Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 13. diena

Guna Miķelsone 27.04.2016 4 min lasīšanai

13. diena

Diena solās būt pavēsa, bet bez lietus.Tripadvisor.com biju izlasījusi, ka Kwangdžo iedzīvotāji tur godā un cieņā 18 maija nacionālu kapsētu, un to vajadzētu apmeklēt, atrodoties šajā pilsētā.

No saimnieces stāstītā saprotu tikai kā aizbraukt, bet kam šis memoriāls veltīts pat nezinu. Pirmajā brīdī nodomāju ka saimniece kļūdījusies - autobuss nr 518, piemiņas vietā šis cipars vēlreiz parādās, kamēr saprotu, ka tas ar nolūku. Tālumā jau redzu piemiņas obelisku .

Pie vārtiem mani uzrunā memoriāla darbinieks Gil Teak Lim angliski jautājot vai var palīdzēt, un es esmu pateicīga, jo saimniece valodas barjeras dēl nemācēja paskaidrot kam par piemiņu šis memoriāls. Gils vispirms mani ieved memoriāla galvenajā ēkā , kur varu angļu valodā noskatīties 45 minūtes garu dokumentālo filmu. Tālāk ir ekspozīcija ar piemiņas priekšmetiem.

Tātad īsais izklāsts - pēc Korejas kara Dienvidkorejā arī valdīja militāra diktatūra. Kwangdžo Augstskolu studenti un profesori 1980 gada pavasarī izgāja mierīgās demonstrācijās ar prasībām pēc demokrātiskas , nemilitāras valsts pārvaldības sistēmas. 18.05 militārie spēki sāka bruņoti apspiest demonstrācijas. Kad bija jau pirmie upuri , demonstranti sāka bruņoties un aktīvi pretoties. Rezultātā tika piesaistīti militārie spēki ar milzīgu pārsvaru un kopā cietušie 4634 cilvēku 10 dienu laikā.165 nomira laikā no 18 - 27 maijam. 4 394 tika arestēti un ievainoti,75 pazuda bez vēsts. Diemžēl pēc šīs cīņas demokrātija tā arī netika iegūta. Tas notika daudzus gadus vēlāk.

Kad esmu iepazīstināta ar vēstures faktiem , dodamies laukā un sākas memoriāla apskate. Augšā redzamā ola simbolizē jaunu atdzimšanu. Apkārt centra laukumam 10 kolonas ar zodiaka zīmēm... Kāpēc desmit nevis 12? Tāpēc ka nekas nav noslēdzies, demokrātijas attīstības procesi turpinās... Katrā pusē galvenajam obeliskam skulptūru grupas , kas ataino demokrātijas cīnītājus.

Pie ieejas kapsētā vieta mirušo piemiņai. Pa labi trauks ar vīraku, pa kreisi lūgšana Korejiešu valodā, centrā vīraka ziedojumu trauks. Gils man paskaidro, kā tradīcijas prasa lai tiktu ieliktas trīs šķipsnas vīraka ziedojumu traukā, ja es pareizi sapratu - par zemi, par debesīm un par cilvēku dvēselēm. Arī es aizlūdzu par aizgājējiem. Tālāk Gils man paskaidro kādā secībā ir apbedīti bojā gājušie. Katram ir dzimšanas un miršanas datums un kārtas nummurs. Par daudziem viņš zina pastāstīt. Profesors, kas netipiski Korejiešiem audzināja bārdu, kamēr izcīnīs demokrātiju, tā arī nomira ar bārdu, Pirmais upuris, ko sabrauca ar militāro tehniku, jo viņš bija kurls un vienkārši nedzirdēja ka viņam brauc virsū Jauna profesora sieva, kas nesa vīram pusdienas , bija stāvoklī un apglabāta kāzu kleitā, Un vēl un vēl

. Blakus ir piemiņas zāle, kur tieši tādā pašā secībā izvietotas mirušo fotogrāfijas. Gils arī tajā laikā ir bijis students un tikai nejaušības dēl nav atradies Kwangdžo pilsētā. Daudzi no bojā gājušajiem ir viņa studiju biedri un pasniedzēji. Ir saprotama viņa vainas sajūta, ka viņam tur būtu vajadzējis atrasties, bet viņš ir palicis dzīvs.

Uzraksts memoriālā vēsta 기억되지 않는 역사는 되풀이된다. The history that isn't remembered is repeated.

Atvadāmies ar kopbildi.

