Tālo Austrumu ekspedīcija VI. Kā es braucu Ziemeļkoreju lūkoties

IMPRO CEĻOJUMI 25.04.2016 13 min lasīšanai 20 foto

Kubas sociālismam jau tiek dzītas pēdējās naglas zārkā, tāpēc ir īstais brīdis, lai kāptu lidmašīnā reisā uz Phenjanu un dodos uz pēdējo patieso komunisma citadeli, iespējams, visnoslēpumaināko, visabsurdāko un vissirreālāko valsti uz planētas - Ziemeļkoreju.

Ziemeļkorejas nacionālās aviokompānijas Air Koryo lidmašīna nav diez ko cildena, padzīvojis AN modelis, toties lepni nolaižos Phenjanas lidostas Terminālā Nr 3. Tiesa visapkārt paveras tikai viena lidmašīna, kas kaut kur šodien izlidos, tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc tik tukšai lidostai vajadzīgi trīs termināli, ja daudzām lielām lidostām parasti pietiek tikai ar diviem.

Lidostā mani sagaida vesela armija lidostas darbinieku visi kā viens furaškās, atsaucot atmiņās bērnības gadus Padomju Savienības pēdējā stundiņā. Tam seko stingra robežas pārbaude, kur tiek izpētīts, gan kameras, gan telefona, gan planšetes saturs. Dzirdējis esmu, ka lielas kameras un kameras ar GPS funkciju mēdz pat uz laiku atņemt un Ziemeļkorejā nelaiž iekšā, atdodot tās tikai atpakaļ lidojot. Mana elektronika izgāja pārbaudi, bet Bradt ceļvedis, kuru paspēju palasīt tik uz vienu stundiņu, gan ne, tas tiek konfiscēts man uz visiem laikiem. Izrādās Bradt ceļvedi, kas parasti ir uzrakstīts konkrētai valstij draudzīgā un tolerantā stilā, varasiestādes pasludinājušas par grāmatu non grata un iekļāvušas melnajā sarakstā. Uz jautājumu - kāpēc tā, saņemu atbildi, ka grāmata satur melīgu informāciju, bet ko tieši, to nepaskaidro. Laikam grāmatas autors pienācīgi nesajūsminājās un histēriski nespiedza par Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR). Rezultātā mans gids dabūja pildīt lērumu ar papīriem par konfiscēto ceļvedi, kas prasīja vismaz 10 minūtes. Te viss ir nopietni. Ziemeļkorejā nepatika valda arī pret kārtīgiem kristiešiem, jo tie nelieši lūk atbrauc ar savu Bībeli un speciāli to atstāj viesnīcā tādējādi cerot sajaukt galvu "mūsu tautiešiem" un novērst domas no darba un vadoņu apbrīnošanas. Jau pirmajās ceļojuma minūtes gids noprasa vai man tiešām, tiešām nav Bībeles līdzi.

