Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 12. diena

Guna Miķelsone 27.04.2016 5 min lasīšanai

12 diena.

Pareizāk būtu teikt ka šī diena iesākās pēc pusnakts, Ap vieniem naktī saņemu ziņas no draudzenes Latvijā – kur vēl vakars – drusku pačatojam , jo miegs kaut kā nenāk. Arī pēc sarunas nevaru aizmigt. Tad ap 2 naktī sajūtu tādu kā vieglu šūpošanu. It kā lielas plaukstas mani turētu un tā viegli šūpotu no vienas puses uz otru. Kaut kā iedomājos vai šādi varētu just zemestrīci. Nodomāju uz aizmiegu. No rīta pie kafijas tases atveru datoru un redzu – otra draudzene atsūtījusi vēstuli – tāda satraukusies – zemestrīci juti?! Japānā bija stipra. Nu jā – ja tai brīdī būtu aizmigusi pat nejustu. Tātad tā tomēr bija vāja atblāzma no Japānas zemestrīces. Drusku neomulīgi.

Bet šodienas plānā man ir Bambusu parks, jāpaspēj atgriezties pirms lietus ko sola ap 15 un vakarā 18 ar saimnieci uz nakts tirgu ēdienus testēt.

Aizeju līdz autobusa pieturai – man rokā ir papīra lapiņa ar pieturu nosaukumiem maršruta abiem galiem. Izloku redzamu Bambusa parka pieturu un rādu šoferim. Jā , šeit es atkal varu norēķināties ar T money, kaut vieta atrodas blakus pilsētiņā. Braucam aptuveni 45 minūtes. Uzreiz aiz pilsētas robežas atkal esam uz tās pašas ātrgaitas šosejas pa kuru vakar atbraucu. Autobusā ir jāpiesprādzējas. Tā nu ātri vien esmu galā. Parka ieeja tieši pretī pieturai, bet esmu pusotru stundu par agru. Cauri pilsētai tek upe ar skaistiem , izkoptiem krastiem. Nolemju pastaigāties un pamedīt ar kameru kaut ko interesantu. Ieraugu tiltu pār upi no akmeņiem. Šeit nav kā spēlē ,,takeši pils'' akmeņi negrimst un es droši varu pāriet upi. Tālumā ieraugu zaļu gājēju tiltu, kas lokā paceļas pār upi. Kad sasniedzu tiltu, saprotu, ka vēl ir par agru griezties atpakaļ, un turpinu iet pa pretējo krastu tālāk. Sākas velo celiņš bet par cik tik agri te neviens nebraukā turpinu iet un ieraugu ielas pretējā pusē kapus. Lieli grezni ar pieminekļiem un kādu krūšu tēlu. Domāju kādas slavenības apglabātas, kā vēlāk noskaidroju – privātie vienas ģimenes senču kapi – Korejā tā esot tradīcija – veidot senčiem lielas un greznas kapu vietas, ja vien iespējams.

Tālāk sākas atkal lauki, un es greižos atpakaļ.

Ir jau laiks Bambusu parka apskatei. Pirmais pieturas punkts – muzeja ēka ar skatu platformu otrajā stāvā. Tur pat izsmeļoša fotoizstāde par bambusu izmantošanu sadzīves priekšmetu izgatavošanā kopš sešdesmitajiem gadiem.