Dodos atpakaļ uz Kwangdžo, Otrais mana dienas plāna mērķis ir mūsdienu mākslas galerijas apmeklējums. Taču piebraucot pie Mākslas bienāles ēkas - ieraugu pulcējamies jauniešus nacionālajos tērpos. Noskaidroju, ka šeit notiks pasākums veltīts 2014 gada 16 aprīlī prāmja avārijā bojā gājušajiem, kuru vidū bija daudz bērni, kas devās uz Čedžu salu brīvdienās. Tā kā šī izvēršas par tādu kā piemiņas dienu. Ieraugu jauniešus ar lentām pie cepurēm. Par cik šo deju ar lentām dejoja arī Seulā izrādes beigās bet tur bildēt nedrīkstēja, mēģinu noķert kadrā. Deja saucas Pungmul. Tā kā man neizdevās labi nofilmēt , ielieku linku no Youtube .

Tālāk dodos apskatīt mākslas galeriju. Gleznas izstādītas no 1960 gadiem līdz mūsdienām. Daudz liela izmēra eļļas tehnikā gleznoti darbi. Ļoti krāsaini. Vienīgā nelaime – prožektori griestos izvietoti tā, ka gleznas burtiski atspīd un nevaru atrast rakursu, no kura redzēt labu kopskatu. Otrajā stāvā gleznas akvareļu tehnikā un bērnu mākslas galerija – vieta kur vecāki ar bērniem var radīt mākslu kopā. Trešajā stāvā tēlnieka Kim Young Jung ( 1926 – 2005) darbu izstāde. Ļoti modernas formas un mūsdienīgs skatījums. Pēc izstāžu apskates dodos atpakaļ uz naktsmājām.

Izrādās šajā vietā mana 50000 wonu vērtā T money karte ir ,,sausa'' Taču kamēr es samulsusi jautāju šoferim , ko man darīt – jaunieši , kas iekāpj autobusā aiz manis ar savu transporta karti jau pamanījušies samaksāt arī par mani. Kad vēlos atdot naudu – uz nezinu cik, viņi saka, lai tik braucu, viss kārtībā.

Kad atgriežos dzīvoklī mani sagaida Inhā. Kādi plāni vakaram. Rādu viņai dzīvoklī atstāto ,,vistiņu'' piegādes kantora reklāmu un jautāju , vai viņa man ar savu telefonu var pasūtīt vistu, es samaksāšu. Viņa saka - ejam uz tirgu. Nu labi, ejam uz tirgu. Izejam caur tirgu, kas jau uz vakaru paliek patukšs, un nekas acīs neiekrīt. Tālāk viņa mani aizved uz vietējo universitāti, kas ir kvartālā uz pretējā ielas stūra no Malbo tirgus. Izrādās visa universitātes teritorija slīgst daudzkrāsainās rododendru kupenās, bet par cik sāk jau satumst, visu vairs sabildēt nevaru. Tad pa citu celu izejam no Universitātes, un nonākam studentu iemīļotā kafejnīcā. Saucās ,,Chicken place''. Inhā man jautā vai es pie vistas vēlēšos alu? Par cik es alu nedzeru pat savā valstī, nevēlos to darīt arī Korejā. Jautāju kā ar slaveno Korejiešu sodžu? Izrādās te ir liels piedāvājums sodžu ar dažādām augļu un ogu garšām. Izvēlos ar melleņu garšu – tāds meiteņu padzēriens 13.5 grādi. Tad sākam gaidīt vakariņas – vispirms uzkodas, kaut kādi sāļie kraukšķi, tad salāti, mērcītes un anšovi. Tad galdā tiek celtas olas , kuras vēl cepas uz keramikas ,,panniņas'' , un beidzot arī vistiņa, viņai sarkanāka un asāka, man mazāk sarkana un pavisam ne asa. Pavakariņojam. Atlikumu mums kārbiņā iedod līdzi. Par cik par iepriekšējā vakara gastronomiskajām izklaidēm maksāja saimnieki, tad šovakar uzstāju, ka es maksāju par mums abām, jo citādi šāda istabas ,,izīrēšana'' viņai var sagādāt lielākus zaudējumus nekā ekonomisko efektu. Inhā piekrīt un abas jūtamies labi.

Atgriežoties dzīvoklī atkal ieslēdzu tv – un tur tagad ziņās rāda cik iepriekšējā vakarā šajā reģionā bijusi spēcīga vētra. Dažām mājām norauti jumti. Cik labi, ka tas kaut kā aizgāja garām, un esmu sveika un vesela. Ar Inhā norunājam , ka no rīta viņa mani pavadīs uz pilsētas autobusu, un tālāk jau es pati tikšu galā.

Sakravājos braucienam atpakaļ uz Seulu, ierakstu Inhā viesu grāmatā vislabākās atsauksmes. Šī bija vislabākā saimniece visā manā Korejas ceļojuma laikā.