Sagaida mani šoferis un veseli divi gidi - jauka dāma, kas tiešām varētu būt gide, protams, attiecīgu valdības instruktāžu un sagatavošanu izgājusi, un it kā patīkams un asprātīgs vīrietis, kas izskatījās vairāk pilda čekista funkciju, jo nenormālā sociālās iekārtas un Ziemeļkorejas apbrīnošana, dzelžaina likuma ievērošana un tāda personiska stingrība pret visu ceļojuma laikā regulāri izpaudās. Čekists nudien bija nozombēts līdz kaulam un sirds dziļumiem. Runāja par saviem prezidentiem kā par Dieviem, kas izcīnījuši neatkarību no ļaunajiem japāņiem, sakāvuši vēl ļaunākos amerikāņus un pacēluši valsti no drupām līdz nezin kādam tur augstam līmenim. Tā vien gribējās pateikt: "Ko Tu vecīt tur gvelz" - Jūsu zeme visu laiku kļaņčī pasaulei pārtiku un tas tā saucamais augstais līmenis ir tāds pats kā nabadzīgai Āfrikas banānu republikai, kamēr Dienvidkoreja, kas bija mazāk attīstīta pirms un pēc Korejas kara, tagad IKP ziņā uz vienu cilvēku apsteidz Kima zemi veselas 35 reizes!!! To lūk es saucu par attīstības līmeni. Daudz, ko gribētu šiem ļaužiem pateikt, bet nevaru, pirmkārt, esmu tūrisma firmas pārstāvis un profesionālu nolūku dēļ to nevaru darīt, otrkārt, žēl būtu viņus ar augstu dušu apliet, un treškārt, jēgas no tā nav nekādas, visdrīzākais tikai sabojātu attiecības, jo vieglāk bērnam būtu ieskaidrot kvantu fiziku, kā Ziemeļkorejas čekistam, ka viņa valsts ir atpalikusi zeme ar ķertu vadoni. Turklāt labi vien, ka noturējos un paklusēju, jo vēlāk pamanīju, ka viņam ir mazs diktafons visur līdzi. Vispār zelta padoms un galvenais moto apmeklējot Ziemeļkoreju ir "ja nav kaut, kas labs, ko teikt, tad vislabākais ir turēt muti ciet". Kaut kāda kritika vai nievājoša attieksme par valdošo iekārtu, tās politiku un "demokrātiju", valdošo Strādnieku partiju, Čučhe ideoloģiju, Ziemeļkorejas cilvēkiem un tās cīņām Korejas karā ir tabu, un pasargi Dievs, ko neglaimojošo pateikt par kādu no tās līderiem Kimu Ir Senu, Kimu Čeniru vai Kimu Čenunu, tad ļoti nopietnas problēmas tūristam un arī gidiem ir garantētas. Jebkurš var būt maskējies kā valdības spiegs, tāpēc šeit izteiciens "klusēšana ir zelts" iegūst pilnīgi burtisku nozīmi. Tāpat tabu ir kaut ko stāstīt un komentēt par Dienvidkorejas sadzīves un ekonomiskiem apstākļiem, kā arī Ķīnas reformu un kapitālisma ekonomikas modeli. Mana kļūda bija piedāvājums parādīt bildes ar Seulas vēsturiskajām pilīm, kas ir nozīmīga daļa no korejiešu mantojuma. Vajadzēja redzēt šo sejas izteiksmes, kā spoku ieraudzījuši. Šie nekad mūžā nav redzējuši nevienu mūsdienu Dienvidkorejas fotogrāfiju un viņiem kā gidiem nav ne mazākās intereses redzēt kā izskatās korejiešu kultūrvēsturiskais mantojums otrpus robežai. Ar fotografēšanu Ziemeļkorejā ir skarbi. Vispār atsaucoties uz Bradt ceļveža izpēti vairāku gadu garumā, tas ir nedaudz atkarīgs arī no politiskās situācijas uz to brīdi un arī gidiem, cik viņi ir atvērti un pretimnākoši. Mana pieredze domāju bija no stingrā gala, jo jau pašā sākumā saņēmu norādes, lai sekoju visām gidu norādēm par fotografēšanu un etiķeti, ja negribu problēmas un sagraut attiecības. Vislabāk man patika čekista teikums, ka es brīvi varu bildēt visu un visur, tikai pēc tam tiek uzskaitīts saraksts ar lietām, kas nekvalificējas šajā bildēšanas