Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 11. diena
|
Guna Miķelsone
|
11. diena - ierašanās Kwandžo
Par ik iepriekšējās vietās diezgan malīijos meklējot naktsmāju adreses, tad šoreiz ir sarunāts ka Kwandžo mani sagaidīs autoostā. Tā ka ar mierīgu sirdi atvados no saimnieces un dodos uz autoostu. Pa ceļam eju garam skolai. Skolotājs stāv pretī skolas vārtiem un daudzi vienādās formās tērpti jaunieši vidusskolnieku vecumā straumē plūst uz skolu. Kad esmu tikusi skolai blakus – nedaudz samulstu. Filmās ir redzēts, bet kaut kā iedomājos ka tas ir nedaudz pārspīlēts. Bet reāli redzu kā viens puisis smuki pirkstgali uz trotuāra apmales un smuki ar plaukstām pret skolas pagalma asfaltu taisa atspiešanos. Daži skolasbiedri stāv un vēro. Skolotāju ātrumā nepiefiksēju, bet skaidrs , ka kaut ko viņš ieraudzīja par ko sodīt. Nu jā ...paskarbi. Bet katrai tautai savas audzināšanas metodes. Varbūt labāk disciplīna jaunībā nevis visatļautība visu dzīvi.
Dodos tālāk. Uzmeklēju savu iekāpšanas platformu un dodos ceļā. Ceļa gabals Līdz Degu – tas pats kas šurp braucot, bet aiz Degu pagriežamies rietumu virzienā. Gar ceļa kreiso malu slejas kalnu masīvs, ko braucam daļēji pa līkumotu autostrādi, pa daļai caur tuneļiem. Labajā pusē te augstāk , te zemāk paliek plaši lauki ar daudzām segtajām platībām.
Brauciens ilgst nedaudz vairāk par 3 stundām. Autobuss ir vēl komfortablāks par iepriekšējo, un atkal pustukšs.
Autoostā mani sagaida mana nākošā naktsmāju saimniece Inhā. Zinu , ka viņa nerunā angliski, bet mēģinu viņai paskaidrot, ka man vispirms jānopērk biļete uz Seulu, un tikai tad būšu gatava pamest autoostu. Viņa mani pavada līdz kasei. Es uzrakstu datumu, galamērķi, un izbraukšanas laiku. Pie kases Inhā pārbauda ko esmu uzrakstījusi un kaut ko paskaidro kasierei. Operatīvi saņemu biļeti , un varam doties uz pilsētas autobusu. Pilsētas autobusā viņa uzrunā jaunu meiteni, kas savukārt uzsāk sarunu ar mani skaistā angļu valodā. Šo to noskaidrojam , par manu maršrutu. Viņa pajautā no kurienes es , un vai man ir Facebook konts. Iedodu viņai savu vizītkarti. Viņa stādās priekšā – Diāna , kā princese. Vēlāk viņa jau ir mani uzaicinājusi draudzēties un izrādās viņa ir angļu valodas skolotāja. Tā arī vēl neesmu noskaidrojusi vai viņa manu saimnieci pazina pirms tam. Toties man Facebook ir atzīmētas dažas vietas, ko viņa rekomendē Kwandžo apmeklēt.
Kad izkāpjam no autobusa savā pieturā pie Malbo tirgus, un dodamies uz savu šķērsielu, Inhā manu uzmanību pievērš lielam veikala reklāmas uzrakstam uz ielas stūra – Beauty Shop – te mums jānogriežas, Man šīs uzraksts jāatceras. Izrādās pēc pavisam neliela gabaliņa ir vajadzīgā māja. Ieeja atkal ir nevis no ielas bet no tāda kā iekšpagalma. Vienai būtu atkal grūti atrast. Paldies , ka mani sagaidīja. Man tiek ierādīts ēkas otrais stāvs. Te ir 3 guļamistabas – kopēja virtuve, viesistaba ar televizoru un tualetes dušas apvienotā telpa. Bet par cik es esmu viena un citu viesu nav – varu justies pavisam netraucēti. Ir nolikti pārtikas krājumi – tostermaizes ar smēriem, olas , eļļa, ramjons, kafija, un pat slavenās sejas maskas. Arī dušas telpā ir viss nepieciešamais. Par cik iepriekšējā vietā nebija skaidrs , vai laukā drēbes izžūs , nemazgāju. Tagad ,,sarunājam'' ka vispirms jāizmazgā drēbes. Un šī sarunāšana arī notiek stilīgi – viņa piezvana savai meitai kas studē Seulā. Es izstāstu savu vajadzību angliski un meita mātei pārtulko. Visi laimīgi!
