Dienests armijā (1962-1965)
|
Jūlijs Aldersons
|
Dienests armijā (1962-1965)
Attēli tāda paša nosaukuma galerijā
Nolēmu sakārtot savas bildes no armijas laikiem un izdomāju, ka ar attēlu parakstiem vien nez vai pietiks. Tāpēc dažas paskaidrojošas piezīmes.
1960. gadā biju pabeidzis Rīgas 2. medicīnas skolu, 1961. gadā biju iestājies Rīgas Medicīnas institūtā un domāju, ka esmu laimīgi ticis vaļā no armijas (studentus toreiz armijā neņēma). Diemžēl tajā laikā bija jāiesauc kara gados dzimušie, iesaucamo bija ļoti maz un beigās nācās iesaukt arī studentus. Un tā nu 1962. gada rudenī mani savāca no 2. kursa un aizveda uz Kolas pussalu – vispirms uz Afrikandu, bet pēc tam uz Severomorsku. Nu, bet no Severomorskas aizveda uz sopku – kalnu dažus desmitus kilometrus no galvenās Severomorskas un pāris kilometrus no Severomorskas-3 (1. att.). Kalnā atradās, šķiet, diezgan nesen uzbūvētais „peredajušcij centr” – radioraidītāji un antenas (2., 3. att.). Centrs bija daļa no sakaru mezgla, kas atradās Severomorskā un apkalpoja pretgaisa aizsardzības sistēmu. Taču kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ šī mezgla uztverošajai un raidošajai daļai bija jāatrodas labi tālu vienai no otras. Tāpēc kilometrus divdesmit no mums atradās „prijomnij centr”, kur atradās uztveršanas iekārtas un strādāja radisti. Reizēm braucām viens pie otra ciemos (79.-84. att.). Nu, bet mūsu kopējā priekšniecība atradās Severomorskā.
Biju uz turieni aizsūtīts tā kā par sanitāro instruktoru, kas, protams, tādā nomaļā vietā bija visai vēlams. Taču štatā tāds amats nebija paredzēts, tā kā izrādījos ne īsti šis, ne tas. Sākumā gribēja mani iemācīt rīkoties ar raidītājiem, bet tā kā es īpašu entuziasmu neizrādīju, kļuvu par pastāvīgu virtuves strādnieku (17. att.) un dieninieku (dnevaļnij). Pēc kāda laika mani iecēla par jaunāko seržantu un tad nu līdz dienesta beigām kļuvu par rotas dežurantu (dežurnij po rote). Vēl viens tāds pats izbijis students bija otrs štata dežurants un tā nu mēs gandrīz vai pastāvīgi viens otru nomainījām.
Sastāvēja tas mūsu centrs no ēkas ar raidītājiem, kurā dzīvoja arī mūsu nedaudzie virsnieki, avārijas dīzeļelektrostacijas (normāli jau elektrība pienāca pa kabeli), pašu uzbūvētas pirtiņas, kazarmas un virsniekiem paredzētās ēkas ar nelieliem atsevišķiem dzīvoklīšiem, kuros pie labas gribas varēja dzīvot kopā ar ģimeni. Taču šo iespēju neviens neizmantoja, ēka stāvēja tukša.
Dažu kilometru attālumā bija Severomorska-3 ar aerodromu, bet citādi apkārtne bija neapdzīvota, tikai brīžiem klejoja lapi ar saviem briežiem. Bieži gājām sēņot (39., 41. att.), lasījām lācenes (moroška). To nu tur daudz un garšīgas.
Vasarā nokļūt līdz mums nebija problēma – bija labs ceļš (55.-63. att.), bija mašīna (50. att.). Bet ziemā sākumā bija grūti. Dabūjam ziņu, ka vedīs pārtiku. Slēpes pie kājām un prom līdz lielajam ceļam. Atved mašīna liellopu pusītes līdz mūsu ceļa galam, izkraujam, piesienam katrs savai pusītei kādu striķīti un tāpat vien pa sniegu velkam tos dažus kilometrus līdz centram. Un reizi nedēļā krāvām mugursomās netīro veļu, likām pie kājām slēpes un slēpojām uz Severomosku-3 mazgāties pirtī un atdot veļu mazgāšanā (48. att.). Bet pēc tam mums pieklīda ziemeļbriedis (49. att.). Uztaisījām ragavas, jūdzām iekšā un tas lopiņš veda mums gan gaļu, gan maizi, gan visu ko citu. Mazs, bet stiprs, un kad iet, tā jocīgi knikšķina kāju cīpslas. Nu, un beigās iedeva mums kāpurķēžu automobili (52. att.), tad jau vairs nebija nekādu problēmu.
Ziemā labprāt izklaidējāmies ar slēpošanu (64., 65. att.), vizinājāmies no kalniem. Ja kādam bija slēpošanai piemērotākas drēbes, formas vietā uzvilka tās.
Braukāšana uz pirti tomēr diez cik ērta nebija un pēc kāda laika blakus akai uzbūvējām paši savu pirtiņu (70. att.). Bet vēl pirms tam centīgi būvējām ūdensvadu – cauruli no akas līdz tvertnei virtuvē (71. att.). Vienreiz mēģinājām uztaisīt sev ledus (pareizāk – sniega) pagrabu. Kaut kādu nezināmai vajadzībai domātu pagrabu piebāzām ar sniegu (75. 76. att.) un cerējām, ka tas tur ilgi saglabāsies. Izkusa vienā mirklī! Tā nu nācās iztikt ar parasto kartupeļu pagrabu, kura viens stūrītis ar skursteni un ventilācijas lūku redzams 52. attēlā.