brīvībā. Visu garo sarakstu neuzskaitīšu, bet divas visbūtiskākās kategorijas ir visu veidu armijas personas un militārās celtnes, tai skaitā arī policisti un daudzie check point punkti uz ceļiem, un otra lielā "NO-photo" grupa ietver visu, kas nelāgi ataino vai diskreditē Ziemeļkoreju un tās nabadzību. Cilvēkus, kas nav uniformās, it kā brīvi varot bildēt, ja vien viņi piekrīt, bet arī šeit vārdam "brīvība" ir ļoti nosacīts jēdziens un, galvenokārt, es saņēmu noliedzošu atbildi ne jau no paša cilvēka, bet gan no abiem gidiem. Jāatzīst, ka ar slepeniem, nelegāliem kadriem neiet šeit tik viegli, jo visu laiku tieku novērots. Ja gidi pamana, ko nelegālu vai neglaimojošu bildējot, tad pieprasīs izdzēst un tam sekos vēl pastiprinātāka uzmanība. Grupā droši vien ir vieglāk uzņemt kadrus "pa kluso" ar skaudrākām Ziemeļkorejas ainām, nekā individuālā braucienā, kur trīs acu pāri pastiprinātu uzmanību velta katrai manai kustībai. Ņemot vērā, ka pat Padomju Savienības provincē, viesnīcā "Latvija" tika noklausītas sarunas un izspiegoti ārzemnieki, visdrīzākais arī šobrīd rakstot šīs rindas Phenjanas viesnīcā mani novēro kāds acu pāris. Tāpat iziet no viesnīcas, bez gida klātbūtnes ir nelegāli, turklāt no viesnīcām ārpus Phenjanas tas fiziski nav iespējams, jo tās ir apjoztas ar žogu, kā tādi "tūristu cietumi". Rietumu žurnālisti, kas Phenjanā regulāri mēģinājuši uz brīdi aizbēgt pabojājuši dzīvi pārējiem un gidi, kas nes pilnu atbildību par savu pieskatāmo tagad ar lielu skepsi uztver ārzemniekus. Vispār jau labāk klausīt gidiem un nav viņus par ko vainot, jo tie šeit tikai dara savu darbu un pilda valdības uzdevumu. Ignorējot viņu padomus var iegāzt viņus un izpelnīties, lielas nepatikšanas. Interesanta sagadīšanās, bet Japānas IMPRO grupā gadījās ceļotājs, kas pabijis Ziemeļkorejā pirms dažiem mēnešiem un uzpīpēdams parkā, kurā atrodas Kim Ir Sena dzimtās mājas, nopelnīja vietējai gidei 2 nedēļas darba nometnē, un tas vēl skaitās ka viegli tika cauri, jo viņas radinieki esot augstos amatos. Gidi vispirms nes atbildību par tūristu pārkāpumiem, bet tas nenozīmē, ka tūristi ir neaizskarami, par lielākiem grēkiem arī tie var nonākt "viesmīlīgajās" Ziemeļkorejas koncentrācijas nometnēs vai cietumā, par ko varēja pārliecināties nesen mēdijos izskanējušajā gadījumā ar propagandas plakāta zādzību, par, ko amerikānis dabūja 15 gadus.

Vispār vārdiem "brīvība" un "demokrātija" KTDR ir absurda nozīme. Tā, piemēram, Japāna un Dienvidkoreja šeit tiek uzskatītas par vājām valstīm, kur nevalda ne demokrātija, ne brīvība, ne miers, tām jāmācās no Ziemeļkorejas, lai kļūtu stipras un neatkarīgas.

Paradoksāli, ka to, apgalvo valsts, kur valda despotiska totalitārā diktatūra, pilnīga cilvēku kustības kontrole un histērisks vadoņu kults. Tieši tā, es nepārspīlēju, histērisks vadoņu kults, jo savādāk nosaukt šeit notiekošo nebūtu precīzi. Citi komunistu vadoņi kā Mao Dzeduns un Staļins pēc nāves savā veidā tika "aizmirsti" un daļēji pat noliegti, sakarā ar pieļautajām ekonomiskajām kļūdām, represijām un bada ciešanām, bet Ziemeļkorejā tās līderi tiek burtiski pielūgti. Viņu statujas, attēli, portreti un plakāti ir visur, vadoņu iebalzamētie ķermeņi guļ goda vietā Dimanta Saules pilī, pie šīm "mūmijām", statujām un portretiem cilvēki straumēm nes ziedus un klanās, pa TV visu laiku tiek rādītas ainas no to dzīves un to kā tauta viņus dievina, apbrīno un mīl pēc nāves, pat tūristiem ir dziļi jāklanās un jānes ziedi godinot Ziemeļkorejas līderu Kima Ir Sena un Kima Čenira piemiņu. Ļoti labi šeit notiekošo parāda viena aina no propagandas koncerta, kurā spēlē militārais vīru un dāmu orķestris un, ko rāda visos pakšos, tai skaitā lidostā un lidmašīnās. Pilna zāle ar armijniekiem klausās koncertu līdz pēkšņi uz lielā ekrāna parādās vadoņu bilde un šie to ieraugot kolektīvi un sinhroni lec kājās un ar pārspīlēti atvērtu smaidu, plaudē tā, it kā sirds izlektu par muti ārā. Pēc brīža dāma dzied kaut kādu vadoņa dziesmu un visa zāle pinkšķ un birdina asaras, arī ģenerāļi, kas nokārušies ar ordeņiem un goda zīmēm. Tas viss atgādina parodiju par spiedzošām tīnēm Džastina Bībera koncertā, tikai šī ir īstenība. KTDR vadoņu slavināšana notiek nepārtraukti, ka jau gar acīm griežas no visu trīs mūžam smaidīgo Kimu attēliem. Tāpat tā saucamo Dārgo Līderu bildes jeb attēlus avīzēs, žurnālos vai plakātos nevar locīt, burzīt vai mest ārā. Tā tak ir kā svētbilde jeb ikona. Šos vadoņus varētu teikt, ka pielūdz gandrīz kā Jēzu Kristu, jo līdzīgi kā Apsolītajā Zemē, arī Ziemeļkorejā katra vieta, kur kāds no Kimiem ir pabijis, apmeklējis vai nošķaudījušies, ir iezīmēta ar pieminekli, ko pavada cildens stāsts. Ceļojuma beigās nudien apnika klausīties pie kārtējā pieminekļa vai piemiņas plāksnes, ko kurš no līderiem tur darījis...manas ausis asiņoja par stāstiem par Kimiem un viņu varoņdarbiem. Abu nelaiķa prezidentu vārdos ir pat nosauktas puķes - orhideju dzimtas rozīgi-violets zieds Kimilsungia (angliski Kims Ir Sens rakstās kā Kim Il Sung) un sarkans peoniju dzimtas zieds Kimchenilia, nosaukts par godu Kimam Čeniram (Kim Jong Il). Abi dižie vadoņi arī radījuši valsts galveno ideoloģiju sauktu par čučhe (juche) - sava veida sociālistisko mācību un iekārtu, kas par godu abiem Ziemeļkorejas līderiem bieži tiek dēvēta par Kimilsungismu-Kimčenilismu. Visbeidzot Kim Ir Sens Ziemeļkorejā ir pasludināts par mūžīgo KTDR prezidentu un ieguvis iesauku, jeb titulu Saules dēls, tāpēc pēc viņa nāves nākošos vadoņus sauc par dārgajiem līderiem, vai ģenerālsekretāriem, bet par Ziemeļkorejas prezidentu joprojām tiek uzskatīts nelaiķa Ir Sens. Protams, vietējiem jau izvēles nav, un ja nepielūgs diženos Kimus, tad ātri nonāks katorgā.

Greznā, ar marmoru un granītu dekorētā Kumsusan jeb Dimanta Saules pils ir vislabākā vieta, kur saņemt spēcīgu šī kulta devu un sajust intensīvu Ziemeļkorejas garšu. Ja būtu jāredz viena vieta Korejas KTDR tad es noteiktu izvēlētos šo. Tā visā savā krāšņumā parāda to, ko Ziemeļkoreja iemieso un asociējas. Cilvēku bari, disciplinēti un organizēti grupās ierodas šajā bijušajā Kim Ir Sena un Kim Čenira darba pilī, kas tagad kalpo kā abu vadoņu mauzolejs un relikviju izstādes vieta. Sirreālas sajūtas rodas redzot šo pārspīlēto apjūsmošanu. Korejieši šeit savās galējībās aizgājuši pat tik tālu, ka ienākot Ir Sena vai Čenira milzīgajā mauzoleja zālē ir jaiziet cauri tādiem kā automātiskiem kurpju tīrīšanas vārtiem, kam seko spēcīgu ventilAtoru ejas, lai nopūstu visus putekļus nost un ienāktu mauzolejā pilnīgi tīri.