Vēl pajautāju kur tuvākā aptieka, un rādu savu iepriekšējā dienā sāpīgi saulē apdegušo kaklu. Inhā tur pat viesistabā no plauktiņa paņem pudelīti un sniedz man. Izrādās pret apdegumu krēms ar jauku atvēsinošu efektu. Iespējams ka iepriekšējās karstajās dienās vēl kāds viesis bijis apdedzis. Nevarēja taču viņa zināt , ka es atbraukšu tāda apdegusi.
Kamēr drēbes mazgājās pie mums operatīvi tiek atsaukta Inhā dēla draudzene , kas tepat blakus universitātē mācās. Ar viņas palīdzību tiek saplānots ko skatīties nākošajās 2 dienās. Un kā līdz šīm vietām aizbraukt. Izstāstu arī savu vēlmi patestēt Korejiešu ēdienu ar kādu, kas kaut ko saprot no vietējās virtuves. Vēl man acīs iekrīt uz virtuves krāna uzmaukta ,,dušiņa'' ko viegli var pārveidot no strūklas par skalojamo dušu. Jautāju , kur tādu var iegādāties. Izrādās tepat pie Malbo tirgus ir saimniecības preču veikals.
Kad viss norunāts , dodos apskatīt vietējo apkārtni, lēni, bez steigas piefiksējot orientierus mājupceļam uz un no autobusa pieturas.
Par cik mana hroniski slimā potīte no visām šīm aktivitātēm pat ar elastīgo saiti cieš, nolemju tomēr ieiet pa ceļam ieraudzītajā aptiekā. Tur vecāks vīrs aiz letes un pie kases sieviete vidējos gados. Pirmais kas ienāk prātā pajautāt vai viņi runā angliski. Tā kā nekādas atbildes nav – Rādu savu nosaitēto potīti un saku – apajo – sāp. Te arī bez angļu valodas sirmajam vīram skaidrs ko man vajag. Dod man plāksterus pret sāpēm un saka – tas jau nebija angliski. Nu jā. Saku korejiski paldies samaksāju un atvados.
Netālu no mājas atrodu skaistu skvēru, kur zied daudz rododendru, un izklaidējas vecie ļaudis. Nepareizi būtu teikt – sildās saulītē, jo viņi ir satupušies ēnā vairākās skvērā izvietotās nojumītēs , lapenītēs.
Izeju vēl caur Malbo tirgu. Nopērku gurķus un ābolus. Atrodu virtuves dušiņu veikalā – tikai 2.600 wonas par dārgumu, ko es Latvijā tā arī savai virtuvei nevarēju atrast. Izrādās šis brīnums ražots Austrālijā.
Dodos mājās , piezvanu pie vārtiem un kad Inhā mani ielaiž , parādu , kā man veicies tirgū un uzcienāju viņu ar āboliem. Kamēr esmu dušā, dzirdu, kā durvju kods nopīkst kādam ienākot un izejot. Vēlāk redzu – mana jaukā saimniece man nolikusi dārzeņu mizojamo nazīti – cik mīļi!
Tā nu cīnoties ar ļoti lēno internetu mēģinu salikt bildes datorā. Esmu brīdināta ka rīt ap 15 sāks līt lietus , tāpēc Bambusu parka apskate jāsāk agri , lai pirms lietus atgrieztos. Vēl viena diena beigusies.