Kā mēs ar motociklu braucām apkārt Eiropai sauli meklēt

Elza Magone 26.04.2016 17 min lasīšanai 18 foto

Šī gada motosezonu es attaisnojošu iemeslu dēļ atklāšu tikai kaut kad vasaras otrajā pusē un mūsu kopīgais ikgadējais mēnesi ilgais motoceļojums pirmo reizi 10 gadu laikā izpaliks. Vīram motosezona nebeidzas nekad, bet pagājušā gada kopīgo motosezonu atklājām jau Lieldienu brīvdienās – izbraucām tepat uz dažām stundām līdz vienai netālu no mūsmājām esošai salai, Adelsö. Bija feini, redzējām desmitiem stirnu, lapsas, zaķus, vanagus un gājputnus atgriežamies. Drusku nosalām gan, bija tikai 2 grādi plusā, uzsniga un pat mani Arctic edition cimdi nepasargāja pirkstus no sastingšanas. Bet es nesūdzos – kopš mūsu 2012. gada motoceļojuma apkārt Eiropai es vairs nekad nesūdzos par aukstumu. Toreiz pie Seviļas nonācām tādā elles karstumā, ka es sev nosolījos – ja es neaiziešu ar sirdi, tad turpmāk vairs neviena pīkstiena par aukstumu, lietu vai sniegu. Bet visādi citādi ceļojums apkārt Eiropai bija dikti labs.

AIZBRAUC TUR, NEZIN KUR (Stokholma – Dānija – Vācija – Beļģija: 7.-10. jūlijs)

Mēs motoceļojumos visbiežāk dodamies bez maršruta un galamērķa, tāpat bija arī šoreiz. Nolēmām vispirms aizbraukt līdz Beļģijai, un tad domāt tālāk. Līdz Beļģijai tāpēc, ka šajā valstī esam nodzīvojuši četrus gadus un ļoti to iemīlējām. Pēc divu gadu prombūtnes gribējām aizbraukt un pārliecināties, vai kaut kas šajā ziņā ir mainījies. Zviedrijai, Dānijai un Vācijai vienkārši izbraucam cauri pa visātrāko iespējamo maršrutu, jo visu laiku bija vēss un lija lietus, tādēļ nebija iekāriena meklēt mazākus interesantākus ceļus un apskates objektus.

9.jūlija vakarā iebraucam Beļģijā un pa nakti paliekam vienā no savām mīļākajām vietām Valonijas reģionā – Dinantas pilsētā. Dinant ir maza pilsētiņa gleznainā vietā pie upes, klints pakājē. Vakarā paklaiņojam pa pilsētu un smuki pavakariņojam restorānā ar brīnišķīgu skatu uz izgaismoto cietoksni klints galā. Nākamā dienā rīta pusē pabraukājam pa romantiskajiem Valonijas ceļiem, kā to bieži darījām laikā, kad dzīvojām Beļģijā, un viss ir tieši tā kā palicis atmiņā – vientulīgi līkumaini ceļi caur mežiem un kalniem, ik pa laikam kāda pils vai cietoksnis, mazie ciematiņi, meža upītes, pie kurām piestāt un uz prīmusa uzvārīt tēju.

Pēc tam braucam uz Briseli, kur dodamies pa taisno uz Georges Henri ielu, kur nodzīvojām trīs gadus. Tur viss pa vecam, pat plakāts ”likvidācijas izpārdošana” mazajā mājas lietu veikaliņā kā stāvēja pirms trīs gadiem, tā stāv joprojām. Pie sava latīņamerikāņu amigo nopērkam garšīgākos durum kebabus pasaulē, viņš protams atceras pastāvīgos klientus un labi zina, kādu kuram mērci un piedevas. Nu tad līdz nākamai reizītei, à la prochaine, viņš saka uz atvadām. Turpat parciņā notiesājam savus kebabus un daudzi garāmgājēji teica – kungs, kundze, labu apetīti. Ehh. Dzīvojot Zviedrijā, bija jau gandrīz aizmirsies, ka cilvēki komunicē arī šādi.

SAULES NOGURDINĀTIE (Beļģija – Luksemburga – Vācija – Francija – Andora – Spānija – Gibraltārs – Spānija – Portugāle: 11.-26.jūlijs)

No rīta ēdam brokastis savā Briseles viesu namā un spriežam, kur doties tālāk. Tā kā atvaļinājums tikai sācies un priekšā vairākas brīvas nedēļas, nolemjam braukt gar krastu apkārt Francijai, Spānijai un Portugālei – gar Ziemeļjūru, Atlantijas okeānu un Vidusjūru. Vai arī otrādi. Apskatamies laika ziņās, ka pie Ziemeļjūras un Atlantijas okeāna laiks drausmīgs, negaisi un knapi padsmit grādi. Skaidrs, tātad jābrauc pulksteņa rādītāja virzienā – sākot no Vidusjūras. Visu nedēļu esam pavadījuši slapjumā un vēsumā, tādēļ gribas pārmaiņas pēc pasildīties saulītē.

