Manas pāris dienas Pleskavā
|
Indulis Bumbieris
|
Noslēpumaina un nezināma ir palikusi daudziem mūsu zemes iedzīvotājiem Krievzeme nav tik vienkārši aizbraukt un apmeklēt šīs zemes skaistākās vietas,
Autobusu satiksme Alūksni ar Pleskavu savieno jau vismaz savus 20 gadus. Lielvaras ir sadalījušas valstis bet parasti cilvēki, kuriem radi vienā vai otrā pusē vienmēr ir bijuši ķīlnieku lomā. Pēc dažādu formalitāšu kārtošanas, lai tiktu pie vīzas arī mums izdodas iesēsties autobusā, kurš mūs no Alūksnes nogādās līdz Pleskavai. Autobusa šoferis ir ukrainis kurš runā ar visiem, ko paņem līdzi ceļā un ir skaidri redzams ka viņa vienīgais rūpals nav tikai pasažieru vizināšana. Kādu brīdi mēs autobusā bijām vienīgie pasažieri, kuri brauca vispār līdz gala punktam, līdz pusceļā līdz robežpunktam iekāpa tantuks kurš brauca pie meitas kura dzīvo Pleskavā. Asfalta ceļš vijās līkumu līkumiem, garām pazibēja lauku sētas pļavas un meži, jo tuvāk braucām robežai jo autobusu sāka arvien vien vairāk kratīt un ceļa kvalitāte arvien vairāk pasliktinājās. Šoferis ar tantuku turpināja runāt visa šī ceļa garumā aprunāja kopējus draugus paziņas politiķus iekārtas kuras tik ļoti traucē dzīvot. Galu galā šoferis bija tik zinošs un saprotošs cilvēks ka taisni vai jābrīnās. Laipns mūsu pašu zemes robežsargs sagaidīja mūs pie mūsu zemes vārtiem uz plašo lielzemi, Tā kā šoferis ne pirmo gadu braukāja pāri robežai tad tūlīt sāka sarunu un aprunāja gan savus draugus gan paziņas gan kaimiņzemes robežsargus kuri iepriekšējās dienās esot viņu lamājuši par to ka tik ātri braucot jo robežpunktu atverot stundu vēlāk.
Viņš ir mans drauga dēls, īsts Latvijas pārstāvis taisni tādam arī robežsargam ir jābūt: skaidroja šoferis tantukam un mums.
Es tak viņiem saku lai tās bedres beidzot nolīdzinot, es pats granti klāt pievedīšu tik cik vajadzēs man pašam tās godavārds netrūkst. Kamēr es te stundu stāvu tikmēr tās bedres vismaz varu aizlīdzināt. Jāsaka ka bedres tiešām bija tādas ka zobs uz zoba neturējās.
Tu tak mani lamāt netaisies? šoferis prasa krievu robežsargam, kurš atnācis paskatīties cik tad īsti to braucēju ir. Tavs kolēģis mani gan vakar nolamāja un ko tad es vainīgs ka jūs savu darbu nevarat sākt ātrāk? man tak cilvēki tāpat gaida un prasa kāpēc tik ilgi stāvam. Jādomā ka šoferis pa visu sūkstījās lai līdzbraucējiem nebūtu garlaicīgi, mūsu prāt izdevīgāk viņama pašam būtu izbraukt ap septiņiem un laikā būtu gan pie robežas gan galapunktā.
Galu galā arī kaimiņzemes robežsargi atvēra savus vārtus un autobuss zvārstīdamies iebrauca kontrolpunktā. Šoferis sāka no gala stāstīt par to ka viņš ar savu autobusu braucot 5 dienas un tad 2as remontējot un tas ir tikai tāpēc ka jums te bedres visās malās. pārskatot autobusu gan no iekšpuses gan ārpuses robežsargi tikai māja ar galvu ka nu tā tas reiz esot.
Mūsu hamnitārās vīzas bija derīgas tikai nedaudzas dienas lielajā zemē, robežsargi laipni aicināja palikt kaut vai mēnesi ja vēlamies. Manis kā padomju produkta krievu valodas zināšanas bija pietiekamas lai paskaidrotu mūsu mērķus un vēlmes ja reiz Krievzemi apmeklējam. Es tiešām nezināju ka Jūs krieviski runājat šoferis kā atvainodamies man teica un es domāju ka gados jauni cilvēki jau krieviski nesaprot.
Aiz robežpunkta strauji izbeidzās asfaltētais ceļš un autobuss sāka kulties un kratīties par īstiem arumiem. Aiz loga manījām vairākas nolaistas un sagruvušas koka ēkas parādījās neliels vagoniņš ar lielu izteikti uzrunājošu uzrakstu veikals Latviešu un Krievu valodās. Tūlīt aiz robežas autobuss piebremzēja un tajā iekāpa daži skolēni kuri devās uz skolu netālajos Lauros. Vairākums pasažieru sakāpa robežas otrajā pusē tie bija cilvēki kuri strādāja vai mācījās Pleskavā un pateicoties šai satiksmei varēja doties savās ikdienas gaitās.
Lai ka gaitā braucot skati mijās pļavas ar koptiem laukiem kuri bija nodzeltējuši glīti apstrādāti lauki kuros varēja manīt jaunos dzinumus.
Smilšains ceļš mijās ar bedrainu asfaltu, līdz iebraucām nelielā ciematā kuru sauca par Lauriem, arī šeit autobuss apstājās lai uzņemtu pasažierus.
vislabākie ciemiņi ir tie, kuri aizbrauc ātri vienu dienu paciemojas un nākamajā jau prom: šoferis saka tantukam kurš nosēžas priekšējā sēdeklī. Abi sāk krietni bazarēt par visu par dzīvi par to kāda tā tagad un kāda tā bijusi ir agrāk. Tā kā mani uzskati gan ir krietni vien progresīvāki un es tam visam nepiekrītu tad dažbrīd tas jau sāk besīt.
Savus 15 kilometrus autobuss brauca pa zemes ceļu kurš bija izskalots bedrains vai vienkārši nelīdzens un cik cilvēki tika stāstījuši tāds tas pa lielam ir bijis vienmēr.
