Noslēpumainā Karnātaka VI. Maisūru tīģeris (Sultāns Tipu) un Šrirangapatna
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Ja runa ir par Karnātaku, tad noteikti jāpiemin vīrs, kura vārds vēstures lappusēs tiks vienmēr pieminēts. Tātad, -Maisūru Tīģeris jeb Sultāns Tipu. Viņš tiek pieminēts kā viens no spēcīgākajiem, inteliģentākajiem un ietekmīgākajiem valdniekiem, kas jebkad valdījis Indijā. Dzimis no hinduistu mātes miesām jau no bērna kājas viņš izrādīja pastiprinātu interesi par politiku un kaujas mākslu, un sava tēva Haidara Ali aizgādībā veiksmīgi apguva šīs jomas, lai vēlāk kļūtu par visietekmīgāko valdnieku valsts vēsturē. Jāpiebilst, ka viņa tēvs pārtrauca ilgus gadsimtus pastāvošo hinduistu karaļu valdīšanas posmu un nodibināja sultanātu mūsdienu Karnātakas pavalstī. Sultāns Tipu ticis gan mīlēts, gan nīsts. Mīlēts tāpēc, ka bijis lieliskākais valdnieks, un nīsts tāpēc, ka daudzi uzskatīja, ka viņa cīņa pret britu varas ekspansiju nav vērsta mīlestībā pret savu zemi, bet gan lai nodibinātu islāma likumu, cik vien iespējams plašā teritorijā. Sultāns bija apsēsts ar ideju kļūt par Indijas imperatoru, tāpēc vispirms šim mērķim traucēja britu vara un ietekme, pret kuriem viņš uzsāka spēcīgu pretošanās kustību. Lai piepildītu savas ambīcijas un šo mērķi realizētu, Sultāns Tipu konsultējies pat pie bramīnu astrologiem, kuri viņam arī paredzēja imperatora statusu, ja vien viņš veiks nepieciešamos rituālus, kurus tie viņam ieteiks. Šie rituāli bija jāveic Šrī Ranganathas templī, kas bija drosmīgs solis no musulmaņa puses izpildīt hinduistu rituālus viņu templī. Viss tika izdarīts, un astrologi apbalvoti. Taču realitāte vēlāk izrādījās citāda. Viņa ne visai labvēlīgā attieksme pret tiem, kas nebija musulmaņiem, ir visai strīdīgs jautājums. Pirmkārt, nelaipnību viņš izrādīja, sagraujot vairākus hinduistu tempļus Malabarā un citās vietās. Vēsturnieki pat reizēm nosauc Sultāna Tipu izdarības nežēlīgākas kā islāma pioniera Ghazni Mahmuda izdarības , ienākot Indijas subkontinentā un atnesot islāmu. Tipu Sultāns par varu centās uzspiest islāmu hinduistiem, pat publiski nogalinot bramīnus Zamorinas fortā un pazemojot hinduistus Keralā. Vietējie rādžas, kas nevēlējas pieredzēt šādu tirāniju, aicināja palīgā britu spēkus. Korgā sagūstītos ap tūkstoti hinduistus Sultāns Tipu spieda pāriet islāmā, aizvedot uz savu galvaspilsētu Šrirangapatanu, kur tos ieslodzīja. Viņi aizbēgt varēja tikai pēc kaujas starp Tipu un britiem, un atkal varēja kļūt par hinduistiem savās karaļvalstīs. Otra lieta, kas viņam labi padevās, lai ietekmētu cilvēku prātus, bija vietu pārdēvēšana musulmaņu vārdos. Piemēram, Maisūru kļuva par Nazarabadu, Ratnagiri par Mustafabadu, Kožikode par Islāmabadu. Šos nosaukumus bija iespējams mainīt tikai pēc Sultāna nāves.