Tālāk pēc kartes ir iespēja izvēlēties vairākas takas. Es izvēlos garāko apkārt parkam. Pēc neilga laika ieraugu pilnīgi negaidīti - bambusu meža vidū moderna mākslas galerija. Galerijas nosaukums Lee Lee. Bildes nebildēju - bet efektīgi - multimēdiju ,,gleznas'' - kustīgas un ar mūziku. Augšējā stāvā bambusi, taureņi, ziedi, ūdenskritums... Apakšējā stāvā klasiķu gleznu kopijas, kas pārveidotas – Mona Liza grūstošā pasaulē, Meitene ar pērļu auskaru, kas raud...Jā šis pārsteidza nesagatavotu. Tālāk dodoties pa taku ieraugu informāciju – te uzņemta filma – R-Point. Filma par Vjetnamas karu. Noskatīties krieviski var te http://doramatv.ru/r_point. Tālāk skatu laukums kur var pafotografēties ar ,,pandām''. Ir vairākas izejas uz blakus esošo tradicionālo ciemu ar kafejnīcām, bet es turpinu staigāt pa bambusu parku. Ceļā satieku vietējo bronzas filozofu. Mums pa ceļam...Un jau ejot laukā pretī nāk grupa vietējo. Kāda sieviete mani apstādina ar kārtējo jautājumu, no kurienes un kā patīk? Vai es zinot, ko Korejiešiem nozīmē bambusi – nu ja godīgi, nezinu gan. Korejieši sevi salīdzinot ar bambusiem – tik pat nelokāmi. Tagad es zinu. Ar to mana pastaiga šeit beidzas un varu atgriezties Kwandžo.

Kad esmu jau pilsētā saprotu, ka vajadzētu paēst ko siltu, jo līdz vakaram vēl tālu.

Tur pat blakus manam orientierim – Beauty Shop – nākošās durvis, maza ēstuve – ārpusē bildes ar cenām no 6000 līdz 70000 wonām. Eju iekšā ar cerību, ka man vismaz ēdienkarti iedos ar bildēm. Adžuma uz mani skatās, un es jau saprotu, ka angliski te neviens nerunās. Bildes arī vairs nav , ir tikai nosaukumi un cenas – saku mogojo čusejo. No šī vajadzētu saprast – ēst lūdzu, jo ko ēst nemāku paprasīt. Tai vietā lai dotu kādu ēdienkarti viņa man norāda vietu pie galda – telpa gan ir sadalīta uz pusēm – lielākā daļa zemie galdiņi ar sēdēšanu uz grīdas bez apaviem, vai gar malu rinda ar eiropiešu stila galdiem un krēsliem , kur apavi nav jānovelk. Ātri tiek nodotas komandas uz virtuvi pavārei, un kaut kas tiek cepts un gatavots. Atnes ūdeni, salvetes, irbulīši un karotes kārbiņā uz galda, man vēl speciāli atnes dakšiņu, bet es atmāju , ka nav nepieciešams. Un tad uz galda sāk rindoties daudzie mazie trauciņi ar piedevām, Metāla bļodiņa ar karstiem rīsiem , zivju šķīvis ar karstu ceptu zivi, un visbeidzot zupa, kas keramikas bļodiņā un paliktņa vēl turpina vārīties uz galda. Redzot šo ēdienu pārpilnību mani pārņem panika. Atceros pirms brauciena amerikāņu blogos lasīto , kā ārzemju tūristiem piestāda lielos rēķinus. Sāku kalkulēt galvā kādā cenu kategorijā viss šis iekļausies – tuvāk pie 6000 vai pie 70000? Palūdzu saimniecei vai rīsi jāliek zupā un vai nevar palīdzēt ar zivi? Jā rīsi zupiņā un kamēr samaisu, viņa ar apbrīnojami precīzām roku kustībā operatīvi izņem asakas un sadala zivi. Ar karoti tiek ņemts zupas rīsu maisijums un ar irbulīšiem virsū liktas piedevas. Tiku galā lieliski arī bez dakšiņas. Maltīte bija ļoti garda. Ēdiens viennozīmīgi nebija ass. Un rēķins par šo visu 6000 wonas. Biju pat vairāk kā patīkami pārsteigta.

