Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 4. diena
|
Guna Miķelsone
|
4. Diena
Šodienas plānā Namsan kalns un vietējā arhitektūra. To ka san ir kalns zināju jau pirms brauciena , to ka nam ir dienvidi uzzināju šī kalna dēļ. Nu jau esmu iegājusi tādā autopilotā, ka saimniekus neredzu vispār – savā ierastajā ritmā labā herkulesa auzu putra, kafija un es jau nedaudz pāri 7 klusi pazūdu no dzīvokļa. Atkal ar pārsēšanos nokļūstu līdz vajadzīgajai metro stacijai un mēģinu iet vēlamajā virzienā orientējoties un kuru pusi vairāk izskatās pēc kalna uz kura redz televīzijas torni. Sāku iet pa gājēju taku aizvien augstāk un augstāk. Burvīgs rīts. Burvīgi ziedošie koki. Daži sportiski noskaņoti gājēji nāk pretī. Eju jau labu laiku, un viss tik skaists , tad taka tā kā sāk iet atpakaļ uz leju, bet cita ceļa nav un es turpinu. Un tad izrādās ka šī taka neved kalnā bet apkārt kalnam. Kalnā var uzbraukt ar trošu vagonu, kurš tik agri vel nestrādā. Nu lai nestrādā, es vienalga biju noskaņojusies uzkāpt ar kājām. Un tad ieraugu, ka ir kāpnes, kāpnes, un kāpnes. Nu ko lai saka, kāpu , kāpu kamēr uzkāpu. Ik pa laikam apstājos atpūsties bet uzkāpu. Skats jau skaists. Lejā var redzēt pilsētas varenību. Bet par cik ir nedaudz tā kā dūmaka, tā kā migla, nolemju tornī lieki augšā nebraukt. Tāpat neko tālāk neieraudzīšu. Apskatos materiālos mīlestības apliecinājumus. Tie kas pusceļā nebija nocietušies , savus mīlas apliecinājumus uzrakstījuši uz kāpņu margām. Tie kas veiksmīgi pārvarējuši visas grūtības to apliecinājuši uz sirsniņu atslēdziņām , kas te ir neiedomājamos vairumos. Nobildējos uz pāru soliņa kopā ar savu iekšējo es un dodos lejā pa otru pusi kalnam. Izrādās pavisam netālu ir speciāls autobuss kas kursē augšā un lejā no kalna. Pajautāju šoferim vai mana T money karte der? Jā der arī šim autobusam un es novizinos uz metro ar busu.
Par cik laiks man vēl daudz nolemju aizbraukt līdz Galvenajai stacijai, sameklēt tūrisma info centru un noskaidrot šādu tādu informāciju tālākajiem plāniem.
Dabūju karti un norādes savam tik ļoti kārotajam apgleznoto ielu un kāpņu rajonam. Ihwa – dong Mural Willage.
Šoreiz nolemju nevis apiet kalnam pa otru pusi uz savu dzīvošanas vietu , bet pa taisno no stacijas pāriet kalnam pāri. Daudzas šauras ieliņas līku loču ar kāpnēm un atkal ieliņas līku loču ar senāku apbūvi. Cenšos neapjukt un kaut kā pēc saules ieturēt vismaz pareizo virzienu. Izdodas – izeju uz savas ielas pavisam netālu no mājām. Atkal nopērku augļus no tās pašas sieviņas un viņa jau mani sveicina.
Saimnieks ir mājās – padalos ar augļiem un izjautāju viņu par to kur samainīt Latviešu naudu uz wonām, vai atlikt to uz tālākajām pilsētām , vai izdarīt Seulā. Saimnieks iesaka izdarīt to Seulā , jo kurss viennozīmīgi būs labāks. Esmu jau izpētījusi ka Ķīniešu kvartālā ir labākie maiņas kursi.
Nākošais jautājums Bampo tilta nakts apskate – priekšnesums sākas 20 , tā ka man jāpaspēj.
Nākošais jautājums – autobusa biļete ekonomiskajā klasē ar ekspresbusu uz Gyeongju.
Saimnieks sazvana autoostu, noskaidro cenu, un saraksta man veselu grafiku. No mājas durvīm ar autobusu līdz ķīniešu kvartālam, tur samainīt naudu, tad ar citu busu 5 pieturas, tad tajā pašā pieturā pārsēsties un es nokļūšu tieši uz tilta. Ja būs vēlēšanās tad pēc tam var doties pirkt autobusa biļeti, ja nē tad braukt ar busu mājās.
Viss notiek kā pēc plāna – samainu naudu. Man jātiek ielas otrā puse, taču ejot caur tuneli, tavu neražu – atkal esmu iekūlusies kaut kādā iepirkšanās centrā zem bankas. Drusku maldos, kamēr tieku uz ielas un atrodu vajadzīgo autobusu. Veiksmīgi pārsēžos un pēc nepilnas pusstundas esmu uz Bampo tilta. Pūš auksts vējš. Man vēl ir laiks, un nolemju tur pat tilta galā esošajās kafeinīcās atrast vietu, kut noķert WI-FI, iedzert kafiju un apēst kādu kūku. Diemžēl puisis kas apkalpo mani pārprot un kūkas vietā ko es rādiju iedod desertu kas sastāv no biezas tostermaizes šķēles , kas kā latviešu ,,bruņinieki'' apgrauzdēta sviestā , nedaudz salda kurai virsū liela putu krējuma pika ar mandeļu skaidiņām. Nu bija jau garšīgi , bet maize paliek maize, tā vienalga nebija kūka.
Tikmēr jau ir laiks doties apskatīt tiltu. Sāk spēlēt mūzika. Par cik liels sānvējš izgaismotās strūklakas tiek laistas tikai no vienas tilta puses – pa vējam. Secinu, ka mans fotoaparāts tumsā atsakās šo skaistumu iemūžināt , tāpēc cenšos vismaz ar telefonu ko nobildēt. Krastmala pilna ar skatītājiem , vietējiem un tūristiem. Atskan sajūsmas saucieni. Paskatos, pabildēju, skaisti, bet auksti. Nolemju doties meklēt autobusam atpakaļ virziena pieturu. Tikai pietura kā nav tā nav , eju tālāk un tālāk, kamēr ieraugu ielas malā taksi. Domāju palūgšu lai aizved līdz Ekspress busu terminālam un tad jau mājās ar metro. Bet izrādās , ka meklējot savu pilsētas autobusu esmu jau praktiski līdz busu terminālam atnākusi. Taksists man parāda virzienu un es turpinu mazo atlikušo gabaliņu. Cenšoties atrast ekspress bus termināla kases atkal iemaldos tādā kā nakts tirgū - drēbes apavi, rūpniecības preces Beidzot man izdodas tikt līdz kasēm. Nopērku biļeti un dodos uz metro. Iznākot no metro tumsā samulstu un kaut kā sāku iet uz pretējo pusi. Redzu ka nav pareizi , bet nespēju saprast kas nav pareizi. Nekas neliekas atpazīstams. Paķeru taksi un par cik viņš nesaprot adresi saku lai ved uz staciju. Domāju, no stacijas vismaz saprastu, kā jāiet. Taksists mani paved mazu gabaliņu uz saka ka stacija ir uz otru pusi, un lai es kāpju ārā. Naudu ar neprasa. Es jau gandrīz sadusmojos, kas tie par taksistiem , bet izrādās – viņš mani ir izlaidis tieši pie tā ielas gala , par kuru es parasti eju uz mājām. Man atkal viss ir skaidrs un aši varu doties mājās. Diena beigusies