Pa lietu fiksi braucam cauri Beļģijai, Luksemburgai un Vācijai uz Elzasas reģionu Francijā. Visu laiku līst un ik pa brīdim dabūjam arī pa kārtīgai lietusgāzei, un pēc kāda laika drēbes ir viscaur slapjas. Man jau tā kā gribas drusku pačinkstēt, bet tad benzīntankā ieraugu skatu – tādi paši slapji kā mēs, smaidīgi motoceļotāji ap gadiem 70, un sievietei līdzi kruķis. Divreiz vecāks un slims cilvēks ceļo ar kruķi bagāžā, bet es sūdzos, ka biksiņas un kājiņas slapjas.

Tiekam līdz Elzasas reģionam Francijā, stiprs lietus turpinās, tādēļ nolemjam mest mieru. Makdonaldā tiekam pie interneta un booking.com pasūtam istabu tuvākajā viesu namā, ko varam atrast. Ja mums būtu bijušas kādas cerības attiecībā uz viesu namu, tad varētu teikt, ka rezultāts pārspēja jebkuras no tām. Bet mums nebija it nekādu cerību, vienkārši gribējās atrast jumtu virs galvas kaut kur tuvumā. Mūsu viesu nams izrādījās kaut kas stipri vairāk – mazā ciematiņā 200 gadu vecs nams, kurā saimnieces ģimene dzīvojusi septiņās paaudzēs. Māja veca, bet viss ļoti gaumīgi restaurēts. No vakariņām diemžēl jāatsakās, jo tikko Makdonaldā esam piestūmuši ģīmīšus ar fastfood, bet no saimnieces piedāvātā welcome vīna neatsakāmies – gan vīns, gan maize un siers ir saimnieces darināti. Tā arī pavadām vakaru – ar vīnu (protams, ka ar welcome glāzīti bija par maz), kompānijā ar saimnieku suni un šķirstot vecus franču žurnālus.

Brokastīs mūs sagaida skaisti saklāts galds ar tradicionālo, saimnieces šorīt cepto Elzasas keksu, un saimnieka vārīto ķiršu un vīģu ievārījumu. Kamēr brokastojam, kājās sacelts viss ciemats, jo pazudis saimnieku suns. Meklēšanas darbos iesaistāmies arī mēs, līdz vainīgo atrod mierīgi guļam pie kaimiņa mājas – suns skatās lielām acīm un nesaprot, par ko tracis. Turpinām ceļu pa skaistiem tukšiem ceļiem un izbaudam motobraukšanai perfektu laiku – nav karsts, bet arī nelīst, kaut solīja. Vakarpusē atrodam kempingu un, kamēr slienam un iekārtojam telti, sāk smidzināt un drīz vien arī pamatīgi līt. Lietus nemitējas visu nakti.

No rīta ir viena laba ziņa – telts ir godam izturējusi un slapjuma tikai tik daudz kā no kondensāta, un sliktā ziņa – joprojām gāž lietus, tāpēc nekas cits neatliek kā gulēt. Ap vienpadsmitiem lietus beidzot piestāj, mēs lielā ātrumā novācam savu nometni un dodamies prom. Kādu laiku iztikuši bez lietus, nolemjam izmest mazu līkumiņu pa kalniem, bet tā izrādās kļūda, jo atkal līst kā traks un drīz vien esam galīgi slapji. Atmetam domu par Francijas pamatīgāku apceļošanu un GPS ievadam ātrāko maršrutu līdz Vidusjūrai, kur laikam taču jābūt labam. Kad liekas, ka šai dienai nu jau esam gana mērcējušies, metam mieru Cluny pilsētiņā pašā Burgundijas sirdī. Divzvaigžņu viesnīca galīgi nekāda, bet ēdiens un vīns izcils pat šādā iestādījumā, kā jau Burgundijā pienākas. Skatāmies pa TV laika ziņas un liekas, ka pasaules gals klāt – visu Franciju, izņemot pašus dienvidus, pārņēmuši negaisi, krusa, un Parīzē ir tikai 11 grādus silts.