Tipu Sultāns bija viens ietekmīgs tā laika līderis visas pasaules mērogā, un tieši viena viņa īpatnība vēl joprojām raisa zinātnieku interesi: tā bija apsēstība ar visu, kas sasitās ar tīģeriem. Tipu epitets, ar kuru viņš kļuva plaši pazīstams ne tikai Indijā, bija "Maisūru Tīģeris". Visi viņa armijas zaldāti valkāja tīģeru krāsas žaketes, karaliskais tronis arī dekorēts ar tīģera krāsas motīviem, tāpat kā vasaras pils Bengalūru, taču visslavenākais priekšmets bija Tipu piederošais tīģeris. Tas nebija īsts dzīvnieks, bet gan bija specpasūtījums Sultānam - tā bija neparasta, milzu automātiskā rotaļlieta: koka tīģeris, kas nogāzis gar zemi eiropieti (britu) sarkanā formas tērpā, uzklupis tam virsū un jau cērt savus zobus trauslā brita kaklā, turklāt, tās bija ērģeles, kas iebūvētas tīģera vēderā. Tīģeris gan tāds mazulis pēc izmēriem, kamēr cilvēks zem tā- dabiskos izmēros. Ar šo rotaļlietu Tipu izrādīja simbolisku triumfu pār britiem, savu nepatiku un nerimstošo cīņu pret šo lielvaru. Ne velti, Maisūras sultanāts spēja noturēties pret britiem visilgāk visā Dienvidindijā, un, ja vien briti nebūtu ienākuši Indijas subkontinentā, Maisūras sultanāts ļoti iespējams pastāvētu arī mūsdienās.
Briti medīja tīģerus, ne tikai, lai sacenstos ar Moguliem vai citu vietējo eliti šajā "karaliskajā" sportā, bet arī lai simboliski sakautu Sultānu Tipu un arī citus valdniekus, kuri lika šķēršļus britu varas ekspansijai, turklāt, medības simbolizēja britu triumfu pār Indijas dabu. Kad Tipu Tīģeris tika novietots apskatei Londonā, briti vērīgi to raksturoja kā tā laika trofeju un simbolisku attaisnojumu savam koloniālajam jūgam. Tipu muzikālais instruments pastiprināti ticis pētīts, kopš tas aizvests uz Lielbritāniju, un 1987.gadā publicēts pētījums, kas izklāsta, kā tīģeris izdod ņurdošās un gaudojošās skaņas. Detalizēti to visu neaprakstīšu, taču skaidrs ir viens- tas bija specpasūtījums Sultānam Tipu, kurā tika ieguldīts milzīgs darbs un meistarība. Trīs gadsimtus pēc Tipu nāves šo instrumentu briti joprojām uzskata kā Indijā radītu brīnumu. Ērģeles ir iebūvētas koka tīģera karkasā, 71,2 cm augstas un 172 cm garas. Mehāniskie savienojumi nodrošināja, ka spēlējot ērģeles, karavīra kreisā roka pacēlās un krita, kamēr tīģeris ņurdēja un gaudoja. Tā kā Sultāns Tipu cieši sadarbojās ar eiropiešiem un savā galmā pieņēma darbā franču inženierus un māksliniekus, tad vēsturnieki uzskata, ka pie šī sarežģītā un unikālā instrumenta radīšanas varētu būt piedalījušās francūžu smadzenes. Otrā Pasaules kara laikā Tīģera koka karkasu pabojāja bumbas sprādziens, tāpēc instruments ticis restaurēts. Šo iespaidīgo rotaļlietu atrada Britu Austrumindijas kompānijas kavalērija pēc izšķirošās kaujas Šrirangapatanā 1799.gadā. Pirmo reizi tas izstādīts apskatei Londonā 1808.g., vēlāk nodots Viktorijas un Alberta Muzejam 1880.gadā un joprojām piesaista apmeklētāju uzmanību.
