Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 7. diena
|
Guna Miķelsone
|
7 diena Bildes & puķes.
Par cik apgleznotās kāpnes man jau no korejiešu seriāliem iekrita acīs, un kopš TIC apmeklējuma man ir karte – dodos skatīt ielu mākslu. Rūpīgi izpētu ar kuriem metro jābrauc, kā jāpārsēžas un dodos atkal agri no rīta ceļā. Ejot no rīta uz Stacijas metro no šāda rakursa ieraugu ielu mākslu, kuru biju palaidusi garām ejot pretējā virzienā. Šis darbs grezno aizsarg sētu ap jaunbūvi. Nez kas ar to notiks , kad māja būs uzcelta?
Ejot pa garajiem stacijas metro tuneļiem ieraugu vienā klasisku Korejiešu glezniecības izstādi. Kā man jau vēlāk draugi iztulkoja - šie ir darbi, kas ir uzvarējuši konkursā, ko sponsorējis Korejas metro. Tagad saprotu, kāpēc izstādīti metro pārejā.
Izejot no metro virzienu pēc kartes atrodu viegli. Beidzot esmu Seulas rajonā , ko varētu salīdzināt ar Parīzes Monmartru. Ihwa-dong - mūru/sienu ciems, saukts arī par debess ciemu jo atrodas kalnā, tā ka kāpt sanāks ne pa jokam.
Turoties stingri pie kartes ieraugu jau pirmās apgleznotās sienas. Šeit 2006 gadā Namsan publiskās mākslas projekta laikā tika apgleznotas daudzas sienas, kāpnes un izvietotas skulptūras. Šis ir ciems / rajons Seulā , ko ļoti iemīļojuši tūristi. Eju , piefiksēju visu, ko pēc kartes atrodu, un tad ieraugu zivtiņas. Šis bija viens no objektiem , kas bija iekļauts manā sapņu ceļojuma sarakstā Pinterestā. Cilvēku vēl pamaz , tāpēc izdodas nofotografēt bez visur klātesošajiem tūristiem. Visur ir brīdinājuma zīmes uzvesties klusu, jo šeit dzīvo cilvēki. Tikai nedaudz vēlāk, kad te jau klejo bariem skaļu tūristu – izprotu šīs zīmes svarīgumu. Kad sasniedzu ciemata augšējo punktu – atduros pret seno pilsētas aizsargmūri. Kaut kā esmu ,,izgājusi ārā no kartes'' un nevaru atrast otras paralēlās kāpnes ar margrietiņām. Uzjautāju vienam vietējam rādot karti , un viņš man parāda pareizo virzienu. Pamazām atkal parādās dažādi mākslas darbi. Beidzot atrodu kāpnes, bet tur ir cilvēku jūra. Bariņš skaļu Ķīnas tūristu. Nu ko, man nav nekāda steiga, pagaidu kamēr viņas aiziet un ķeru mirkli bildei. Nedaudz tālāk ieraugu eņģeļa spārnus, kur arī cilvēki fotografējas ar paceltām rokām. Es izvēlos citu veidu, kā sevi šai bildē iekļaut. .. Ja es labi saņemos, arī varu būt kā eņģelis...
Liekās, ka viss jau ir apskatīts un tad es ieraugu vienu vientuļu makšķernieku sēžam virs durvju dzegas. Un pretējā pusē šim vientuļajam makšķerniekam ļoti koša un dzīvespriecīga apgleznota siena.
Vēl apsēžos vietējā kafejnīcā – kafē latte , pāris cepumiņi un saldajā nedaudz wi-fi. Apskatos kas jauns un mierīgi izpētu metro karti. Vajadzētu atrast botānisko dārzu , kas atrodas tajā pašā Namsan kalnā, ko nebiju piefiksējusi, apskatot televīzijas torni.
Pārejot metro stacijā un nākošo līniju , atkal ieraugu apzīmētās kāpnes. Tad jau arī sasniegta vajadzīgā metro stacija, taču izrādās līdz botāniskajam dārzam labs gabaliņš jāiet. Man kārtējo reizi virzienu palīdz saprast no biroja pusdienas kafiju padzert iznākušās offisa darbinieces kostīmos ar īsajiem svārciņiem. Nu ir ir šī valsts , kur etiķete atļauj rādīt kājas un nerādīt dekoltē.
Kad beidzot esmu sasniegusi vietu kur vajadzētu būt botāniskajam dārzam – tas manā izpratnē ir vairāk , kā skaisti izkopts parks – pastaigu vieta , nevis botāniskais dārzs manā izpratnē , kur vajadzētu būt redzamai maksimālai augu valsts daudzveidībai. Taču parks ir skaists, tā nu es staigāju un izbaudu to, kas jau zied. Un iztēlojos cik skaisti būs kad arī lotosu dīķi būs pilnziedā. Tagad tikai košas zivtiņas saulē sildās. Izejot no parka , kaut kā nepareizi noorientējos un nevaru atrast metro. Turpinu iet un iet gar kalna piekāji cerībā atrast metro. Beidzot man tas izdodas – un atkal ieraugu vēl neredzētas apgleznotās kāpnes. Kaut diena vēl nav tuvu vakaram , pēc maldīšanās esmu nogurusi. Šis ir pēdējais vakars Seulā, tāpēc mierīgu garu sapakoju mantas, un gatavojos aizbraukšanai. Vakarā vēl pasaku paldies saimniekiem , ko satieku un dodos pie miera.