Mans sapņu ceļojums - Dienvidkoreja 2. diena
|
Guna Miķelsone
|
2. diena
Kaut arī skaitās 4 stāvs , iela blakus ir dzīva un trokšņaina cauru nakti, tāpēc tā īsti labi pagulēt nevaru. Pieceļos jau pirms septiņiem, sakopjos, sagatavoju sev kafiju, ātri vārāmo auzu putras paciņu, pabrokastoju un gaidu , kad būs jādodas uz metro. Vēl 5 minūtes pāri 8 Mino nav piecēlies. Mamma gatavo blenderī augļu kokteili. Un tad 10 minūšu laikā viņš ir piecēlies izgājis dušu, saģērbies, paķēris savu augļu kokteili un ejam! Es samulstu – vai tad viņš brokastis mājās neēdīs. Es knapi paspēju kājas apaut lai nenokavētu un mēs ejam. Ejam pa citu ceļu uz citu metro staciju , nekā viņa mamma mani veda iepriekšējā dienā. Šis ir skaists , salīdzinoši kluss jaunais rajons ar debesskrāpjiem un skaisti iekoptu zaļo zonu. Visu laiku cenšos atcerēties kur man pareizi jānogriežas, lai atgriežoties neapmaldītos. Pa ceļam izjautāju viņu. Vai tas ir tiesa, ka Korejiešu jauniešiem , kuri nav studējuši ārzemēs ir grūtāk dabūt labu darbu? Jā – izrādās viss klupšanas akmens ir valoda. Jaunieši kuri ir studējuši jebkurā valstī , kur ir angļu valodas studiju programmas, vai ASV , Kanāda , Indija , Lielbritānija vai Austrālija ir topā. Viņš pats ir studējis ASV un strādā par inženieri cik es sapratu – naftas produktu pārstrādē. Viņa jaunākais brālis patreiz studē Austrālijā. Tāpēc viņa istaba ir brīva izīrēšanai. Tikmēr jau esam nokļuvuši līdz centram un viņa offisa ēkai. Vēl durvju priekšā no Adžumas , kas uz ielas tirgojas viņš kaut ko ātri nopērk par 1000 wonām – jautāju, kas tas ir – āaaa – brokastu sendvičs. Labi – arī es sev paņemu vienu, ko vēlāk pusdienās noēst, un mēs atvadāmies. Viņš uz darbu , es uz galveno valsts pili. Pa ceļam no metro uz pili visur daudz policistu – izrādās tam ir divi iemesli. Pirmais pa ceļam uz muzeju labajā pusē aiz sētas ir ,,valdības māja'' par kuras drošību tiek gādāts. 2. Ir velēšanu laiks un dažādi partiju atbalstītāji aktīvi reklamējas , kas arī var radīt papildus nekārtības.
Tā nu nokļūstu pie pils – ir agrs , cilvēku vēl maz – uz es izbaudu – skaistie jumti, skaisti krāsainie apgleznojumi un visur ziedošie savvaļas augļu koki un krūmi. Laiks jau paliek drīzāk karsts nekā silts un cilvēki sarodas aizvien vairāk. Tā nu apstaigājot pils teritoriju nokļūstu pie nacionālā muzeja ēkas. Dodos iekšā, apsēžos, nedaudz atpūšos , atkal izmantoju iespēju tikt pie wi-fi. Muzejā gan tā īsti fotografēt nevar , bet par cik man nav gida , tad cenšos visu informāciju nobildēt, lai vēlāk varētu iztulkot. Daudzas no tradīcijām man ir zināmas jau no vēsturiskajām filmām. Vienīgais neatbildētais jautājums, kāpēc tieši 60 gadu jubilejas atzīmēšana ir tik nozīmīga? Kad esmu jau visu apstaigājusi, skatītāju jau ir sanācis tik daudz , ka nolemju šo vietu atstāt. Jau prom ejot ieraugu meitenes nacionālajos tērpos, kuras kaut ko svin. Tās nav muzeja darbinieces. Meitenes fotografējas pie sakurām un arī es vienu noķeru kadrā – tik skaisti – (ipojo).
Tālāk nolemju, ka vajadzētu paņemt vienu tūri ar pilsētas apskates autobusu. Bet pirms tam nolemju, ka vajadzētu rezervēt uz sestdienas pēcpusdienu teātra biļeti, jo arī viena skatuves mākslas priekšnesums ir manā ceļojuma plānā. Pa ceļam no muzeja uz Jongdong teātri redzu kā pilsētas ielās uz pusdienlaika pārtraukumu iz iznākuši biroju darbinieki. Meitenes kostīmos ar īsiem svārciņiem un vīrieši tumšos uzvalkos un baltos kreklos. Nekur nebiju redzējusi vienuviet tik daudz uzvalkos tērptus cilvēkus uz ielas. Aizeju uz teātri, bet izrādās ka kases atvērtas no 15, bet ir tikai pusdienas laiks. Par cik teātra durvis ir vaļā – domāju ieiešu un uzjautāšu, kā rezervēt. Un mani nemaz nepārsteidz, kad administratore ar zobu birsti rokās un zobu pastas pilnu muti pabāž galvu no atpūtas telpas durvīm izdzirdot , ka es ienāku vestibilā. Šeit mazgāt zobus pēc pusdienām darba vietā ir tikai normāli. To es nejauši uzzināju vēl pirms brauciena, tāpēc saku viņai lai mierīgi turpina, savus jautājumus uzdošu pēc tam. Norunājam laiku un dienu , viņa piefiksē manu vārdu , un es dodos uz tūristu busu.
Izvēlos maršrutu no 3 piedāvājumiem – par 12000 wonām , kas mani izvizina līdz Namsan kalnam , gar Kara memoriālu, un citiem nozīmīgiem objektiem. Man vismaz rodas priekšstats par attālumiem. Pēc iespējas visur bildēju puķes, kas zied pilnā plaukumā. Pilsētā visur redzamas dažādas gan vēsturiskas gan modernas skulptūras
Nolemju ka pa ceļam vēl vajadzētu kaut ko uzkost, jo gatavot kaut ko no nepazīstamiem produktiem negribas. Blakus mājām ieraugu picēriju. Šķiet , ka ar picu nekas nevar noiet šķērsām. Taču pica ir ne tik vien – viens izmērs un tas pats milzīgs bet arī ļoti asa. Te nu es varu paspīdēt ar savām korejiešu valodas zināšanām - par cik arī šeit neviens neprot angliski – jautāju – uju odi issejo – kur atrodas piens , vai kur var dabūt pienu. Šo viņa saprot un parāda man pa logu ielas pretējā pusē diennakts veikaliņu kur var dabūt pienu. Neapēsto picu man ieliek kastītē un pie piena stenda mēģinu saprast no vairākiem piena veidiem kurš varētu būt īstais. Izrādās man izdevies paņemt pareizo.
Atgriežos mājās , satieku saimnieku un izstāstu, kur biju , ko redzēju un par teātra biļetēm. Izrādās , meitene – zobu feja nav tā īsti līdz galam izdarījusi savu darbu – biļete ir rezervēta uz piektdienas nevis sestdienas datumu. Saimnieks operatīvi sazvana teātri, nomaina datumu, un tagad manai rezervācijai ir pat rezervācijas nummurs. Paldies viņam par to!
Plānotie pasākumi beigušies, otrā diena ir galā.