Dienvidindijas pēdējais bastions- Šrirangapatana
Šī nelielā sala uz Kāveri upes un reizē pilsētiņa , kas kādreiz kalpojusi kā Vidžajanagaras impērijas svētceļnieku centrs un no 1616.gada kā Vadijāru dzimtas galvaspilsēta, joprojām vislabāk pazīstama saistībā ar Haideru Ali, kurš gāza Vadijāru varu 1761.gadā un, protams, ar viņa gudro, māksliniecisko un slaveno dēlu Sultānu Tipu. Pilsētas cietokšņa būves līdz mūsdienām nav saglabājušās, taču tā modelis apskatāms Sultāna Tipu vasaras pilī Daria Daulat Bagh (tulkojumā “Bagātību dārzs”). Tā kā Sultāns Tipu sadarbojās ar francūžiem, tad nocietinājuma sargtorņus un parapetus būvējuši tieši viņi. Tipu laikā karaļvalsts robežas paplašinājās uz visām pusēm un franču klātbūtne nodrošināja eiropiešu intelekta izsmalcinātību visam, kas te tika radīts. Taču šo pilsētu vēsturnieki piemin vienmēr, runājot par britu ienākšanu Indijas subkontinentā. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši te notika vēsturiskā, izšķirošā kauja starp Sultānu Tipu un viņa lielāko ienaidnieku- Britu Austrumindijas kompāniju. Tas jau bija ceturtais Angļu- Maisūru karš tālajā 1799.gadā, kad Sultāna Tipu karaspēks stājās pretim 50 000 vīru armijai no Britu Austrumindijas kompānijas kombinācijā ar vietējiem indiešiem, kurus nodrošināja Haiderabādas Nizāms. Šajā asiņainajā kaujā Sultāns Tipu gāja bojā un britu pēdējais Dienvidindijas bastions tika ieņemts. Var tikai iedomāties britu izbrīnā ieplestās acis, redzot visu krāšņumu un bagātību, kas piederēja Sultānam Tipu. Bez jau minētā Tipu Tīģera uz Angliju aizceļoja zelts un nauda, neskaitāmas mākslinieciskās vērtības un mākslas priekšmeti, viņa zelta diegiem šūtās drēbes un apavi, zobens un šaujamieroči. Tagad tie ir tikai muzeju eksponāti, un caur izsolēm daži priekšmeti atgriezušies atpakaļ savā dzimtajā zemē. Ne velti, Anglija savu varenību veidojusi uz koloniju, jo īpaši uz Indijas bagātību rēķina. Cietokšņa teritorijā joprojām saglabājusies Piektdienas mošeja, ko Sultāns Tipu uzbūvēja savām vajadzībām, kā arī jau minētā vasaras pils. Tā dārzs gan mūsdienās atstāts novārtā, puķes nokaltušas, taču priekšstats mainās, ieejot iekšā. Arkas ir smalki izdekorētas, kolonnas – tīģera strīpu krāsā un tīkkoka sienas un griesti greznotas krāšņiem, puķainiem rakstiem. Pilī apskatāmi Tipu piederoši priekšmeti un mēbeles. Taču kā pilsētas visnozīmīgākā celtne noteikti minama Gumbaza. Tās apkārtne ir ļoti sakopta un uz galveno ēku ved ciprešu iezīmēts celiņš. Šo ēku cēlis pats Sultāns Tipu par godu savam tēvam Haideram Alī kā atdusas vietu, - tātad tas ir mauzolejs, kas vēlāk kalpoja par paša Tipu atdusas vietu. Rožkoka durvis ar ziloņkaula inkrustācijām ved uz slaveno vīru kapenēm. Tipu sultānam bija 7 dēli, līdz ar to -mauzolejam ir 7 durvis. Lieki piebilst, ka Sultāna Tipu kenotafs pārklāts ar pārklāju tīģera svītru rakstos un krāsu toņos, lai gan oriģināli esot bijusi īsta tīģerāda, kas tagad atrodas muzejā. Gumbazas dārzā auga dažādi augi un koki, kurus Sultāns Tipu bija atvedis no Persijas, Osmāņu impērijas, Kabulas un citām vietām. Trešā Angļu- Maisūru kara laikā 1792.gadā dārzā īslaicīgi apmetās britu karaspēks, kas te ierīkoja nometni, nocirta daudzas cipreses un turpināja apbedīt savus kritušos, tāpēc te vienlaikus ir arī britu kapsēta. Mauzoleja ārējā pagalmā apbedīti daudzi Tipu radinieki. Personīgi man šī likās ļoti gaiša, mierīga un apceres pilna vieta, kurā gods izrādīts joprojām cilvēku atmiņās dzīvojošajam Maisūru Tīģerim. Viņa radinieki turpina dzīvot mūsdienu dzīvi un esot visai nabadzīgi ļaudis, jo viss Tipu īpašums aizgājis britu rokās, savukārt, Tipu zemes īpašumi un Indijā palikušās bagātības pieder valstij. Iekštelpās mani uzrunā rožu un sandalkoka smaržu buķete. Rozes un sandalkoka eļļu te nes apmeklētāji, jo islāma tradīcijā valdnieka vai kāda svētā vīra/ sievas atdusas vieta ir arī pielūgsmes pilna svētvieta. Atdodu godu Sultānam Tipu un viņa ģimenei, pasmeļos Tīģera spēku, lai dotos tālāk ciemos pie īstajiem tīģeriem.
Guna Kalna
Ceļojuma piedāvājums: http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf
