Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 5. diena

Guna Miķelsone 23.04.2016 2 min lasīšanai

5 diena - teātra diena

Beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā teātra diena, bet par cik īrējot dzīvokli esmu nedaudz maldināta un nekur neredzu veļas mašīnas simbolam atbilstošu ierīci, un saimniece man paskaidru, ka lūk tur pa tu šķērsieliņu kas sākas pretējā ielas pusē jāpaiet mazs gabaliņš ir maksas veļas mazgātuve. Nu ko , pirms teatra no rīta iztaisišu veļas dienu. Es jau šo vietu ietesteju kaut kādā trešajā dienā. Tgad zinu kur jāiet. Aizeju bet izrādās , adžosi , kas man pirmajā reizē lieliski palīdzēja un man par lielu brīnumu zināja labi ang;lu valodu sorīt ir atstājis uz sava ofisa durvīm zīmīti , un man jāmēģina pašai kaut kā tikt galā. Salieku drebes. Pie mazgājamo līdzekļu automāta par 200 wonām saņemu pulvera paciņu. Tik tālu viss iet kā pa sviestu. Saberu pulveri , aizveru durvis un tagad būtu jāiemet 2500 wonas lai sāktos process. Iemetu 4 x 500 wonas un izrādās ka vairāk man nav. Sametu 5 x 100 wonu monētas bet process tā arī nesākas, un tās 100 wonu monētas aparāts laipni apēd. Samainu automātā 1000 wonu banknoti 2 x 500 wonu monētās, bet izrādās gudrais aparāts manu pēdējo 500 wonu monētu vairs neņem par pilnu. Pirmās 4 x 500 ir aizgājušas tur pat kur 5 = 100 wonas. Nu neko , gribas skaļi lamāties , bet samainu vēl 2000 wonas un pievienoju tai vienai , kura tur vismaz ir palikusi. Mazgāšana var sākties, beidzot arī onkuliņš parādās.

Vismz susināšanas process veicas nedaudz labāk. Ar pirmo piegājienu vidējā temperatūrā drēbes sausas netiek, metu naudu atkal un lieku uz viskarstāko. Beidzot ir vēlamais rezultāts. Te tev nu bija dzīvoklis ar veļas mašīnu.

Atgriežos dzīvoklī , sakārtoju drēbes un par cik vēl ir laiks līdz teātrim pačatojos Facebook ar savu paziņu – kolēģi – vienīgo man zināmo gobelēnu audēju no Korejas Boa Jangu. Sarunājam , par cik viņas studijas Zviedrijā ir beigušās un arī viņa šobrīd ir Seulā , vajadzētu satikties. Norunājam Svētdienā kopā aiziet uz Luterāņu dievkalpojumu un papusdienot.

Pamazām gatavojos , izbraucu jau savlaicīgi. Uzmeklēju Tūrisma informācijas centru, kur ir informācija ne tikai par Seulu, bet visu valsti – Galvenais birojs. Sameklēju individuālo ceļotāju informācijas galdu angļu valodā runājošajiem un izstāstu ka man ir 3 nesaplānotas dienas. Ko man ieteiks. Izvēlos Gwangjo – pilsētu Dienvidrietumos – 3,5 h braucienā no Gyeongju uz rietumiem. Noskaidroju cik maksās pārbrauciens no viens uz otru. Cik pārbrauciens atpakaļ uz Seulu. Man vēl iedod reģiona kartes un ceļvežus un es varu doties uz teātri.

Joprojām esmu par agru – kase veras vaļā 15.00 un man ir 15 minūtes rezervē. Virs teātra kafejnīcā paņemu kafiju, apskatos ka ēdiens dārgs un palieku pie kafijas ar WI-FI. Izmantoju to, ka Latvijā ir diena, sazinos ar radiem un draugiem un dodos nopirkt biļeti.

Par cik tagad man ir gandrīz stunda laika līdz izrādei , vai pareizāk sakot 40 minūtes līdz brīdim kad ielaiž zāle , nolemju tomēr pameklēt kaut ko lētāku ēdamu. Kā parasti – jo tālāk no galvenās ielas , jo pieņemamākas cenas. Atrodu sendviču ēstuvi. Pasūtu sendvičus ar vistu. Pēc pusdienām vēl nedaudz pastaigāju pa apkārtni un dodos uz izrādi.

Reizē ar mani ierodas liela grupa ar ķīniešu pensionāriem. Aiz manis gaidot izrādi raiti čalo vjetnamieši. Rodas sajūta ka Korejieši paši nemaz šo izrādi neapmeklē. Sākoties izrādei abās skatuves pusēs uz lieliem ekrāniem teicēja stāstītā teika ir iztulkota ķīniešu un angļu valodā, tā ka varu izbaudīt ne tikai intuitīvi cenšoties saprast par ko stāsts. Izrādē daudz dziesmu un deju. Nedaudz stilizēti senie tērpi. Cīņas mākslas. Baudījums sirdij un dvēselei. Vienkārši ļauties visam kas notiek uz skatuves. Izrāde beidzas, aktieri paklanās un kad jau liekās ka viss ir beidzies , kā svinot gaišā uzvaru pār tumšo tautas prieka deja ,,pungmul''. Nebiju neko tādu redzējusi pirms tam , un tas mani patīkami pārsteidza – puiši ar lentām pie cepurēm tikai nedaudz kustoties veidoja rakstus gluži kā mākslas vingrotājas, un centrā dejotājam pie cepures bija no strausu spalvām pušķis , kas kā peonijas zieds dejojot vērās vaļā un ciet. Žēl ka izrādes laikā nedrīkstēja ne filmēt ne fotografēt.

Pēc izrādes īpaši pacilātā garastāvoklī lēni un nesteidzoties dodos uz metro. Vēl viena lieliska diena ir beigusies!