Ar Ceļasomu uz Kurzemes ūdenskritumiem
|
Ceļasoma
|
16. aprīlī notika "Ceļasomas" organizētais brauciens uz Kurzemes ūdenskritumiem. Lai gan laika prognozes TV un internetā nedēļas nogali solīja lietainu un nomākušos, brauciena diena izvērsās ļoti jauka. Rīta cēlienā braucējus palutināja saule, dienas vidū nedaudz iesmidzināja, bet pēcpusdienā atkal saule. Braucēju kompānija bija sanākusi ļoti pozitīva un dabas objektus redzēt griboša.
Pirmais ko apmeklējām bija Virsaišu ūdenskritums - atklāts tikai 1998. gadā! Augstums - 1,7 metri. Jāsaka, ka ūdens daudzums tajā bija krietni mazāks nekā pagājušajā gadā šinī pašā laikā, bet priekšstatam par ūdenskritumu pietika. Gājiens uz to notika cauri mežam, kurā varējām priecāties par dažādu krāsu izplaukušiem pavasara ziediem.
Otrais mūsu programmā - Abavas rumba. Platums 35 metri, augstums 1 metrs, ūdenskrituma pamatā Pļaviņu svītas dolomīts. Rumba tik pat skaista kā vienmēr, arī ūdens pietiekošā daudzumā. Sniķera kalvā mūs novēroja vāvere, bet citu dzīvo radību nemanījām. Arī kuģītis no Sabiles uz to vairs nekursē..
Trešais objekts - Valgales (Sudmaļu) augšējais un apakšējais ūdenskritums. Augstums 0,6 metri, platums ~ 15 metri. Apakšējais ūdenskritums krietni zemāks - augstums 0,3 metri, platums ~ 9 metri. Apakšējais ūdenskritums pateicoties tam, ka šogad zemāks ūdens līmenis ir vairāk izteikts nekā augstāka ūdens līmens laikā.
Ceturtais ko skatījāmies bija Veģu ūdenskritums. Augstums 1,7 metri (ja sakaita kopā visu atsevišķo kaskāžu augstumu), platums 4 metri. Arī te ūdens mazāk nekā iepriekšējā gadā. Pie šī ūdenskrituma "nomira" mana fotoaparāta baterija, tāpēc turpmāko brauciena gaitu neizdevās nofiksēt fotogrāfijās Tā man vēlreiz ir laba mācība, ka neskatoties uz to, ka baterijas ikona fotoaparāta ekrānā uzrāda pilnu uzlādi, tā ir obligāti jāuzlādē iepriekšējā vakarā.
Sekoja divi ūdens pilni ūdenskritumi Rendā, tad Veldzes un Riežupes ūdenskritums, kā arī maz zināmais un grūti sasniedzamais Trejrumbiņas ūdenskritums. Nu jau klāt arī Kuldīga un pirmais ko darām dodamies pusdienās uz iepriekš pieteikto un rezervēto ēdināšanas vietu. Pusdienas ir pasūtītas 5 EUR vērtībā un jāsaka, ka porciju lielums ir tāds, ka visi jūtas labi paēduši un gandarīti - pamatēdienā karbonāde ar kartupeļeim un salātiem, bet kā otrs ēdiens tiek piedāvāts zupa vai deserts pēc ēdāja izvēles. Paēdušiem nu jau pavisam cita interese par Kuldīgas vecpilsētu - apskatāmies restaurēto rātsnamu, pieminekli Ēvaldam Valteram tā priekšā, kā arī citas vēsturiskās ēkas. Tālākais ceļš atpakaļ uz Ventas pusi, kur apmeklējam Alekšupītes ūdenskritumu un visbeidzot Ventas rumbu, kurā vimbas lec kā negudras. Skats ir fascinējošs, uz to var skatīties ilgi un tik pat ilgi vēlēties tām palīdzēt pārvarēt Ventas rumbu. Ūdens pie ūdenskrituma drooši vien ir vimbu pārsātināts, lēciens seko lēcienam. Gandrīz visi lēcieni beidzas bez rezultāta, bet ja ilgi vēro, tad var pamanīt, ka kādai zivij jau arī izdodas pārvarēt šo dabas radīto šķērsli ceļā uz labākajām nārsta vietām.
Pēdējais ūdenskritums - Omiķu gravas ūdenskritums, tiek apmeklēts jau mājupceļā. Tajā ūdens ir pavisam maz. Vienīgais, kas "glābj situāciju" ir krāsainie, spilgtie smilšakmens slānu raksti abās ūdenskrituma pusēs. Atceļā pieturam pie veikala un tad jau ceļš uz mājām. Rīgā esam ap 19.30