brauc mani dzīt ārā no viņa lauka, bet, paldies dievam, viņš tikai veica kārtējo salmu vākšanas apli, un aizbrauca gar mani tālāk un prom (labi, ka viņš neņēma piemēru no kombainiera Jāzepa no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” un nestrādāja visu nakti...)Kad ceļš bija stāvs un saule karsēja, šķendējos - ko es te staipu to pasmago datoru un vēl visādus vadus viņa "barošanai"; taču mana darba specifika (un es domāju, ne tikai mana, daudzu pašnodarbināto) ir tāda, ka nav vēlams klientiem atteikt, jo tad viņi var atrast kādu vēl labāku par mani, tāpēc biju paņēmis datoru līdz. Vispār, man netraucē, ka atpūta mijas ar darbu; kā līdzīgas tēmas sakarā reiz teicis tagadējais ASV prezidenta kandidāts Tramps: "Kam man atvaļinājums, ja man patīk mans darbs?" Un labi vien bija, jo brauciena laikā paguvu nopelnīt vairāk nekā 200 eiro. Tagad katrā sevi cienošā ēstuvē ir WiFi; atrodi galdiņu, kam tuvu elektrotīkla rozete, pasūti tēju/kafiju/alu un mierīgi "ražo". Kipras naktis nebūt nav sutīgas, vismaz ne aprīlī. Vienā no trim naktīm, ko pavadīju teltī, man pat kājas sala, tāpēc gulēju labi ja pāris stundas. Kiprā praktiski nav odu, dunduru un tamlīdzīgu mošķu. Kādu odu jau matīju, bet reti. Tas laikam tāpēc, ka salā praktiski nav saldūdens ezeru un purvu. Ir tikai sālsūdens ezeri. Ja grieķu daļā viesnīcās bez grieķu kanāliem TV bija arī kāda programma angļu valodā vai pat krieviski, tad turku daļā – tikai un vienīgi turku valodā. Dīvaini, man šķiet. Viesnīcās taču lielākoties apmetas ārzemnieki... Dienvidnieku domu gājiens reizēm var nokaitināt. Gribēju uzzināt kādas (lielas) ēstuves darba laiku; tas nebija iespējams, jo nekur nebija nekādu uzrakstu... Varbūt tas ar gudru ziņu? Sak, varam būt elastīgāki.

Pavisam nobraucu vairāk par 600 km 10 dienās (Pafosa-Polis-Kato Pyrgos-Morphou-Girne-Kaplica-Dipkarpaz-Famagusta-Larnaka-Limasola-Pafosa). Ceļojuma bildes ir manās Galerijās, piemēram: https://dra.lv/gSHmou



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais