Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 8. diena
|
Guna Miķelsone
|
8. diena – Uz Gyeongju.
Kā otrais galamērķis manā ceļojuma plānā ir Gyeongju, jeb latviski pareizāk izklausītos Kjendžo. Šo vietu izvēlos, jo Pinterestā atradu Bulguksa tempļa bildi un sapratu ka šo seno Korejas galvaspilsētu man noteikti jāiekļauj maršrutā. Par cik gribu vairāk redzēt un darīt to nesteidzoties izvēlos braukt ar Ekspress autobusu 4 stundas nevis ar ātrvilcienu , kas mani to pašu maršrutu par daudz nedraudzīgāku cenu aizvestu nepilnu 2 stundu laikā.
Agri no rīta dodos prom. Mājās viss ir kluss, visi vēl guļ un es atstāju uz galda zīmīti ar pateicību un atvadu vārdiem. Ar vienu pilsētas busu un 2 metro veicot pārsēšanos beidzot sekmīgi nokļūstu Ekspress busu terminālā. Laiks brokastīm. Pirmajā kafejnīcā, kas pagadās piedāvā tikai ļoti piparainus sendvičus un es atsakos. Otrajā vietā kur ieeju no visa piedāvātā nepazīstu neko un pēc saimnieces izvēles paņemu Udonu. Nosaukums ir dzirdēts - Izrādās zupa ar nūdelēm , vārītu olu, un kaut kādiem zivīm līdzīgiem produktiem. Piedevās marinētie redīsi pa labi aiz bļodiņas noslēpušies , un kaut kādi citi , tiešām asi marinēti dārzeņi, bet neizskatās pēc Kimči. Cena 4.500 wonas. Atvadoties pasaku adžumai – mašitvojo – garšīgi, kamsahamnida - paldies, un dodos uz pieturu. Vēl ir laiks un es jau ieņemu ,,labāko '' vietu pretī sava autobusa platformai. Interesanti novērot kā tehniskais dienests pirms reisa pārbauda vai ar bagāžu, autobusu, pasažieriem un šoferi viss ir kārtībā. Vēl pieskata autobusa manevrus, izgriežoties no pieturas un atvadoties cieņpilni paklanās šoferim. Lieki teikt ka šajā 4 h garajā braucienā mēs bijām tikai kādi 8-9 pasažieri, bet brauciens tika gatavots kā lidmašīnai paceļoties. Tāds sīkums , bet patīkami. Žēl ka nenoķēru kadrā , cik skaisti autobusa šoferītis ,,iesildījās'' kā pirms maratona - var saprast - garie maršruti 4 un vairāk stundas , labākajā gadījumā - ir ko turēt. Arī daudz pieredzējušie pasažieri tur pat man blakus veic visādus vingrojumus asinsrites uzlabošanai. Nu ko lai saka - cilvēki par sevi rūpējas. Autobusa priekšā redzamajā ekrānā brauciena sākumā tie parādīts kā piesprādzēt drošības jostas, kur ir avārijas izejas un kā avāŗijas gadījumā rīkoties.
Seulas tuvumā apvidus ir tik kalnains ka tikai pavisam nedaudz ir lauksaimniecībā apstrādājama zeme. mazie pauguri piekalnē ir kapu vietas. Biju pārsteigta ka ik pa laikam gar ceļa malām ārpus apdzīvotām vietām piekalnēs bija redzami mazie pauguri piekalnē - kapu vietas. Nav kā pie mums ja kapi tad kapi. Dažviet uz vienas kalna nogāzes bija redzamas vairākas nošķirtas apbedījumu grupas.
Braucam pa ātrgaitas šoseju un jo vairāk uz dienvidiem, jo vairāk parādās līdzenākas vietas. Kur tik līdzenums tur zemniekiem darbs pilnas rokas. Par cik iedzīvotāji daudz un lauksaimniecībai izmantojamā zeme , kas cilvēkus baro maz , pilnīgi dabīgi liekās augstceltņu grupas lauku vidū. Jo tālāk uz dienvidiem jo vairāk ābeļdārzu un visas ābeles veidotas ar zariem horizontāli, paralēli zemei un rokas stiepiena augstumā , te nevajag kāpnes lai ievāktu ābolu ražu. Iebraucot Kjendžo šķērsojam tiltu, kuram abos galos tādi kā ,,zelta'' spārni. Kārtējo reizi sākas maldīšanās meklējot viesu māju. Autoostā satiktie jauniešu protams ka angliksi ne īsti saprot ne runā, un tad vēl izrādās ka paši atbraukuši ekskursijā un pilsētu nepārzina. Kārtējais mēģinājums noķert taksi, kurš adresi korejiski izlasa, angliski nesaprot un atkal mani nekur neved. Galā saprotu, ka vieta ir pārāk tuvu, lai viņš mani vispār kaut kur vestu. Parāda aptuveno virzienu un es ar tūrisma informācijas zīmētu karti mēģinu noorientēties. Skaitot ielas nogriežos pareizajā vietā bet attopos pamatskolas pagalmā. Mazie skolas bērni droši nāk klāt, bet ar angļu valodu nekas mums nesanāk. Viena meitenīte mani paķer pie rokas un s;ak ātri vilkt ar vārdiem – skolotāja runā angliski. Pametu koferi tur pt pagalmā un dodos teciņiem līdzi mazajai meitenei. Ups – izrādās skolotāja ir jauna meitene no Kanādas , kas protams gan runā gan saprot angliski. Kāds atvieglojums. Izstāstu viņai savu bēdu stāstu. Viņa apskata karti – nu skaidrs , te vesela rinda mazo ielu nav iezīmētas, kā tad te var kaut ko atrast? Viņa sazvana viesu mājas jo mans GPS arī šeit nedarbojas. Izrādās uz vietas ir tikai viena darbiniece untā pati nevar atnākt pretī. Klasē ienāk jaunās skolotājas kolēģis – viņa izprasa atļauju mani pavadīt, un mēs dodamies ceļā. Mans koferis skaisti novilkts maliņa mani gaida. Izrādās vieta tiešām nav tālu no skolas, bet nedaudz sarežģīti noorientēties būtu. Pa ceļam noskaidroju, ka skolotāja sākotnēji noslēgusi līgumu uz 2 gadiem , bet iepaticies un nu jau piekto gadu māca bērnus. Arī viesu māja ir sasniegta. Atvadāmies un dodos apskatīties , kādas ir šīs naktsmājas. Man ir atsevišķa istabiņa ar matraci – apsildāmo uz grīdas. Telpas tā senāk nav kosmētisko remontu redzējušas, bet kopumā ir tīrs un silts. Dušas un tualetes pagalma. Nez kā ziemā tie tūristi te mazgājās? Drēbes te ar mašīnu mazgāt var, bet jāžāvē uz terases, bet sola lietu. Tāpēc no šis domas atsakos līdz nākošajai pilsētai. Pirmais darbs – beidzot izgulēties. Pēc tās ārprātīgi trokšņainās Seulas ielas aiz loga te beidzot ir tāds miers un klusums ka nolūztu momentā. Pēc pāris stundām pamostos un dodos pēcpustdienas pastaigā. Kā parasti, jāiepazīst vietējā apkārtne. Blociņā cītīgi uzzīmēju viesu mājas apkārtējās ieliņas , lai varētu atrast, kad atkal atgriezīšos no saviem klejojumiem. Laiks vakariņām. Netālu no mājām atrodu atrodu vienu tipisku korejiešu ēstuvi. Lai arī mēs viena otru nesaprotam un man neizdodas noskaidrot kas ir zem nosaukuma ,,cepti rīsi'' nolemju riskēt. Izrādās vārīti rīsi sacepti ar dažādiem smalkiem dārzeņiem un mazam garnelītēm. Virsū vēršacs. Blakus bļodiņā buljons - tā ir ēdiena asā daļa. Rīsi tiek paņemti karotē un nedaudz iemērcēti buljonā. Dzeltenā piedeva, garšīgie marinētie redīsi - šos jau atpazīstu. Cena 5.000 wonas. Atkal garšīgi, paldies un atvados korejiski. Saimniece priecīga un es labi paēdusi. Atgriežos viesu mājā un dodos pie miera.