Atgriezos mājās ap 15 , lietus sāka līt 16 un pieņēmās aizvien vairāk spēkā. Es jau domāju – kāda te vairs iešana uz nakts tirgu? Bet ap pussešiem Inhā uznāca pie manis augšā un vedināja iet – vīrs aizvedīšot ar mašīnu. Izrādījās , tas nav tas pats Malbo tirgus, kas blakus mājai , bet cits – tālāk. Pa ceļam autoostā savācam vēl 2 saimnieces draudzenes , kas atbraukušas no citām pilsētām, un vakara izklaides var sākties. Staigājam un vērojam, kas tiek tirgots. Gan ārstniecības augi, gan pārtika, gan amatniecības un rūpniecības preces. Tad saimnieki par kaut ko vienojas ar kādu Adžumu un mēs dodamies iekšā kafejnīcā kas kā izrādās ir starp divām tirgotāju rindām norobežota ar sienām, un tādu kafejnīcu te daudz. Aiziet pirmais aplis. Rīsu vīns makoli, kas ir balts kā piens , pirms lietošanas tiek kārtīgi sakratīts. Uzkodās tradicionālie ,,ielu '' ēdieni – Nosaukumus nezinu, bet tādas kā pankūku mīklas strēmeles uz iesma salocīts un sālsūdenī vārītas, saldo kartupeļu ripiņas mīklā un jauktu dārzeņu rullīši arī pannēti mīklā. Tālāk seko slavenās vistu kājas asā sarkanā mērcē. Kad visu esam notestējuši, saimniece saka ejam tālāk. Vēl brītiņu pastaigājam pa tirgu, nedaudz paskatāmies tā vakara mākslinieku priekšnesumu. Katru sestdienu kāds uzstājas, bet par cik šoreiz kāds mākslinieks taisa dīvainas performances ar krāsām , dubļiem un galā ar lauzni, uz liela zemē nolikta auduma gabala. Šis nešķiet saistoši. Mēs ejam tālāk, un sākas otrais aplis. Ieejam kādā citā ēstuvē. Te ir galdi ar elektrisko grilu. Vispirms tiek atnests kaut kas līdzīgs rīsu tumei. Pie sevis nodomāju, kad ar šādu izoderē kunģi, asie ēdienu tā nededzina. Tālāk galds tiek noklāts ar ļoti daudziem piedevu trauciņiem. Tad seko zuši, ko kafejnīcas darbiniece novieto uz grila un opeartīvi tur pat ar šķērēm sadala gabaliņos. Tur pat apcepam arī gliemežus , ko atnesa reizē ar piedevām. Ēšana ļoti vienkārša – paņem kādu no zaļajām lapiņām salātu vai kādu citu, un ar irbulīšiem krāmē – gabaliņu zivs vai gliemeža, tad visādas citādas piedevas pēc savas izvēles un tad mutē iekšā.

Kad esam paēduši, saimnieki samaksā un dodamies mājās vēl pa ceļam aizvedot Inhā draudzenes uz autoostu.

Vakarā vēl Inhā uznāk pie manis augšā saplānot nākošos dienu. Par cik internets ir ļoti lēns esmu ieslēgusi televizoru – uz tur rāda ziņās par iepriekšējā dienā notikušo zemestrīci Japānā un Ekvadorā. Redzot kartē sarkano līniju, ar kuru tiek attēlota zemes lūzuma līnija uz kuras notiek zemestrīces , saprotu, ka Koreju tas neskar, bet ir ļoti tuvu. Nav brīnums ka naktī to šūpošanos varēja just. Diena ir beigusies, dzirdu ka laukā plosās vējš un mēģinu iemigt.

Vakarā vēl Inhā uznāk pie manis augšā saplānot nākošos dienu. Par cik internets ir ļoti lēns esmu ieslēgusi televizoru – uz tur rāda ziņās par iepriekšējā dienā notikušo zemestrīci Japānā un Ekvadorā. Redzot kartē sarkano līniju, ar kuru tiek attēlota zemes lūzuma līnija uz kuras notiek zemestrīces , saprotu, ka Koreju tas neskar, bet ir ļoti tuvu. Nav brīnums ka naktī to šūpošanos varēja just. Diena ir beigusies, dzirdu ka laukā plosās vējš un mēģinu iemigt.