Dārgas brokastis lētā Francijas viesnīcā izklausās pēc sliktas kombinācijas, tādēļ nākamajā rīta sapērkamies mazā pārtikas veikaliņā un Bastīlijas dienai par godu sarīkojam īsti karalisku brokastu pikniku ar tikko ceptiem kruasāniem un citiem gardumiem. Turpinām ceļu pa maģistrāli uz dienvidiem un aiz Lionas laiks strauji uzlabojas – sāk spīdēt saule, paliek karsts un drīz vien jau jāstājas meklēt visplānakās drēbes. Braucam nost no maģistrāles, lai izbaudītu skaistus skatus – mazus lauku celiņus, ciematiņus, vīnogulājus un aprikožu dārzus. Ceļmalā iegādājamies turpat blakus audzētas gardas un smaržīgas aprikozes.

Pa nakti paliekam kempingā netālu no kalnu ieskauta ezera. No rīta pārsteigums – labs laiks ir izbeidzies, atkal ir auksts un līst lietus. Ar steigu vācam nost telti un brokastu desas vāram uz prīmusa zem kokiem, lai galīgi nesaliedētos. Lietū un deviņos grādos turpinām ceļu. Aiz Mende pilsētiņas netīšām uztrāpam uz pasakaini skaistu kalnu ceļu daudzu kilometru garumā: caur Gorges du Tarn klintīm, gar upi un mazām romantiskām kalnu pilsētiņām. Arī pēc tam ceļi ir kalnaini un skaisti un galvenais – uzlabojas laiks, tādēļ atkal varam palikt lētā kempingā ar skaistiem dabasskatiem, nevis tērēties nekādai viesnīcai.

No rīta mostamies nevis, kā ierasts, no lietus pakšķēšanas pa telts jumtu, bet gan no tā, ka ir pārāk karsts un karsē saule. Beidzot! Uzņemam kursu uz Pirenejiem. Pēc aukstajām un lietainajām desmit dienām par karstumu un sauli (pagaidām) nesūdzamies. Ceļi skaisti, visapkārt saulespuķu lauki, ik pa laikam seni romantiski ciematiņi, bet ir pārāk karsts, lai stātos un kādu no tiem apskatītu tuvāk.

Pēcpusdienā iebraucam Pirenejos un sākums ir varen iespaidīgs – starp milzīgām stāvām klintīm vijas šaurs celiņš. Pēc tam skati paliek mierīgāki, bet tik un tā skaisti. Pa nakti paliekam kārtējā jaukā kempingā.

Mūsu lieliskajā kempingā zem kokiem no rīta ir tik patīkami vēss, ka nav vēlēšanās kaut kur steigties – lēnām brokastojam, dzeram vairākas kafijas un relaksēti pakojamies. Izbraucam cauri Andorai, nospriežam, ka tā gan ir viena dīvaina valsts – līdzīgas sajūtas kā Monako – liekas ārkārtīgi bezpersoniska vieta. Andorā uznāk lielais karstums, kas Spānijā ar katru stundu pieņemas spēkā – ārpus pilsētām 35 grādi, pilsētās vairāk. Pēcpusdienā sākam lūkot pēc kempingiem, bet šķiet, ka tos visus iekārtojuši kaut kādi sadisti – visi kempingi, ko redzam, atrodas klajās, saules nokaitētās vietās. Pa nakti paliekam Lleida pilsētā, kur par 35 eiro tiekam pie ļoti pieklājīga numura Ibis viesnīcā.

Rītu sākam ar gājienu uz netālu esošo motoveikalu, ar cerību iegādāties man kādu plānāku motoapģērbu – es savā biezajā motojakā sautējos nost un, pēc laika ziņām spriežot, šis ir tikai sākums. Veikalā tiekam pie apģērba un mums vēl iedod pamatīgu atlaidi – īstiem ceļotājiem pienākoties. Tikai atpakaļceļā uz viesnīcu bilde saliekas kopā – veikala īpašnieks, kas mūs apkalpoja, un veikalā pārdošanā izliktās grāmatas autors par Āfrikas apceļošanu ar motociklu ir viens un tas pats cilvēks. Žēl, ka tik vēlu noreaģējām un palaidām garām iespēju aprunāties ar patiešām īstu ceļotāju. Mēs uz viņa fona tādi ekskursanti vien esam, bet nekas, gan jau arī mēs kādreiz piepildīsim sapni par motoceļojumu apkārt pasaulei.

Turpinām ceļu, ir nežēlīgi karsts, līdz 39 grādiem, bet ar jaunajām drēbēm var izturēt. Tomēr par maziem lauku celiņiem nākas aizmirst – maucam pa maksas maģistrālēm, lai nav nekur jāstājas un jākarsējas. Pa nakti paliekam ļoti gaumīgā un romantiskā viesnīcā Buenavista netālu no Denia pilsētas, ar skaistu dārzu un baseinu. Lai arī ierodamies ļoti vēlu un baseinu teorētiski izmantot vairs nedrīkst, mums to tomēr atļauj. Silts vakars, zvaigznes, palmas – burvīgi! Šī ir viena no tām viesnīcām, par kuru tiešām vērts maksāt.