Bet ne jau tikai "dārgie līderi" tiek apjūsmoti. Revolūcija un Komunistiskā partija tiem seko pa pēdām. Uz ielām blakus vadoņu attēliem atrodas dažādi propagandas plakāti, stendi un pieminekļi visi kā viens slavinot revolūcijas garu, komunistu partiju un laimīgos ziemeļkorejiešu strādniekus un lauksaimniekus. Galvaspilsēta Phenjana vispār ir kā brīvdabas komunistisko pieminekļu muzejs, pārbāzts ar ciļņiem un statujām. Propaganda tiek skandēta pa visiem kanāliem, ja neslavina kādu no Kimiem, tad slavina partiju, revolūcijas garu un strādnieku strādāt vēlmi. Pat Phenjanas metro ir kā piemineklis un mākslas galerija komunistiskajai propagandai. Interesanti, ka metro propagandas freskās un mozaīkās, tāpat kā daudzos pieminekļos un plakātos attēlotie strādnieki un lauksaimnieki ir laimīgi un smaida, bet patiesībā dzīvē nevienu tādu neredzēju, viņi visi ir nopietni, domās un problēmās iegrimuši. Tāpat metro stacijās grozāmos stendos ir izliktas avīzes, lai cilvēki, kas nevar atļauties to nopirkt, tāpat nepaliktu bez savas devas propagandas. Žurnāli, avīzes, grāmatas, tie tikai turpina nepārtraukto smadzeņu skalošana un slavināšanu. Kā, piemēru, varu citēt vienu no raksta fragmentiem par izšķirto ģimeņu satikšanos: "Tikai ar mūsu dižā vadoņa centību ģimenēm bija iespēja atkal satikties pēc ilgstošas nošķirtības, ko izraisīja nelietīgie ASV imperiālisti un pārējie spēki. Ģimenes satikās un pastāstīja cik Ziemeļkorejā viņiem ir laba dzīve, augsts ekonomiskais līmenis un pilnīga demokrātija". Arī uz ielām regulāri var dzirdēt revolucionāras dziesmas un komunistiskus saukļus, kas raisa asociācijas no filmām par Nacistisko Vāciju un Staļina Padomju Savienību. Tikai domāju, ka Ziemeļkorejas propagandas mašīnai Gebelss var pienest ūdeni, tik traka zombēšana diez vai bija Staļina vai Hitlera laikā. Ja mums Padomju Savienībā bija vēl kaut kādi alternatīvie kanāli, kur pasmelties objektīvāku informāciju un uzzināt, kas pasaulē notiek, tad ziemeļkorejiešiem bez valsts un Komunistiskās partijas propagandas mēdijiem nav nekādu alternatīvu. Izskatās, ka ne tikai lauku, bet arī galvaspilsētā dzīvojošie ziemeļkorejieši dzīvo pilnīgā informācijas vakumā. Tā, piemēram, mani abi gidi, kas pieder pie augstākās un izglītotākā sabiedrības daļas, neko nebija dzirdējuši par islāma valsti vai teroristu uzbrukumiem Parīzē un Briselē, tāpat šie bolīja acis, kad saucu visā pasaulē zināmas mūzikas leģendas. Pat Madonna šiem neko neizteica un arī Pugačova ne, tā kā Ziemeļkorejai bija ciešas attiecības ar Padomju Savienību, tad padomāju, ka varbūt par Allu vismaz būs dzirdējuši. Arī sportā šiem nav nekādas sajēgas, vienīgi portugāļu futbolistu Krištianu Ronaldo čekists zināja, un tas tikai tāpēc, ka 2010. gadā Ziemeļkoreja kvalificējās Pasaules kausam futbolā, kur pirmajā spēlē ļoti cienījami zaudēja Brazīlijai tikai 1:2, tāpēc valsts līderis nolēma atļaut translēt vietējā televīzijā nākošo spēli pret Portugāli, kurā eiropieši ar Krištianu Ronaldo priekšgalā sasita Ziemeļkoreju lupatu lēveros ar 7:0, liekot valdībai smagi nožēlot šo lēmumu.

Ja līderu kultu jādodas vērot uz Dimanta Saules pili-mauzoleju, tad labāko propagandas mācību var gūt Korejas kara muzejā, jeb kā to sauc ziemeļkorejieši Tēvzemes atbrīvošanas kara Uzvaras muzeju. Viņi kaut kā visur uzsver savu dižo uzvaru pār amerikāņiem un pārējo pasauli, lai gan par uzvaru to grūti nosaukt, drīzāk par neizšķirtu. Ne viņi kaut hektāru ieguva pēc kara, ne Tēviju atbrīvoja. Turklāt fakts, ka 1,35 miljoni ķīniešu karavīru glāba Ziemeļkorejas pakaļu, kad likās ka tās armija jau zaudējusi karu un bija atspiesta pie Ķīnas robežas, tas netiek pieminēts. Tikai pēc mana jautājuma gide pasaka, ka Ķīna nedaudz palīdzējusi - tas, ka ķīniešu karavīru bija 6 reizes (!) vairāk par KTDR militārajiem spēkiem saucas nedaudz palīdzēja. Savukārt attiecībā par Padomju Savienību gide paziņo, ka tā nekādi nav palīdzējusi šai karā Ziemeļkorejai, ignorējot faktu par ieroču piegādēm, padomju padomniekiem un Sarkanās Armijas lidotājiem, kas sargāja gaisa telpu no pilnīgas kapitulācijas amerikāņiem. Tai pat laikā tiek uzsvērts, ka ASV un Dienvidkorejai karā palīdzēja vēl 16 valstu koalīcija, tas nekas, ka tās tikai simboliski piedalījās šajā karā ar dažiem simtiem karavīru. Tāpat gide izliekas par dumju, kad jautāju par upuru skaitu abās frontēs atkal mēģinot noklusēt nepatīkamus faktus, ka komunistu flangā dzīvību zaudēja 4 reizes vairāk karavīru kā kapitālistu pusē. Ja šo karu vērtētu pēc boksa principiem, kur cīņa nebeidzās ar kādas puses nokautu, tad par spīti mazākai armijai kapitālistisko valstu fronte gūtu uzvaru. Amerikāņi šai iespaidīgajā muzejā protams attēloti kā zvēri, vēl ļaunāki un brutālāki par nacistiem, kas hobija pēc slaktējuši pirms kara korejiešus pussalas dienvidu daļā un vēlāk karam sākoties arī ziemeļos. Jeņķi esot karu izplānojuši un negaidīti sākuši, lai gan to armija no Dienvidkorejas bija izvesta pirms gada. Vislabākais man patika čekista teiktais, ka amerikāņi Korejā izveidojuši tirānisku un sadistisku režīmu, bet lūk viņu vadonis Ziemeļkorejā ir izveidojis īpaši demokrātisku valsti. Diez politieslodzītie un darba nometnes nozīmē to īpašo demokrātiju? Kapēc diez dienvidkorejieši nemūk pāri robežām glābjoties no sadistiskās amerikāņu huntas, robežas Dienvidkorejā atšķirībā no KTDR nav nocietinātas. Un diez kapēc ziemeļkorejieši riskē ar savām un tuvinieku dzīvībām mēģinādami bēgt un šķērsot robežu, ne jau aiz labās dzīves? Vietējiem iedzīvotājiem vispār šeit ir smaga dzīve, sākot ar dīvaino demokrātijas izpausmi un beidzot ar nabadzību. Galvaspilsēta Phenjana, protams, ir cita pasaule, ar vairākām jaunām un modernām ēkām. Ceļotājam, kas ieradies uz dažām dienām tā var dod nepareizu priekšstatu, lai gan nobraucot no galvenajām galvaspilsētas avēnijām paveras neizgaismotas, pilnīgi tumšas ielas ar "uzartu", antīku asfaltu un noplukušām ēkām. Tūristus gan mēģina vest par smalkajām ielām, bet laikam pilnībā to nav iespējams izdarīt un ceļā gadījās arī Phenjanas neuzprišēto ielu posmi. Bet īsto nabadzību var vērot izbraucot no galvaspilsētas un īpaši koncentrēti tas redzams lauku rajonos. Cilvēki šeit