Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 3. diena
|
Guna Miķelsone
|
3. Diena
Šodienas plānotais pasākums COEX akvārijs un sakuras Joido parkā.
Pēc saimnieka norādījumiem, pareizi pārsēžoties metro stacijas operatīvi aizbraucu līdz vajadzīgajai , un kaut kā atkal atrodos milzīga iepirkšanās centra pirmajā stāvā , bet tā kā visur ir norādes uz akvāriju, tad priecājos ka nav jāiet pa ielu , jo rīts tā kā pavēss, tā kā taisās uz lietu. Izrādās esmu nedaudz par ātru, tāpēc pafotografēju zivtiņas kas apdzīvo akvārija ieeju. Cilvēku vēl pamaz , bariņš jauniešu un tētis ar divām mazām meitiņām, tā ka varu netraucēti izbaudīt. Haizivju barošana gan notiek krietni vēlāk, tāpēc nolemju negaidīt. Nesteidzīgi izstaigāju. Nokļūstu līdz slavenajam tunelim , ko bieži rāda Korejiešu filmās un sāku šaubīties. Vai tas ir šis akvārijs. Zinu ka Busānā ir vēl viens. Kaut kā tas tunelis liekas par lai te ko sabildētu. Pēkšņi man rodas sajūta , ka zeme pazūd zem kājām. Izrādās gar vienu malu ir tāda kā lēni slīdoša lente uz kuras nejauši esmu uzkāpusi. Beigās vēl paskatos kā pingvīni uzjautrinās par apkopēju darbu un nolemju meklēt izeju uz metro. Nolemju pa ceļam vienā no daudzajām kimbabu ēstuvēm pagaršot pirmo reii īstu kimbabu. Pasūtu samaksāju un apsēžos pie galda. Saimniece atnes bļodiņu ar siltu šķidrumu kurā peld pāris zaļi lakstiņi, atvelk galdā lādīti, un tur ir salvetes , karotes un irbulīši. Man kaut kā muļķīgi ienāk prātā doma, par cik kimbabus ēd sausus un nekur nemērcē , tad tas šķidrums ir domāts mitro salvešu vietā roku nomazgāšanai. Iegrūžu pirkstu galus ... Ai , karsts, laikam tomēr tā bija domāta zupiņa bonusā. Kāds kauns. Paņemu salveti. Noslauku rokas. Protams varonīgi izliekos ka tam tā ir jābūt. Man atnes kimbabus, liekas tādi pasausi, bet es jau vairs nevaru ēst klāt zupiņu kurā rokas mazgāju. Nedzirdēju nevienu skaļi smejamies. Acis kauns celt uz augšu. Kam negadās?
Cenšos pēc iespējas ātrāk tikt prom. Atrodu metro un aizbraucu līdz Joido. Un kaut arī atkal nokļūstu lielveikalā un visur ir norādes ka ir Cherry blossom festival , izrādās tā ir iepirkšanās buma reklāma. Ilgi maldos pa halli starp daudziem veikaliem , kamēr man info centrā paskaidro, ka ar liftu jāuzbrauc 3 stāvā un tikai tad es tikšu pie reālā parka ar dzīviem kociņiem. Kad tieku ārā izstaigāju parku. Rīta šaubīgais laiks ir pilnīgi nomainījies. Spīd karsta saule. Daudzie pusdienas laiku baudošie biroju darbinieki tagad žaketītes nes pie rokas vai tie kas sēž ir nolikuši blakus uz soliņa. Šeit atšķirībā no centra ir arī daudz sportiski tērpti atpūtnieki, kas apvieno parka izbaudīšanu ar sportiskām pastaigām. Par cik man jau no tiem iepirkšanās monstriem sāk rasties klaustrofobiskas sajūtas , nolemju Mapo tiltam pāŗiet ar kājām un pameklēt kādu metro pieturu otrā krastā. Un tīri sentimentāli – vajadzētu taču slaveno Hānas upi vienreiz šķērsot ar kājām. No upes gan pūš stiprs vējš un vairs neliekas tik silti, bet daudzi kājāmgājēji un velosipēdisti arī šeit redzami, neraugoties uz vēju. Kad esmu jau gandrīz pieveikusi visu tiltu pretī nāk bariņš jauniešu, apstādina , atvainojas un jautā vai drīkst studiju darbam nofilmēt ar mani video interviju. Labi, kādi jautājumi. Jautājumi pavisam vienkārši – no kurienes , kāpēc , kas patīk? Atvadoties uztaisām kopbildi – vismaz palika patīkams iespaids ka tomēr ir jaunieši kas labi prot angļu valodu.
Pie mājas durvīm no sieviņas kas tirgojas ar augļiem nopērku par 2000 wonām kaut ko līdzīgu maziem mandarīniem , kas izrādās kumkvati. Ēdami ar visu mizu, garšīgi un atsvaidzinoši.
Vēl viena diena beigusies. Visas bildes galerijās