Dēļ lielā karstuma esam pieņēmuši agrās braukšanas koncepciju, lai vismaz no rīta varētu pāris stundas pabraukt pa pieņemamu temperatūru, tādēļ ceļamies jau septiņos. Mans vīrs ir izteikts pūce, savukārt es esmu sliņķis, kas varētu gulēt 18 stundas, ja man kāds ļautu, tādēļ celšanās atvaļinājumā septiņos no mūsu puses ir revolucionārs (vai izmisuma) solis. Diemžēl koncepcija izgāžas pašos pamatos – jau agri no rīta ir 32 grādi un dēļ agrās celšanās esam tā samiegojušies, ka jau pēc stundas stājamies malā pagulēt.

Pagulējuši, turpinam mizot pa maģistrāli 35 un vairāk grādu karstumā, līdz vakarpusē sasniedzam Almērijas provinci un apmetamies lauku mājā dabas parka vidū. Saskaņā ar ceļvedi, šis esot pēdējais Spānijas reģions, kur izbaudīt vientulīgas pludmales. Plumales mūs ne visai interesē, īpaši pēc tam, kad dienas svelme norimusi, tāpēc pēdējās gaišās stundas līdz saulrietam pavadam, apbrīnojot interesanto dabu: tuksnešainie kalni un krāsas ļoti atgādina Kanāriju salas. Vakarā uz terasītes dzeram vīnu, klausamies cikādēs un skatamies zvaigznēs un runājām gan par vienkāršām lietām (kosmoss), gan stipri sarežģītākām (laulības).

No rīta kārtīgi izguļamies, sagaidam lielu karstumu, un atkal pa maģistrālēm mūkam prom no karstuma (uz Spānijas dienvidiem, loģiski). Izbraucot ir 37,5 grādi, bet ceļš ved gar jūru, vietām ļoti gleznains, bet pats galvenais – vienā brīdī temperatūra sasniedz 27 grādus un var drusku atvilkt elpu. Pie Malagas temperatūra atkal pārsniedz 30 grādus, bet pirms Gibraltāra jau 39, un tas ir traki, bet pašā Gibraltārā gan cilvēcīgāka temperatūra.

Attiecībā uz Gibraltāru mūsu plāns bija tikai iebraukt uz brītiņu paskatīties mērkaķīšus, bet Gibraltārs mums no pirmā acu uzmetiena iepatikās tik ļoti, ka nolēmām palikt pa nakti. Viesnīcas atrašana gan izrādījās grūts pasākums – to bija relatīvi maz un tās pārsvarā bija neadekvāti dārgas un pārpildītas. Ar booking.com palīdzību, negaidīti tiekam pie 4 zvaigžņu Rock Hotel par saprātīgu cenu. Vakaru un nakts sākumu pavadām, staigājot pa Gibraltāru. Kā tik tur nav, kultūrslāņi un iespaidi kārtu kārtās dīvainā mikslī – vecās labās Anglijas sajūta tropu karstumā, veci mūri, palmas un ziedi, milzīgi tarakāni, visās malās britu karogi un karaliene skatās virsū no daudzajiem plakātiem, osta ar smukām jahtām, aktīva naktsdzīve, pa mašīnu logiem nez kāpēc skan dūdas. Un vēl lidlauks, kura skrejceļš šķēršo galveno ceļu, pa kuru ar transportlīdzekļiem iebrauc un izbrauc no Gibraltāra. Ir neforši dīvainas vietas un ir forši dīvainas vietas. Gibraltārs viennozīmīgi ir forši dīvaina vieta (ja noliekam malā politiku).

Pirmais, ko ieraugam pamostoties no rīta, ir mērkaķītis, kas no balkona ieinteresēti skatās iekšā pa mūsu logu un nav šaubu, ka, ja būtu vaļā logs, noteikti paviesotos mūsu istabā. Tikai sagadīšanās pēc balkona durvis mums pa nakti bija ciet, un dīvaini, ka viesnīcā neviens nebrīdināja par mantu atstāšanu uz balkona vai balkona durvju atstāšanu vaļā. Pēc brīža mūsu mērkaķītim pievienojas vēl vairāki, arī mērkaķmamma ar mazu mērkaķbēbīti.

Pēc Gibraltāra uzņemam kursu uz Portugāli. Ar šausmām konstatējam, ka jābrauc gar Seviļu, par kuru mūs brīdināja pat spāņu motoceļotāji, ka tajā peklē gan nevajagot rādīties. Bet cita ceļa nav, un dodamies peklē iekšā – vienu brīdi temperatūra sasniedza 41,5 grādus! Tas nav joks un neko tādu darīt es jums neiesaku Bet izturam un, iebraucot Portugālē, paliek arvien vēsāks. No benzīntankos sastaptajiem motoceļotājiem uzzinām, ka Faro notiek liels moto festivāls un uz brīdi apsveram domu pirmo reizi mūžā kaut ko tādu apmeklēt, ja jau reiz tepat blakus esam.

Vienā no benzīntankiem apstājamies īsā pauzītē un sākam sarunāties ar citiem motoceļotājiem, kas arī dodas uz festivālu – spāņiem un somiem. Spāņi prašņā somus par garo ceļu, un šie lepni stāsta ar un spāņi šos apbrīno. Es ar apbrīnoju somu dāmas – nu kā pēc vairākām nedēļām un tukstošiem kilometru aukstumā un slapjumā un pēc tam dedzinošā saulē un putekļos viņas izskatās tik sakoptas un viņu tērpi kā jauni? Es izskatos tā, ka pieklājīgākās viesnīcās administratori rauc degunu, mani ieraugot, un manas melnās drēbes ir izdegušas rūsganas. Mistērija atrisinās, kad spāņi intereses pēc sāk apstaigāt močus un skatīties spidometrus. Somu mocīšiem uz spidometra ir pāris simti kilometru un šiem nākas atzīt, ka jaunie moči šurp atbraukuši ar treileri un paši atlidojuši ar lidmašīnu. Šitais mums kaut kā nosita vēlmi doties uz festivālu, jo ja nu tur viss pilns ar tādiem pasaku stāstniekiem. Braucam vien tālāk un pa nakti paliekam sērferu iecienītā, vējainā, bet visādi citādi ļoti feinā kempingā.

Braucam pa Portugāli, priecājamies par ideālo, ne pārāk karsto laiku. Izbraucam cauri Lisabonai, pirmais iespaids ļoti simpātisks, tomēr nestājamies neko skatīt, bet domās piezīmējam, ka šī ir viena no vietām, kur atbraukt uz pāris dienām. Un tad pievakarē sasniedzam Sintru un mums aizbrauc jumts no noslēpumainās auras, skaistuma un romantikas. Sintra ir kā no pasaku grāmatām – miglainos zaļos pakalnos izkārtojušās senas pilis un eksotiski dārzi. Bijām domājuši tikai uzmest aci, bet ir skaidrs, ka šis būs viens no ceļojuma skaistākajiem piedzīvojumiem, tādēļ ar steigu norezervējam viesnīcu uz divām naktīm.

Vakarā dodamies sameklēt kādu ēstuvi, es esmu sasapņojusies par Itālijas virtuvi, vīram savukārt mīļākie ir indiešu ēdieni, bet neizdodas sameklēt neko – viss kā izmiris un visas ēstuves ciet. Vaicājam kādā bārā, vai viņi nezin, kur var paēst, un mūs laipni pavada no durvīm līdz durvīm, līdz indiešu-itāļu (?!) restorānam, kur garšīgi saēdamies un pēc tam dodamies uz viesnīcu, nepacietībā gaidot nākamo dienu, lai mestos iekšā Sintras brīnumu pasaulē.

Nākamajā rītā šoks – mūsu romantisko noslēpumaino Sintru ne atpazīt, to apsēduši tūristu bari. Sākumam izstaigājam Nacionālo pili (ir smuki) un tad dodamies uz viesnīcas numuru ēst saldējumu, gulšņāt un gaidīt, līdz noskries tūristu bari. Pēcpusdienā tiešām paliek mierīgāks un arī mēs uzsākam skrējienu pa Sintras apskates objektiem. Vispirms apmeklējam Monseratas eksotiskos dārzus un arābu arhitektūras stilā būvēto pili – ļoti patika un arī apmeklētāju pēcpusdienā bija ļoti maz. Un tad dienas skaistākais notikums – Quinta da Regaleira pils, tas atkal ir kaut kas nereāls no pasaku un fantāziju pasaules. Tā ir pagājušā gadsimta sākumā uzbūvēta gotiska stila pils un parks, kas ir pilni ar noslēpumainiem grotiem, alām, tuneļiem un citiem brīnumiem.

Nākamajā dienā vienkārši braucam, kur acis rāda, pa maziem smukiem ceļiem un izbaudam perfekto laiku – saulīte, viegls vējiņš, nekas cits pēc Spānijas karsēšanās mums nav vajadzīgs.