ir pliki un nabagi, jo galvenokārt pārvietojas ar kājām, ar riteni, vai arī tos kā tādus lopus ved smago mašīnu kravas kastēs un traktoru piekabēs kājās stāvot. Mašīnu ir ļoti maz, tāpat kā autobusu, kas parasti ir noplukuši un piebāzti. Uz vienas no galvenajām valsts maģistrālēm es uzņēmu laiku, un pagāja vairāk kā 5 minūtes (!) līdz parādījās viena mašīna kādā no virzieniem. Tā izskatās, ka ziemeļkorejieši nevar atļauties ne autobusus, ne lētos mopēdus un skūterus, kas ir pamatpārvietošanās veids nabadzīgākajās Āzijas zemēs un daudzās Āfrikas valstīs. Fermeri (par lauksaimniekiem negribas saukt, jo visa zeme pieder valstij) pat zirgu acīmredzot nevar atļauties, jo iejūgtas govis velk ratus un arklus, lai apstrādātu laukus, savukārt traktorus uz laukiem var manīt tikai ļoti retos gadījumos. Govis laikam ir ekonomiski izdevīgāks lops par zirgu, jo dod arī pienu un gaļu. Rīts šeit sākas agri, jau 5:00 no rīta galvenajā Phenjanas laukumā zvana zvani, signalizējot, ka jauna diena sākusies un jātaisās uz darbu. Tam seko šķiet lielākais Ziemeļkorejas paradokss, "strādnieku karsējmeitenes" - sieviešu grupas, kas visu rītu lēkā un danco, uz vairākiem pilsētas laukumiem ar ziedveidīgiem pušķiem un sarkaniem karogiem rokās tādējādi uzmundrinot un motivējot strādniekus darba sākumam. Tas, ka dzīve šeit ir ļoti smaga pierāda pirmskolas vecuma bērnu bariņi, kurus sanāca redzēt uz laukiem strādājam, par spīti likumam, ka tikai no 16 gadiem tas iespējams. Un pat 15 aprīlī, Kim Ir Sena dzimšanas dienā un valsts vissvarīgākajā svētku dienā daudzi cilvēki uz laukiem strādāja. Kurā gan vēl valstī cilvēki strādā gada visnozīmīgākajā svētku dienā? Kontrole KTDR ir pamatīga. Visur ir redzami militāristi, gan uz ielām pilsētās, gan ciemos un uz laukiem. Tie uzrauga lauku strādnieku darbu, graudu nodošanu, celtniecības darbus, un pieņemu ka arī fabrikās un rūpnīcās no tiem mudž. Arī tūristi tiek strikti kontrolēti. Bez foto, pārvietošanās un vārda brīvības ierobežojumiem visur ir vajadzīgi arī attiecīgi papīri un atļaujas, uz ceļiem jāšķērso lērums militāro posteņu, visos apskates objektos ir stingri pieteikti laiki un saskaņots ar varas iestādēm, neko mainīt nevar, tāpat kā nevar apstāties ārpus valdības speciāli iekārtotām foto vai atpūtas vietām.

Varbūt izklausās Ziemeļkorejas apmeklējums kā ļauns murgs, bet tā nav. Par spīti ierobežojumiem, tā ir ļoti interesanta un unikāla valsts, kurai nav līdzīgas pasaulē, varētu pat teikt, ka Ziemeļkoreja ir kā cita planēta uz Zemes. Tā ir privilēģija, ieskatīties šajā pilnīgi izolētajā un laikā iestigušajā sabiedrībā ar tās paradoksālo valsts uzbūvi. Lai gan daudz ko bildēt bija liegts, Ziemeļkoreja vienalga piedāvā lieliskas foto iespējas iemūžināt unikālus kadrus, kādus nekur citur uz Zemes neatrast. Savukārt aizliegtie, konfidenciālie skati tie paliks manās atmiņās. Šī nu reiz ir zeme, kas neatstāj vienaldzīgu, tā brīžiem fascinē, brīžiem tracina, bet aizmirst šo piedzīvojumu nav iespējams.

Speciāli Jums pa tiešo no notikumu vietas ziņoja Impro vēstnieks eksotiskajām valstīs Jānis Kreicbergs.