25. jūlijs aizsākas pilnīgi sviestaini – atkal ir karsts, nevaram atrast vajadzīgos ceļus, GPS nojūdzies un es esmu mega negarastāvoklī, jo ir mana dzimšanas diena un dzimšanas dienā es vienmēr esmu kašķis un ne savā ādā un mani droši var filmēt Snickers reklāmai, materiāla pietiks vairākiem klipiem. Vīrs labi zina drošu un gadu gaitā pārbaudītu dzimšanas dienas krīzes likvidēšanas stratēģiju: uzdāvināt neparastus auskarus no mana mīļākā Briseles art deco veikala, atrast īpašu viesnīcu un restorānu vai krogu ar garšīgu ēdienu, un lieta darīta.

Viss izdodas: apmetamies Casa das Penhas Douradas Design Hotel, kas ir perfekta – tā atrodas kalnainā apvidū, Serra da Estrela dabas parka vidū un viss šeit vērsts uz nesteidzīgu atpūtu un relaksāciju pie dabas. Istabiņas ir minimālisma stilā, no dabīgiem materiāliem, ar plašiem logiem un skaistiem skatiem uz apkārtni. Ir arī spa, bet viesnīcas restorāns ir izcils, vakariņas ir skaists pasākums ar šampanieti aperitīvā un pieciem gardiem ēdieniem. Kopsavilkums: vakars ir izdevies un dzimšanas dienas krīze pārvarēta, cacas izgājieni ar dizaina viesnīcām, restorāniem un rotaslietām ir beigušies un var normāli ceļot tālāk.

Pēdējo pilno dienu Portugālē atkal pavadam, braucot, kur acis rāda, pa smukiem ceļiem, īpaši gar Douro upi, līdz nonākam vietā, kur upe veido skaistu līci, Porto Antigo, kas skatu un sajūtu ziņā stipri atgādina Komo ezeru Itālijā, tikai daudz mierīgāku versiju. Joka pēc viesnīcā Douro Hotel Porto Antigo uzjautājam cenu un tā izrādās negaidīti sakarīga un mums pat piedāvā numuriņu ar brīnišķīgu skatu, tāpēc nolemjam savu pēdējo Portugāles vakaru pavadīt šajā skaistajā vietā. Vakariņas ēdam uz terases, ar skatu uz skaisto līci.

MĀJUPCEĻŠ (Portugāle-Spānija-Francija-Beļģija-Nīderlande-Vācija-Dānija-Zviedrija: 27.jūlijs – 7.augusts)

No rīta paēdam garšīgas brokastis un sadzeramies svaigi spiestu apelsīnu sulu, uzmetam pēdējo skatienu Porto Antigo un dodamies pa maziem skaistiem ceļiem tālāk. Laiks joprojām saglabājas brīnišķīgs – nav karsts un nelīst. Pēcpusdienā iebraucam Spānijā un uzreiz sajūtam atšķirību no Portugāles – Spānija liekas modernāka un eiropeiskāka. Pa nakti paliekam Vigo pilsētā, bet mūsu viesnīca nav pilsētas centrā, tādēļ tikai izmetam ar kājām mazu lociņu pa rajonu, līdz atrodam saldējuma kafejnīcu, un tad jau var doties gulēt.

Nākamajā dienā braucam gar okeānu tālāk, sākumā dikti priecājamies par okeāna skatiem, bet dienas laikā apnīk un vakarā, kad līdz pat vēlai naktij neizdodas atrast naktsmājas par sakarīgu cenu, sāku jau palikt kašķīga. Beigās paliekam it kā nekādā mazā viesnīcā Celeiro-Viveiro miestiņā, bet apkalpošana ir ļoti laipna, mocītim ir garāža un 50 eiro cenā ir iekļautas brokastis, kuras var dabūt jebkad – pat ja ceļas divpadsmitos un brokasto vienos, kā mēs.

Nākamajā rītā vispirms turpinām ceļu gar krastu, bet tas mums ir apnicis jau no vakardienas, tādēļ uz labu laimi griežam nost iekšzemē un bingo – tas izrādās ārkārtīgi skaists, ar wow faktoru, starp augstām klintīm, blakus upei. Izrādās, ka esam nejauši nokļuvuši nacionālajā dabas parkā Picos de Europa.

Pa nakti paliekam dabas parkā kolosālā kempingā El Cares, tas ir diezgan tukšs, skati kā jau kalnu dabas parkā, un mūsu telts vieta ir pie mazas upītes ar izgaismotu tiltiņu – romantika! Un turpat arī neliels krodziņš ar septiņiem galdiņiem, kur vakarā sanāk kopā visi kempinga apmeklētāji.

No rīta pabrokastojam sava ideālā kempinga krodziņā, klausoties kā bārmenis pilnā balsī, tas nekas, ka galīgi šķībi, sirsnīgi velk līdzi spāņu mīlas dziesmām. Dodamies tālāk, ceļi ar wow faktoru izbeidzas, bet tas nekas, jo tuvojas Pireneji, kur skaisti skati atkal ir garantēti. Vakarā nekādi nevaram atrast nakstmājas, pa maģistrāli pabraucam garām Pamplonai un griežamies iekšā visos nobraucamajos ceļos, bet neko nevaram atrast – ir jau gandrīz vienpadsmit vakarā un visi kempingi un viesnīcas vai nu ciet vai pilni.

Dusmīgi stūrējam atpakaļ uz Pamplonu un es esmu tā pārgurusi, ka nav vairs spēka neko meklēt un pa dārgo iečekojamies it kā lepnā viesnīcā ar nenormāli vīzdegunīgu personālu (viņus var daļēji saprast, jo es savās izdegušajās putekļainajās drēbēs un ar sarkanajām iekaisušajām acīm neizskatos pēc tipiska šīs viesnīcas apmeklētāja). Kā jau šādās viesnīcās pieklājas, mūsu motosomas uz numuru nes personāls un tas man uzlabo omu – mūsu somas ir tā nolipušas gan ar svaigākiem, gan vairākas nedēļas seniem odiem un mušām, ka šie ilgi domā, no kura gala tām ķerties klāt. Parasti mēs atsacītos no pakalpojuma un nestu paši, bet man bija dusma par attieksmi, tāpēc ļāvām šiem nest. Nabadziņi.

Numurā atverot ceļvedi, viss atkal rādās rožainā gaismā – tagad skaidrs, kāpēc nevarējām atrast naktsmītni un nācās griezt atpakaļ un palikt tipiskā ”glaunā” viesnīcā, no kurām parasti izvairamies. Pamplona! Kā es varēju aizmirst! Šeit taču risinājušies mana elka, Hemingveja, romāna ”Un saule lec” notikumi. Un kafejnīca Irunja, kurai romānā ir nozīmīga vieta un kurā Hemingvejs ir pavadījis daudz laika, ir piecu minūšu gājiena attālumā no mūsu viesnīcas!

No rīta esmu tā satraukta par gaidāmo Irunjas apmeklējumu, ka pamostamies necilvēcīgi agri (ap pusdeviņiem) un pēc ātrām brokastīm jožam uz Irunju. Es biju gaidījusi tūristu ielenktu muzeja tipa iestādi, bet patiesībā izrādījās pavisam savādāk – kafejnīca bija gandrīz tukša, tajā bija vien daži kolorīti apmeklētāji, kas malkoja rīta kafiju un lasīja avīzes. Viss interjers bija saglabāts kā Hemingveja laikos un mēs bijām vienīgie tūristi – atmosfēra bija neticami autentiska un izcila!

Pēc tam vēl aši izstaigājam Pamplonu, es vietējā grāmatnīcā iegādājos ”Un saule lec” un dodamies tālāk, iekšā Pirenejos. Pirenejos, kā jau tam jābūt, brīnišķīgas ainavas. Kempingu sākam meklēt jau agri, ap pieciem, bet tie visi ir kaut kādi šausmīgi pārpildīti un pārāk civilizēti, tāpēc meklējumos paiet daudzas stundas. Pārāk nesūdzamies par ieilgušo braucienu, jo maigā pievakares gaisma ir kā radīta skaisto skatu baudīšanai. Īpaši skaisti ir uz Spānijas un Francijas robežas, kur augstu kalnu ieplakā ganījās dzīvnieki, kā tādā Ēdenes dārzā. Beidzot, jau pa tumsu, atrodam kempingu, kas mūs apmierina (nav pārpildīts un ir pie dabas), uzbūvējam telti, iedzeram pa dežūraliņam (jo kā tad savādāk var zināt, ka ir atvaļinājums) un pēc pusnakts dodamies pie miera.

No rīta nesteidzīgi apēdam brokastu omleti kafejnīcā un dodamies iekšā Francijā. Braucam pa Bordo reģionu un kaut kā neuzrunā – nekāda īpašā skaistuma nav, bet tūristu ārprātīgi daudz. Nošokējamies par kempingiem – tie ir nenormāli lieli un pārpildīti līdz pēdējam, visi cilvēki viens otram uz galvas. Pēcpusdienā iepērkam produktus vakariņām un daudzas stundas meklējam kempingu. Neko labu neatrodam un kad satumst, nākas ņemt tādu, kāds ir – milzīgu un pārpildītu. Šajā ceļojumā mums ir veicies ar tukšiem kempingiem ārkārtīgi skaistās vietās, tāpēc kontrasts ir nepatīkams, bet neko darīt. Kronis visam ir dušu un tualešu telpas apmeklējums, eju tur jau pa tumsu, un pārsteigums – sievietēm un vīriešiem tās ir kopīgas. Turklāt tās ir ļoti netīras. Zobus tīru plecu pie pleca ar gandrīz pliku ne-franču izcelsmes francūzi un brīnos, kā viens cilvēks šī procesa laikā var no sevis izdabūt tik daudz dažādas skaņas. Pēdējais piliens – pustumšajā nelielajā telpā skaļi dūkdama ielido milzīga maijvabole, un tad gan es ņemu kājas pār pleciem. Sveši pliki trokšņaini vīrieši vēl ir ok (ja kas, es viņam zobu pastu acīs iespiedīšu), bet milzīgi insekti viennozīmīgi ir ārpus manas komforta zonas.

Nākamajā rītā iztaisamies un mēģinam braukt pa smukiem ceļiem, bet kaut kā neizdodas tādus atrast – viss diezgan viduvējs un tūristu pārņemts. Vakarā atkal sapērkam pārtiku un mēģinam atrast kempingu, bet neizdodas. Nospļaujamies un dodamies uz tuvāko lielo pilsētu – Nantes – ar domu palikt viesnīcā. Nolemjam izmēģināt B&B ķēdes budžeta viesnīcu. Mūsu numurs izrādās lēts un piepīpēts, bet samainīt uz nepiepīpētu neesot iespējams – kādu numuru sistēma piešķir, tāds arī ir. Neko darīt, sadzeramies vīniņu un tad jau var iesmiet, ka progress tomēr ir, jo šajā kempingā vismaz dušas ir tīras, nelido maijvaboles un nestaigā riņķī pliki svešinieki.

Nākamajās dienās turpinām virzīties uz māju pusi. Normandijā apmeklējam slaveno Sanmišela klosteri, to esmu vēlējusies jau gadus piecus vismaz. Klosteris atrodas uz klinšainas salas Atlantijas okeānā apmēram kilometru no krasta un atkarībā no tā, vai ir paisums vai bēgums, tas var izskatīties ļoti dažādi – gan pilnībā ūdens apņemts, gan smilšu pludmales vidū. Tas ir ārkārtīgi populārs tūrisma objekts un varu iedomāties, cik ļoti pārpildīts tur ir ”normālā” laikā, bet mūsu apmeklējuma laiks bija ideāls – jau pēc pusnakts un tur gandrīz nebija cilvēku. Varējām izstaigāt seno klosteri gandrīz pilnīgā vientulībā, un izpalika neizbēgamā suvenīru iegāde, uz ko es vienmēr šādās vietās iekrītu, bet šoreiz viss bija ciet. Paveicās un redzējām, kā izmainās ainava paisuma ietekmē – klosterī ieradāmies, kad apkārt bija smilšu pludmale ar dažām peļķītēm, bet prom dodoties salu jau ieskāva ūdens.

Nākamajā dienā dodamies uz Caen pilsētu, kur ierīkots D-dienai veltītais Miera muzejs (D-diena ir operācija ”Neptūns” Otrā pasaules kara laikā, kad Vācijas okupētajās Francijas teritorijās no gaisa un no jūras puses izcēlās Sabiedroto karaspēki un tam bija izšķiroša loma Sabiedroto uzvarā par nacistisko Vāciju). Muzejā pavadījām vairākas stundas. Secinājām, ka šis tas atspoguļots ne tā kā mums patiktos, bet kopumā atstāja vajadzīgo iespaidu. Pēc tam devāmies uz vienu no D-dienas pludmalēm: Omaha beach, kur notika vislielākā Sabiedroto slaktēšana – viņus tik laida ārā no kuģiem un vācieši viņus no krasta apšāva. Tagad – parasta pludmale, ģimenes atpūšas, kioskos tirgo hotdogus.

Visos motoceļojumos parasti kaut kā pats no sevis pienāk brīdis, kad sajūtam – pat ja ir vēl dažas liekas brīvas dienas – viss, šai reizītei pietiks, vairs nemeklēsim apskates objektus un smukus ceļus, laiks doties pa taisno mājās. Šoreiz tāds brīdis bija D-dienas pludmales. Nākamajā rītā pēc to apmeklējuma sapratām, ka tagad braucam mājās. Nu un tad braucām ar – vienā dienā cauri Francijai, Beļģijai, Nīderlandei, Vācijai un Dānijai, līdz divos naktī pēc 1570 kilometriem nokļuvām Zviedrijā, Malmē. Un tad jau nākamajā dienā pieveicām mazo astīti līdz šī brīža mājām Stokholmā.

Kopumā vairāk kā 13 tūkstoši kilometru, bet stāsts jau nebija par to

P.S. Vairāk par mūsu ceļiem un neceļiem manā blogā elzatravel.com.